Latvietis bez dillēm? Ko savos mazdārziņos audzē tautieši ārzemēs

Kailgliemežu uzvara

Pati dzīvoju Francijā, un tiklīdz man bija kaut neliels zemes pleķītis pie dzīvesvietām, tā ķēros mēģināt. Pirmajā reizē biju ļoti motivēta, bijām atraduši dzīvokli Tulūzā ar mazu, nezālēm aizaugušu dārziņu. Visu uzraku, izveidoju dobes, sastādīju zirnīšus, dilles, cukini, papriku un vēl daudz ko citu. Biju sajūsmā, redzot, ka kaut kas arī sāk dīgt, jo esmu iesācēja šajā jomā. Nu tik būs prieki, izejot dārzā un vienkārši paņemot vakariņas! Sajūsma ātri vien pārvērtās dusmās un bezspēcībā, jo nez no kurienes uzradās kailgliemežu armija, kas visu pa tīro nograuza, atstājot smieklīgus, plikus kātiņus. Izmisīgi mēģināju ko glābt, izmēģināju visādus dabai draudzīgus līdzekļus pret gliemežiem. Nekā. Lēju arī dārza lamatās alu, jo tas kailgliemežiem garšojot.

Jā, gliemežu tajos salīda daudz, bet joprojām daudz bija arī manās dobēs. Viņu vienkārši bija pārāk daudz!

Otrā lielā problēma bija odi. Tovasar Tulūzā bija nenormāli daudz odu, dārzā uzturēties dienas gaišajā laikā vienkārši nebija iespējams. Arī pret tiem nelīdzēja pat dārgākais aptiekas pretodu līdzeklis. Atmetu ar roku, nebūs man dārziņa. Tad pārvācāmies uz Provansu. Te zeme akmeņaina, kailgliemeži vairs nebija lielākā problēma. Devu otro iespēju sapnim par pašaudzētiem dārzeņiem. Šoreiz izdevu padaudz naudas, jo vajadzēja pirkt gan zemi, gan kastes, jo akmeņos īsti neko izaudzēt nevar. Fiasko piemeklēja arī šoreiz. Tomātiem nepatika kaļķainā augsne. Lai gan tie auga griezdamies, taču jo tuvāk nogatavošanās stadijai, jo vairāk tomātu ar melniem dibeniem. Pārējais sastādītais no karstuma gluži vienkārši nobeidzās. Visvairāk par visu es gribēju kaut vai tikai dilles kādā podiņā. Tās taču augot kā nezāles! Ne Provansā, ne arī pirms tam Tulūzā man tās neizdevās izaudzēt vairāk par sprīdi garām, tās vienkārši nobeidzās. Līdz ar dillēm nobeidzās arī mana motivācija. Galu galā uzturēt savu dārziņu Provansā beigās sanāk ļoti dārgs prieks ar ļoti nelielu (ja vispār) ieguvumu. Tagad vienīgais, kas man aug podos, ir rozmarīns un neliels olīvkociņš. Tiem šeit patīk.

Kolorado vaboles vēl nav uzodušas

Netālu no manis dzīvo Dagnija, kurai ir burvīgs dārzs un arī motivācija ar to noņemties. Devos ciemos noskaidrot, kā viņai sokas. Dagnija šeit, Francijas dienvidos, dzīvo jau vairāk nekā 10 gadus. Kā jau daudziem, arī Dagnijai Latvijā bija dārziņš – gan vecmammai, gan arī pašas mājās. Veikalā toreiz lāgā neko nevarēja nopirkt, tāpēc visu audzējuši paši. Kad pārvākusies uz Rīgu studēt, vedusi dārzeņu burkas un kartupeļu maisus no laukiem.

"Lielas, smagas somas stiepu uz pieturu, uz autoostu. Ar lauku labumiem piekrāmētas. Bērnībā pie vecmammas visus vasaras brīvlaikus dzīvoju, un tur nebija tā, ka tev tur brīvlaiks. Visu laiku bija jāstrādā. Gan siens jāvāc, gan vagas jāravē. Vaboles jālasa. Radi no Latvijas nupat bija ciemos un jautāja, vai man te nav kolorado vaboļu. Nu kaut kā nav, laikam nav uzodušas, ka man te kartupeļi aug," viņa stāsta.

Dagnija sākumā dzīvojusi Marseļā, pilsētā, tur pie mājas bijis mazs pleķītis, kur pat īsti zemes nebija. Jau tur viņa izveidojusi savu dārziņu – nopirkusi kastes, zemi, stādījusi. Sākumā gan tikai tomātus un zemenes.

"Daudz ko mēģināju eksperimentēt, kas aug un kas neaug. Nevarēja jau saprast, kas tajā karstumā beigās izaugs. Tomāti, zemenes izauga. Viena dille pat izauga. Bet vairāk arī neizauga. Pārāk karsti viņām te vai arī zeme nepatīk. Tagadējās mājās, prom no pilsētas, mums ir lielāks dārziņš. Te jau ir, kur izvērsties. Zemi savedām, un katru gadu no kaimiņiem, no polo kluba, vairākas piekabes ar zirgu mēsliem vedam. Kompostu paši taisām, jo bez tā vispār nevar neko izaudzēt. Zeme ir kaļķaina un balta. Nav tā, ka iemetīs sēkliņu zemē un viss pats izaugs. Ar karstumu jācīnās, ar sausumu, laistīšanas ierobežojumiem, smagāks darbs izaudzēt kaut ko," viņa stāsta.

Vaicāta, kas aug šobrīd, latviete uzskaita: "Šobrīd ir aprīļa vidus. Man ir kartupeļi iestādīti. Februārī jau izdīga asniņi. Sīpoli, ķiploki, šalotes sīpoli, ko arī februārī iestādīju. Zemenes tagad zied. Iesēju redīsus, cūku pupas, zirņus. Tie dienvidos agri jāsēj, bet zirņus un pupas var jau oktobrī, novembrī sēt, lai aprīlī, maijā jau varētu ēst."  

Viņa gan atzina, ka darba ar zemes auglīguma vairošanu un karstajām vasarām ir daudz. Dagnija atzīst, ka ik vakaru pirms gulētiešanas skatās "YouTube" un blogerus, kuri audzē kaut ko tieši dienvidos, lai saprastu, kurā laikā kas šeit ir jāsēj, kas viņiem sanāk un kas nesanāk. Un teju katru nedēļas nogali darbojas dārzā. Jau nedēļas sākumā ir zināms, kas nedēļas nogalē ir dārzā darāms.

"Pagājušajā nedēļas nogalē mēs stādījām kokus, nopirkām bumbieri, lazdu, divas ābeles un cidoniju. Gribējām vēl arī mandeļu koku pirkt un otru bumbieri, jo, lai apaugļotos, vajag vismaz divus. Neatradām šķirnes, ko gribējām. Stādaudzētavā jau decembrī sākas sezona, kad viss jāpasūta, lai varētu laikus dabūt. Tā kā nākamgad mums paredzēts papildināt augļkokus," viņa klāsta.

Dagnijai īsti nepadodoties kabaču audzēšana, iespējams, tiem te par karstu, bet viņa cerības neatmet, mēģināšot vēlreiz. Tomātiem gan šejienes klimats patīkot.

"Man dārzeņi baigi neinteresē. Tikai tā, lai ir pašiem, ko ēst. Man vairāk puķes patīk stādīt. Es jau vispār nevaru ieiet dārzniecības veikalā, man visu gribas nopirkt, tikai nav laika tik daudz, lai pēc tam ar to ņemtos."

Uz jautājumu, kāpēc šī visa ņemtne, jo var taču aiziet uz veikalu un nopirkt, Dagnija iebilst, ka nav jau tā garša: "Tas, kā man ārzemēs pietrūka sākumā, kad man vēl nebija dārziņa, – gribējās ko svaigu apēst ar īstu garšu, nevis pasmaržot tomātu, kuram nemaz smaržas nav, par kuru nemaz nezini, no kurienes nācis, kā audzēts. Kā bērns, kas audzis laukos, kur apej ap māju un tev pilns vēders pieēsts, tieši tā pietrūkst. Tā autentiskā garša ogām, dārzeņiem." 

Kopā izstaigājam viņas dārzu, te rododendri, lavandas, puķuzirņi, piparmētra, estragons, salvija, kivi koks, redīsi. Siltumnīcā tomāti, gurķi, kabači, ķirbji, pupiņas, baklažāni, kartupeļi. Visu nevar nemaz uzskaitīt. Katrā stūrītī kaut kas aug.

Vienā dārza galā Dagnija vēlas iestādīt tādus krūmus un puķes, kas visu gadu ziedētu uz maiņām. Dagnijas dārzā daudz atvēlēts kartupeļiem, jo pērn esot sākuši ēst jau maija beigās, un par pirmajiem, ko vīrs pagaršojis, esot teicis, ka tie garšo pilnīgi citādāk nekā veikalā pirktie. Un uzstājis, ka šogad jāstāda vairāk.

Dagnijas dārzā aug arī kumelītes, pelašķi, liepziedi. Tēju kasti, kurā izkaltētas šīs zālītes, viņas vīrs saucot par raganu kasti.

"Pēc vīkenda esmu vairāk piekususi nekā pēc nedēļas darba dienām. Bērni arī nu jau lielāki, var palaist, lai skraida pa dārzu, nav visu laiku jāstāv blakus, viņi piedalās sēkliņu iesēšanā un dārza labumu ēšanā," tā Dagnija.

"Kur tad latvietis bez dillēm!"

Savukārt Sandai, kura dzīvo Francijā, Bordo reģionā, sava māja ar dārzu jau ir vairāk nekā desmit gadus. Pašai savs dārzs esot bijis tikai loģisks solis, jo gribējies izaudzēt savus dārzeņus. 

"Patiesībā Francijā daudziem ir savi dārziņi, ne gan tik lieli kā Latvijas laukos. Te gandrīz visiem ir tomāti, kabači, sīpollociņi. Vismaz man te apkārt visi, kuriem ir iespēja, to dara. Francijā arī sāk vairāk veidoties zaļā domāšana par to, ka bio ir labāks un tamlīdzīgi. Sevišķi pēc kovida un kovida laikā, kad teju visi uzraka zemi un sāka stādīt tomātus un citus dārzeņus, jo uzskatīja, ka pašu audzēts ir labāks," viņa skaidroja.

Sanda, kā pati saka, ir no dziļiem Latvijas laukiem. Protams, arī viņas mammai Latvijā bija savs dārzs ar garām burkānu, biešu un sīpolu vagām. Tur esot audzis pilnīgi viss iespējamais, izņemot ķirbi, ko nekad neesot izdevies izaudzēt.

"Miljoniem kartupeļu vagu, protams, kas bija jāravē. Bet man vispār patika ravēt. Ja mamma neprasīja, gāju ravēt, ja mamma lika ravēt, tad, kā jau īstam tīnim, man negribējās neko darīt. Bet bija forši paravēt, izraut kādu burkānu, noslaucīt to bikšu starā vai kleitā un nograuzt. Vispār, ja mums nebūtu bijis tas dārzs laukos, tad mums arī nebūtu bijis, ko ēst. Tā ka dārzs man vienmēr bērnībā ir bijis, un tas arī bija tas, kas mūs pabaroja," atceras Sanda.

Savukārt viņas dārzā Francijā šobrīd aug dilles. "Protams, kur tad latvietis bez dillēm," piebilst Sanda

un turpina uzskaitīt: zaļie zirnīši, pupas, cūku pupas, tomāti, kabači un ķirbji, kartupeļi, kuri paši katru gadu izaug no jauna, jo vienkārši nekad nav visi izrakti ārā.

"Topinambūri arī, kopš ieliku pirms desmit gadiem pirmo, tā nu tagad man ir vesels mežs, jo viņi nekad netiek nolasīti un apēsti, tie aug griezdamies. Vēl ir skābenes, pētersīļi," viņa pastāsta.

Ņemot vērā to, ka Sanda dzīvo Bordo reģionā, kur mēdz būt ļoti karstas vasaras, zeme esot ļoti smilšaina, īpaši, ja netiekot likti klāt nekādi speciāli mēslojumi, kurus viņi katru gadu aizmirstot. Nekas šādā zemē lāgā negribot augt, ir daudz jālaista, taču Sanda ar ģimeni vasarās bieži dodas izbraukumos.

"Tā kā īstenībā tas man ir dārzs tikai izklausās forši, bet patiesībā jau īsti nav tā, ka tur baigi tagad viss aug griezdamies un ka būs, ko konservēt, likt pagrabā un ēst visu ziemu. Patiesībā ir tā, ka tur viss izaug, mēs apēdam, aizbraucam vasarā atvaļinājumā, kad atbraucam atpakaļ, nekā vairs nav, jo viss ir vienkārši izkaltis tajās smiltīs un milzīgajā karstumā," viņa atklāja.

Tāpat kā Dagnija, arī Sanda par lielāko problēmu uzskata karstumu vasarā: "Mums, par laimi, vēl nav bijis aizliegums laistīt, bet es zinu, ka ir citi reģioni, kuros aizliegts laistīt un lieki tērēt ūdeni, nemaz nebrīnītos, ja mums arī aizliegs tērēt ūdeni tādām lietām kā dārzs," par Francijas noteikumiem sprieda latviete.

Arī viņai neiet viegli ar gliemežiem, turklāt raizes rada arī kaķis. "Es parasti smejos, ka lielākais mana dārza kaitēklis ir kaķis, jo, kā viņš ierauga, ka ir kaut kas uzrakts, izdomā, ka tur būs viņa tualete. Tad nu man dārzs ir sasprausts ar visu iespējamo, lai kaķis neiedomājas manās vagās ierīkot sev tualeti. Un tad, kad kaķis dārzā neiet vairs meklēt tualeti, kad kaut kas beidzot ir izaudzis, uzrodas gliemežu armija, kas visu nograuž. Vienkārši nenormāli! Mēs spaiņiem viņus esam lasījuši nost. Pēc tam, kad gliemeži vairs nenāk, tad ir nākamā problēma – karstums. Vienkārši ir pārāk karsts un vairs nekas neaug."

Viņa arī stāsta, ka, dzīvojot Francijas laukos, nebūt nešķiet, ka mazdārziņu kultūra šeit nebūtu pazīstama. Francūži esot pat sākuši sēnes lasīt.

"Tā mums liekas, ka tikai latvieši lasa sēnes. Arī francūži tagad iet uz mežu lasīt sēnes," tā Sanda.

Latvietei kādu laiku bijušas arī vistas, līdz kādu rītu viņa ieraudzīja to, kas no tām palicis pāri pēc kādas zebiekstes vai cita dzīvnieka nakts apgaitas.

Raža nav liela, bet dārzs kā meditācija

Ievai, kura dzīvo netālu no Tulūzas, Francijā, savs dārziņš ir nepieciešamība, jo viņai tā ir saikne ar dabu, kur pasmelties spēku, un rušināšanās pa dobīti, ziedu vai dārzeņu audzēšana esot kā meditācija.

"Pirmo reizi izdomāju kaut ko pamēģināt šeit izaudzēt, kad dēliņš bija pavisam mazs. Gribējās, lai viņš redz, kā aug tomāti, cukīni, zemenes. Daru to vaļasprieka līmenī, jo sapratu, ka iztikšanai šeit neko neizaudzēsim, jo mums nav pieredzes, te ir cits klimats, kukaiņi, gliemeži. Ir gandarījums, ja kaut kas izaug, ja dēls redz, ka ne viss, kas ir uz galda, nāk no veikala."

Arī viņai Latvijā gan vecvecākiem, gan vecākiem bijis dārzs, kurā pavadītas vasaras palīdzot un strādājot. Toreiz gan Ievai kā bērnam un vēlāk pusaudzei tas īpaši nebija pa prātam.

Jautāju, vai viņai šeit ir izdevies izaudzēt dilles, uz ko Ieva izsaucas: "Ha! Dilles šeit neaug, vismaz man ne. Esmu mēģinājusi audzēt tomātus, kas šeit aug ļoti labi, jo vasaras ir ļoti karstas, cukīni, ķirbjus, bietes, burkānus. Šogad pirmo reizi iestādījām gurķu stādiņus. Gribētos, lai man būtu dilles, kā arī lielāku platību un lai mēs vasaras periodā varētu būt pašpietiekami."

Viņa gan atzīst, ka nav radusi audzēt šādos apstākļos, jo vasaras ir karstas un sausas, augi nīkuļo. Daudz spēka paņem arī cīņa ar kailgliemežiem, turklāt stādi maksā dārgi, bet rezultāts nav spīdošs.

Ieva iesaka palasīt vietējos dārza žurnālus vai izpētīt "YouTube" attiecīgos video, lai saprastu, ko un kā darīt, ja vēlies ierīkot mazdārziņu sev nezināmā klimatā.

 "Jārēķinās arī ar to, ka, iespējams, pirmajā reizē nesanāks un būs jāmēģina atkal un atkal,"

viņa piebilst.

Betonēts pagalms netraucē sapnim par dārziņu

Savukārt Kristīne dzīvo pavisam citos klimatiskajos apstākļos – Anglijā, Sanderlendā, kas ir maza pilsētiņa pie jūras. Kristīne darbojas kā brīvprātīgā vietējās kopienas dārzā (community garden) un sapņo kļūt par diplomētu dārznieci.

"Mums ir ļoti vējains, bet, tā kā es piedzimu Ventspilī, pie vēja esmu pieradusi. Pirms gada pārvācāmies uz šo māju, kur man beidzot ir dārzs, par ko jau sen biju sapņojusi. Un tad pēkšņi instagramā man izlēca reklāma, ka Daremas koledžā var pieteikties dārzkopības kursos. Uzreiz pieteicos," viņa atklāj.

Dārzkopība ir Kristīnes sirdslieta. "Es šobrīd nestrādāju, un es sapratu, ka neesmu gatava atgriezties darbā, kas ir ļoti stresains. Bet es negribu sēdēt mājās. Gribu kaut ko darīt. Kaut ko, kas man tiešām patīk un kur nav tās nenormālās ikdienas kņudoņas. Gribēju ko tādu, kur ir mierīgi. Protams, ka dārzs ir tā vide, kur ir miers, un dārzs ir tā vide, kurā tu redzi gandarījumu. Jo tu iesēj sēkliņu un redzi, ka tam, ko tu dari, ir rezultāts," stāsta Kristīne.

Savas bērnības vasaras viņa pavadījusi laukos Saunagā pie Kolkas raga. Omīte ar opīti tur dzīvojuši vasarās un audzējuši visu, ko vien var iedomāties. Tur arī aizsākusies Kristīnes interese par dārzkopību.  

"Man jau liekas, ka latviešiem dārzniecība un vēlme kaut ko izaudzēt ir DNS." Kristīne ilgu laiku nav spējusi ieiet veikalā un nopirkt zemenes, šķitis nepareizi:

"Biju pieradusi tā, ka aizeju no rīta un tās zemenes no dobes ēdu, nevis no plastmasas trauciņa."

Anglijā dzīvojot, viņas dārzs ir betona pagalms, uz kura novietotas kastes un podi ar augiem.

"Kad es atbraucu uz šejieni, man bija šoks par to, ka viņiem pagalmos ir betons. Bet par spīti tam man bija skaidrs – vienalga kā, bet es audzēšu kaut ko. Pagājušogad man bija pašai savi tomāti, un kopš tā laika es veikalā nevaru nopirkt tomātus, tie negaršo ne pēc kā," Kristīne stāsta.

Kad viņa sākusi veidot savu dārziņu, esot ļoti gribējies kādus augus, kas atgādinātu Latviju. Vienas no pirmajām iesētajām sēklām bijušas lauvmutītes, kas atgādināja par bērnību. Vēl te aug ceriņš un jasmīns. Kristīne savā dārzā vēlas tādus augus, kas atgādinātu par mājām, par Latviju. Tāpat viņai ļoti patīk hortenzijas.

"Pirmajā gadā man dārzā gribējās visu, bet šogad es piedomāju par to, ko tieši gribu tur redzēt un kādu es to gribu veidot. Man sāk parādīties kaut kāda kopaina, nevis "gribu visu". Vēlos, lai dārzs man ir patīkama un nomierinoša vieta. Tas manai mentālajai veselībai varētu nākt par labu, jo cilvēkam, kurš ir saskāries ar depresiju un trauksmi, gribas, lai dārzs būtu kā svētnīca, kur es izeju, un tur ir prieks acīm. Tieši tāpēc es vairs negribu neko košu, neko spilgtu," skaidro latviete Anglijā. 

Pērn Kristīne esot audzējusi lokus un dilles, jo dilles viņai kā latvietei esot universāla garšviela, ko visur likt klāt. Šogad viņa ar draugu latvieti nopirkuši kārtīgu siltumnīcu un plāno stādīt dažādas tomātu šķirnes, kā arī bietes, redīsus un salātus.

Kristīnei gan esot diezgan sarežģīti, jo vajagot podus un augsni, viss jādara no nulles. Arī ar gliemežiem ir jācīnās. Viņa gan nesaprot, no kurienes tie uzrodas, jo visapkārt taču ir betons. Anglijā klimats ir salīdzinoši maigāks nekā Latvijā, jo nav auksto ziemu, bet ir liels mitrums. Kristīne, kad ko stādot, piejaucot zemei grunti, lai ir drenāža, jo citādāk augi vienkārši noslīktu.

"Citiem liekas, kas tad tur – iebaksta sēkliņu zemē un augs, bet tā tas nenotiek. Tas ir darbs. Ir jāzina, kāda augsne kuram augam nepieciešama, kādi apstākļi. Vai tas augs saulē vai ēnā, vai vispār ir piemērots klimats," Kristīne stāsta.

Sarunu nobeidzam ar virtuālu pastaigu Kristīnes betona dārzā. Viņa rāda jasmīnu, Japānas kļavu, trīs veidu piparmētras, lavandas, heihēru kolekciju, pojenes, ceriņu, ko iestādījusi par godu omītei Cerai, magnolijas, avenes, ķirsi un daudz ko citu. Kristīnes iecienītākā nodaļa veikalos esot nocenotie augi, jo citādi augi esot ļoti dārgi.

Kristīnei dārzā ir arī pienene podiņā, jo šādi tās varot kontrolēt. Viņa smejas, – kamēr dārzam varot iziet cauri, vēl esot vieta, kur kaut ko stādīt. Apstāšoties tad, kad vairs nebūšot iespējams iziet.

Helovīna dekorācijas dārzā jau septembrī

Arī Inesei Skotijā rušināšanās pa dārzu ir sava veida meditācija un palīgs stresa noņemšanā. Dārza veidošana esot pavērusi durvis sarunām ar kaimiņiem, kuri priecājas ar acīm un kuriem pašiem nav jārosās pa dārzu, lai baudītu šo skaistumu. Viņa pamanījusi, ka dārzniekiem ļoti patīk runāt par savu dārzu – dalīties padomos, ar augiem, komunicēt. Arī tad, ja savā būtībā esam introverti.

Inese kopā ar draugu dzīvo dzīvoklī, kam līdzās ir neliels zemes pleķītis. Viņa izvēlējās te veidot ziedu dobes, nevis audzēt dārzeņus, jo zemes gabals atrodoties tuvu ielai un vietējā pašvaldība lietojot daudz ķīmijas, lai tiktu vaļā no nezālēm.

Inese uzaugusi Latvijas laukos, līdz ar to dārzs un dārzeņu audzēšana bijusi pati par sevi saprotama, lai gan bērnībā šķitis, ka tad, kad izaugs, dārzā nedarbosies.

Lielākoties viņas dārzā aug dažādi ziedi: gan viengadīgās vasaras puķes, gan daudzgadīgas. "Pirmajos gados mēģināju dabūt ziedus pēc iespējas lētāk, no paziņām, kurām bija dārzs, vai nocenotos augus, kas veikalos nebija pienācīgi laistīti. Dažu gadu laikā dārzs pieauga diezgan pilns, un tagad es savus augus un ziedus daudz dalu tālāk – dodu kaimiņiem, kolēģiem, draugiem," viņa atklāj.

Dobēs aug arī daudz maurloku, kuru ziedi patīk bitēm. Inese audzē arī kartupeļus – maisos, jo tā esot vieglāk. Ar ražu vasaras sezonai pietiekot. Aug arī daži kabači – vairāk par diviem stādiem neesot vajadzīgs. Viņai ir arī daži tomātu stādi nelielajā siltumnīcā. Dažāda veida piparmētras Inese audzē podos, lai tās nepārņem visu dārzu. Pirms pāris gadiem no kaimiņa izglābto bumbieri, ābeli un ērkšķogu krūmu arī atstājusi augt lielos podos. Komposta kastē jau pāris gadus briest ķirbji – tiekot gan pašai, gan kaimiņienei.

Kaimiņu bērni gan esot neizpratnē, kāpēc Helovīna dekorācijas reizēm viņas dārzā ir jau septembrī...

Līdzās ziediem kastēs aug arī dažādi salāti. Ar zirņiem gan īpaši neveicoties, jo tos baloži paspēj notiesāt, pirms izauguši gana lieli, līdz ar to Inese pārgājusi uz zirņu asnu audzēšanu, nesagaidot pašus zirnīšus.

"Nekādi nespēju izaudzēt dilles Skotijas klimatā – izdīgst, bet tādas nelielas. Arī siltumnīcā nekādi neizdodas," pasūdzas Inese, jo dilles esot tās, ko ļoti gribētos.

Pirms "Brexit" no Latvijas esot atvedusi mazu ceriņa stādu, kurš joprojām neesot uzziedējis. "Ir cerība, ka šogad uzziedēs, apkārtnē daži ceriņi manīti, bet ne tik daudz kā Latvijā. Toties te rododendri zied tikpat daudz kā Latvijā ceriņi," stāsta Inese.

Katru gadu viņas dārzā uzzied arī rudzupuķes. Tās iesējusi vienā no pirmajiem gadiem, tālāk jau pašas sasējušās tik daudz, ka vienu gadu ciemos braukusi latviešu meitene no kaimiņu pilsētas pēc rudzupuķēm Jāņu vainagam.

Inesei šķiet relaksējoši iziet dārzā pēc grūtas darba dienas. Dārzs ir neliels, tāpēc neesot sajūtas, ka darbs dzen darbu. Latviete arī priecājas par puķēm dārzā, jo draugam esot alerģija uz ziedputekšņiem, tādēļ mājās nevar nest iekšā.

"Esmu iemācījusies pieņemt to, kas ir un ko nevaru mainīt – laikapstākļus. Pirms gada bija ļoti sauss, bet šogad pavasaris bija ļoti slapjš un auksts. Uz manas ielas nav daudz tādu ziedu dārzu kā manējais, līdz ar to apkārtnes taureņi, bites un arī nevēlamie kukaiņi ir apsēduši manu dārzu. Par laimi, vismaz gliemežu nav daudz, un tie lielākoties dzīvojas pa komposta kasti, kur pietiek ēdamvielas visiem," viņa pastāsta, atzīstot, ka dārzu pieņem kā mainīgu lielumu, jo nākas samierināties, ka katru gadu kāds no lolojumiem nepārziemo.

Iesācējiem viņa iesaka sākt ar ko vienkāršu – salātiem, saulespuķēm, kabačiem, jo tie izaugot viegli un bez piepūles. Pat ja nav lielas platības, savu dārziņu var veidot arī no puķu podiem.