Mazdārziņa saimnieces dienasgrāmata
Mani sauc Ieva Dravniece, un jau astoto gadu kopā ar ģimeni saimniekoju mazdārziņā Kazas sēklī Rīgā. Šovasar ar savām dārza uzvarām un sakāvēm dalīšos arī ar LSM.lv lasītājiem!
Par vienu vasaras mēnesi vairāk
Dārzs jau maijā bija uzsācis vasarīgu ieskriešanos, padarot šo vasaru nedaudz garāku. Taču līdz ar to augiem un ziedēšanai tā ir īsāka. Karsto laikapstākļu dēļ šogad daudzi augi zied ātrāk un tādās kombinācijās, kādas citus gadus nav pieredzētas.
Peonijas, par kurām parasti jūsmoju Jāņu laikā, šogad jau jūnija sākumā gatavojās noziedēšanai. Dažu agro šķirņu dekoratīvo sīpolu uznācienu pat nokavēju. Atbraucot nedēļas nogalē uz dārzu, visas violetās bumbas jau zaļgani pelēkas – noziedējušas. Bet tomēr prieks, ka viss līdzsvarā.
Dienas svelmi vakaros nomaina pērkona negaisi ar lietavām, kas atvieglo jebkura dārznieka laistīšanas enerģiju. Un redzu, ka, pateicoties šādiem laikapstākļiem, viss aug lieliski.
Mums beidzot ir lielas, aromātiskas un veselīgas dilles! Iespējams, te savu pienesumu spēlē arī pavasarī izsijātais komposts un melnzeme, kuru iemaisīju augstajās dobes.
Peonijas, īrisi, kaķumētras, salvijas un pat aizkavējušās pavasara ziedneses uzzied vienā lielā spilgtā puķu pļavā. Arī rozes pievienojas šai trupai. Tik krāšņu un vienlaicīgu ziedēšanu piedzīvoju pirmo reizi, kopš mums ir dārzs. Un man vienalga, ka pēc tam sekos kāds bezkrāsu brīdis. Šis ir brīnumains jūnijs!
Gadiem atliktais dārza projekts
Man ir pārliecība, ka dārzā mītošajiem augiem tomēr vislabāk tīk lietusūdens. Citus gadus sausuma periodos dārzu laistījām ar stindzinoši aukstu, dzelžainu ūdeni no spices, jo lietusūdens resursi bija izbeigušies. Taču ne dillēm, kas mums tā garšo, ne gurķiem, ne tomātiem tāds nepatīk. Tāpēc šogad, negribot spīdzināt augus un paši sevi, ieguldot darbu, sējot un nelietderīgi laistot, nonācām pie sen vajadzīgās notekūdens sistēmas izveides un ietilpīgas tvertnes – iegādājāmies 1000 litru kubu, kurā uzkrāt lietusūdeni, kas notek no dārza mājas jumta. Un tā kā šī gada jūnija vidus bija salīdzinoši lietains, tvertne ātri piepildījās, tāpēc varējām beidzot pie atvērta krāna nomazgāt rokas, zālē saskraidītās pēdas, apliet augus. Pietiek arī dēla Augusta metāla vannītei, kurā veldzēties karstajās vasaras dienās.
Daži mūsu ģimenes ieteikumi, ja arī esi iecerējis izveidot ūdens rezervuāru savā dārzā:
- Jāsāk ar vismaz metru augstas pamatnes izbūvi, uz kuras ūdens kubs vai tvertne atradīsies. Šāds, uz paaugstinājuma novietots rezervuārs, ūdens spiedienu padarīs spēcīgāku, piemēram, lejot dārzu no šļūtenes vai pievienojot gravitācijas ūdens laistīšanas sistēmu.
- Pēcāk kubu vēlams notīt ar melno polietilēna plēvi, lai tvertnes iekšpusē neveidotos aļģes.
- Tvertnes augšpusē pie atveres jāiestrādā moskītu tīkls, lai visādi mazie krikumi nenobloķē ūdens tecēšanas sistēmu.
- Estētiskās vides cienītāji šo konstrukciju var apdarināt ar koka dēlīšiem un nokrāsot kādā sev tīkamā tonī.
Svētki un kārtība
Jūnijs mums ir arī bērnu ballīšu mēnesis. Katru gadu kopā ar dažiem tuvākajiem draugiem un radiem dārza svētkos atzīmējam dēla Augusta piedzimšanu un meitas Noras burvīgo vārdu. Šis gads bija daudz mierpilnāks. Un es zinu, kāpēc tā! Jo beidzot visam ir sava vieta. Ir kur paņemt, kur nolikt un kur būt. Kad kāds vaicā, kur nomazgāt rokas, vairs nav jānorāda uz necilu spainīti dārza stūrī. Man šī kārtība ir svarīga ne tikai mājās, bet arī dārzā, jo tā varu justies brīvi un mierīgi.
Bet tie, kas šo lasa un zina dārza morāli, šobrīd smaida un saka: "Dārzs nekad nebūs pabeigts, un tur vienmēr atradīsies kāds stūris, kuru uzlabot vai pārkārtot." Tik daudz reižu esmu sevi mierinājusi, sakot, ka tad, kad šī gada darbu sarakstu pieveiksim, varēsim atpūsties visus pārējos gadus. Bet tā, protams, nekad nenotiek. Un arī tas ir vērtīgi un vienlīdz skaisti. Jo pārmaiņas ir par attīstību. Protams, miers dārzā ir ļoti stiepjams un mazliet poētisks jēdziens. Un miers ir ļoti jāmācās. Arī man.
Šī gada dārza svētki bija arī iespēja noskaidrot, kā mūsu dārza būdā tomēr vēl trūkst. Piemēram, jāsagādā tējkarotes un bļodas. Ja vēl pirms gada namiņš nebija pabeigts un par interjeru pat nedomājām, tad šogad tiešām varu teikt, ka ir gatavs!
Ēdienreizes un gatavošana dārzā
Jūnijs ir arī laiks, kad dobēs jau var atrast veselīgus našķus ēdienreizēm. Mēdzam vasaras brīvdienu rītos brokastis ieturēt dārzā, jo tad ir iespēja galdā celt svaigi plūktus zaļumus, un mūsu bērni par šādu iespēju ir sajūsmā un ar lielāku apetīti to visu notiesā. Tāpat brokastu putrai var pievienot zemenes no dobes. Un šogad ogu tik daudz, ka var cienāt gan viesus, gan pietiek pašu vēderiem. Arī jāņogas jau ēdamas. Tik ātri? Taču, iespējams, tieši laikā, jo ne velti nes Jāņa vārdu.
Darba dienu vakaros mēdzam uz dārzu doties arī vakariņās. Nu jau vakari ilgi gaiši un silti! Manā pārziņā ir salātu gatavošana. Saplūcam dobēs lokus, dilles, salātlapas, rukolu, spinātus. Tie mums pieejami visu sezonu līdz pat rudenim. Katru reizi salātus cenšamies pagatavot citādi, lai neapniktu. Ir pavisam klasiskais, manas bērnības variants: salātlapas ar kefīru un nedaudz sāls. Vai bērniem ļoti iecienītā recepte: spināti, rukola, dilles, loki, avokado, ķiršu tomāti, pesto, olīveļļa un fetas siers. Man liels prieks, ka mūsu bērni zina visu šo zaļumu izcelsmi un ceļu līdz šķīvim.
Un, protams, vīrs Ralfs grilē gaļu vai dārzeņus. Čuguna katlā viņš pagatavo sautējumu vai zupu. Es neprotu un nemāku atrast laiku un prasmes tik lēnai gatavošanai, bet vīram tas padodas izcili! Un, protams, tas, ka apetīte svaigā gaisā labāka, tas jau sen pārbaudīts un vispārzināms fakts.
Saulgrieži Rīgā un bērnības tradīcijas
Atminos, kā bērnībā katru gadu ar ģimeni Jāņus svinējām mūsu augļu dārzā. Šis dārzs atradās pilsētas nomalē, līdzīgi kā tagad mūsu. Sabrauca radi, tika uzstādīta īpašā svētku lāpa – pūdele. Tēvs ar pārējiem ģimenes vīriem jau no rīta devās sagādāt malku ugunskuram un tuvējā mežā sacirst meijas, ar kurām rotāt iebraucamos vārtus un terasi. Dārza vidū tika ienests garš saimes galds, klāts ar baltu galdautu. Uz tā kārtojās vecmammas ceptie pīrāgi, mammas zemenes, pašu gatavots, marinēts šašliks, ķimeņu siers un kvass. Tika sumināta Līga un Jānis, dziedātas dziesmas. Vectēvs bija ne tikai kaislīgs dārznieks, bet arī fotogrāfs, un visos ģimenes saietos mēs aktīvi iejutāmies viņa modeļu lomās.
Pēc vectēva aiziešanas katros Jāņos lija lietus. Zemenes vairs tā nesārtojās un ķimeņu siers vienmēr bija par sausu. Tradicionālā lāpuguns, kuru apjūsmoja katrs garāmgājējs, vairs neslējās debesīs,
un tas nozīmēja, ka laiks bija dzimt jaunām tradīcijām, ko nodot nu jau saviem bērniem.
Lai gan esmu vēlējusies rotāties tautas tērpā un ievīties jostā, ar krāšņu lauku pļavas puķu vainagu galvā, esot tālu prom no civilizācijas, tomēr šobrīd "pilsētlauku" dzīve man vairāk tīkama. Kopš piedzima mūsu meita Nora, teiciens "līst kā pa Jāņiem" vairs nav aktuāls, jo nu jau atkal gada garākās dienas laikā vairāk spīd saule. Tāpēc mēs katru gadu, kopš mums ir dārzs Kazas sēklī, sacepam pīrāgus, iemarinējam gaļu, sadedzam gaismas, klājam galdautu un pošamies vakarēšanai un līgošanai kopā ar kaimiņiem un draugiem. Var jau būt, ka šis vēl nav viss, kas veidos pilnu mūsu tradīciju un atmiņu skapi, bet man gribētos, ka šim būtu atvēlēts vismaz plauktiņš.
Bet viena tradīcija ir palikusi nemainīga. Pēc Jāņiem ir īstais laiks norakt tulpju sīpolus. Par to signalizē dzeltenbrūnie laksti. Tāpat ir laiks pārstādīt un dalīt īrisus un citas pavasarī ziedošās ziemcietes. Šobrīd var iesēt vēlo rudens burkānu ražu un papildināt apēsto diļļu un redīsu vagas. Apgriežu arī skābenes. Tikmēr siltumnīcā vīrs rūpējas par tomātu pazarīšu izlaušanu.
Šis ir laiks, kad dārzs gatavojas nobriešanas periodam un zaļo masu pārņems ziedi un augļaizmetņi. Un tūlīt sāksies liliju ziedēšana. Ak, jau jūtu tās pielejam dārzu ar apburoši saldu smaržu!
Vēl par mazdārziņiem
