Tirgotāji piedāvā gan sudrabegles, gan baltegles, gan parastās egles. Tās pieejamas gan podiņos, gan vienkārši nogrieztas. Pieprasījums ir nemainīgs, un pircēju vēlmes – visdažādākās. Nav egļu, kuras gribētu visvairāk vai no kurām izvairītos.
Cenu svārstība ir liela – lētākās maksā vien divus eiro, dārgākās var sasniegt 130 eiro. Dažiem pircējiem cena ir galvenais faktors, taču kritēriji ir dažādi.
Dainis: "Mani kritēriji – galvenais, lai eglīte neduras, lai nebirst un tad vēl – izmērs, lai tā normāli ietilptu istabā."
Jānis: "Maziņu. Kompaktu. Lētu."
Eglītes pircēja: "Katru gadu mēs pirksim tādu lielu, lielu, lielu."
Sandis: "Skaistu, pirmkārt skaistu. Un adekvātas cenas."
Diāna: "Man noteikti bija svarīgi, lai eglīte ir kupla, lai ir skaista un noteikti lai rada Ziemassvētku noskaņu mājās."
Eglītes ieved gan no Dānijas, gan Vācijas, gan Norvēģijas. Tām ir savas labās īpašības, piemēram, labs izskats vai skujas, kas viegli nebirst. Tomēr ne mazums cilvēku pērk arī parastās jeb Latvijas egles, jo to smarža ir īpašība, pēc kā cilvēki alkst. Tā mēdz būt kaprīza, bet, ja to tur ūdenī, problēmām nevajadzētu rasties.
Populāras ir egles podiņos, taču, ja tās pavasarī neiestāda, no tām īpašas jēgas nav. Stādu audzētājs skaidro, ka, pirmkārt, egle podiņā jāizvēlas neliela un ar lielu podu, jo tad būs lielāka sakņu sistēma. Egle jāaplaista un nav ieteicams to turēt uz siltas grīdas. Pēc svētkiem to nedrīkst nest uzreiz ārā, bet ir jānoliek pavēsā vietā, piemēram, verandā, garāžā. Pavasarī, kad zeme atkūst, tā steigšus jāstāda zemē un pirmajā gadā jāmulčē.
Tomēr ļaudīm ir tendence pāriet uz mākslīgajām eglēm un pieprasījums pēc dabīgajām varētu kristies. Taču tirgotājus tas neuztrauc, jo vienmēr būs kāds, kas mājās gribēs īstu eglīti.
