Kas ir eksistenciālā terapija?
Eksistenciālā terapija ir viens no psihoterapijas virzieniem, kas atšķiras no citiem ar sev raksturīgo eksistenciālo filozofiju un pamata uzstādījumiem terapijas procesam.
"Eksistenciālajai terapijai ir cieša saistība ar eksistenciālo filozofiju. No vienas puses, tas rada maldīgu priekšstatu, tādēļ ka eksistenciālā filozofija ir sarežģīta, tā nav viegli lasāma. Daudzi no autoriem ir sarežģīti – Kamī, Sartrs, Heidegers, Kirkegors, Nīče," norādīja Purvlīce.
Katrs no šiem filozofijas autoriem ir atšķirīgs tajā, ko raksta un pauž, taču visus eksistenciālos autorus apvieno interese par cilvēka dzīvi jeb esamību pasaulē.
"Būtībā arī tā var mēģināt īsumā raksturot, par ko ir eksistenciālā terapija – par cilvēka dzīvi," skaidroja Purvlīce.
Dzīvē katrs saskaras gan ar grūtībām, kas ir visiem cilvēkiem kopīgas, gan tādām, kas katram ir individuālas.
"Eksistenciālā terapija sākotnēji skatās uz cilvēkiem kopīgajām grūtībām. To ietvarā tad skatāmies arī katru indivīdu – uz grūtībām, ko katram ir vieglāk vai grūtāk pieņemt, un kā katrs saprot to, kas ir dzīve un ko vēlas ar to darīt," skaidroja Zuitiņš.
Atbildība par savu dzīvi
Viens no eksistenciālās terapijas virziena pamata postulātiem ir – viss ar visu ir saistīts un nav iespējams izcelt vienu iemeslu, kas novedis pie tādām vai citādām sekām, jo dzīvi ietekmē daudz un dažādi faktori, kā arī paša izvēles.
"Nav tikai viens aspekts, kā rezultātā ir kaut kādas noteiktas sekas vai dzīves scenārijs jau uzrakstīts. Ietekme ir tik vispusēja, ka mēs tai nevaram nemaz izsekot un mēs nevaram cēloņu un seku sakarības skaidri apzināties," pauda Zuitiņš.
Tas nozīmē, ka cilvēka paša rokās ir izlemt, ko ar konkrēto pieredzi iesākt. Viena neveiksmīga pieredze vēl nenozīmē neveiksmīgu iznākumu.
"Eksistenciāļi saka, ka, teiksim, kaut vai tai pašai bērnības pieredzei ir formējoša, nevis determinējoša (noteicoša – red.) ietekme. Cik būtiska nianse tā ir! Tas nenozīmē izslēgt to, protams, mums ir kaut kādas ietekmes, faktori, bērnības pieredzes, vecāki, bet tas nenosaka [mūsu dzīvi]. Tas to tikai ietekmē," uzsvēra Purvlīce.
Svarīgāk par to, kāda bijusi bērnība vai vecāki, ir tas, ko cilvēks dara ar to, kas viņam ir dots – ko no tā izveido.
"Būtiska daļa no eksistenciālā skatījuma ir par atbildības uzņemšanos. Vai tas ir vieglāk vai grūtāk, tas ir diskutējams jautājums. Varbūt vieglāk būtu teikt – tas ir tāpēc, ka man bija tādi vecāki, vai es neesmu vainīgs, jo man bija kaut kas, kas nosaka šo. Tas atbrīvo no atbildības par dzīvi. Eksistenciālā terapija savukārt ir virziens, kurā ļoti būtisku lomu ieņem tieši savas dzīves un atbildības apzināšanās," skaidroja Purvlīce.
Atbildības uzņemšanās pār savu dzīvi toties iedod lielāku brīvību, norādīja Zuitiņš. Tas nozīmē, ka pašam jāpieņem lēmumi un izvēles, taču tas dod arī lielākas iespējas veidot dzīvi pēc saviem ieskatiem.
"Ja mēs sakām, ka eksistenciālā terapija ir par dzīvi, tad tā ir arī par to, kā es veidoju attiecības ar savu dzīvi. Cik vienā vai otrā dzīves brīdī ir apzināšanās par to, ka es pats veidoju savu dzīvi, ka mana dzīve sastāv arī no manām izvēlēm, nevis tikai no notikumiem, ko es nevaru ietekmēt," uzsvēra Purvlīce.
Kam piemērota eksistenciālā psihoterapija?
Eksistenciālā terapija ir piemērota gan katram cilvēkam individuāli, gan pāriem, gan grupām. Galvenokārt to izmanto darbā ar pieaugušajiem, taču tikpat labi to var pielāgot arī bērniem.
Zuitiņš vairākus gadus strādājis tieši ar bērniem, kas nonākuši paliatīvajā aprūpē vai aprūpes namos. Darbs ar gados jaunākiem pacientiem nav viegls, bet ir produktīvs, viņš atzina.
"Ir dzīves situācijas, kurās eksistenciālā terapija var būt piemērotākā. Tie ir šie dziļie, eksistenciālie jautājumi, kas ir paliatīvā aprūpe, kad dzīve ir ierobežota laikā. Nereti tas laiks ir ļoti īss, ir nepieciešamība sadzīvot ar kādu neizārstējamu diagnozi, ir apstākļi bērnu aprūpes namos, kad liktenis ir, lūk, šāds," skaidroja Zuitiņš.
Līdz ar to viņš pats eksistenciālajai psihoterapijai kā metodei nevilktu robežas ne vecuma, ne formāta, ne citā ziņā. "Jautājums varbūt ir ne tik daudz ar ko, bet kā eksistenciālā terapija strādā. Te nu mēs noteikti skatāmies uz cilvēku – cik viņš ir ar mieru šīs lietas, par kurām runājām, uzņemties. Uzņemties atbildību par savu dzīvi un tajā skaitā par terapijas procesu," norādīja Zuitiņš.
Eksistenciālā psihoterapija ir domāta tiem, kas ir gatavi būt aktīvi darbā ar sevi, kas vēlas izpētīt savu dzīvi, pieņemt lēmumus un uzņemties atbildību par tiem.
Vienlaikus cilvēkiem, kas nonākuši grūtībās, nav jābūt zinošiem par psihoterapijas virzieniem, lai saņemtu palīdzību. Arī eksistenciālās psihoterapijas speciālista kabinetā ir gaidīti visi, kam nepieciešams atbalsts, uzsvēra Purvlīce.
"Ļoti liela daļa cilvēku meklē palīdzību ciešanās, kaut kāda veida grūtībās, kas tajā brīdī ir, un nereti nav nemaz tik svarīgi, kurš psihoterapijas virziens tas ir. Strādā dažādi faktori. Nereti ir tik slikti, ka cilvēks dodas pie pirmā [speciālista], pie kura var tikt, un tā ir pareiza izvēle. Tad tas virziens nav nemaz tik svarīgs, un tas arī ir absolūti okej, jo svarīgākais, ka visus psihoterapijas virzienus apvieno tas, ka tā ir palīdzība cilvēkiem grūtībās un ciešanās," skaidroja Purvlīce.
Katrs psihoterapijas virziens uz palīdzību skatās nedaudz no citas puses, taču lietas būtību tas nemaina.
