Skatījums uz cilvēka dzīvi
Karls Gustavs Jungs bija psihoterapeits un filozofs, kas spēlējis un joprojām spēlē milzīgu lomu psihoterapijas attīstībā. Šobrīd Junga vārdā par psihi, dzīvi, apzināto, neapzināto un mums pašiem runā Junga analītiķi.
"Kas ir Junga analīze? Jungs, kad rakstīja Freidam, jo bija ilgu laiku Freida skolnieks un māceklis, viņš rakstīja, ka visas mūsu analītiskās teorijas ir grēksūdzes. Cilvēka dzīves grēksūdzes. Tas ir tāds kā cilvēka dzīves skatījums attīstībā visas dzīves garumā," skaidroja Teivāne.
Ar to arī Junga analītiskā psiholoģija atšķiras no citiem virzieniem, kas nereti vairāk pievērš uzmanību tieši bērnības traumatiskajām pieredzēm vai citiem konkrētiem dzīves posmiem.
"Tas nenozīmē, ka Junga analītiskā psiholoģija nepievērš uzmanību bērnībai, tai viennozīmīgi ir nozīme, bet tā tieši visas dzīves garumā skata to cilvēka attīstību – gan viņa individuālo materiālu, gan to, ko iekļauj individuāls materiāls," skaidroja Teivāne.
Vienlaikus, atšķirībā no citiem psihoterapijas virzieniem, Junga analīzes izpratnē cilvēka individuālās pieredzes iekļauj arī kolektīvo pieredzi.
"Par to ir viņa kolektīvās bezapziņas jēdziens. Tā ir vispārcilvēciska pieredze jeb arhetipi, kas arī bieži tiek lietoti psiholoģijā un psihoterapijas virzienos. Tās ir cilvēciskas pieredzes, kas atkārtojas un ir raksturīgas visām kultūrām un visiem cilvēkiem jebkurā pasaules malā," norādīja Teivāne.
Analizē gan apzināto, gan neapzināto
"Man liekas, ka mēs varam uz šo Junga devumu paskatīties tā, ka tiek ņemta vērā gan cilvēka konkrētā pieredze, gan ģimene, kurā viņš ir audzis. Piemēram, viņš daudz runā par to paaudžu mantojumu vai starppaaudžu traumu, kas arī tiek nodota un cilvēku ietekmē," skaidroja Ruka.
Tāpat Junga analītiskā psihoterapija kā virziens uzmanību pievērš gan tam, ko cilvēks pats apzinās, ko domā, jūt, saprot vai nesaprot, bet ar prātu cenšas analizēt, gan bezapziņai jeb neapzinātajai daļai.
"To, ko mēs neapzināmies, nesaprotam, mēs to varam piedzīvot kā tēlus vai simbolus, ko mēs varam iepazīt.
Līdz ar to mēs runājam, ka cilvēks ir ne tikai tā apzinātā daļa, bet arī viņa bezapziņa, kur ir gan tas individuālais materiāls, gan arhetipi," norādīja Ruka.
Jungs no citiem autoriem psihoterapijā atšķiras arī ar to, ka viņš ir mēģinājis integrēt savā teorijā ārkārtīgi dažādas pieredzes daļas. Savā redzējumā par cilvēku viņš mēģinājis ieaust gan savu pieredzi, gan pasaules kultūras kontekstu.
Dvēseles karte un patība
Uzsākot Junga analītisko psihoterapiju, cilvēks tiek iepazīstināts ar vairākiem pamata jēdzieniem. Piemēram, Jungs, attīstot analītisko psihoterapijas virzienu, radījis psihes struktūras modeli jeb dvēseles karti.
"Tajā dvēseles kartē ir šie apzinātie arhetipi, kas ir ego – tas ir apziņas centrs, un tad ir persona, kas ir sociālā masa, ko cilvēks lieto komunikācijā un attiecībās ar citiem cilvēkiem. Un tad
ir milzīgi liela aisberga apakšējā daļa, kurā ir bezapziņas materiāls, kas ir kompleksi un ēna – mūsu personības šķautnes, kuras ego negrib pieņemt un redzēt, bet kuras ir svarīgi integrēt," skaidroja Teivāne.
Tāpat viens no centrālajiem jēdzieniem, kas tiek pielietots Junga analīzē, ir patība. Ar patību Jungs apzīmējis psihes regulējošo centru.
"Tas ir viss – gan apzinātais, gan neapzinātais, gan visas šīs iedzimtās cilvēku psihiskās tendences. Tad uzreiz, ja kāds no klientiem man jautātu, kas tad ir cilvēka psihe, tad es teiktu, ka cilvēka psihe – tā ir vēsturiska realitāte. Tur ir viss iekšā. Tur ir gan racionālais, gan iracionālais, gan personīgais, gan kolektīvais, gan apzinātais, gan bezapzinātais. Tā kā tas ir ļoti, ļoti plašs materiāls. Patība savukārt ir tās regulējošais centrs, kurš tiecas uz veselumu," skaidroja Teivāne.
Junga analītiķi mācās vismaz deviņus gadus
Pamata Junga analītiskās psihoterapijas jēdzienus darbā ar klientiem Latvijas psihologi apgūst Lietuvā, jo Latvijā šobrīd tas vēl nav iespējams. Pirmais apmācību posms, lai speciālists kļūtu par Junga analītisko psihoterapeitu, ilgst sešus gadus, stāstīja Ruka.
Pēc tam, lai kļūtu par Junga analītiķi, mācībās padziļināti jāpavada vēl vismaz trīs gadi. Latvijā ir aptuveni 15 Junga analītiķi un analītiskie psihoterapeiti, kas iestājušies Latvijas Junga biedrībā.
"Lietuvā tagad ir Junga analītiskās psiholoģijas institūts, un tur notiek visas bāzes apmācības. Tie cilvēki, kas mācības tur beidz no Latvijas, iestājas pēc tam arī mūsu biedrībā. Tā mēs paplašināmies," stāstīja Teivāne.
Obligāta mācību sastāvdaļa deviņu gadu laikā ir daudzas pašterapijas stundas, jo, lai spētu palīdzēt citiem cilvēkiem, Junga analītiķiem sākotnēji jāizprot procesi, kas notiek viņos pašos, stāstīja Teivāne.
Pašanalīze – ceļojums mūža garumā
Tiem, kurus interesē Junga psihoterapijas virziens, jārēķinās, ka šī pieeja prasa ilgstošu darbu un terapiju
"Es teiktu, ka Junga analīze droši vien būtu viens no tiem virzieniem, kas ir salīdzinoši ilgstošs, jo, ja mēs domājam, ka mērķis ir, kā kuram cilvēkam, protams, vienam tas būtu dziedināt traumatisko pieredzi, citam tās būtu attīstības krīzes, piemēram, vidusmūža krīze, tad tas attiecas uz cilvēka dzīvi kopumā.
Pat tad, ja tas ir viens jautājums, ar ko cilvēks atnāk, mēs aizvirzāmies uz viņa stāstu – kas viņš ir kā personība, kas ir viņa pieredze," skaidroja Ruka.
Ruka uzsvēra, ka pašanalīze jau kopumā ir ceļojums visa mūža garumā. Tas, cik ilgi cilvēks izvēlas apmeklēt terapiju, tostarp Junga analīzi, ir atkarīgs no cilvēka paša intereses, bet pēc tam ir arī ļoti daudz veidu, kā turpināt darbu ar sevi pašam.
"Ir ļoti daudz veidu, kā strādāt pašam ar savām emocijām, ar tēliem, kas rodas, vai sapņiem. Tas ir kas tāds, ko mūsu klienti arī patstāvīgi dara," norādīja Ruka.
Vispirms jāatdalās no vecāku kompleksiem
Teivāne piebilda, ka bieži vien cilvēki pie Junga analītiķiem vēršas ar kaut kādiem konkrētiem simptomiem. Tad, kad šie simptomi pazūd un cilvēki sāk justies labāk, reizēm viņi terapeitu apmeklēt pārstāj, bet pašanalīzi turpina jau patstāvīgi.
"Kā kuru reizi. Citreiz cilvēks aiziet, kad viņš sajūtas labāk, bet tad, ja cilvēks ir nopietni motivēts un tiešām grib sevi tādos dziļākos līmeņos pētīt un iet dziļumā, tad, protams, tam ir jāvelta vairāki gadi. Nu trīs vismaz un uz augšu," stāstīja Teivāne.
Viņa norādīja, ka viens no visbiežākajiem uzdevumiem, ar ko cilvēkiem jātiek galā terapijas laikā, ir izprast savus kompleksus. Tostarp tos, kas iemantoti no vecākiem.
"Viens no svarīgākajiem uzdevumiem dzīves laikā ir atrisināt savas attiecības ar mātes un tēva kompleksiem, jo tie ir pirmie, ar ko cilvēks ienāk dzīvē.
Mātes funkcijas un tēva funkcijas, kā viņas reāli dzīvē ir izpildījušās, kā māte un tēvs ir reaģējuši pret saviem bērniem, tas nosaka visu tālāko dzīves attīstību. Terapijā mātes kompleksam ir milzīgs spēks. Vispār tas ir tāds cilvēka dzīves uzdevums – atdalīties no vecāku kompleksiem. Ja to mēs terapijā sasniedzam, tad jau tas ir milzīgs panākums," uzsvēra Teivāne.
