Ilze jau kopš bērnības saistīta ar zemi. Viņas vecāki bija iekopuši nelielu dārziņu ar puķēm, aronijām un ķiršiem. Laukos ik gadu sagaidīja kartupeļu talkas. Neliels dārziņš Lucavsalā bija arī vectēvam. Vēlāk dārza darbi noritēja vīra vecāku īpašumā. "Vienmēr bijis jārušinās," smejas žurnāliste. Tomēr brīdī, kad viņa kļuva atbildīga pati par savu zemi, Ilze jutās apmulsusi: "Ko vajag? Ko nevajag? Ko stādīt? Ko nestādīt?" Pēc divdesmit gadu saimniekošanas Bieriņu īpašumā Ilze atradusi līdzsvaru: "Liekas, ka es iekšēji esmu sapratusi, vismaz esmu pietuvinājusies tam, kas ir jāsaprot par dārzu. Tas sniedz gandarījumu un arī nomierina." Ilze priecājas, ja, ejot pie kāda ciemos, var aiznest pašas dārzā grieztus ziedus un otram uzdāvināt prieku, ko viņa izjūt par izlolotajām puķēm.
Mainīgas un nemainīgas vērtības
Kad Dobeļi iegādājās zemi Mārupītes krastā, tajā auga plūme, trīs saldie ķirši un lazda. Vairāk nekā cita nebija, ja neskaita brikšņus. "Sākām brikšņus tīrīt un domāt, kā mēs te varētu iekārtoties. Tas, ko mēs redzam tagad, ir mainījies reizes trīs četras noteikti. Bet ir lietas, kas ir nemainīgas," stāsta Ilze. Pie tādām pieder dobe, kas stiepjas gar mājas sānu, bet pats dobes saturs laika gaitā ir vairākkārtīgi pārveidots.
"Esmu sapratusi, ka man ļoti, ļoti patīk violetie un rozā toņi," skaidro žurnāliste. Viņas iemīļotajos toņos savu ziedēšanas laiku gaida vārpu liatres, salvijas un flokši. Izrādot glīto dobi, Ilze dalās kādā viltībā: "Ja gribas, lai vienmēr kaut kas zied, vasaras sākumā vajag iestādīt alisītes. Tās pēc tam pašas sasējas, nākamajā gadā tikai mazliet jāpārstāda vai jāparetina. Dievīgi smaržo pēc medus! Un ļoti labi noslēpj dobju malas. Vienmēr var izlīdzēties – ja kaut kur ir kāds caurumiņš, hops! – iespraud alisīti!" Viņa pamāca, ka pavasarī nevajag steigties ar pirmo nezāļu ravēšanu, lai līdz ar nevēlamajiem augiem netīšām neizrautu arī alisītes.
Krāšņus ziedus Ilzes dārzā sarūpē arī rododendri, astilbes un lilijas. "Šīs lilijas mani pārsteidza. Man te bija viens sīpols, un tagad viņas ir pašas izdomājušas vairoties, par ko es ļoti priecājos, jo tas nozīmē, ka man nav akurāt jāskrien pēc vēl kāda," par savām čaklajām puķēm priecājas žurnāliste. Dārzā gozējas arī kāršrozes, kas Ilzei ir dikti mīļas. Viņa smejas, ka, kaut kur ieraugot kāršrozi tādā krāsā, kādas dārzā vēl nav, viņa rudenī paņem vienu pogaļiņu un uztaisa sev mazus stādiņus.
Kā īpašu dārza lepnumu žurnāliste izrāda zvaigžņu magnoliju, ko reiz saņēma dāvanā: "Šis ir mans prieks un acuraugs!" Pēc Ilzes teiktā, zvaigžņu magnolija, atšķirībā no dienvidu zemēs izplatītajām kauslapu magnolijām, ir daudz maigāka, trauslāka un vārīgāka. "Kad pavasarī viņa uzzied, tad ir sajūta, ka dārzā viss mirdz! Tik balts! Ne ar ķiršu ziediem, ne ar ko [citu] to nevar salīdzināt. Katru reizi tu vienkārši nāc, skaties un priecājies," jūsmo Ilze. Spilgti izrādījusi savu daili pavasarī, vasarā magnolija ir daudz pieticīgāka.
Pielāgoties videi
Ilze atceras, ka pašos pirmsākumos Dobeļus konsultējis ģimenes draugs Andris Zvirgzds, dendroloģijas profesors un kādreizējais Rīgas galvenais dārznieks. Taujāts pēc ieteikuma, kā labāk iekopt un veidot Mārupītes krastā iegādāto īpašumu, Zvirgzds esot atbildējis, ka vispirms katram pašam jāsaprot, cik daudz laika grib veltīt dārza darbiem, bet vēl svarīgāk ir domāt par to, kas konkrētajā vietā, augsnē un apkārtējā vidē labi augs.
Lai gan šāda pieeja dārza iekārtošanā var izklausīties sarežģīta, tomēr Ilze atzīst profesora sniegto padomu par labu esam: "Kad tu par katru cenu gribi kaut ko ieaudzēt, bet tas neaug, tu saproti, ka viņam bija taisnība. Kad tu redzi, ka kaut kas aug brīnišķīgi, tu saproti, ka viņam bija taisnība." Viņa apgalvo, ka, ievērojot šos pamatnoteikumus, var iegūt lielisku rezultātu, kas sniedz gandarījumu.
"Un tad arī dabas likumi kļūst saprotamāki. Un ir saprotams, ka nevajag vienmēr iestāties par kaut ko, ko tu ļoti vēlies, ja šeit tam nevajag būt.
Vai arī tu pavadīsi ļoti daudz laika, lai to uzturētu," secinājumos par dārzkopību dalās Ilze.
Kā piemēru viņa min dobi, ko bija iekopusi pagalma zemākajā daļā netālu no Mārupītes krasta: "Tur bija pārāk smaga zeme. Kamēr es to sapratu! Trīs gadus plēsos, lai kaut ko izaudzētu. Andrim bija taisnība." Savukārt rododendri, iestādīti tajā pašā mitrajā pleķītī ar skābo zemi, aug griezdamies. Atvesti no Babītes, tie bija pavisam maziņi, bet nu jau brangi izauguši: "Viņiem te noteikti ļoti patīk, jo viņi patiešām labi aug. Mums arī augšā pie mājas bija viens [rododendrs], bet nemaz neauga. Sapratām, ka atkal Andrim bija taisnība, – nebija iestādīts pareizajā vietā! Te viņi aug un neprasa tik daudz uzmanības."
Kā cīnīties ar samteņu ēdājiem?
Bioloģe un permakultūras speciāliste Rūta Abaja skaidro, ka Mārupītes mitrais krasts komplektā ar noēnojumu ir tipiska gliemju un gliemežu dzīvotne. Šāda vieta, visticamāk, nebūs piemērota samteņu vai citu gliemjiem un gliemežiem garšojošu augu audzēšanai.
Var mēģināt samtenes stādīt saulainākā un sausākā vietā pēc iespējas tālāk no upes. Tā kā gliemjiem un gliemežiem patīk mitrums, tad jācenšas mazāk laistīt dārzu.
Tāpat svarīgi novērst noēnojumu, ja tāds pastāv. Bioloģe iesaka jaunos stādus sasegt ar agroplēvi – kad samtene būs izaugusi gana liela, gliemji un gliemeži tai spēs nodarīt daudz mazāku skādi. Kā efektīvu risinājumu cīņā pat pret invazīvajiem Spānijas kailgliemežiem Rūta Abaja iesaka Indijas skrējējpīles, kas negantos dārza kaitēkļus apēdīs gardu muti.
Ilze regulāri aplasa nokaltušos ziediņus un apčubina savus rododendrus. Smagajā, bet mitrajā zemē labi salapojis pat rododendrs bez ciltsrakstiem, par kuru tā audzētāja nemaz nebija droša – izaugs vai neizaugs. "Bet mēs viņu paņēmām. Gluži kā no patversmes. Un, redz, cik skaists!" smejas Ilze, kārtējo reizi pārliecinoties par to, cik svarīgi augus stādīt tiem piemērotā vietā.
Ilze secinājusi, ka, piemēram, samtenes šajā dārzā izaudzēt nesanāks: "Kā man ir samtene, kāds atnāk un ļoti rūpīgi tieši līdz zemes virsai to apēd." Tāpēc viņa samteņu audzēšanai atmetusi ar roku.
Ikdienā Ilze regulāri apdara nelielus dārza darbiņus, jo no pieredzes secinājusi, ka tā ir visefektīvākā pieeja. Tādejādi pagalms visu laiku izskatās glīti, un arī pašai nav pēc ilgākas slaistīšanās jāpavada neskaitāmas stundas rakņājoties dobēs. Vēl viņa viltīgi pasmīn: "Redz, es jau protu sastādīt tā, ka daudz ko arī neredz!" Arī šeit slēpjas ainaviskā un šķietami perfektā dārza noslēpums.
Kļūt par frizieri kadiķim
Kupli izpleties, pie sētas zaļo kadiķis. Vaicāta par kadiķa šķirni, Ilze saka: "Ui, tas jāskatās manā dārza grāmatā," tomēr uzreiz piebilst, ka, visticamāk, tas ir sabīniešu kadiķis. Viņa atceras, ka iegādājās trīs kadiķu stādus, kas pavisam viegli ietilpa vieglās mašīnas bagāžniekā. Tagad, redzot vareno kadiķi, to ir grūti iztēloties. "Varbūt kādā kravas mašīnā varētu ielikt," smejas žurnāliste. Lai pēcāk izveidotos smuks krūms, iegādātie kadiķīši bija jāstāda trīsstūrī, katram kadiķim tiecoties uz malu kā šķēpam. Ilze stāsta, ka kadiķis grib, lai to kopj un apmīļo. Savas rūpes žurnāliste izrāda, piemēram, ziemā atbrīvojot kadiķi no smagas sniega kārtas.
Šovasar Ilze iemēģināja roku friziermākslā, saviem spēkiem apcērpot kadiķi: "Nu, redzēs, es ceru, ka viņš to akceptēs." No sākuma viņa zvanīja dārzniecei, cerot uz viņas palīdzību, bet dārzniece bija pārāk aizņemta. Beigu galā Ilze izdomāja ķerties pie šķērēm pati.
"Tā kā es nezināju, kā griezt, es vienkārši izdomāju savu metodi," viņa smejas,
"kā friziere – ņem un apgriež, ņem un apgriež, ņem un apgriež. Kā matus." Raidījumu vadītāja ar kadiķa frizēšanu ņēmusies trīs dienas. "Tik šausmīgi ilgi! Un tik šausmīgi grūti! Un asi! Bet beigās es izcīnīju," Ilze lepojas ar paveikto un cer, ka arī kadiķis to novērtēs.
Lai aug tas, kas grib augt
Rūpīgi plānotajā un veidotajā dobē lapas plivina pīlādzis, kurš Ilzes dārzā iesējies patvaļīgi. Viņa skaidro: "Man piemīt tāda īpatnība, ka es ļauju augt tam, kas iesējas pats. Pīlādzītis bija iesējies, un man šķita – ja jau viņam gribējās pie manis augt, tad man viņam ir jāļauj augt." Tiesa, Ilze mazliet piekoriģēja pīlādža atrašanās vietu, pārstādot to, viņasprāt, piemērotākā dobē. "Ja būs ogas, tad būs tā kā dziesmā – "visskaistākās ogas pasaulē"…" par rudenī gaidāmo košo skatu un Imanta Kalniņa notīs ietērpto Imanta Ziedoņa tekstu aizsapņojas Ilze.
Žurnālistes dārzā iesējies arī ozoliņš: "Man bija žēl viņu raut ārā."
Gluži tāpat kā pīlādzi, arī ozoliņu Ilze plāno pārstādīt citā vietā, bet pagaidām viņa priecājas par to, cik tas ir skaists. Tā kā Mārupītes krastos laiku pa laikam var sastapt ozoliņus, tad, iespējams, ozolzīli uz Ilzes dārzu atstiepis kāds putniņš. Viņa smej: "Es viņu te nenesu!" Tomēr ozoliņš sagribējis kuplot tieši Ilzes dārzā. Un tas tiek ļauts.
Ilze mazliet bažīgi lūkojas uz bērzu: "Ja nu viņš vienā dienā izdomās, ka viņam gribas atlaisties, jo viņš būs piekusis stāvēt? Ko tad es darīšu?" Viņa domīgi piebilst: "Bet dzīvam jau pāri nedarīsi." Vienā pavasarī Dobeļi mēģināja tecināt bērza sulu, tomēr šī aktivitāte par tradīciju nekļuva.
Dārza karalienes rozes un smalkas princesītes
Ilzes dārzā grezni zied dažādu šķirņu rozes, katra ar savu īpašo, neatkārtojamo šarmu. Dobēs rindojas ‘Chippendale’, ‘J.W. Goethe’, ‘Leonardo da Vinci’, ‘Gebruder Grimm’, ‘Baronesse’ un citas daiļavas. Ilze īpaši slavē ‘J.W. Goethe’, rozi ar lieliem un izteiksmīgiem aveņkrāsas ziediem. "Man rozes ļoti, ļoti patīk, un es uzdrošinos teikt, ka es tā kā esmu…" žurnāliste ietur bijīgu pauzi un turpina, "mazliet sapratusi, mazliet pietuvojusies [viņām]."
Ilze ir nonākusi pie savas receptes, kas nodrošina rozēm patīkamus dzīves apstākļus. Pavasarī viņa rozes kārtīgi nomēslo ar zirgāboliem, pēc tam regulāri laista, kā arī cītīgi uzrauga, lai rozēm neuzkluptu laputis – ja vien problēmu neielaiž, cīņā pret tām lieliski palīdz zaļās ziepes. Vasarā raidījumu vadītāja turpina rūpīgu laistīšanu, bet ziemā rozes sasedz – pie saknēm izveido mazu kūdras piramīdiņu, ko vēlāk pārklāj ar skujām.
Lai gan Ilzei sirdij tuvas ir visas puķes, tomēr rozes viņai patīk visvairāk: "Mani fascinē tā smarža, mani fascinē zieda mūžs, mani fascinē, ka es varu redzēt, kā mainās krāsa – pumpurā rozei ir viens tonis, tad roze atveras, un viņa mainās. Man liekas, ka ir visas tiesības lietot vārdu viņa, negribas teikt tā, jo šķiet, ka roze tiešām ir gluži kā persona ar savu vārdu un raksturu."
Līdzās dārza karalienēm rozēm dobēs var atrast spirejas, kuru šķirnes nosaukumā ietverts vārds ‘Princess’.
Ilze priecājas: "Viņas ir tādas mazas, filigrānas princesītes, vai ne? Ne par velti katram augam ir savs nosaukums.
Manuprāt, tas dabā ļoti attaisnojas." Viņa aizdomājas arī par cilvēka un dabas attiecībām: "Mēs redzam, ka ļoti daudzi – flokši, puķuzirņi, raspodiņi – tie jau visi dabā aug, mēs tikai esam viņus pielāgojuši. Lielākus, skaistākus, krāšņākus. Vasaras pļavā visu ko var atrast. Tas, manuprāt, ir ļoti feini."
Apvienot skaisto un lietderīgo
Cidonijas Ilze dēvē par skaistā un lietderīgā apvienojumu: "Cidonijas pavasarī ārkārtīgi skaisti zied. Viņām ir ļoti, ļoti skaisti ziedi. Oranži." Dažkārt, kad ziedoši cidoniju zari ielikti vāzē un grezno iekštelpas, Ilzes ciemiņi brīnās, kas gan tas par augu. Re, īsta eksotika! Rudenī, savukārt, cidoniju augļus var izmantot sīrupa gatavošanai.
Gar pagalma malu kuplo ogu krūmi. Baltās jāņogas, upenes, ērkšķogas. Ilze dalās savā veselības receptē: "Iztecina kārtīgu, stipru upeņu sulu un ziemā, kad ir sajūta, ka – ai, tūlīt varētu saslimt! – iedzer vienu vai divus mēriņus tīras upeņu sulas.
Tas ir tāds C vitamīns, ka nākamajā dienā pašsajūta ir ievērojami labāka! Upenes man šajā ziņā ir oga numur viens." Žurnāliste upeņu sulu tecina, tvaicējot ogas šim procesam paredzētā tvaika katlā. Tvaicēšanas procesā viņa pievieno sulai cukuru. Sulu Ilze pilda stikla pudelēs, kur iepriekš bijis kāds stiprs alkoholisks dzēriens. Viņa min, ka var pieturēties arī pie klasiskās stikla trauku mazgāšanas ar sodu, karsēšanas cepeškrāsnī un korķu novārīšanas. Iztecinātās sulas Ilze uzglabā vēsā vietā.
Brangi saauguši arī rabarberi. Lai gan runā, ka pēc Jāņiem rabarberi vairs nav ēdami, tomēr Ilze mēdz tos izraut un ļaut, lai tie saaug no jauna. LSM.lv to apliecinājusi arī farmācijas doktore, profesore Vija Eniņa, kura norādīja, ka, pēc Jāņiem nogriežot pāraugušos kātus, jaunos dzinumus var ēst visas vasaras garumā.
Baudīt dzīvi Mārupītes krastā
Norādot uz valriekstu, kas vēl tikai pamazītēm tiecas pretī debesīm, Ilze uzjautrinās: "Mēs smejamies, ka šis koks izskatās kā bērna uzzīmēts – stumbrs un divi zari." Žurnāliste stāsta, ka valrieksta stādu viņiem uzdāvinājusi māksliniece Frančeska Kirke. Gleznotāja prasījusi Dobeļiem, vai viņi negribot valriekstu, "skaistu koku, zem kura svinēt dzīvi". Ilze atceras, ka tik vilinošam piedāvājumam abi ar vīru piekrita, ne mirkli nedomādami. Un tā Dobeļu īpašumā aug valrieksts.
Ilze satraucas, ka, iespējams, valriekstam tā pašreizējā vietā kādu dienu kļūs par šauru, jo netālu aug ieva. Kādā radio raidījumā viņa dzirdēja, ka valriekstu nedrīkst apgriezt nedz rudenī, nedz pavasarī, citādi tas sāks sulot. Vienīgais laiks, kad to var mēģināt apgriezt, ir vasara. "Bet kā tu vasarā kaut ko griezīsi?" sašutusi brīnās Ilze. "Un es izlēmu, ka neko nedarīšu. Kamēr viņam būs vieta, koks augs. Tad redzēs, kā būs." Lielu pārsteigumu sagādājuši valrieksta zaros redzamie auglīši: "Vai tie Latvijā nogatavojas, es nezinu."
Netālu augošā ieva pavasaros ietin pagalmu reibinošā smaržā. Ilze stāsta, ka agrāk ik gadu mēdza domāt – kad ziedēs ieva, jāsēž zem baltiem ziediem rotātā koka, jāmalko kāds dzirkstošs dzēriens un jābauda lakstīgalu dziesmas. Tomēr realitātē pavasaris vienmēr ir ļoti darbīgs. "Un tad tu attopies, ka ievas noziedējušas un lakstīgalas vairs nedzied," par dzīves realitāti iesmej Ilze.
Neskatoties uz atrašanos galvaspilsētā, Mārupītes krastā pogo ne tikai lakstīgalas – savus raibos cekulus Ilzes dārzā regulāri izrāda pupuķi. "Šodien pat redzēju divus! Bet es uzzināju, ka viņiem ļoti garšo zemesvēži," domīgi bilst Ilze un prāto, ka, iespējams, viņas dārzam klusītiņām uzglūn zemesvēži, citādāk diez vai pupuķi tik bieži te ciemotos. Viņa turpina: "Pupuķiem ir tāda balss – u, u, u – tu neredzi viņu, bet zini, ka viņš kaut kur ir." Pupuķa balss ir maiga, bet ar noteiktu ritmu. "Tas ir ļoti skaisti," par regulārajiem dārza viesiem priecājas žurnāliste.
