Apjomīgs zemeņu lauks un kliņģerīšu dobīte
Gan Zaigai, gan Mārim ir bērnības atmiņas, kas saistītas ar dārza darbiem. Zaigas mammas vecākiem Jūrmalā bija dārzs, arī lopi – vistas, cūka un govis, kuras Zaigai lika ganīt. Kā jau 50. gados, pašu audzēti labumi un lopi palīdzēja iztikt. “Bija arī liels zemeņu dārzs. Tur bija ļoti labvēlīgi apstākļi zemeņu audzēšanai, un no turienes agrāk tās transportēja pat uz Pēterburgu,” atminas Zaiga, kurai arī vajadzēja palīdzēt lasīt ogas un tad kopā ar vecmammu doties uz tirgu tās pārdot. Kā jau bērnam, entuziasms ātri izplēnēja. Pēc intensīvas zemeņu sezonas, kas ilgst aptuveni mēnesi, gatava bija aveņu raža: “Tās bija garākas par mani un, lasot avenes, bija jākāpj uz beņķīša.”
Māris par dārza darbiem bērnībā ir tiešs: “Man tie riebās!” Un, godīgi sakot, rosīties dārzā viņam nepatīk joprojām, vien, kā pats novērojis, riebums varbūt ir izvējojies. “Līdz desmit gadu vecumam dzīvoju Miera ielā, tad bija dārziņš. Atceros, kā apmēram septiņu gadu vecumā iesēju kliņģerītes, man bija maza dobīte,” stāsta Māris. Vēlāk vecāki uzbūvēja māju Jaunciemā un dārza trīsstūrveida forma Māra atmiņā ir joprojām, arī tur bija jāpalīdz ravēšanas darbos. Skolas laikā viņu sūtīja uz kolhozu, kur vajadzēja ravēt garas vagas, kas, protams, viņā neizsauca sajūsmu.
“Dārzā dzīvots ir visu mūžu! Arī, kad tikko apprecējāmies, Jūrmalā mums bija dārzs, kurā auga puķes un bija ierīkotas dobes. Vēlāk lauku mājā mums bija siltumnīca,” atceras uzņēmējs. Lauku mājā Zemgalē viņi pavadīja desmit gadus. “Tas bija periods, kad bērni bija maziņi un likās, ka viņiem vajag laukus. Tur nu mēs izvērsāmies, bija garas dobes, stādījām kartupeļus, bietes, kāpostus, puķkāpostus, milzīgi burkāni auga, siltumnīcā bija tomāti un gurķi. Tā bija kaut kāda tāda bauda un tāds laiks,” par 80. gadiem teic Zaiga. Tolaik dzīve bija iekārtota tā, ka nedēļas pirmās trīs dienas Gaiļi pavadīja Rīgā, strādājot savā uzņēmumā, tad kopā ar bērniem sakāpa mašīnā un brauca uz lauku māju. Tā tas ilga, līdz bērniem apnika.
Kāds ir Ķīpsalas dārzu raksturs?
Vēlāk lauku īpašumu pārdeva, lai realizētu lielo plānu par dzīvi Ķīpsalā. “Burājām, un jahta piestāja Ķīpsalā. Māris izkāpa krastā un teica: “Es šeit gribu dzīvot!” Līdz tam mēs kaut kā nebijām tā pamanījuši šo vietu,” atminas Zaiga. 90. gadu sākumā Ķīpsalā cilvēki vēl dzīvoja, kā Zaiga raksturo, kā viduslaikos – visas bija vecās zvejnieku mājas ar krāsns apkuri, lielākoties tajās nebija ievilkti ūdensvadi un kanalizācija, un visiem bija dārziņš. “Es pat atceros, kā Ķīpsalā ganījās govis, vēl tagad ir vistas. Tie bija tādi lauki, bet ļoti tuvu centram,” saka Zaiga, atminoties stipro vēlmi dzīvot šajā, viņuprāt, skaistākajā vietā Rīgā.
Pēc liela zemesgabala iegādes pavasarīgā aprīļa dienā saaicināja draugus uz talku, jo teritorija bija jāattīra no krūmiem, sabrukušas būdas, dzelžiem. Pārvācoties no lauku mājas uz Ķīpsalu, līdzi atbrauca arī daudzi stādi – mazas tūjas, kuras šobrīd izaugušas par milzīgiem kokiem, flokši, miķelīši, upeņu krūmi, kuri iepriekšējā vietā nīkuļoja, bet tagad lieliski aug. “Tās ir tās mājas sajūtas, ka tu gribi, lai būtu viss – jāņogas, upenes, ķirši, āboli…” saka Zaiga.
Katrai teritorijai ir savs dārza raksturs, arī Ķīpsalai, teic arhitekte: “Ķīpsalā bija tradicionālie zvejnieku dārzi, ko Rīgā simboliski sauca par kāpostu dārziem, kas ir sakņu dārzi. Ķīpsalā ir laba zeme, lai gan tās ir kāpas un ir vajadzīgs mēslojums. Ir ļoti jājūt tā robeža – kas piestāv šai vietai un kas ne. Netaisīt tā sauktos sveču dārzus, kad saliek kopā dažādus skujeņus un ir milzīga augu daudzveidība. Ķīpsalas dārziem nepiestāv arī eksotiski augi, piemēram, rododendri.” Gaiļi atjaunojuši Ķīpsalā 14 koka mājas, un visām tām izstrādāti arī dārza projekti. Ķīpsalas piemājas dārzi ir ļoti līdzīgi – zāles klajums, pa perimetru tam aug krūmi. Tie pārsvarā ir košumdārzi ar dažām dobēm.
Vieta, kur pilsētu nejūt
Vienā mājas pusē mūždien steidzīgā, skaļā, pulsējošā pilsētas dzīvē, bet otrā – putnu treļļi, basas kājas mīkstā mauriņā, dobē sparģeļi un kartupeļi. “Te ir paradīze. Visi, kas man te nāk, saka, ka to nevar iedomāties – tu dzīvo kā laukos un tomēr tā ir Rīga,” sajūsmināta ir Zaiga.
“Ķīpsala tomēr ir ļoti specifiska vieta – tā ir Daugavas vidū, tuvāk Pārdaugavai, un tur var daļēji justies kā laukos,”
pastāsta Māris, sakot, ka teju visiem, kam ir kāda teritorija ap māju, ir arī iekopts dārziņš, viņi nav vienīgie. Lai gan dārziem ir vienādas iezīmes, tomēr tie ir tik dažādi – gan smalku dārznieku iekārtoti, gan pašu veidoti. “Mēs norobežojamies no pilsētas, esot savā dārzā, un tas ir pats labākais. Mums ir savs stūris, kur redzam tikai lapas, zarus, kokus, krūmus. Tā ir brīnišķīga un reta iespēja, esot tik tuvu centram,” par dzīvi Ķīpsalā saka Māris.
Dārzs priekam
Piemājas sakņu dārzs bija Zaigas idejas, bet sākotnēji jau bija skaidrs, ka būs zālājs un kādi augļu koki, varbūt krūmi. Viņa arī ir tā, kas lielākoties darbojas pa dārzu, bet Māra pārziņā ir, lai tehnika darbotos kā nākas, tostarp automātiskā laistīšana, kā arī viņš palīdzēja siltumnīcas būvēšanas organizēšanā. “Ja ir kādi lielie darbi, es tos organizēju, piemēram, jāatved māls, mēsli, melnzeme vai kaut kas smags. Darbi ir sadalīti, katram savs,” teic Māris.
Dārzs ir pamatīgs laika zaglis, tā ir ilūzija, ka pienāks brīdis, kad visi darbi tajā būs apdarīti. “Pirmos gadus es tiešām kā traka ņēmos, man bija tāds entuziasms. Kopā ar dārznieci Maiju Strazdiņu visu ļoti savlaicīgi sastādījām. Tad es sapratu, ka nevaru dārzu uzturēt tik kārtīgu, kādu man to gribas redzēt, un pamazām meklējām dārznieku,” pastāsta Zaiga. Jau vairākus gadus viņiem uzturēt dārzu palīdz arī dārznieks, kura pārziņā ir vīriešu darbi, arī stādīšana, sēšana un augsnes uzlabošana. Viņš izgriež kokiem un krūmiem zarus, tad tos samaļ, veidojot mulču. Tagad 25-gadīgais dārzs jau ir nobriedis, gatavs. Vienreiz nedēļā jāpļauj zāliens, to palīdz izdarīt mazbērni. “Es tagad eju dārzā savam priekam. Varu atļauties mazliet paravēt, un to man ļoti patīk darīt,” atzīst Zaiga.
Koku glābēji
Šo māju Gaiļi uzbūvēja 1997. gadā un dārza veidošanu sāka ar ābeļu stādīšanu, tām sekoja ķiršu koks, aprikozes, plūmes, upeņu un jāņogu krūmi. “Iepriekš nekā nebija – pļava. Bija kļava, kurai mūžs jau sen nodzīvots, un to ieteica ņemt nost. Vējā kļava sevi plēš uz pusēm, tāpēc tajā ielika trosi, kas satur kopā zarus,” pastāsta Zaiga. “Viņa daudz cietusi, zari ir apzāģēti, kad kāds nokalst, mēs atkal uzaicinām arboristus, kas uzkāpj augšā, iekaras lapotnē un nozāģē,” papildina Māris.
Vecie koki ir ne tikai ļoti skaisti, bet arī vērtīgi, tāpēc Gaiļi līdz pēdējam cenšas tos saglabāt un pat iesaukuši sevi par koku glābējiem. Kaimiņu lielais vītols uzgūlies žogam un vienu brīdi tā saknes jau bija redzamas virs zemes. Kaimiņš brīdināja, ka, ja neko nedarīs lietas labā, tas salauzīs sētu. “Mēs koku ar domkratiem pacēlām, no nerūsējoša tērauda izgatavojām balstu un pastutējām. Arī nedaudz atviegloja vainagu, to uzmanīgi izzāģējot,” par apmēros iespaidīgo vītolu, kura glābšanā tika iesaistīta pat smagā tehnika, stāsta Māris.
Kovidlaika siltumnīca
Speciālistes padoms augsnes uzlabošanai ar jūras mēsliem
Dārzkopības institūta pētniece Valentīna Pole savā 20 gadu pieredzē nav saskārusies ar gadījumu, kad augsnei nepatiktu jūras mēslojums. To var izmantot jebkurā dārzā, turklāt, jo augu palutinās ar dažādākas izcelsmes mēslojumu, jo vērtīgāk. Vien jāņem vērā, ka izdevīgākais mēslojums ir tas, kurš ir dārzam vistuvāk, jo tad piegādes izmaksas ir mazākas. Jūras mēslus var izmantot gan kā mulču, kas diezgan īsā laikā sadalās, gan iestrādāt augsnē.
Dārzu mēslo, kad iespējams dabūt mēslojumu, - no pavasara līdz rudenim. Jāņem vērā, ka jūras mēslojums satur jūras ūdeni, kas ir sāļš. Ļoti slapjus jūras mēslus nav ieteicams biezā kārtā likt virsū intensīvi augošiem augiem, kas, piemēram, aktīvi dīgst no sēkliņas vai novērojams jauno dzinumu pieaugums, jo tad tie ir jutīgāki. Tad sāļi ātri nonāk sakņu zonā un var tās “apdedzināt”. Pārējā augu augšanas periodā par to nav jāsatraucas, jo sāļi ar lietus ūdeni aizskalojas prom. Organiskos mēslojumus neiesaka, piemēram, krūmmellenēm.
Pandēmijas laikā, bēgot no dīkdienības, Māris uzbūvēja siltumnīcu, par kādu Zaiga jau sen sapņoja. “Es jau sen dīcu, ka gribu siltumnīcu. Biju izdomājusi, ka tā būs pie mājas sienas, tikai jāizrok vieta. Tāda nemanāma siltumnīca,” pastāsta saimniece, minot, ka izvēlētajā vietā spīd vakara saule. Lai realizētu ieceri, ka siltumnīcas slīpais jumts it kā turpina mājas jumtu, to nācās ierakt zemē.
Siltumnīcā izveidotas augstās dobes. Tas ir ērti, ka nav zemu jāliecas, taču Zaiga saka, ka labāk būtu vairāk kustēties. Dobes, kas ierīkotas koka kastēs, vieglāk kopt, jo nezālēm nav kur izplesties, atliek ravēt tikai kastes robežās.
Jūnija pirmajā pusē, ieejot siltumnīcā, jūtams tomātu aromāts, lai gan tie vēl tikai zied. “Paradīze… Man tieši tāda siltumnīcas smarža bija laukos,” saka Zaiga. Te aug rukola, lociņi, kurus var ēst cauru gadu, paprika un dažādu veidu salāti, tomāti. Rudenī siltumnīcā sēj rudzus, lai dezinficētu augsni, jo tomāti ir kaprīzi un uzņēmīgi pret dažādām infekcijām.
Jūras mēsli augsnes uzlabošanai
“Tik nelaime, ka visam ir vajadzīgs mēslojums, jo te ir smilts, upes mala un zeme ir liesa,” teic Zaiga. Viņa novērojusi, ka Kaltenē dārzus mēslo ar jūras mēsliem un viss braši aug un zaļo. Zaiga vienreiz jau atveda divus spaiņus ar vērtīgo mēslojumu uz savu Rīgas dārzu, taču nepaspēja ar tiem palutināt savu dārzu. Gan tāpēc, ka garāžā žurkas paguva uztaisīt midzeni, gan tamdēļ, ka viņu sabiedēja, ka nevajag jūras mēslus lietot dārzos, kam tuvumā nav jūras, jo tajos ir organismi, kas var savairoties. “Tas ir tik lēts un dabisks mēslojums…” teic Zaiga, vaicājot speciālistei, vai tiešām viņas dārzā nav ieteicams izmantot šo mēslojumu?
