Silto zemju persiks joprojām jāsargā gan ziemā, gan pavasaros, bet, kad sākas augļu laiks, augļi jāretina, pretējā gadījumā tie būs sīki vai nolauzīs zarus.
Eglons Brūns pirmo persiku iestādīja pirms 15 gadiem
"Pats uzpotēju uz aličas persiku. Man patīk, ka viņš ir persiks, nevis aliča [Kaukāza plūmīte]," par pirmo persiku koku stāsta augļkopis un selekcionārs Eglons Brūns. To viņš iestādījis pirms aptuveni piecpadsmit gadiem.
Tā ir Latvijā labi zināma šķirnē 'Maira'.
Viņa dārzā aug vairāki dienvidnieki, turklāt šogad augļu ir tik daudz, ka var aizvest arī uz tirgu.
"Vedu uz Liepājas, uz Rīgas tirgu arī aizvedu parādīt, kas man ir. Es neprasu lielu cenu par tādiem eksotiskiem augļiem, bet vienam otram ir arī citas šķirnes. Ir Latvijā ir," stāsta Eglons Brūns.
Bioloģiskās zemnieku saimniecības īpašnieks Eglons Brūns dalās ar vairākiem padomiem; turot rokās dārza šķēres, viņš rāda, kā zari jāizgriež, persikam ir jāveido kausveida vainags, izgriežot vadzaru.
"Nevajadzētu atstāt tik daudz zaru, to vajadzēja izdarīt jau pavasarī – zaru nogriež īsāku, atstāj sešus, astoņus pumpurus, nebūs tik daudz, bet nebūtu jābaidās, ka zari nolūst, man viens kociņš nolūza," atzīst stāsta Eglons Brūns.
Lai persiki nenosaltu, augļkokus tina agroplēvē
Persikus Dienvidkurzemē pirms vairākiem gadiem sāka audzēt arī augkopības speciālists Māris Narvils. Viņa dārzā persiki 'Maira' jau beiguši ražot, bet viens auglis šogad aizmeties nesen stādītajā 'Venita', kas ir vēlāka šķirne.
Lai persiki nenosaltu, augļkokus viņš tinis agroplēvē, taču lieliem stādījumiem tas nebūtu iespējams.
Tieši nespēja pārziemot ir viens no iemesliem, kāpēc persikus Latvijā kā komerciālus stādījumus nav šobrīd iespējams veidot, labāk izvēlēties pašmāju un pārbaudītas šķirnes.
"Drošākas vairāk vai mazāk noteikti tiem, kas gribētu kaut ko sākt, ir 'Maira', 'Viktors', 'Sočnij', 'Spura', kas apritē un zināmāki. Pārējie ir loterija," saka Māris Narvils.
"Šobrīd jāuzmanās, ka pēc tik laba ražas gada, kāds bija šogad, kociņam var ziemā iet grūti. Noteikti jānormē raža, jo persiki ir pašauglīgi un aizmetas labi. Kad augļi parādās, ir žēl raut nost, un augļu ir daudz, bet līdzko ir naga lielumā, vajag normēt, tad arī augļi būs lielāki un var izaugt tikpat lieli, kādi ir veikalā," iesaka Narvils.
Latvijā par persikiem kā nākotnes komercstādījumiem runāt nevar
Dārzkopības institūta pētniece un Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes docente Ilze Grāvīte uzskata, ka Latvijā par persikiem kā nākotnes komercstādījumiem runāt nevar, tas var būt kā papildu augļkoks, kas tiek audzēts saimniecībā.
"Neeksperimentējam ar potcelmiem, jo šobrīd populārākais un vairāk izmantotais ir Kaukāza plūme. Ļoti daudzi stādus pasūta internetā, par tiem man ir nedaudz bažas, jo tie potcelmi, kas tiek izmantoti ārpus Latvijas, pārsvarā mūsu apstākļos nejūtas labi, ir problēmas ar ziemcietību," stāsta Ilze Grāvīte.
Latvijā ir ļoti garš miera periods un salīdzinoši ļoti īss veģetācijas periods, uzsver Ilze Grāvīte.
"Problēmas ir ar to, ka ar katru gadu desmitu Latvijā ir vairāk nepastāvīgo ziemu, mums tās ir tik ļoti dažādas. Ar šķirnēm arī ir dažādi, cilvēki saka, ka audzē desmit, piecpadsmit gadus un vairāk, bet tad uznāk viena barga ziema un visus dārzus "iztīra". Daudziem persiku ir pilni koki, Kurzemē tas dzirdams, bet Vidzemē un Latgalē daudzviet vispār nav, pat plūmju ražas nav," zina teikt Grāvīte.
Tik slikts gads ar persikiem, kāds ir šogad Dobelē, vēl nav bijis, nācies daudzus nosalušos zarus izgriezt. Persiki jāstāda aizvējā un vietā, kur nav augsti gruntsūdeņi.
"Mēģinām vākt plašāku šķirņu materiālu, lai izpētītu precīzāk, bet šķirņu un potcelmu izpēte ir ļoti sarežģīta tieši tādēļ, ka gadi ir ļoti mainīgi un rezultāti ir ļoti nepārliecinoši," atklāj Grāvīte.
Pētniece iesaka plūmēm, aprikozēm un persikiem ik pēc piecpadsmit gadiem šķirni, kas labi ražo un iepatikusies, dārzā iestādīt no jauna, jo var gadīties, ka iemīļotais augļkoks pēkšņi iet bojā.
