Kas ir kabači un no kurienes tie ieradās Latvijā?
Par kabaču dzimteni tiek uzskatīta Dienvidamerika un Centrālamerika. Tos ļoti sen jau audzē Āfrikā, Āzijā un Amerikā. Rietumeiropā kabačus sāka audzēt 16. gadsimta beigās, skaidroja Dārzkopības institūta pētniece Solvita Zeipiņa, norādot, ka, laikam ejot, 19. gadsimta sākumā kabači sasniedza arī Baltijas valstu reģionu.
Kabači ir viengadīgs, svešapputes augs. Tie ir parasto ķirbju (Cucurbita pepo L.) varietāte (C.pepo var. giraumontia Duch). No ķirbjiem atšķiras vien ar to, ka aug krūmveidā, neveidojot garus dzinumus. Regulāri vācot, no viena auga var iegūt pat 10-20 augļus, tādēļ nereti sastopamies ar to, ka ir liels kabaču piedāvājums no apkārtējiem cilvēkiem.
Ar cik stādiem būs gana?
Viss sākās ar "ja nu neizaugs" – šāda formula pavasarī šovasar rezultējusies ar brangu cukīni ražu Lindai Blīgznai, kura saimnieko lauku īpašumā Madonas pusē. Iepriekš viņai daži stādiņi auguši siltumnīcā, bet šogad nolēma izmēģināt sasēt sēklas tieši laukā divās vagās. Raža bija tik branga, ka nācās likt lietā sociālo tīklu spēku un tur meklēt gan idejas, kur to visu likt, gan gribētājus. Tādi atradās. Kā LSM.lv pastāstīja Linda, daži maisi "devās" uz tuvējo zupas virtuvi, tāpat pieteicās daudzbērnu ģimene un atbrauca pakaļ. Vēl daži maisi ar krietni pāraugušajiem dārzeņiem nonāca pie broileru audzētājiem mājputnu barošanai, bet ar pārējiem aizvien tiek galā paši, izmēģinot dažādas receptes.
Pēdējais, kas tapa Lindas virtuvē, bija cukīni biezzupa ar gailenēm. To viņa gatavoja šādi – sagrieza cukīni, katliņā ielēja mazliet eļļas un mazliet apcepa, pārlēja ar ūdeni un pievienoja buljonu, lai viss katla saturs būtu nosegts. To visu pavārīja 10–15 minūtes, tad sablendēja un pievienoja mazliet saldā krējuma, bet pašās beigās – šķipsniņu samalta ingvera pulvera. Tad biezzupā nonāca iepriekš pannā apceptas gailenes, kas tika iemaisītas iekšā. "Perfekta zupa," sacīja Linda, vienlaikus atzīstot, ka šī gada pieredze rāda –
nākamgad pietiks ar kādiem sešiem stādiem – ar to būs gana gan pašiem, gan atliks, ko radiem piedāvāt.
Kā LSM.lv atzina Pūres dārzkopības izmēģinājumu stacijā, arī tur kabaču pārpilnība ir bieža parādība. Kad neviens tos vairs negrib ēst un kabaču karbonādes vairs nekārojas, tur dara tā: "Mūsu kolektīva risinājums ir atdot tiem kolēģiem, kam mājās vistas, truši vai kāds cits dzīvnieks, kurš tos labprāt ēd."
Savukārt to, kā ik gadu nonākam pie kabaču kalniem, Pūrē skaidroja ar dažādiem iemesliem: cilvēki domā – nestādīs taču vienu, kā tas izskatīsies, vajag vismaz trīs un katru savā krāsā. Vai arī vajag aizpildīt vietu, lai mazāk jāravē, skaisti izskatās – gan jau kāds gribēs.
Tomēr jārēķinās, ka no viena stāda var iegūt 15 vidēja izmēra kabačus, kur jau pie sestā kabača novākšanas jāsāk meklēt citus ēdājus.
Daudz kabaču šogad ir arī Jāņa Aldermaņa dārzkopībā, LSM.lv apstiprināja tās direktore, bioloģijas zinātņu doktore Vija Rožukalne. Viņa piekrita, ka pašpatēriņam ģimenei var pietikt pat ar vienu augu, un pati dod priekšroku gaiši zaļajiem kabačiem, jo tiem ir plānāka miziņa. "Jāņem vērā tas, ka tomēr kulinārijai kabacis ir vairāk derīgs, kad tas ir maziņš – izmērā kā liels gurķis. Tad tas ir maigs un nav tādas sēklas. Lielos, milzīgos parasti grūti pārstrādāt – paliek cieta miza, tad jāmizo, kas ne visiem patīk," viņa piebilda.
Vija Rožukalne pastāstīja, ka šogad kabačiem ir īpaši labi apstākļi – ir karsts, saulains un arī uzlīst lietus, dodot vajadzīgo mitrumu. Turklāt šogad eksperimenta kārtā pēc kādas darbinieces, kuras pieredzē ir kabaču audzēšana lielos apjomos, ieteikuma izmēģināta šāda metode – kabači sastādīti ļoti reti, dodot katram stādam kārtīgi daudz vietas, pat divus metrus starp stādiem.
"Eksperimenta kārtā sastādījām ļoti reti, un arī padevās ļoti daudz. Arī nav, kur likt, tāpat kā visiem citiem," viņa atzina.
Dārzniecībā ar lielo ražu tiek galā, atdodot tiem, kam ir vistas, kā arī zooloģiskajam dārzam dzīvnieku maltītēm.
Kabacis pie kases
Rīgas Nacionālajā zooloģiskajā dārzā LSM.lv apstiprināja – par lielo kabaču ražu cilvēku mazdārziņos te neviens nebēdā un ir gana daudz pretendentu, kam tos izbarot. Zīmīgi, ka starp zoodārzu un cilvēkiem izveidojusies īsta simbioze – zoodārzā priecājas par regulāri un mērenos daudzumos piegādātām dārza veltēm, bet cilvēki paaudzēs nodod prasmi padalīties ar ražu un nelaist zudumā, ja pašiem vairs nevajag. Ir cilvēki, kuri ar pāri palikušo padalās ik sezonu, vienkārši atstājot kabaci pie kases ikgadējā zoodārza apmeklējuma laikā vai pie darbinieku ieejas.
"Tieši tas apjoms, ko atved cilvēki, kuriem izaudzis par daudz, ir ļoti patīkams,"
sacīja zoodārza Mārketinga un komunikācijas nodaļas vadītāja Dace Salnāja, piebilstot, ka ar lielu kabaču kravu tikt galā būtu grūti – nedēļā zooloģiskā dārza iemītnieki spēj pievārēt 150–200 kilogramus kabaču un ķirbju, tāpēc pārāk liels daudzums sabojātos un nāktos utilizēt. "Līdz ar to vienmērīga, bet maza pārtikas pieplūde no brīvprātīgajiem ziedotājiem tieši karstākajā kabaču laikā ir tā, ar ko mēs ļoti labi varam sadzīvot," sacīja Salnāja, piebilstot, ka kabačus ēd liela daļa iemītnieku – gan kazas, liellopi, kamieļi, mežacūkas, kā arī nakts dzīvnieki, piemēram, mazie pērtiķīši.
Ja nu gribas atvest kādu kabaci, Salnāja ieteica vairākus variantus – var iepriekš piezvanīt un vienoties par piegādi, var arī kādu kabaci atstāt pie kases vai darbinieku ieejas. Zoodārza pārstāve arī norādīja, ka uz šejieni tiek vesti ne tikai kabači, bet ar gurķi, āboli, burkāni, kartupeļi. Ziedotās ražas sezona ierasti noslēdzas ar ķirbjiem.
Tomēr tad, ja kādam kabacim nākas doties kompostā, Jāņa Aldermaņa dārzkopības direktore Vija Rožukalne ieteica tos sasmalcināt vai sašķaidīt, lai tie sadalās un pārstrādājas ātrāk.
Ja vēderā vēl ir vieta kādam kabacim, piedāvājam smelties idejas to pagatavošanai LSM.lv recepšu arhīvos:
