Slinkās saimnieces paglābj vairākas flokšu šķirnes
Sākotnēji Latvijā flokšus audzēja kungu un mācītāju muižu dārzos, tomēr šie ziedi nekad nav bijuši novērtēti. Vēlāk flokšus audzēja arī kalpu sievas, kamēr saimnieku meitas – lepnās rozes. Daudziem šie ziedi patiesi saistās ar vecmāmiņu dārziem, un, tā kā 20. gadsimta vidū dārzkopji tos uzskatīja par vecmodīgiem un tie zaudēja savu popularitāti, liela daļa populāru šķirņu izzuda.
1941. gadā negaidītais kailsals būtiski ietekmēja arī šo ziedu vēsturi, jo aukstums izsaldēja daudzas flokšu šķirnes. Ieguvējas bija slinkās saimnieces, kuras neizravēja flokšu dobi, tur nezāles piesedza ziedus, paglābjot tos no izsalšanas.
Par flokšu dzimteni uzskata Ziemeļameriku, bet vēl šīs puķes savvaļā sastopamas Sibīrijā. Pirmās ziņas par šiem ziediem publicētas 1696. gadā, bet 1737. gadā zviedru botāniķis Kārlis Linnejs pirmo reizi publicēja flokšu botāniskos aprakstus. 1732. gadā no Virdžīnijas, Karolīnas un Pensilvānijas Džons Bertrams aizsūtīja flokšus uz Angliju. Šo ziedu sēklas Eiropā ievestas 1835. gadā, un kopš tā laika tie audzēti dārzos, kā arī kapos un puķupodos iekštelpās. Johana Hermaņa Cigras tirdzniecības dārza katalogā, kuru 1805. gadā izdeva Rīgā, jau bija pieminētas septiņas flokšu sugas. Viņš arī bija tas, kurš veicināja flokšu ievešanu un izplatību Latvijā, jo viņam Rīgā bija sēklu un augu tirgotava.
Zied visās krāsās, izņemot dzeltenu un tīri zilu
Pasaulē ir vairāki simti šo ziedu dārza šķirņu. Visvairāk izplatītas skaraino flokšu šķirnes. Tie iecienīti pilsētu dārzu un parku apstādījumos, grupu stādījumos piemāju dārzos. Ziemeļamerikā savvaļā tas aug upju ielejās un mežos. Latvijā galvenokārt audzē "Drumonda" floksi, kurš līdzīgs skarainajam floksim, bet nedaudz zemāks. Flokši vislabprātāk zied saulainā vietā, taču svarīgi, lai augsne būtu pietiekami mitra.
Floksis savu nosaukumu ieguvis, pateicoties košajiem ziediem, jo tas atvasināts no grieķu vārda "phlox", kas tulkojumā nozīmē "liesma". Lai gan šo ziedu krāsu buķetē pārsvarā dominē rozā un violetie toņi, izrādās, ka to šķirnes radītas visdažādākajos toņos, izņemot dzeltenu un tīri zilu.
Padoms grieztajiem flokšiem:
Ja vēlas, lai flokši vāzē ar ūdeni stāvētu ilgāk, tos ieteicams griezt agri no rīta vai vakarā. Pirms ziedu ievietošanas vāzē kātus vajag iemērkt verdošā ūdenī uz ne ilgāk kā piecām sekundēm. Vāzi jānovieto vietā, kur to neapspīd tieši saules stari.
Flokši ir daudzgadīgi augi un lieliski iztur aukstās ziemas. Lai gan Latvijas laikapstākļi šiem samērā izturīgajiem ziediem ir piemēroti, pēdējo divu gadu karstās vasaras tiem ir izaicinājums. Intensīvajā saulē ziedi izbalē un zaudē krāsu košumu.
Flokšu ziedu aromātiskie putekšņi piesaista gan tauriņus, gan bites, tāpēc selekcionāre Trifanova neizmanto mākslīgo apputeksnēšanu, bet čaklo bišu darbu. Protams, savs labums no tā tiek arī dravniekiem.
Flokšu šķirnes nosauktas sieviešu vārdos
Latvijā ar flokšu selekciju sāka nodarboties tikai pēc Otrā pasaules kara, un nav daudz selekcionāru, kas ar to aizrautos. Ērika Trifanova šos ziedus selekcionē jau 41 gadu un paralēli tam izveidojusi apmēram 200 dažādu nokrāsu flokšu lielu kolekciju. Lielākajai daļai viņas radīto šķirņu doti sieviešu vārdi, piemēram, "Elīna", "Ilva", "Jana", "Māra", "Kate", "Paula" un citi.
Trifanovas radītā šķirne "Lavanda" ir izturīga pret miltrasu. Tā zied gaišā ceriņkrāsā ar starveida nevienmērīgu bordo krāsojumu. Šķirnes "Santa" aveņkrāsas ziedlapiņas veido izteiktus trīsstūrus. Šķirnes "Kate" ziedi ir lietus izturīgi. "Ārija" ir ļoti izturīga un labi aug.
Latvijā diemžēl nav flokšu šķirņu reģistra, bet vēl ar šo ziedu selekciju aizraujas Valdemārs Nesaule, Vilis Bleiers, Viktors Orehovs, Elvīra Zvaigznīte, Guna Rukšāne un Tatjana Kočāne.
Materiāls LSM.lv pirmo reizi publicēts 2020. gada 15. augustā.
