Nevienlīdzības sistēma vienlīdzības vietā
Padomju okupācijas gados mūs mērķtiecīgi radināja pie pārliecības, ka ikvienam pienākas tas pats un tikpat daudz kā kaimiņam un, ja kādam ir vairāk, nekā padomju cilvēkam pienākas, to visu vai daļu drīkst atņemt un izdalīt tiem, kam nav nemaz. Tas bija sociālistiskais taisnīgums. Padomju sistēma, kura atņēma cilvēkam brīvības un noliedza privātīpašumu, vietā solīja vienlīdzību.
Tomēr solītā vienlīdzība realitātē bija tikai šķitums, jo visi bija vienlīdzīgi, bet daži bija vienlīdzīgāki.
Visiem pieejamo veikalu plaukti bija tukši. Astoņdesmitajos gados tajos nebija nopērkamas pat pašas nepieciešamākās lietas – tualetes papīrs, piena un gaļas produkti, par silto zemju augļiem (mandarīniem, apelsīniem, banāniem, ananasiem) nemaz nerunājot. Tomēr vienlaikus pastāvēja "specveikali", kuros varēja iepirkties padomju sistēmas izredzētie, un tur bija nopērkams viss, kas tautai tobrīd pieejams nebija, jo visiem tomēr nepietika... Līdz ar parastajām poliklīnikām, slimnīcām, veikaliem utt. bija izveidota "spec" sistēma, kas apkalpoja tikai izredzētos, pamatā padomju nomenklatūras darbiniekus un viņu ģimenes. Taču arī izredzētie nebija vienlīdzīgi. Bija dažādi privilēģiju līmeņi. Piemēram, bija veikali jūrniekiem un citiem, kas strādāja ārzemēs jeb ārpus PSRS teritorijas, kuros norēķinājās nevis ar rubļiem kā visi, bet ar "bonām" un ar "sertifikātiem", jo daļu algas šie cilvēki saņēma valsts izdomātā valūtā, kas aizstāja ārzemju naudiņu, ko viņi reāli bija nopelnījuši. Arī preču sortiments šajos veikalos bija pilnīgi cits. Vēl bija veikali ārzemniekiem. Tajos varēja norēķināties valūtā, kura padomju cilvēkam nedrīkstēja būt, jo citādi viņu varēja saukt pie kriminālatbildības. Tā nu nabaga padomju radi, pie kuriem ciemojās kāds ārzemju latvietis, visi kopā gāja uz veikalu, un ārzemnieks pirka, ko vietējie prasīja. Apkaunojoši. Tad vēl bija veselības aprūpe visiem un veselības aprūpe pa resoriem: dzelzceļniekiem, jūrniekiem, studentiem...
Padomju Savienībā darbs tika celts godā, taču arī visi darbi nebija vienlīdz godājami – augstāk tika vērtēts fiziskais darbs un tā strādnieki. Savukārt inteliģence tika apzīmēta ar jēdzienu "kalpotāji", jo tās pienākums bija apkalpot "zemes sāli" strādniekus un zemniekus. Tikmēr propaganda mūs uzstājīgi pārliecināja, ka padomju sabiedrībā valda vienlīdzība, kas likta pamatā brīvībai... Tātad ikviens drīkst prasīt jebko, piemēram, iespēju saņemt dzīvokli vai nopirkt mašīnu, un tad atlikušo darba mūžu, proti, 10 vai 20 un vairāk gadus, pavadīt rindā, gaidot sapņa piepildīšanos. Taču arī rindā neņēma ikvienu, jo, lai stātos rindā, citstarp bija vajadzīga rekomendācija no darba kolektīva, ka cilvēks ir pietiekami krietns un idejiski uzticams, lai vienlīdzīgi baudītu kopējos labumus. Gribu secināt, ka viena no būtiskākajām cilvēka pamattiesībām – līdztiesība – līdz ar to padomju sistēmā tika būtiski degradēta, radot divas paralēlas realitātes: normatīvo, kurā visi, kas uzticami režīmam, ir vienlīdzīgi, un reālo dzīvi, kurā tika izveidota jauna priviliģēta grupa, kurai Latvijas Republikas atjaunošana nepatīkami mainīja spēles noteikumus. Izpratne par vienlīdzību tika izkropļota pašos pamatos, jo, no vienas puses, vienādu attieksmi baudīja personas, kuras nebija salīdzināmos apstākļos, bet, no otras puses, personas, kuras bija salīdzināmos apstākļos, baudīja dažādas iespējas, piemēram, medmāsa, kura strādāja parastā slimnīcā, iepirkās parastā veikalā, t.i., deficīta režīmā, bet medmāsa, kura strādāja specslimīcā, baudīja iespēju iepirkt "specpreces", kuras pieveda izbraukuma tirdzniecība tieši uz slimnīcu "Linezers"...
Lai gan padomju vara apņēmās izveidot vienlīdzīgo cilvēku sabiedrību, tas netika izpildīts, jo tā vietā tika radīta jauna nevienlīdzības sistēma, turklāt padomju cilvēkam nebija pieejami tiesiskie līdzekļi, lai cīnītos par savu līdztiesību, iestājoties pret padomju valstī valdošo "spec-sistēmu".
Secinājums – lai arī padomju valsts lepojās ar saviem sasniegumiem vienlīdzībā, tā klaji meloja, jo vienas nevienlīdzības sistēmas vietā bija izveidota cita.
Cilvēku iemīļotākā pamattiesība
Šobrīd Latvijas valsts, iedzīvinot Satversmē noteikto vienlīdzības principu un pildot uzņemtās starptautiskās cilvēktiesību saistības, ir apņēmusies vienlīdzību ne tikai noteikt uz papīra, bet arī īstenot dzīvē. Savukārt cilvēki, kuri vēršas tiesā, izjūtot, ka pret viņiem ir izturējušies nevienlīdzīgi, sekmē patiesas vienlīdzības sasniegšanu mūsu sabiedrībā.
Vienalga, vai runa ir par mantu, par piekļuvi amatiem, tiesai vai izglītībai, veselības aprūpi, pārvietošanās brīvību, ikviens vēlas baudīt jebkuras tiesības vispilnīgākajā apjomā, kāds vien valstī tiek nodrošināts. Tā ir prasība pēc vienlīdzības jeb vienlīdzīgas attieksmes, kuru kā ikviena cilvēka pamattiesību Latvijas Republikā nosaka Satversmes 91. pants. Tā nemainīgi ir cilvēku visiemīļotākā pamattiesība, kas jau 20 gadus dominē cilvēku pieteikumos Satversmes tiesai, jo bieži tieši prasība pēc vienlīdzības ver durvis uz citām pamattiesībām, piemēram, lai saņemtu valsts apmaksātas zāles, nodokļu atlaides, taisnīgu samaksu par darbu svētku dienās, iespēju apvienoties arodbiedrībās utt.
Satversmes 91. pantā ir ietverti divi savstarpēji nesaraujami saistīti principi: vienlīdzības princips un diskriminācijas aizlieguma princips. Abi principi nosaka valsts darbības pamatus, lemjot ikvienu jautājumu, kas skar cilvēkus. Vienalga, vai runa ir par izglītību vai veselības aprūpi, par nodokļiem vai sodu politiku, valstij ir liegts izdot tādas tiesību normas, kas bez sapratīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Piemēram, visi vēža slimnieki ir salīdzināmos apstākļos, lai arī kādā vēža stadijā būtu slimība. Visi pievienotās vērtības nodokļa maksātāji ir salīdzināmos apstākļos. Tāpat visas ģimenes ar nepilngadīgiem bērniem ir salīdzināmos apstākļos. Visi uzturlīdzekļu nemaksātāji ir salīdzināmos apstākļos.
Var izdalīt nebeidzamas grupas, kuru ietvaros cilvēki ir salīdzināmos apstākļos un var prasīt vienlīdzību.
Vienlīdzības prasība nosaka valstij pienākumu nodrošināt ikviena cilvēka līdztiesību brīvi īstenot viņa tiesiskās intereses. No šīs prasības var atkāpties, tikai izvērtējot, vai patiešām personas ir salīdzināmos apstākļos, un, ja ir, tad saprātīgi pamatojot atkāpi. Te nu cilvēkiem rodas neskaidrības. Vai manas tiesības uz vienlīdzību ir pārkāptas, ja tiek runāts par sieviešu kvotām politikā un biznesa vadībā, bet es esmu vīrietis? Jā, taču atšķirīgu attieksmi šajā gadījumā attaisno ar īpašiem pasākumiem, kas tiek īstenoti, lai kādai grupai, kurai iepriekš noteiktas tiesības dzīvē bija ierobežotas vai liegtas, tiktu sniegts papildu atbalsts. Tomēr svarīgi uzsvērt, ka šāda atkāpe pieļaujama tikai uz laiku, kamēr sabiedrībā ir sasniegta patiesa līdztiesība un nevienai sociālai grupai vairs nav "stikla griestu vai sienu", lai pilnvērtīgi iekļautos sabiedrībā.
Bieži tieši šādi jautājumi tiek uzdoti tiesai. Satversmes tiesa jautājumu par dzimumu līdztiesību skatīja lietā Nr. 2018-25-01, kurā tika vērtēts, vai Satversmes 91. pantam atbilst norma, kas par vienādu noziegumu vīrietim nosaka ievērojami bargāku brīvības atņemšanas soda izciešanas režīmu nekā sievietei. Pieteikuma iesniedzējs īpaši uzsvēra, ka sievietēm un vīriešiem ir būtiski atšķirīgas iespējas sazināties ar ģimeni, tostarp saskarsmes iespējas ar bērniem. Satversmes tiesa secināja, ka "attiecību saglabāšana ar ģimeni ir vienlīdz svarīga kā notiesātajām sievietēm, tā notiesātajiem vīriešiem". Proti, te nav pamatota īpaša attieksme pret sievietēm, jo "tiesiskais regulējums, kas tikai pēc dzimuma kritērija, neņemot vērā katras notiesātās personas individuālās vajadzības un riskus, notiesātajiem vīriešiem paredz stingrāku soda izciešanas režīmu, kā arī no tā izrietošas atšķirīgas tiesības un ierobežojumus (īpaši tiesību uz privāto dzīvi ierobežojumus) salīdzinājumā ar notiesātajām sievietēm, nenodrošina notiesāto vīriešu tiesību ievērošanu. Tas arī notiesāto vīriešu ģimenēm nenodrošina tādu pašu aizsardzību kā notiesāto sieviešu ģimenēm un citstarp aizskar notiesāto vīriešu bērnu vislabākās intereses". Satversmes tiesa atzina normu par neatbilstošu Satversmei.
Ja tiktu ievērota prasība pēc vienlīdzības, tad par diskrimināciju vispār nebūtu jārunā. Jēdziens "diskriminācija" tiesībās parādījās reizē ar cilvēktiesību attīstību, izvirzot prasību pēc vienlīdzības. Latīņu valodā discriminare nozīmē atdalīt, nodalīt, nošķirt, un fizioloģijā diskriminācija apzīmē atšķirību noteikšanu vai grupas identificēšanu. Spēja atšķirt ir jebkuras maņu uztveres būtiska sastāvdaļa. Šim jēdzienam dabas zinātnēs nav tās negatīvās nozīmes, ko tas ieguva brīdī, kad to reizē ar prasību pēc līdztiesības, proti, nešķirot cilvēkus, piešķirot tiem tiesības, nedalīt cilvēkus vērtīgākos un mazāk vērtīgos, iestrādāja cilvēktiesībās.
Sociāli diskriminācija ir atšķirīga attieksme pret kādu grupu vai indivīdu, uzskatot to par nepilnīgu, mazāk vērtīgu, proti, marginalizējot to, pamatojoties uz noteiktām vērtībām vai nepārdomātu, pat neapzinātu attieksmi, aizspriedumiem, stereotipiem vai emocionālām asociācijām. Cilvēktiesībās ir skaidri izceltas tās pazīmes, pēc kurām cilvēkus nedrīkst šķirot. Proti, cilvēka pilntiesību nedrīkst ietekmēt tā saucamie nepieļaujamie kritēriji – tādi kritēriji, kuru izmantošana nav ne pieļaujama, ne attaisnojama. Tās ir cilvēka personības iezīmes: cilvēka dzimums, ādas krāsa, etniskā izcelsme, pasaules uzskats vai reliģiskā pārliecība, veselības stāvoklis (piemēram, invaliditāte), seksuālā orientācija.
Pēc visas šīs skaidrojošās atkāpes atkārtošu sākumā uzdotos jautājumus: kas īsti pieder pie tiesībās noteiktās vienlīdzības? Ko mēs drīkstam prasīt tiesas ceļā?
Viennozīmīgi ikvienam no mums ir tiesības prasīt vienādu attieksmi, sabiedrības cieņu un valsts atbalstu. Taču, vai visiem vienmēr pienākas viens un tas pats? Nē, ne vienmēr. Ja jūs esat ierobežots tiesībās, kas citiem ir pieejamas, izvērtējiet, vai tiešām jūs esat tādā pašā situācijā kā tie, kas šīs tiesības bauda. Ja esat pārliecināts, ka esat tādā pašā situācijā, tad jāvērtē, vai atšķirīgai attieksmei pret jums ir saprātīgs pamats (kritēriji izvērtēšanai sniegti Satversmes tiesas spriedumu apkopojumā: Latvijas Republikas Satversmes 91. pants: tiesiskās vienlīdzības princips. Satversmes tiesas judikatūra. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2022, 2. nodaļa). Secinot, ka atšķirīgā attieksme nav pamatota, varat vērsties tiesā. Ja atšķirīgā attieksme izriet no lēmuma, kuru pieņēmusi valsts iestāde, tad vispirms jāvēršas ar sūdzību attiecīgajā iestādē un pēc tam administratīvajā tiesā. Var būt arī gadījumi, kad strīds risināms vispārējās jurisdikcijas tiesā civilprocesuālā kārtībā. Tie ir gadījumi, kuros nav iesaistītas valsts iestādes. Piemēram, ja darba devējs izturējies diskriminējoši pret savu darbinieku vai personai ir ticis liegts pakalpojums, kas citiem ir pieejams, piemēram, pedikīrs, jo esat persona ar īpašām vajadzībām.
Turpretim, ja atšķirīgo attieksmi paredz likums un ja ir skaidrs, ka administratīvā tiesa netaisnību izlabot nevarēs, tad jāvēršas Satversmes tiesā un jālūdz prettiesisko likuma normu atzīt par spēkā neesošu.
