Mazdārziņa saimnieces dienasgrāmata
Mani sauc Ieva Dravniece, un jau astoto gadu kopā ar ģimeni saimniekoju mazdārziņā Kazas sēklī Rīgā. Šovasar ar savām dārza uzvarām un sakāvēm dalīšos arī ar LSM.lv lasītājiem!
Plūdi pavasaros un rudeņos mūsu mazdārziņā ir ierasta parādība. Zinu, ka pūšot spēcīgam ziemeļu vējam, ūdens līmenis Daugavā paaugstinās un tas ietekmē arī gruntsūdens līmeni. Spēcīga vēja laikā varam sagaidīt dažādus iznākumus. Upei pārplūstot, pārplūst arī kanāls, kas atdala Lucavsalu no Kazas sēkļa, ienesot ūdeni dārzos. Turklāt, ceļoties gruntsūdens līmenim, šim sapūstajam kanāla ūdenim vairs nav, kur nosēsties, tāpēc tas vairākas dienas mērcē dārzu zemākās teritorijas. Un, protams, neizpaliek arī vējā gāzti koki un ūdenī aizskaloti kokmateriāli, malka, bērnu rotaļlietas.
Rudens un agra pavasara laikā šāds dabas lēmums mūs nepārsteidz un arī īpaši neietekmē. Bet šī gada jūlija beigu spēcīgā vētra mūs pilnībā satrieca!
Vietā, kur esam izveidojuši "ēdamo" dārzu augstajās koka dobēs, augsnes līmenis ir viszemākais. Šeit nav ziemojošu augu, jo plūdu risks te visaugstākais. Taču šīs vasaras spēcīgais vētras vējš ne tikai atnesa uzplūdus, bet arī uzgāza milzīgu vecas kaimiņu ābeles zaru tieši virsū visām mūsu augstajām dobēm, līdzi saliecot arī žogu. Ābele, gluži kā lotosa zieds, atvērās uz abām pusēm. It kā kāds to būtu ar lielu zobenu pārdalījis. Zem lūzušajiem zariem palika mūsu gurķu raža, sviesta pupas, bietes, dažādi zaļumi. Arī rotaļīgie tomāti, kuri kādā no kastēm iesējās nejauši kopā ar kompostu, teju, teju būtu sārtojušies zeltainajā augusta saulītē.
Līdz ar to augusta pirmo nedēļas nogali un arī turpmākos darba dienu vakarus pavadījām, lasot un grābjot tūkstošiem nenogatavojušos ābolus un zāģējot zarus. Arī zāle vietās, kur tā ilgstoši mirkusi ūdenī, nopuva. Bet tā noteikti atjaunosies.
Sadzīvot ar dabu
Ja jūlijā šķita, ka visa mana kaislība pret dārzu ir izgaisusi un, atnākot šai vētrai, tai vajadzēja vienkārši nomirt, tad ir noticis gluži pretēji. Augusts ir atnācis ar "otro pavasari", pilnībā attīrot gan pašu dārzu, gan manas dārza nākotnes neskaidrās idejas. Postošie plūdi un vētra visu manu jūlija slinkumu aizpūta un noskaloja.
Pēkšņi man ir kaudze jaunu domu un fantāziju par puķu dobju izvietojumu un tajās mītošajiem augiem. Viss it kā rindā sastājies un kristālskaidri redzams.
Izmantojām brīdi, kad augstās dobes bija patīkami mitras, un nolasījām visu, kas glābjams. Pilnībā attīrījām augsni no visa liekā, iesējot jaunus zaļumus. Augustā vēl droši var sēt gan rukolu, spinātus, salātus, dilles, lociņus, gan arī redīsus. Nogriežot skābenes, var tikt pie jaunas ražas. Tās ātri atjaunojas, un rudenī var vārīt skābeņu zupu.
Mazliet skumji par gurķiem, kuru šogad nebūs nemaz. Tos mēs katru gadu marinējām ziemai pēc brīnišķīgi gardas vīramātes receptes. Taču, lai nebūtu šī rūgtuma nots, tā vietā burkās liekam kabačus un mazos patisonus. Tie ir pat kraukšķīgāki un plūdos nav cietuši. Patisonus gan jāpaspēj noņemt pavisam mazus. Tad tie ir divtik gardāki. Ja jums gurķi ir, varat tos pagatavot manā vietā.
Recepte marinādei četrām 0,5 litru burciņām
Nepieciešams:
- svaigi gurķi, kabači, patisoni utt.
- diļļu kāti
- mārrutka lapas kraukšķīgumam
- ķiršu upeņu vai lauru lapas
- ķiploka daiviņas
- smaržīgie pipari
- galda etiķis, 9%
- ēdamkarote cukura
- ēdamkarote sāls
Pagatavošana:
Ar karstu ūdeni izmazgātās burciņās kārto svaigus gurķus, kabačus, patisonus, paprikas utt. Starpās pievieno diļļu kātus, smaržīgos piparus, ķiploka daiviņas, mārrutka lapas, ķiršu, upeņu vai lauru lapas. Katliņā ielej 1 litru ūdens, pievieno ēdamkaroti sāls un ēdamkaroti cukura, uzvāra. Lej burciņās un 20 minūtes, neuzliekot vāciņus, ļauj stāvēt. Pēc tam marinādi no burkām lej atpakaļ katliņā un uzvāra atkārtoti. Atkal lej burciņās un gaida 20 minūtes. Tāpat kā iepriekš, lej atpakaļ katlā un uzvāra. Pēc trešās uzvārīšanas reizes marinādi lej burkās un katrai burkai pievieno 3–4 ēdamkarotes etiķa. Burkas aizskrūvē, nedaudz sakrata un pēc atdzišanas liek uzglabāties vēsā vietā.
Par puķu dobēm īpaši nebēdāju, jo tajās nu jau mīt tikai tie augi, kas pārcieš sausumu, stāvošu ūdeni un bargas ziemas. Augustā te savu Rīgas mazdārziņa dzīvi izdzīvo krastkaņepes, hostas. Savas violetās vārpas sašūpo vējmietiņi, veronikas un brūnvālītes. Upes krasta klātbūtnes sajūtu pastiprina dažādas graudzāles. Čīksteņu dažādās šķirnes spēlē savu čīkstošo dziesmu. Un, lai vai cik tas nešķistu savādi, vislabāk te jūtas rozes. Vētrā un plūdos izdzīvojušas arī manis sētās cinnijas, lauvmutītes, Dienvidamerikas verbenas un asteres. Tās tūlīt būs jāliek krāšņā un kuplā Zinību dienas pušķī.
Taču mani satrauc kāda cita lieta. Lielākā no puķu dobēm atrodas uzkalniņā, no kura ūdens aiztek prom visātrāk. Bet tajā ir mālaina un smaga augsne. Tāpēc jautāju dārzniecei Signei Miltiņai, kā glābt un ielabot šādu augsni, kas pēc plūdiem izskalojusies, lai augu saknēm būtu vieglāk elpot un augsnei būtu labāka caurlaidība. Dārzniece ierosina:
"Kad augsne apžūst, jāmēģina uzrušināt. Tad var ielabot ar kompostu un granti, kūdra arī der, bet to māls ātri "apēd"."
Ir vēl kāda problēma. Šo spēcīgo lietavu un plūdu dēļ dārzā mudž no odiem. Ja pēc mitruma perioda seko karstums, tad odiem tie ir lieliski jaunās paaudzes vairošanās apstākļi. Ēnainās un mitrākās dārza vietās uzturēties nav iespējams. Šī iemesla dēļ atceļam zāles pļaušanu jau otro nedēļu. Ceru, ka uz septembra otru pusi odi būs pierimuši un varēsim atkal laisties zvilnēšanā.
Tomēr ir arī uzvaras
Ar nelielām bažām gaidu rudeni un iespējamo plūdu atkārtošanos. Rudenī skumji ir tāpēc, ka ilgu laiku pēc tam uz dārzu braukt nav iespējams. Kājas grimst zemē. Pērn, nepacietīgi gribot būt dārzā arī oktobrī un novembrī, samīdījām visu tā, ka šī gada pavasarī zāle atjaunojās ļoti lēni.
Tomēr viss, kas šeit dārzā bijis un būs, mūs ļoti skolo. Jāsecina arī, ka mazdārziņi ir tik lieliski, jo blakus ir draugi, kaimiņi, kas viens par otra dārziņu rūpējas un pieskata. Aizver siltumnīcas durvis, piestutē to, kas sagāzies, izglābj zāles pļāvēju no noplūdušā šķūnīša un atsūta kādus skumjus foto no notikuma vietas.
Un arī šī situācija ir ne bez uzvaras – lietavu dēļ augstās dārzeņu un zaļumu dobes tik mitras, ka no jauna sasētais jau izdīdzis un, turpinoties siltajam laikam, ātri būs liekams vēderos. Rukola jau plūcama! Tūlīt arī spināti un redīsi pievienosies. Kas to būtu domājis, ka – patiesi – bez sliktuma nav labuma, un šīs vasaras vētra arī mani kārtīgi sapurinās un dos jaunu spēku vēl šai un nākamajai sezonai!
Augusts – tomātu mēnesis
Mums ir gatavi tomāti! Trekni un gaļīgi. Mazi, sārti, dzelteni un gareni. Un ir arī tādi, kas pavisam milža augumā. Vīrs Ralfs gan vienmēr saka, ka tomātu mums ir par maz. Taču zinu, ka nekādi dižie tomātu ēdāji mēs tomēr neesam un joprojām mācāmies izaudzēto pārstrādāt. Lieliski, ja tomātu raža sakrīt ar jauno rukolas ražu. Tad uz vietas dārzā var pagatavot "salātus no dobes".
Interesants novērojums šajā gadā ir tas, ka tomātus visas sezonas laikā esmu mēslojusi tikai divreiz. Pirmo reizi, iestādot bedrītē, kurā liku kompostētus kūtsmēslus un trihodermīnu. Un otro reizi vasaras vidū. Pārējā laikā esmu tikai par to iedomājusies un aizmirsusi. Taču, re, tomāti ir vareni un stipri! Laistīti gan tie tika regulāri.
Bērniem vislabprātāk tīk plūkt mazos ķiršu un plūmju tomātiņus pašiem un notiesāt tos turpat siltumnīcā vai sēžot šūpolēs. Gatavojam sulīgas brokastu tomātu maizes ar dillēm, sāli un pipariem. Un, protams, tomāts noder arī rudenīgajām burgeru ballītēm. Bet es ēdu absolūti parastākos salātus, tā ir mana vismīļākā bērnības garša – tomāti sagriezti kubiņos, ar sāli apkaisīti un krējumā iemaisīti. Ja dobē ir dilles, kuras vēl pievienot klāt, tad ir izcili! Ar tomātu likšanu burkās neaizraujamies. Tam vienkārši nav laika.
Katru gadu cenšos eksperimentēt ar jaunām šķirnēm, paturot prātā tās, kas mums garšojušas un izdevušās. Un šādi dārzniekojot, dārzs vienmēr būs dzīvs! Kaut kas beigsies, bet turpat radīs vietu jaunam sākumam. Pat plūdu laikā gāztās ābeles zari kalpos kā siltuma avots pavardā.
