Par un ap kodieniem un dzēlieniem
Šauriņa norādīja, ka viņas praksē kukaiņu kodumu rezultātā visbiežāk vecāki atved savas atvases, jo maziem bērniem asinsvadi ir ļoti tuvu ādai, tie ļoti ātri paplašinās, un pēc kukaiņu kodumiem bērniem nereti tiek novērota tūska. Bieži vien šī tūska ir galvas rajonā, kas rada lielas bažas vecākiem par to, ka kaut kas nav labi.
"Šogad diezgan agri sāka kost odi, un tās reakcijas ir novērojamas diezgan niknas, kas medicīniski būtu vērtējamas kā vidēji smagas, kad pampums turas vairākas dienas," stāstīja Šauriņa.
Runājot par bišu kodumiem, jāatceras, ka dzelonis, ja tas paliek ādā, jāmēģina dabūt ārā, atgādināja Šauriņa. Organismam to kā svešķermeni vajadzētu atgrūst, bet tā ne vienmēr notiek, un tad vieta ap dzeloni var iekaist, veidojoties strutām, īpaši lielā karstumā.
Dzeloni reizēm ātri un ērti sanāk izņemt pašu spēkiem, bet, ja rodas sarežģījumi, jāvēršas pie ģimenes ārsta konkrētās dienas akūtajā stundā. Ģimenes ārste vērtēja, ka bites gan nav bīstamākie kukaiņi, daudz lielāka iespēja ir, ka iedzels lapsene.
"Jebkurš kukainis uzreiz atstāj ādai svešas vielas, kas parasti izraisa lokālu alerģisku reakciju, sāpes, pietūkumu, apsārtumu, atkarībā no tā kodiena. Ja runājam par lapseni, it īpaši, ja tās ir daudzas lapsenes, stāvoklis mēdz būt krietni bēdīgāks," pauda Karls.
Viņš skaidroja, ka katra cilvēka ādas reakcija uz kukaiņa kodumu būs ļoti individuāla, jo ir cilvēki, kuriem ir pastiprināta jutība uz alerģijām, bet ir tādi, kuriem alerģiju nav. Lapseņu, bišu vai iršu dzēlieni var izraisīt arī dzīvībai bīstamas reakcijas, piemēram, anafilaktisko šoku.
"Var būt cilvēks, kurš mierīgi stāstīs, ka viņam kādreiz ir brukušas virsū meža bites un pat desmitiem viņu sadzēlušas, bet kādam pietiks arī ar vienu dzēlienu, un tas var būt liktenīgs," atzina Karls.
Ārsts uzsvēra, ka bērnu āda ir krietni jūtīgāka, kā arī nozīmīga ir koduma vieta – jo tuvāk galvai iedzelts, jo nopietnāk jāuztver situācija.
Šauriņa savukārt atgādināja, ka nereti alerģiskās reakcijas parādās novēloti – nevis pēc stundas vai divām, bet pat tikai nākamajā dienā. Simptomi var būt galvas reiboņi un vemšana.
"Tāpat vēlos uzsvērt, ka alerģiskajiem cilvēkiem, īpaši tiem, kuriem jau ir bijusi alerģiska reakcija, vajadzētu turēt [rezervē] epinefrīnu. Tas ir iegūstams pret recepti, bet tā nav problēma. Ja zini, ka esi alerģisks cilvēks, lūdzu, pasargā sevi. Tas var glābt dzīvību," uzsvēra Šauriņa.
Par un ap atbaidīšanas līdzekļiem
Lai kukaiņi nemaz nepamanītos iekost, nereti cilvēki iegādājas repelentus – dabīgas vai ķīmiski sintezētas vielas, ko izmanto galvenokārt asinssūcēju divspārņu un ērču atbaidīšanai.
Virza norādīja, ka repelenti ar ķīmisku sastāvu pēc savas formulas ir atļautie pesticīdi un to darbības ilgums ir atkarīgs no konkrētā līdzekļa koncentrācijas. Jāpievērš uzmanība, cik ilgi katrs konkrētais līdzeklis darbojas un vai to drīkst lietot maziem bērniem, grūtniecēm un pusaudžiem.
"Bieži bērniem domātus repelentus drīkst lietot tikai vienu, divas reizes dienā, tātad salīdzinoši reti. Vēlme ir atjaunot to vēl un vēl, jo gan odi, gan citi kukaiņi atkal lido riņķī arvien uzmācīgāk. Tajos brīžos noteikti jāatceras, ka tas ir pesticīds," uzsvēra Virza.
Ņemot vērā, ka šādi līdzekļi daļēji var uzsūkties caur ādu, ir rūpīgi jāievēro ražotāja instrukcija. Ja ražotājs ir norādījis, ka līdzekli bērniem drīkst lietot tikai vienu reizi dienā, pie tā arī jāpieturas, nevis ik pa stundu vai divām no jauna ar līdzekli nopūst bērna ķermeni.
"Repelents ir atbaidītājs. Nebūs tā, ka uzpūš repelentu, un odu trīs četru metru attālumā vairs nav. Nē, viņi būs dezorientēti, neatpazīs mūs kā iekārojamu objektu, bet būs visu laiku apkārt, vienkārši nevēlēsies iekost," skaidroja Virza.
Dabiskie repelenti pārsvarā satur citronzāli, tos, atkarībā no koncentrācijas, var lietot arī bērniem jau zīdaiņa vecumā, kā arī grūtnieces. Jebkurā gadījumā Virza ieteica rūpīgi sekot līdzi lietošanas instrukcijām, kā arī atgādināja, ka nedrīkst ķermeni nopūst ar repelentu un tad virsū vilkt apģērbu.
"Ja dodamies staigāt pa mežu vai sēņot, zem apģērba pūst nevajadzētu. Vai nu pūšam uz apģērba vai atklātas ādas, lai tā varētu elpot. Otrais noteikums, īpaši, ja vēlamies arī seju appūst, – kad atnākam no garākas pastaigas, kurā esam vienu divas reizes, pieaugušie pat vairākas, pūtuši šo repelentu, būtu ieteicams nomazgāties, noskaloties, ieiet dušā, jo repelents nekur nepazūd, tas paliek uz ādas," uzsvēra Virza.
