Ūdens caurules no ziedu stublājiem
Dāliju dzimtene ir saulainā Meksika, un kopš 1963. gada tās ir šīs valsts nacionālais zieds. Nav zināms, kad tās radušās, taču 1789. gadā Meksikas Botāniskā dārza direktors Visente Servantess aizsūtīja dāliju sēklas uz Madrides Karalisko botānisko dārzu. Tur sēklas nonāca zviedru botāniķa Andreasa Dāla rokās, no kā arī radies dālijas nosaukums.
Jau 1828. gadā Rīgā dārznieks Johans Hermanis Cigra piedāvāja 55 kuplo dāliju šķirnes. Sākotnēji šie ziedi Latvijā rotāja muižu dārzus, bet to vieglās pavairošanas dēļ tos drīz vien audzēja daudzviet Latvijā.
Senos laikos acteki dāliju daļas izmantoja pārtikā, interesenti arī tās nobaudījuši, ziedlapas pievienojot salātiem. Arī selekcionārs Baroniņš, intereses vadīts, pamēģinājis tās nogaršot. Centrālamerikā, kur šie ziedi aug savvaļā, to gumus izmanto cukurrūpniecībā. Savvaļas dālijas var sasniegt pat sešu metru augstumu. To iespaidīgā garuma, resnuma un dobjo stublāju dēļ acteki no tām taisīja ūdens caurules, pa kurām no strauta piegādāja ūdeni.
Kolekcionārs Baroniņš savā dārzā izaudzējis divus metrus augstu dāliju, taču pamatīgas grūtības sagādāja tās izrakšana no zemes, jo gumi bija sasnieguši iespaidīgu apjomu – tie bija vairāk nekā metru gari. Latvijas Universitātes Botāniskā dārza Palmu mājā audzētā dālija sasniedza vēl izmēros iespaidīgāku augstumu par iepriekš minēto, taču neuzziedēja, jo, iespējams, pietrūka apgaismojuma.
Milzīga krāsu daudzveidība
Dālijām ir nesalīdzināmi vairāk krāsu, izmēru un formas dažādības variāciju kā jebkurām citām ziedu kultūrām. Dāliju šķirņu krāsu dažādība ir tik milzīga, ka katrs starp tām var atrast sev tīkamāko krāsu. Radītas arī daudzkrāsainas ziedu šķirnes, kurām zieds iekrāsojas pat četrās krāsās. Pagaidām vēl nav radīta dālija, kura ziedētu tīri zilā krāsā.
Šie košie dārza akcenti prasa daudz gaismas, tāpēc jāstāda saulainā vietā. Ēnainā vietā tās izstīdzēs. Svarīgi arī, lai izvēlētā vieta būtu aizvējā, jo daudzām šķirnēm stublāji ir salīdzinoši trausli. Dālijām tīk mitra augsne, tāpēc, ja laikapstākļi to nespēj nodrošināt, tās jālaista vienreiz nedēļā.
Aktīva selekcionēšana Latvijā
Ļoti attīstīta dāliju kultivācija ir Lielbritānijā, ASV, Austrālijā, Jaunzēlandē, Kanādā, daudzviet Eiropā, mazāk Āzijas valstīs. Arī Latvijā dāliju selekcionēšana ir aktuāla, un jaunas šo ziedu šķirnes pēdējā gadsimta laikā radījuši vairāki desmiti vietējo selekcionāru. Daudzas senās šķirnes vairs nav konkurētspējīgas, jo jaunās ir izturīgākas kā grieztie ziedi, kā arī labāk vairojas.
Kā pasargāt no vēja
Tā kā dāliju ziedi var diametrā sasniegt pat pamatīga šķīvja izmēru, tie ir smagi. Lai ziedi neliektos vai vējš nesalauztu stublājus, tos var piesiet pie balstiem. Tie var būt, piemēram, bambusa vai kāda skujkoka mieti. Vēl var izmantot sietus, žogu, zvejas vai kaprona tīklus ar lieliem caurumiem - ļaujot dālijām tiem augt cauri.
Dāliju selekcionēšanas celmlauzis Latvijā ir Kārlis Ruks, kurš to uzsāka pagājušā gadsimta piecdesmito gadu sākumā. Viņš ir autors tādām šķirnēm kā laškrāsas 'Direktors' un maigi violetā 'Dzintarzeme'.
Vecmeistars Visvaldis Martinsons ir daudzu dāliju šķirņu autors, tostarp šķeltziedu dzeltenās 'Mēness meitiņas'. Kad selekcionāra dārzā viesojās televīzijas radījuma "Dzīvīte" veidotāji, raibai dālijas šķirnei piešķīra raidījuma nosaukumu.
Selekcionāre Rita Zaļā radījusi dekoratīvo oranži balto 'Apelsīni sniegā'. 'Gita' zied purpura violetiem ziediem, un to diametrs var sasniegt pat 20 centimetrus. Šī šķirne 2016. gadā Dabas muzejā Rīgā ieguva 1. vietu publikas vērtējumā.
Kolekcionārs un selekcionārs Aivars Baroniņš ar dālijām saistīts jau gandrīz 40 gadus. Ar selekciju nopietni darboties sāka no 1991. gada. Baroniņš radījis apmēram 200 dažādas dāliju šķirnes, to starpā ir dzeltenā ar rozā maliņām 'Rundāle', bordo krāsas 'Leontīne', tumši rozā 'Maija', kura var sasniegt gandrīz pusotra metra augstumu.
Raksts LSM.lv pirmo reizi publicēts 2020. gada 14. oktobrī.
