Plašo lauku īpašumu Ainārs iegādājās 2006. gadā, bet uz pastāvīgu dzīvi tur pārcēlās vien pirms dažiem gadiem, no rūdīta pilsētnieka pārtopot, kā viņš pats saka, sīkzemniekā. "Ja es pareizi no papīriem saprotu – 2018. gadā gruntsgabalam bija divsimt gadi," ar īpašuma lielo gadu skaitu lepojas saimnieks. Senā koka māja, saimniecības ēkas ar sūnām noaugušiem jumtiem un aka uzbur etnogrāfiskā muzeja noskaņu. "Man patīk vecā māja, bet interjeru taisām mūsdienīgu. Vienu mazu istabiņu pamēģināju uztaisīt ar vecu gultiņu un tad sapratu, ka man prasītos vēl stelles un skalu guns," pasmaida aktieris. Arī dārzā vērojams kas līdzīgs – vienuviet sadzīvo gan iepriekšējo īpašnieku stādīti koki, gan Aināra jaunievedumi.
Pilsētnieka piedzīvojumi laukos
Pašos pirmsākumos "Bekas" savā vaļā bija pārņēmusi daba – īpašums bija bieziem krūmiem aizaudzis, arī zāle kuploja uz nebēdu. Kad aktieris pirmo reizi gribēja iebraukt pagalmā, viņš vadījās pēc akas, jo tas bija vienīgais orientieris džungļiem līdzīgajā teritorijā. Savu pirmo cīņu ar aizaugušo biezokni Ainārs atceras ar jautrību: "Esmu iedzimts rīdzinieks. Es nopirku trimmerīti. Elektrisko. Žilka (aukla – red.) trīsreiz aptinās ap smilgām, un viss beidzās. Atnāca kaimiņš, nosauca mani par idiotu un izpļāva man normālu celiņu līdz mājai." Atskatoties uz paveiktajiem darbiem un dzīvi laukos, Ainārs saka: "Man patīk, bet otrreiz – nekad vairs!"
Aku, kas omulīgi ieriktējusies pašā pagalma viducī, Ainārs liela ne tikai kā noderīgu orientieri, bet arī kā garda ūdens avotu: "Ļoti garšīgs! Pat vissausākajā vasarā akā vienmēr ir ūdens." Akas sniegtais veldzējums aktieri jo īpaši priecē karstās un sutīgās dienās. Kā praktiskais latvietis viņš ir gatavs visiem dzīves gadījumiem: "Ja pazūd elektrība, tad mums ir [akas] ūdens, mums ir tuptūzītis, mums ir malkas plītiņa." Savulaik sausā tualete bija Aināra pirmais pašrocīgi īstenotais projekts svaigi iegādātajā lauku īpašumā, ko viņš lepni sauc par "manuāli veidotu arhitektūras elementu". Tagad dzīvojamā ēkā ir izveidotas pilsētas standartiem atbilstošas labierīcības, bet katram gadījumam pagalmā atstāta arī laukiem tik piestāvošā sirsniņmāja.
Vesels piedzīvojums Aināram izvērtās ar milzīgu skudru koloniju, kas bija ieperinājusies šķūnī. Vēl tagad aktieris to dēvē par skudru šķūni. Sākumā aktieris šķūņa ārpusē pamanīja trīs nelielus skudru pūznīšus. "Es domāju – lai jau tās skudriņas tur mitinās," savu alošanos atminas Ainārs. Ieejot šķūnī, viņš ātri vien atklāja, ka ārā redzētie pūznīši bija tikai nelielas terases, kamēr īstie skudru pūžņi atradās šķūņa iekšienē un slējās pamatīgā augstumā. Ieraugot nelūgto iemītnieku prātam neaptveramo daudzumu, bija skaidrs, ka skudras jādabū prom.
Ainārs ķērās pie lāpstas un gigantiskos skudru pūžņus sašķūrēja lielajos cukura maisos. "Kad tās skudras, tie miljardi sāka izdalīt spirtu!" ar šausmām atceras aktieris.
Viņš skaidro, ka pēcāk lielos cukura maisus sakrāva piekabē. No viena pūžņa sanāca vidēji divdesmit cukura maisi. "Tad aizvedu uz mežiņu un viņas tur atstāju," atmiņu stāstu noslēdz aktieris.
Ābeles, vilkābeles, eglīte un neglīte
"Te neviena ābele nav bijusi taisna," saka Ainārs, un rāda ābelītes, kas nosvērušās katra uz savu pusi un izlocījušās līkumu līkumos. Viņš īpaši uzteic 'Balto dzidro', kas dāvā ļoti garšīgus ābolus. Taču problēmas sākas brīdī, kad nogatavojušies āboli krīt zemē un tie ir jāsavāc. "Bet es pagājušogad sāku atklāt [ābolu] žāvēšanas priekus. Ir forši. Man patīk. Vienīgi tad, kad [āboli] ir sabiruši, tas ir tāpat kā ar cilvēku, kurš dzīvo pie jūras. Nu, paprasi, cik bieži viņš aiziet līdz jūrai vasarā," smejas Ainārs. Viņa ābeļdārzā sparīgi aug arī 'Cukuriņš' un divas nezināmas rudens šķirnes ābeles, kā arī eksemplārs, ko aktieris uzskata par ‘Trebu’, tomēr pārliecības nav: "Man viens pateica, ka tas nekādā gadījumā nav ‘Trebu’!" Tiec nu gudrs.
Jasmīni, kas ziedēšanas laikā dārzu piepilda ar reibinoši saldu smaržu, saglabājušies kā mantojums no vecajiem īpašniekiem, bet Ainārs pašrocīgi sastādījis vilkābeles. Pie siltumnīcas vilkābeles aug griezdamās, bet citviet pagalmā, kur tās noēno lielāki koki un krūmi – mazliet vārguļo un tīko vairāk saules.
Norādot vietu, kur reiz pletās glīts aliču dzīvžogs, Ainārs atsauc atmiņā gadījumu, kad pie viņa viesojās aktieri Jānis Vimba un Kaspars Zvīgulis: "Protams, tika lietoti dažādi šķidrumi, un Jānis izdomāja, ka viņam tomēr ir saistība ar dārzniecību – viņš kā īsts lauku puika palīdzēs man aličas bišķītiņ apgriezt." Pēc šīs dārzkopības paraugstundas izdzīvoja tikai viena aliča.
Aiz topošās pirtiņas kuplo divas eglītes. Tās uz "Bekām" atceļojušas no režisora Viktora Runtuļa muzikālās izrādes "Cabaret", kurā spēlējuši aktiera draugi un vēlāk eglītes uzdāvinājuši Aināram: "Vienu gadu viņiem bija eglīte un neglīte. Neglīte tiešām bija tāda maza un nīkulīga. Tagad, skatoties uz viņām, es vairs nesaprotu, kura bija neglīte."
Liepziediem, piparmētrām un pojenēm – "nē", bet astilbēm – "jā"
"Bekās" pretī saulei tiecas cēlas liepas, kas vasaras sākumā gatavas dāsni dalīties ar ziediem, tomēr aktieris atzīst, ka liepziedus gluži tāpat kā piparmētras nevāc. Viņš skaidro: "Vislabāk zem koka sēdēt tad, kad tur ir ziedi, un tu dzirdi, kā san bites. Fantastiski! Tas ir tas! Vākt [ziedus]… Es labāk tveru tos parastos mirkļus." Savukārt piparmētras, kas ņipri aug pie saimniecības ēkas stūra, aktieris dēvē par parazītaugu un uzjautrinās: "Ķimenes un piparmētras lieciet, kur jūs vēlaties, tikai ne manā šķīvī!"
Arī peonijām, par kuru karaliskajiem ziediem un saldeno aromātu citi ir stāvā sajūsmā, nav izdevies iegūt aktiera simpātijas. "Vecaimammai vienmēr bija pojenes. Pie vecvecākiem, jā, tas bija ļoti smuki, bet kaut kā… Manu sirdi šie ziedi nav iekarojuši," saka Ainārs. Par spīti nepatikai neliels peoniju puduris tomēr pamanījies rast vietu aktiera dobē.
Hortenzija, baltiem ziediem rotāta kupena, grezni dižojas netālu no akas. Izrādās, ka šis krūms ir īsts ceļotājs, kas paguvis augt jau vairākās pagalma vietās. "Tādu mazu saknīti ieliku šiten, un te tā mazā saknīte jau labu laiciņu dzīvo," stāsta aktieris. Mazo saknīti par mazu vairs nenosaukt. Aktieris hortenzijas kopšanai pieiet eksperimentāli. Lai gan nokaltušos ziedus būtu pareizi pēcāk nogriezt, tomēr vienā gadā šis darbiņš piemirsās. "Es domāju – nu ir tūtā tagad!" smejas aktieris. Izrādījās, ka aizmāršība nekādu skādi nav nodarījusi, un nākamajā sezonā hortenzija atkal krāšņi uzziedēja. "Ja kādam ir slinkums šķērēt, nekautrējieties – var atstāt!" māžojoties pamāca aktieris. Viņš vēl piebilst, ka daļēji viņam hortenzijas patīkot, tomēr ziedi mazlietiņ atgādina pojenes.
Aināra sirds pieder astilbēm. Viņš jūsmo: "Astilbes ir mans vājums!" Lūkojoties uz baltajiem, spurainajiem, bet pašķidri saaugušajiem ziediņiem, kas vējā liegi šūpojas līdzās iekārtotajam atpūtas stūrītim, aktieris nopūšas: "Bet viņas arī izskatās kā vājums…" Viņš stāsta, ka astilbes esot prasīgi ziedi, bet saspringtais darba režīms neļauj par iemīļotajām puķēm parūpēties tā, kā tas būtu nepieciešams.
Kāpēc astilbes nīkuļo?
Dārzniece Maija Baiža skaidro, ka viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc astilbes mēdz nīkuļot, ir to iestādīšana pārāk tuvu kādam kokam vai krūmam.
Tā kā astilbēm ir vāja sakņu sistēma, tās nespēj konkurēt ar lielākām un spēcīgākām saknēm. Reizēm cilvēki astilbes iestāda paēnā zem ceriņa vai dzīvžoga, lai tās pasargātu no saules, šādā veidā nodarot ziediem vēl lielāku ļaunumu.
Baiža norāda, ka labāk astilbes stādīt saulainā vietā, bet regulāri aplaistīt, nekā ēnā līdzās citiem augiem ar spēcīgākām saknēm. Astilbes sāk nīkuļot arī tad, ja tiek ilgstoši audzētas vienā un tajā pašā vietā.
Šajā gadījumā astilbes ir jāizrok, jāpārdala un jāpārstāda. Astilbes var kļūt vājas arī tad, ja tām trūkst mitruma, tāpēc sausās un karstās vasarās svarīgi astilbes regulāri aplaistīt.
Zibens skartais ozols
Pagalma tālākajā stūrī, kailus zarus izstiepis uz visām pusēm, stāv brangs ozols. Aktieris to dēvē par zibens ozolu, jo tieši šī dabas stihija kādreiz kupli zaļojošo ozolu pārvērta šausmu filmu varonī. Pirms nelaimīgā zibens spēriena ozols visus priecēja ar brīnišķīgu un raženu augumu. "Tas bija tik skaists! Tāds pieclatnieks!" ar sajūsmu stāsta aktieris.
Tolaik Aināram piederēja mašīna, "kuru sit kaut vai ar beisbola nūju, bet tā nekad negaudoja." Aktiera mājām tuvojās pamatīgs negaiss, kura radīto spriedzi varēja burtiski sajust gaisā. Pērkons, zibens un melni padebeši ieskāva "Bekas", līdz kādā brīdī mašīna pēkšņi sāka gaudot. "Bija skaidrs, ka kaut kur iespēris zibens. Fiksi izskrēju laukā, paskatījos – māja nedeg," baiso negaisu atceras Ainārs. Tajā vakarā aktieris tā arī neatrada vietu, kurai trāpījis zibens.
Nākamajā dienā, ar traktoriņu pļaujot zālienu, aktieris uzgāja ozola mizu, kas lielās šķērpelēs bija izmētāta līdz pat dīķim. Nu tapa skaidrs, kas iepriekšējā dienā bija kļuvis par zibens bultas mērķi. "Cik es varēju, tik glābu. Bet tur jau bija ļoti daudz kas nosists nost," bēdīgi atminas aktieris. Pateicoties pūliņiem, izdevās glābt ozola apakšējo daļu, kas turpina zaļot. Koka nokaltušo galotni iecienījuši zivju gārņi, kas sēž uz zariem un kāri skatās uz dīķī peldošajām karūsām.
Dīķis ar muļķa zivīm
Zaļganbrūnu ūdens aci starp topošo pirtiņu un saimniecības ēkām mirdzina dīķis. Pašā sākumā dīķis bijis pagalam maziņš, turklāt pamatīgi ieaudzis nātrēs un krūmos. Aktieris stāsta, ka dēlam bērnībā ļoti patika ūdens, tāpēc Ainārs dīķi ar nolūku slēpis aiz brikšņiem. "Puika labu laiku nenojauta, ka tāds dīķis vispār ir," par savu viltību līksmo aktieris. Pēcāk dīķis vairākkārtīgi tīrīts. "Tālāk viss ir baigi atkarīgs no laikapstākļiem un lietus daudzuma," skaidro Ainārs. Uzreiz pēc tīrīšanas varot redzēt dīķī ietekošo avotiņu, bet ūdens ātri vien saduļķojas. Vaicāts, vai dīķis paredzēts atvēsinošām peldēm pēc pirts, aktieris iesmej: "Ņemot vērā sausās vasaras, pēc karstas pirtiņas var atsisties pret akmeni. Nu, tā – līdz potītēm ielēkt."
Lai gan Ainārs ironizē par seklo dīķi, tomēr tajā visnotaļ labi jūtas karūsas, kas savairojušās uz vella paraušanu un kārdina zibens saspertajā ozolā tupošos zivju gārņus. Aktieris joko, ka gribētājiem varot iedot kaut "divus spannīšus" ar karūsām un ar sarkasmu zivis liela: "Baigi, baigi labas!" Kaimiņa dīķī karūsām esot dabiskie ienaidnieki, bet pie Aināra tās vada mierīgu un laisku dzīvi. "Melnais tūkstotis! Es netieku ar viņām galā. Stulbākās zivis, kādas ir! Ja tu uzliec slieku, iemet [makšķeri], un trīs sekundes neķeras – štruntīga vieta. Pārliec [makšķeri] – o, ķeras! Un tālāk pat slieku nemaz nevajag likt. Tikai met – un ir," aktieris nepatikā noskurinās un piebilst: "Sērga! Saduļķo visu."
Uz kārā zoba liekami labumi
Rādot jaunu un spožu siltumnīcu, kā arī blakus sarindotas augstās dobes, Ainārs lepni saka: "Te ir mans pēdējais projekts." Viņš ir mācījies no kļūdām – iepriekšējos gados ap augstajām dobēm sazēlušas nezāles, tāpēc tagad zem kastēm ieklāta plēve. Augstajās dobēs paredzētas dilles, puravi, selerijas, citronzāle un citi zaļumi. "Galvenais ir neuztaisīt par daudz – ja sākumā ar baigo azartu sataisi par daudz, beigās tu netiec galā un nesaproti, kas ir kas. Un tāpēc es tagad tā askētiski izkārtoju. Sākšu ar vienu dobīti," Ainārs stāsta par tālākiem plāniem.
Gar siltumnīcas sienu, piesieti pie striķiem, aug cukurzirņi. Aktieris smejas: "Tur atkal bija mazs fušieris!" Ainārs rūpīgi iedēstīja zirņus gar vecās siltumnīcas sienu. Pēcāk izrādījās, ka jaunā siltumnīca garumā ir nedaudz īsāka un daļai zirņu nebūtu, pret ko balstīties. "Bet tur jau galā bija zirnīši sastādīti. Man visi teica – Ainār, tev nemūžam neizdosies pārstādīt zirņus, kas jau ir izauguši! Un tad es viņus tā uzmanīgi, filigrāni preparēju, lai ieliktu šajā dobītē," zirņu epopeju klāsta aktieris. Par brīnumu visiem neticīgajiem, liela daļa zirņu pārstādīšanas operāciju veiksmīgi pārdzīvoja.
Ar zirņiem saistās arī kāda jestra bērnības epizode: "Vectēvs vienmēr teica, ka zirnīšus vajag kniebt ar nadziņiem. Baidos sameloties, man bija kādi pieci vai seši gadi, kad viņš mani izsūtīja laukā sakniebt zirņu pākstis. Kad biju to godam izdarījis, es aicināju vectēvu apskatīties, bet vectēvs palika bāls." Izrādās, ka Ainārs bija nokniebis vairāk nekā trīsdesmit liliju pumpurus! "Tā ir daudz sulīgāka, smukāka pāksts! Iedomājies, kādi tur zirņi varētu būt iekšā," savus bērnības nedarbus attaisno aktieris.
Gurķi "Bekās" aug gan līdzās siltumnīcai, gan tās iekšienē. Siltumnīcā vareni sakuplojuši arī tomāti. Aktieris stāsta, ka, ja vien viņam ir tomāts, gurķis un krējums, viņam neko citu nevajag. Siltumnīcas darbi Aināram ir jauns lauciņš: "Es pagaidām apgūstu padusīšu izkniebšanu, visas tās laistīšanas. Vai dieniņās, smalks pasākums! Pirmo gadu mācos." Viņš turpina: "Man viena dāma teica – ja gurķi aug ārā, tad tiem var ļaut dzīvoties uz visām pusēm. Ja tie aug siltumnīcā, tad beigās būs tā, ka nesapratīsi ne rīta, ne vakara." Lai siltumnīca nepārvērstos gurķu biezoknī, liekos sazarojumus Ainārs šķērē nost.
