“Zviedrijā ir tā, ka apmēram 95% no visām jaunajām privātmājām tiek izvēlēti siltumsūkņi kā primārais un vienīgais apkures variants. Pārsvarā tie ir gaiss–ūdens, kas strādā no gaisa ventilācijas, nevis zemes. Zemes siltumsūkņi ir vairāk mājās, kas ir lielākas, kas patērē ļoti daudz enerģiju,” stāstīja Vestbergs.
Viņš atklāja, ka Zviedrijā daudzdzīvokļu mājās, kas gan tiek renovētas, gan būvētas no jauna, bieži izmanto siltumsūkņus, gan gaiss–ūdens tipa, ko liek uz gan jumta, gan zemes, ko novieto pagrabā. Tiek piekopta gaisa savākšanas un vēdināšana sistēma.
“Jaunbūvēs viss ir vienkāršāk, tur var ieprojektēt tā, kā vajag. Esošā paneļu mājā ir tā, ka varētu būt sarežģīti atrast vietu, iespēju savākt gaisu.
Plus vēl ir problēma, ka mājās, kur nav paredzēta vēdināšana, ja sāksim vēdināt viņu un izņemt daudz gaisa no telpām, jautājums, no kurienes tas nāks iekšā,” viņš skaidroja.
“Ir arī tādi varianti, ka ir dzīvokļi atsevišķi, tad var lietot gaiss–ūdens siltumsūkni, tad būs tāda kā vietējā apkure tam dzīvoklim, bet principā labāk ir, ja tas ir visā mājā,” Vestbergs piebilda.
Šakars norādīja, ka Latvijā būvētajām daudzdzīvokļu mājām minētais risinājums nebūtu iespējams: “Vajadzētu atcerēties, kā mums daudzdzīvokļu mājas ir būvētas no elektroapgādes viedokļa un kādam strāvas stiprumam paredzēta mūsu zemapmetuma vadu sistēma. Te mēs nonākam pie tā, ka individuāli uzstādīt dzīvoklī siltumsūkni mēs vienkārši nevaram vadu šķērsgriezumu un elektroapgādes sistēmas dēļ.”
“Tas pats attieksies uz daudzdzīvokļu mājām ar gaisa savākšanas iespēju, jo esošajām ir paredzēti tikai vēdkanāli no virtuves un tualetēm, kas iet vertikāli uz augšu pēc stāvvadu principa pa kāpņu telpām, līdz ar to viņus savākt vienā sistēmā ir stipri sarežģīti,” viņš piebilda.
Šakars norādīja, ka, lai gan esošajās ēkās gan individuālie, gan kopējie risinājumi varētu būt problemātiski, jaunbūvēs risinājumi ir daudz un dažādi. Piemēram, ir gaiss–ūdens tipa siltumsūkņi, kas novietojami uz ēkas jumta vai blakus pie ēkas nelielā konteinera tipa katlu mājā un kas ir pietiekami, lai nodrošinātu apkuri.
“Otra tehniskā iespēja ir lietot siltumsūkņus, kas ir vai nu zemes siltumsūknis vai ūdens, tā starpība būs tikai ienākošā šķidruma temperatūrās, kas nāk no primārā kontūra,” skaidroja eksperts.
“Nākošais veids jau ir ņemt ar šo vaļējo kontūru. Vienkārši urbjam artēzisku urbumu, no viena urbuma ņemam kubikmetrus stundā ar plus pieciem grādiem caur siltumsūkni un otrā urbumā atdodam atpakaļ, videi kaitējuma nekāda, strādā sistēma ļoti labi.”
Šakars norādīja, ka šāda sistēma ir piemērota arī ēkām ar nelielām zemes platībām, jo, lai izurbtu šos divus artēziskos urbumus, nevajag milzīgas platības.
“Trešais veids, kas pilsētvidē lietojams, ir vertikālie urbumi, kuros ievieto termozondes. Tad šos urbumus vajag vairāk, līdz ar to izbūves izmaksas ir dārgākas, bet strādā vienlīdz labi,” viņš stāstīja.
