Rakstniece Zustai rakstīšana sākās bērnībā kā savu emociju izpaušana un pārstrāde: "Rakstīšana man ir sevis izpaušana. Runāt patiesībā ir daudz grūtāk. Kad es dodos pie cilvēkiem, man ir jādomā, kā es nodošu vēstījumu, bet rakstot man tas ir ļoti organiski. Ļoti viegli. Šķiet, ka esmu radīta tam, lai tieši rakstot paustu savu emocionālo stāvokli, savus pārdzīvojumus, to, ko es redzu, piedzīvoju, noklausos. Tas viss tiek pārstrādāts caur burtiem."
Vispirms viņa sāka rakstīt dienasgrāmatas, pierakstot pilnīgi visu, ko ikdienā redz un jūt. Tas ir bijis veids, kā no malas paraudzīties uz to, kas ar viņu noticis, un kā ieskatīties pašai sevī, pēc tam rakstīto pārlasot un analizējot.
Meluškāne uzsvēra, ka tā tas notiek ne tikai rakstniekiem, – rakstīšana ir ļoti spēcīgs instruments arī terapijā, un to izmantot visdažādākajos veidos var ikviens.
"Rakstīšana palīdz iedziļināties un varbūt piekļūt emocijām, jo līdz ar rakstīšanu ienāk metaforas, mēs varam daudz dziļāk piekļūt kādām jūtām, pārdzīvojumiem. No otras puses, tas iedod distanci, ka uz to, kas ir mūsu dziļie procesi, mēs varam paskatīties it kā mazliet no malas," skaidroja Meluškāne.
Rakstīšanas veidi terapeitiskos nolūkos var būt dažādi. Ir pilnīgi brīvā rakstīšana, ir asociatīvā rakstīšana, kuras laikā cilvēks, vārdu pa vārdam liekot klāt asociācijas, var saprast, kas ar viņu notiek.
Tāpat rakstīt var ļoti strukturēti, veicot konkrētu uzdevumu. Tā var būt terapeitiskās vēstules rakstīšana vai rakstīšana no kāda cita perspektīvas, stāstīja Meluškāne.
"Rakstīt var ļoti dažādos veidos. Tas ir ļoti jaudīgs, spēcīgs instruments, un rakstīt var ikviens. Iespējams, ka ne katrs var uzrakstīt romānu, bet ir gan tehnikas, gan metodes, kā var rakstīt," uzsvēra Meluškāne.
Viņa atklāja, ka pati rakstīšanu kā terapijas metodi savā darbā izmanto, strādājot arī ar grupām dienas stacionārā, kur ir cilvēki, piemēram, ar trauksmi, depresiju, izdegšanu. Gadās tādas pacientu grupas, kurās neviens nekad nav iepriekš rakstījis, taču nodarbības beigās visi ir spējīgi uzrakstīt dzejoli sev. To var izdarīt ikviens, ja virzās uz to pakāpeniski un ar pareizajām metodēm.
Zusta ieteica, uzsākot rakstīt, sevišķi, ja tas ir terapeitiskos nolūkos, nedomāt nedz par pareizu rakstību, nedz komatu atrašanās vietu, nedz stila kļūdām vai ko tamlīdzīgu.
"Galvenais, ja patīk tā rakstīšana, dari to! Es ļoti daudz braucu uz bibliotēkām un skolām, un man ir tādi uzdevumi par rakstīšanu. Bērniem arī ir jāraksta dzejolis par sevi, un it kā tas šķiet ļoti vienkārši, bet tu redzi, kā tas mazais bērns iedziļinās sevī, jo tajā dzejolī ir jāpabeidz vārdi – es esmu, man patīk, es mīlu. It kā tik vienkārši jautājumi, bet brīžiem izlasi pēc tam un esi aizkustināts," stāstīja Zusta.
Viņasprāt, svarīgākais rakstīšanā ir izlikt savu iekšējo pasauli tādu, kāda tā ir. Protams, daudzi rakstīšanas aicinājumu izjūt jau agrā bērnībā, bet, ja ir vēlme, sākt var jebkurā vecumā. "Vienkārši apsēdies un raksti!" aicināja Zusta.
Ja rakstīšana savukārt nešķiet dabiska, palīdzēt var dažādi iedrošinājumi – kaut kas, kas iedod pirmo impulsu, norādīja Meluškāne, skaidrojot, ka tie var būt dažādi uzdevumi vai jautājumi, uz kuriem jāatbild.
"Mēs abas ar Zani esam bijušas vienā dzejoļu rakstīšanas meistarklasē, un tur bija tāds uzdevums, ka ir jāuzraksta alfabēts un tad katram burtam pretī viens vārds. Pēc tam no šiem vārdiem tev ir kaut kas jāuztaisa. Tas ir viens no veidiem, kā var kaut ko sākt. Ir ļoti daudz tādu uzdevumu, kas iedrošina, iesilda, ienes," stāstīja Meluškāne.
Internetā ir plašs šādu materiālu piedāvājums, ar kuru palīdzību iemācīties un trenēties rakstīt un izpaust savas emocijas.
Savukārt emociju izpaušana un pat vienkārša pierakstīšana var palīdzēt daudz un dažādos veidos – gan emocijas vispār izprast, gan analizēt sīkāk to izmaiņas.
"Reizēm cilvēki saka, ka nesaprot emocijas, ka nezina, ko jūt. Tad, lūk, ir emociju lapa un uzdevums katru dienu pierakstīt, ko es šodien pamanīju. Tas var palīdzēt atpazīt emocijas.
Tāpat rakstīšana palīdz cilvēkiem, kuri ir kādā ļoti intensīvā emocionālā stāvoklī, piemēram, depresijā, jo tad ir sajūta, ka nekas nepalīdz un nekas nav labi. Tad ir svarīgi fiksēt emocijas un to intensitāti, piemēram, bezspēcība no mīnuss 10 līdz plus 10. Ir svarīgi to fiksēt, lai pamanītu, ka varbūt pēc pastaigas svaigā gaisā bezspēcība no mīnuss astoņi nomainījās uz seši," ieteica Meluškāne.
Tāpat uz pierakstītajām emocijām iespējams atskatīties vēlāk, brīžos, kad šķiet, ka dzīvē ir tikai negatīvie notikumi un pārdzīvojumi.
Tad var pašķirt pāris lapas atpakaļ un ieraudzīt, ka kopumā pagājusī nedēļa vai mēnesis patiesībā ir bijis pozitīvu notikumu un emociju pilns.
"Es praksē redzu, ka tas tiešām palīdz un strādā, ja to apzināti un uzcītīgi dara," uzsvēra Meluškāne.
