No nepatikas līdz sirdslietai
Lai gan audzis kā pilsētas bērns, lielu daļa bērnības Dainis pavadīja laukos pie omītes. "Lauki kā jau lauki – siens, dārza laistīšana, ravēšana. Tad mēs – māsīcas un brālēni – visi bijām pa vagām," atminas Dainis, sakot, ka galvenais, kas vilināja doties uz laukiem, bija kopā būšana ar bērniem, jo dārza darbi tolaik likās garlaicīgi un, protams, nepatika. Motivēja vien acīmredzamais rezultāts, kā tas patiesībā ir joprojām, – arī tagad Dainim vairāk tīk lielie darbi, piemēram, pļaušana, kur uzreiz redzams rezultāts.
"Dobju ravēšanu es neatceros. Atminos diezgan garas vagas, kuras vajadzēja ar kaplīti kaplēt. Drīzāk kaplēšana, nevis ravēšana,"
viņš nosaka.
Lai gan toreiz dārzs sajūsmu neraisīja, šobrīd Dainis saimnieko pats savā dārzā un gadu laikā uzkrāta pamatīga dārzkopja gudrību vācelīte. Viņš pats pieļauj, ka lielākā daļa zināšanu nāk no omes, arī no mammas, kurai tāpat bija dārzs. "Īstenībā – kas tur ko nemācēt! Zināt, kad iestādīt kartupeli vai iesēt dilli, var uzmetot aci mēness kalendāram. Galvenais – neiestādīt pilnīgi dilstošā mēnesī, kad viss lien atpakaļ zemē," aktieris iesaka.
Vieta, kur acīm ieskrieties
Tas, kā Dainis nonāca pie šī īpašuma, ir, kā viņš pats saka, drusciņ mistiski. Ar vēlmi pirkt māju pirms aptuveni 20 gadiem viņš atvēra sludinājumu avīzi. Acis piesaistīja kādas mājas apraksts, kuram pat nebija pievienotas īpašuma fotogrāfijas. Zvanot uz norādīto telefona numuru, mākleris visādi centās Daini atrunāt, biedējot ar sliktu piebraucamo ceļu un izpuvušiem logiem. Tā aktieris domu par šo īpašumu atmeta. Pēc kāda laika kolēģis Andris Makovskis stāstīja, ka viņa paziņa pārdod māju. Sazvanoties ar viņu, Dainis saprata, ka viņi jau reiz ir runājuši. Izrādījās, ka tā ir tā pati "māja ar izkritušiem logiem un neiebraucamo ceļu". Tā nu Dainis brauca īpašumu lūkot un arī iegādājās.
"Māja bija nolaista, bet es toreiz sapratu, ka māju var uzbūvēt, jo apkārtējā ainava ir nenopērkama,"
viņš pamato izvēli.
Lai kurā pagalma vietā atrastos, darītu dārza darbus vai vienkārši pastaigātos, var baudīt fantastisku ainavu. "Te ir, kur tai acij ieskrieties," saka Dainis. Turklāt šis skats nevar apnikt, jo tas nemitīgi mainās – pēc karstas dienas, kad laukus apņem dzestrs gaiss, paceļas migla, citkārt saulrieti iekrāso debesis kā ar krāsu paletē iemērktu otu.
Tā kā māja atrodas uzkalnā, no tās var redzēt ļoti tālu: "Kad mežs tālumā nebija tik ļoti izaudzis, varēja redzēt vēl tālāk. Tālie kaimiņi uzcēla māju un parādījās mērogs. Līdz tam likās, ka redzi nenormāli tālu." Netālu esošajā mežmalā bieži vakaros pastaigājas stirnas, brieži un aļņi, pāri labības laukam uz kalna nosēžas dzērvju bars, reizēm, tās skaitot, var tikt pāri simtam.
Māja atrodas tālu no lielceļa, un te var baudīt, ko nozīmē klusums. Nedzird mašīnu motorus, vien ziedošā liepā zum bites, vējš čabina koku lapas, pagalmā un mežā dzied putni un reizēm uzbāzīgi dunduri dīc gar ausīm: "Tagad vēl ir putni, bites un mušas, bet sevišķi rudenī tas klusums ir tāds, ka tevi spiež nost. Tad arī biežāk pabraukā uz Rīgu un ir jūtama tā starpība."
Dainis atzīst, ka laukos diena rit mierīgāk nekā Rīgā.
"Ja izdodas noķert mierīgo plūdumu, kāds ir dabā, tas ir ļoti liels restarts un enerģijas pieplūdums," viņš saka, mierpilnas dienas iesākumu raksturojot ar dārza apgaitu – noziedējušo ziedu nolasīšanu un zālienā sakritušo zaru salasīšanu. Šeit nav visu laiku jāsteidzas un jādomā, kas tālāk jādara. Pavasaros un rudeņos gan ir mazliet darbīgāk, jo jāpagūst savākt lapas, sarakt bedres un sastādīt jaunos augus. Tad arī dienas ir īsākas un laika maz. Reizēm darbi ievelkas līdz melnai tumsai un tad ceļu rāda pie pieres piestiprināms lukturītis.
Dārzā perfekcionismam nav vietas
Vienā rindā sastādīti kabači, patisoni, gurķi un sīpoli, starp tiem arī arbūzs un melones. Ķiršu koki šogad ir pārbagāti ar tumši sarkanām ogām, šķiet, ka arī vecajām ābelēm būs laba ābolu raža. Pie mājas sienas nogatavojas vīnogas, krāšņās dobēs acis priecē dažādu krāsu ziedi.
Dārzā vēl pietrūkst aprikožu un valriekstu, kurus aktieris kādu dienu vēlētos iestādīt.
Dainim ir svarīgi, lai dobes un koki, pļaujot zālienu, netraucē, tāpēc viss izvietots tā, lai viegli var pabraukt garām ar pļaujamo traktoriņu. Teritorijā ir vairākas dobītes, kas ir kā krāsu akcenti zaļajā ainavā. "Man nenormāli patīk samtenes. Pavasarī iestādi un novembrī vēl zied," par mazprasīgajiem ziediem, kuri redzami teju katrā dobē, teic Dainis.
Dobes netiek mulčētas, jo Dainim patīk, ka viss ir izravēts un ik gadu var zemē ielikt kādu citu augu. "Man patīk katru gadu kaut ko citu iestādīt un paskatīties, kā izskatās. Es mulčēju dobes tikai tad, kad viss skaidrs, un tā paliek uz pieciem gadiem," viņš pastāsta, sakot, ka, ja uzliek mulču, neko vairs nevar iestādīt. Sākumā Dainis sevi sauca par slinko dārznieku, jo kabačus, zemenes un citas dārza veltes stādīja plēvē: "Tad kaut kā apnika uz plēvi laukos skatīties. Gribas laukos dabiskas lietas," viņš nosaka. Dobes pārklāšana ar plēvi nodrošina, ka nav jāravē un augsne ilgāk saglabājas mitra.
Lai gan Dainis daudzās sfērās ir perfekcionists, viņš lieliski apzinās, ka ar dabu nav jēgas karot – ja puķes grib kādā vietā augt vai melone izdomā stiepties līdz gurķiem, lai tik dara, kā vēlas. "Perfekcionists jau nenozīmē, ka viss notiek pēc tava prāta. Svarīgi, lai manis stādītie augi jūtas labi," viņš teic, piebilstot, ka, ja tiem blakus izspraucas nezāles, tās atņem augiem spēku un aizsedz saules gaismu.
Pagājušogad šur tur pagalmā veidojās sēņu apļi, saukti arī par raganu apļiem. Tie bojāja skatu un apgrūtināja pļaušanu, kā arī nebija patīkami iekāpt pāraugušās sēnēs, kuras pārtapušas par pļekām. Dainis ar tām tika galā, izmantojot vara vitriolu.
Vai sēņu apļi kaitē dārzam?
Dārzkopības eksperte Maruta Kaminska pastāsta, ka šādu sēņu apļu veidošanās ir dabīgs process. Tās nekaitē ne zālienam, ne kādiem augiem. Lai gan daudzi gatavi sēnes nīdēt ar ķīmisku līdzekļu palīdzību, dārzniece ir pret to. Sākumā sēņu aplis būs neliels, tad tā rādiuss palielinās, citreiz parādās jaunā vietā. Sēnes aug tur, kur ir tām labvēlīga vide, kur augsnē ir sēņu micēlija. Tā ar laiku izlien no zemes. Un tā, kā zināms, ir ne tikai mežā. Ļoti bieži sēņu apļi veidojas vietās kur iepriekš bijis mežs. Pilsētvidēs retāk, bet arī.
Dārzniece apstiprina, ka Dainis rīkojies pareizi, izmantojot vara vitriolu. Tomēr vēl svarīgāk ir sēnes nolasīt un aizvest uz mežu. Nopļaujot tās, micēlijs izkaisās pa visu zālienu. Augsnes kārtas noņemšana un nomaiņa nelīdzēs, jo sēņu hifas ir ļoti garas.
Nīkulīgi koki spēj iežēlināt
Dainis sevi sauc par koku glābēju, jo viņu spēj iežēlināt gan mežā atrasti savārguši kociņi, gan nīkulīgi augi lielveikalā. "Tāpat, protams, no meža visu neizglābsi. Tur jāskatās citas lietas – lai tas viens koks varētu izaugt, viņam blakus nedrīkst augt citi. Tad tev jāziedo tie citi, lai viens var tiekties uz sauli," viņš stāsta. Šogad no meža atnests neliels pīlādža kociņš, kurš auga ļoti tuvu lielam bērzam, kā arī tam bija iespēja tikt stirnu apēstam. Lai gan arī nav teikts, ka pagalmā no tām izdosies paglābt jauno kociņu, jo stirnām visgaršīgākie šķiet tie augi, kas nesen iestādīti, piemēram, šopavasar iestādītās jāņogas.
Lai pasargātu augus no meža zvēriem, pagalmā sakarināti vēja zvani. Tāpat jāgatavojas ziemai, liekot ap kokiem žodziņus, apklājot augus ar egļu zariem. Reizēm brieži sarīko cīņas Daiņa pagalmā, uzrokot zālāju, kuru pēc tam nākas pielīdzināt. Kā atvainošanos viņi saimniekam mēdz atstāt savus nolauztos ragus. Dainis dikti nedusmojas un saprot, ka, dzīvojot tik tuvu mežam, ar četrkājainajiem kaimiņiem un to apciemojumiem jārēķinās.
Mantojumā no iepriekšējiem saimniekiem Dainis saņēmis arī ļoti daudz ziemciešu, un nācās rūpēties par to, kas iegādāts komplektā ar īpašumu. "Tā kā man gribas, lai visiem ir labi – gan augiem, gan cilvēkiem – nākas mazliet parūpēties, bet tas jau neprasa nekādas baigās galvassāpes," viņš nosaka. Vēl pirms pāris dienām, kad bija spēcīgas lietavas un vējš, krūmi pie mājas locījās gar zemi un neatlika nekas cits, kā pielikt stutes.
Izprast lomu un augus
Dārzam un darbam teātrī ir kāda līdzība – tie abi spēj tā aizraut, ka vismaz uz brīdi aizmirstas apkārtējais.
Strādājot pie izrādes, tam jāvelta viss laiks un enerģija. Tajā brīdi grūti domāt par kaut ko citu. Prātu aizņem tikai domas par tēlu, notikumiem, kā precīzāk nodot skatītājiem vēstījumu un nepārprotami likt saprast tēla domas un rīcību. "Tas pats ir laukos ar augiem – arī jāsaprot, ko tā plūmīte grib, kā tai pietrūkst, kur vajag liekos zariņus izzāģēt, lai tā labāk ražotu augļus," līdzību skaidro aktieris.
Lai gan ikdiena Rīgā un Dzirciemā ir ļoti kontrastaina, Dainis uz laukiem nedodas, lai atpūstos, neko nedarot. "Ja es teikšu, ka tā ir atpūta, tas būs smieklīgi," viņš nosaka. Šeit visu laiku netrūkst, ko darīt – jāapgriež krūmiņš, jāsagarina nolūzis zars, jāsaskalda malka, jāravē, jāpļauj, jāstāda. "Tu te atslēdzies no mākslas pasaules un mākslīgās, urbānās pasaules, jo, redz, tu jau vari televizorā skatīties, cik gribi, filmas par tāliem ceļojumiem, par dabu, bet tev jau vajag to fizisko kontaktu, lai kājas ir uz zemes, lai acis redz, deguns jūt, ausis dzird, un tā ir pilnīgi cita lieta," teic Dainis.
