"Interesantākais ir, ka šī atkarība tomēr ir abpusēja. Nav tā, ka, teiksim, viens partneris ir atkarīgs no otra, un tas, no kura tad ir atkarīgs tas otrs, ka tas stāv kā tāda nogrimusī Staburaga klints – ūdens apkārt viļņojas, bet nekas viņu nespēj kustināt.
Protams, ka nē. Man ir tāds iemīļots teiciens par to, ka tango vienmēr dejo divatā. Tātad šis ceļš, protams, ir abpusējs, un abos virzienos mēs šo atkarību varam pamanīt," skaidroja Putniece.
Galējā versijā ir runa tiešām par atkarību, kurā attiecības tiek risinātas jau ar dažāda veida vardarbību – psihoemocionālo, materiālo, fizisko. Tādu stāstu ir daudz, kad viens no partneriem izlādē savu emocionālo spriedzi uz otru un it kā soda savu partneri par kaut ko, ko tas ir vai nav izdarījis.
"Dažkārt tās ir nelaikā pasniegtas vakariņas, ne tā izgludināti krekli… Tie stāsti patiešām arī dažkārt tiek it kā pārspīlēti, dramatizēti un izcelti kā kariķēti, bet tie jau nav izdomāti," atzina Putniece.
Tāpat toksiskās attiecībās bezgala daudz ir manipulāciju, un tās tiek realizētas ļoti dažādos veidos, tostarp arī kā izteikti draudi.
"Reizēm tās manipulācijas ir galējas, ar suicīda draudiem, ar pašnāvības draudiem – "ja tu mani pametīsi, tad es sev kaut ko nodarīšu."
Vai arī tas pat tiek darīts – dažāda veida [pašnāvības] mēģinājumi. Tas notur otru cilvēku pilnīgā spriedzē līdz tādai pakāpei, ka tas tiešām ir pārdzīvojums. It īpaši, ja ģimenē vēl ir bērni un partnerattiecībām pa vidu ienāk vēl šī vecāku pozīcija," skaidroja Putniece.
Būtībā šādi draudi ir emocionāla vardarbība, bet no šīs puses uz to ir grūti paskatīties, jo ir dabiski just līdzi un censties izglābt to, kurš runā par pašnāvību vai mēģina to īstenot.
Protams, šāda situācija ir galējība, taču tā parāda principu, kā toksiskas attiecības norisinās arī ikdienā.
"Šis ir tas interesantais, klasiskais stāsts par to, ka ir upuris, glābējs un uzbrucējs – šis trijstūris tiek izspēlēts starp diviem cilvēkiem, un šīs lomas nomainās zibens ātrumā. Upuris ir tas, kurš diriģē parādi, kurš nosaka toni visā tajā attiecību dinamikā, gammā. Tieši upuris ir tas, kurš nosaka un "pieprasa" otra cilvēka uzvedību," norādīja Putniece.
Upuris otra uzvedību var ietekmēt, izrādot aizvainojumu, piemēram, ilgstoši nerunājot. Angļu valodā dēvētais "silent treatment" būtībā ir pasīvā agresija, kas ir ļoti izteikta manipulācija. Tā vietā, lai aizvainojumu atklāti izrunātu, otrs tiek sodīts ar klusumu. Tas neliecina par veselīgām vai cieņpilnām attiecībām.
"Kas ir tas trakākais, tā sadzīviski sakot, visā šajā, ka tie toksiskie scenāriji iet uz riņķi, uz riņķi, uz riņķi, ka partneru mijiedarbība un saskaņa ir caur šo toksisko, caur šo negatīvo.
Ārkārtīgi cieša, bet negatīva piesaiste veidojas starp šiem cilvēkiem. Šiem scenārijiem atkārtojoties, viņi perfekti zina, kurā brīdī kurš reaģēs kādā veidā – ar klusēšanu vai vēl kaut ko. Viņi iziet šo scenāriju katru reizi, un tas atkārtojas un atkārtojas," stāstīja Putniece.
Interesanti, ka šis algoritms ir līdzīgs tam, kam cauri iet atkarīgie – tieši tāpēc toksiskas attiecības sauc par līdzatkarīgām vai atkarīgām attiecībām.
"Pēc šīs spriedzes beigu galā viss vainagojas ar vainas sajūtu un savas vainas izpirkšanu, partneris tīra māju vai nopērk smaržas, un tad iestājas medusmēnesis, kamēr pamazām, pamazām iestājas atkal plato, un no jauna rodas spriedze. Tas vainagojas ar to, ka atkal tā izlāde notiek. Tas ir līdzīgi kā atkarīgai personai aug tieksme," skaidroja Putniece.
Dominējošais partneris toksiskās attiecībās būs narcistiska tipa personība – cilvēks, kurš savās izpausmēs pret otru ir arogants, nihilistisks un ārkārtīgi prasīgs, otru ļoti devalvējošs. Šādi cilvēki nereti manipulē un partnerim draud ar to, ka aizies vai pametīs attiecības.
"Tas ir viens no diezgan iemīļotiem manipulācijas veidiem vai formām, kā regulēt un turēt otru cilvēku spriedzē, jo es taču esmu tik īpašs, tu nemaz nepaļaujies uz to, ka es te esmu uz ilgu laiku vai arī ka tu te paliksi manā dzīvē uz ilgu laiku – tas viss var mainīties, un es to visu nosaku. Tas ir pats galvenais, ka fokuss narcistiskai personībai ir ārkārtīgi uz sevi," stāstīja Putniece.
Vienlaikus skaidrs, ka arī otrs cilvēks saskata šajā uzvedībā kaut ko piesaistošu un reaģē uz to. Ne velti ir teiciens, ka mēs satiekam tikai tos, kas jau ir mūsu psihē.
Tam nav obligāti jābūt tiešā veidā piedzīvotam savā ģimenē, no kuras cilvēks nācis, tas var būt arī dzīves laikā iegūts priekšstats caur iepriekšējo attiecību pieredzi.
"Katrs cilvēks otrā kaut ko uzrunā. Mēs kaut kādā ziņā provocējam kaut kādus uzvedības modeļus (paternus), no kuriem dažus mēs pietiekoši labi apzināmies. Cilvēki, kuri ir ar sevi strādājuši, sevi analizējuši, un tajā skaitā gājuši terapijā un mēģinājuši sevi saprast, šos tipiskos uzvedības sevī atpazīst. Viņi zina, kas ir tās lietas, uz ko es uzķeros, kas mani visvairāk sāpina vai visvairāk aizvaino, vai liek noslēgties sevī, bet ir cilvēki, kuri tik labi sevi nepazīst," secināja Putniece.
