Eksotisks krāšņumaugs
Kartupeļu izcelsmes valsts ir Dienvidamerika, kur tie aug arī savvaļā. Eiropā šis dārzenis nonāca tikai 16. gadsimtā, pateicoties spāņu konkistadoriem un angļu pirātiem. Eiropā kartupeli pieņēma diezgan lēni, jo informācijas trūkuma dēļ cilvēki nezināja, kā šo dārzeni lietot uzturā, un uzskatīja to par eksotisku krāšņumaugu. Kartupeļu vēsture apvīta ar dažādiem nostāstiem, piemēram, bumbuļus, kuri aug zemē, dēvēja par velna āboliem, ko kristiešiem labāk neēst.
Vispirms pārtikā sāka lietot ogas, kuras atrodas lakstos un līdzinās nelieliem zaļiem tomātiem. Zaļās auga daļas kartupelim ir indīgas, tāpēc notika saindēšanās, reizēm pat ar letālu iznākumu, tāpēc daudzviet šo dārzeni aizliedza audzēt.
Kara laikā kartupeļi glāba cilvēkus no bada, jo ienaidnieki izbradāja un nodedzināja sējumus un laukus, bet, kad liesmas bija rimušas, izpostītās dārzeņu vagas pārņēma garšīgs aromāts. Cilvēki pagaršoja kartupeļu bumbuļus un saprata, ka šī dārzeņa ēdamā daļa atrodas zem zemes.
Līdzība ar trifelēm
Latvijā kartupeļi tika ievesti pa diviem ceļiem. Kurzemes hercogs Jēkabs 1673. gadā kartupeļus atveda no Hamburgas un iestādīja savā pils dārzā Kuldīgā, lai pils iedzīvotāji tos varētu nogaršot. Viņa galminieki neatzina, ka kartupeļi būtu īpaši garšīgi, tāpēc šis dārzenis tik ļoti neizplatījās. Kartupeļu ievešanu Vidzemes guberņā veicināja Krievijas cars Pēteris I. Viņš uzlika par pienākumu visiem audzēt kartupeļus, jo tie var palīdzēt neražas gados, kad graudu birums nav pietiekami liels, turklāt šie dārzeņi glābj no bada arī kara apstākļos, jo graudaugu lauki ātri nodeg, bet kartupeļu ēdamās daļas jeb bumbuļi, kas atrodas augsnē, paliek neskarti. Sākumā kartupeļus neuzskatīja par pamatēdienu, tos audzēja mazos apjomos, ēdienreizēs piekoda klāt pie maizes.
17. gadsimta sākumā franču agronoms Olivjē de Serē kartupeļu garšu salīdzināja ar trifelēm, tāpēc cilvēki tos uzskatīja par trifeļu paveidu. No tām arī radies šī dārzeņa nosaukums. Laikam ejot, dažādās Latvijas vietās tas ieguvis tādus nosaukumus kā buļba, guļba, tupelis, tupenis, topulis, ķēpulis, pampālis un citus.
Nopirkt jau nomizotus kartupeļus
Latvijas mērenais klimats ir piemērots kartupeļu audzēšanai. Tos ieteicams stādīt saulainā vietā, mitrā un irdenā augsnē. Kartupeļi satur dažādus vitamīnus, piemēram, A, B, C, kā arī kāliju. Kartupeļu mīkstumā esošās krāsvielas tos iekrāso ierasti dzeltenā, koši violetā vai sarkanā krāsā.
Ar violeto jeb tā dēvēto melno kartupeļu audzēšanu savā mazdārziņā eksperimentē arī komponists Zigmars Liepiņš.
Vairāk par komponista aizraušanos ar dārzkopību var lasīt šeit.
Kartupeļos esošās krāsvielas cilvēka veselībai ir ļoti vērtīgas, jo darbojas kā antioksidanti, aizkavē šūnu novecošanos. Tie satur antociānus, kas atrodas arī mellenēs, kazenēs, bazilikā un citos augos. Šī viela palīdz acu veselībai, kas ļoti būtiski tiem, kuri ilgstoši izmanto viedierīces, kā arī cilvēkiem gados.
Neskatoties uz to, ka Latvijā audzēt kartupeļus ir salīdzinoši viegli, pēdējo trīsdesmit gadu laikā šīs kultūras platības pie mums ievērojami samazinājušās. Pirms valsts neatkarības atgūšanas kartupeļus audzēja apmēram 150 tūkstošu hektāru platībā, šobrīd – tikai apmēram 22 tūkstoš hektāros. Iemesli tam ir, pirmkārt, zudušais tirgus uz Krieviju, otrkārt, cilvēki priekšroku dod ātrāk pagatavojamai pārtikai, kas neprasa tik daudz piepūles, piemēram, makaroniem vai rīsiem. Šī tendence novērojama daudzviet Eiropā, ka cilvēki nevēlas tērēt laiku, mizojot kartupeļus. Atjautīgākie kartupeļu audzētāji un pārdevēji piedāvā iegādāties jau nomizotus kartupeļus.
Kartupeļi ar violetu un sarkanu mīkstumu
Kartupeļu selekcionēšana un audzēšana pasaulē ir ļoti aktuāla, tā ir trešā visvairāk audzētā laukaugu suga. Šobrīd visaktīvāk ar selekcionēšanu nodarbojas Nīderlandē un Vācijā. Latvijā izveidotas vairāk nekā 60 kartupeļu šķirnes. Galvenais, ko kartupeļu selekcionēšanas rezultātā vēlas panākt, ir ražas apjoms, izturība pret slimībām un kaitēkļiem, agrīnums, arī cietes daudzums, kas svarīgs šī produkta iegūšanā, jo Latvijas uzņēmums "Aloja Starkelsen" Baltijā ir vienīgais cietes ražotājs.
Latvijā kartupeļu šķirnes sāka veidot jau pagājušā gadsimta sākumā, kad Pēteris Knape, izmantojot 11 valodu zināšanas, ar pasta starpniecību sazinājās ar šī dārzeņa selekcionāriem visā pasaulē, apmainījās ar informāciju, grāmatām, žurnāliem un kartupeļu bumbuļiem.
Vēlāk nozīmīgu pienesumu jaunu šķirņu radīšanai sniedza Ērihs Knape, kurš 1931. gadā sāka strādāt Priekuļu selekcijas stacijā par kartupeļu nodaļas vadītāju. Viņa vadībā radītas daudzas iecienītas kartupeļu šķirnes, piemēram, 'Zeltīte' un 'Laimdota', kuru savulaik audzēja 60 % no visas kartupeļu platības Latvijā.
Vilis Gaujers radījis agrīno šķirni 'Agrie Dzeltenie', kurai mīkstums pēc izvārīšanas ir ļoti miltains. Šķirne 'Vita' piemērota lopbarībai, 'Gauja' izturīga pret lakstaugu puvi, 'Brasla' piemērota audzēšanai bioloģiskajā lauksaimniecībā.
Selekcionāre Gunta Bebre ir vairāku kartupeļu šķirņu autore, tostarp 'Sigundas'. Šī šķirne ražu veido salīdzinoši ilgi, kartupeļi jānovāc tikai septembra beigās. Pēc izvārīšanas atdziestot tie nekļūst tumši. Viņa kopā ar Ilzi Skrabuli radījušas šķirni 'Jogla'. Tā zied sārti violetiem ziediem, bet kartupeļu bumbuļi satur lielu daudzumu cietes, tāpēc tos var izmantot cietes ražošanai. Selekcionāre Skrabule ar selekciju nodarbojas jau kopš 1980. gadu beigām. Viņa ir autore agrajai šķirnei 'Rigonda', kuras bumbuļi ir lieli, apaļi, ar dzeltenu mizu un mīkstumu.
Starptautiskajā kartupeļu centrā Peru eksperimenta rezultātā, audzējot kartupeli vidē, kas līdzīga apstākļiem, kādi ir uz Marsa, tika pierādīts, ka šis dārzenis spēj augt pat uz šīs planētas. Pasaulē ir vairāki kartupeļu muzeji, tostarp Beļģijā, kuru uzskata par eļļā fritēto kartupeļu salmiņu izcelsmes valsti, bet Briges pilsētā jau vairāk nekā desmit gadus apmeklētājus uzņem frī kartupeļu muzejs.
Materiāls LSM.lv publicēts 2020. gada 18. septembrī.
