"Latvijas Avīze" šobrīd ir vienīgais laikraksts, kas iznāk katru darba dienu, un var uzskatīt, ka tas ir vienīgais dienas laikraksts Latvijā. Rasa vērtēja, ka tas izdevies, pateicoties konservatīvi noskaņotai redakcijai, izdevniecības politikai, kas ir bez straujiem pavērsieniem, seko līdzi tendencēm, vienlaikus ievērojot tradīcijas un lasītāju intereses.
"Latvijas lasītājs ir diezgan konservatīvs, un ir pieradis pie tā, ka katru dienu ir vajadzīga avīze, kurā apkopotas ziņas, viedokļi, karikatūras, romāns turpinājumos, ārzemes, sports – esence no visām nozarēm, tas lasītajam ir nepieciešams," viņa norādīja.
Interneta laikmetā daudzi teksti ir pieejami tīmeklī, un Rasa piekrita uzskatam, ka no žurnālistikas viedokļa būtiskākais nav formāts, bet saturs, ko tu piedāvā sabiedrībai.
"Redakcijām, kas pieradušas strādāt vecajos apstākļos ar druku, – tām ir grūtais uzdevums pārorientēties un strādāt tīmeklī.
Žurnālistika nenotiek par velti, kādam par to ir jāmaksā, bet tīmeklis ir radījis daudziem lasītājiem sajūtu, ka visu var saņemt par velti. Agrāk portālos daudz ko nosedza reklāmas, bet tagad ar reklāmas naudām vien nepietiek, lai algotu kvalitatīvus žurnālistus," vērtēja Rasa.
Ieguvums, pārorientējoties uz tīmekli, ir informācijas ieguves ātrums sabiedrībai, no otras puses, ātrums un steiga liek ciest kvalitātei.
"Tieši šis ātrums, tā steiga, un tas, ka žurnālisti vai tīmekļa vietnes sacenšas, kurš būs pirmais – ar to tiek zaudēta kvalitāte, jo tad ir sacensība par ātrumu, ko kurš pirmais ieliks un nopublicēs, bet informācija netiek pārbaudīta," analizēja Rasa.
"Arī pārbagātība. Tīmeklī nav lappušu ierobežojumu. Laikrakstā vai žurnālā var būt 15, 30 vai 48 lapas, un tas ir tas, kas savā ziņā ierobežo un iedod satura atlasi un esenci. Tīmeklis ir bezgalīgs, tas pacieš visu – var būt neskaitāmi raksti un nez cik gari.
Līdz ar to lasītājs var apmaldīties, viņš neiegūst to, ko saucu par esenci, viņš neredz svarīgāko," viņa vērtēja.
Protams, interneta ziņu portālu uzturēšana izmaksā mazāk, arī tas ir viens no iemesliem, kāpēc drukātajai presei mūsdienās neklājas viegli.
"Tās ir tipogrāfijas izmaksas un papīrs, tā ir degviela, lai nogādātu avīzes no tipogrāfijas Rīgā pa visiem Latvijas mazākajiem rajoniem, tās ir pastnieku algas. Tās visas ir izmaksas, bet tīmeklim tas viss nav nepieciešams," skaidroja Rasa.
"Kāds varētu teikt, bet kā, citās valstīs taču iznāk un nemirst vēl laikraksti. Bet, kā es bieži vien skaidroju, mūsu mīnuss ir tas, ka mūsu rīks ir valoda, mēs rakstām, strādājam latviešu valodā, mēs neesam kāds uzņēmums, kas, piemēram, ražo šprotes un var tās dažādiem tirgiem piedāvāt, uz Ēģipti eksportēt. Mēs savu produkciju nevaram eksportēt.
Mēs varam strādāt tikai Latvijas tirgū. Mūsu auditorija ir latviešu valodā lasošie," viņa norādīja.
Vienlaikus Igaunijā, kas atrodas līdzīgā situācijā, drukātā prese ir daudz labākā situācijā, atzina Rasa.
"Bet vai viņi pastāvēs mūžīgi? Šaubos. Izdevēji tāpat skatīsies un teiks – bizness paliek bizness," viņa piebilda.
Viņa uzsvēra, ka arī "Latvijas Avīze" nedomā mūžīgi mūžos iznākt tikai papīra formātā, arī viņi plāno attīstīties digitāli, izveidojot interneta portālu, kurā saturs būs pieejams gan par velti, gan par maksu.
