Lai nepazustu, nedrīkst pazaudēt saikni ar vidi
Uldis Saulītis ir bijušais vides inspektors Gaujas Nacionālajā parkā. Viņa pārziņā gadiem ilgi bija Sudas Zviedru purva pieskatīšana. Turklāt purvs bijis ne tikai viņa darba lauks, bet arī bērnības pastaigu vieta.
Šis purvs ir daudzveidīgs un ainaviski bagāts – tas nāk par labu ne tikai dabas daudzveidībai, bet arī atvieglo orientēšanos, kas purvā ir īpaši būtiska.
Pieredzējušais vides inspektors ir pārliecināts, ka vislabākā recepte, kā nepazust purvā, ir nezaudēt saikni ar vidi.
“Ejot dabā, nedrīkst zaudēt saikni ar to vidi, kurā tu esi, lai zinātu, uz kuru pusi jāiet un kā ir jāiet,” stāsta Saulītis, mudinot ievērot dažādus orientierus, kas vēlāk palīdzēs atrast ceļu atpakaļ.
Uldim šajā ziņā pieredze raiba – viņš ne tikai pats spējis šo purvu veiksmīgi šķērsot naktī bez luktura, bet arī pa telefonu izvedis no tā apmaldījušos ogotāju un divus policistus, kuri, ejot meklēt pazudušo, paši apmaldījušies.
Kā neiestigt
Piedzīvot satraukuma pilnus brīžus purvā ir viegli, vēl jo vairāk tāpēc, ka nemitīgi ir jāskatās zem kājām. Purvā daudzas vietas, kas izskatās drošas, mēdz būt mānīgas. Tostarp spilgti zaļie sūnu paklāji.
Nepatīkamu pārsteigumu purvā var sagādāt arī lāmu apaugušie krasti – tie nereti ir augāja slānis, kas pārkarājies pār ūdeni, kur no stabilas pamatnes nav ne miņas. Šādas vietas var būt mānīgas ogotājiem, jo nereti kāda no kārotajām dzērvenēm var augt tieši šādās vietās.
Vietas, kur iekrist, var būt dažādas. Tas būtiski ietekmē to, kāda ir pareizā glābšanās stratēģija. Ja nu gadījumā purvā nākas zaudēt modrību un attapties kādā lāmā vai akacī, ir vairāki padomi, kuros vērts ieklausīties.
Iekrītot lāmā, jācenšas pieķerties pie pārkares biezākās augāju malas un jāvelk savs ķermenis tai virsū. “Šādā brīdī galvenais ir savākties, jo visu nelaimju pamatā lielākoties ir panika,” norāda Saulītis.
Vēl bīstamas vietas ir akači, kas ne tikai bagātīgi aizauguši ar zālēm un veido blīvu paklāju, bet arī tā saucamo otro ūdenstilpes dibenu. Proti, vietu, kur zem šķietamas pamatnes veidojas vēl viens ūdens slānis.
“Šādās reizēs noder koks. Nav jau tur īsti, kur pieķerties. Tad jāmēģina koks likt pie krūtīm un vilkties kokam virsū. Uzbalstoties uz koku, ķerties [aiz zālāja] un tikt tam kokam pāri. Bet kājās tad celties nevajag. Vajag ar velšanos līst ārā.”
Ja koka nav, jāmēģina zāļu klāju stumt un stampāt zem ķermeņa, lienot uz priekšu un tad veļoties, lai atbalsta laukums būtu lielāks. Kājās var celties, tikai nonākot krastā.
Būtiski arī zināt, kā rīkoties, ja nākas iegrimt melnā, izmīcītā kūdras slānī, kur viena nepareiza kustība var arī maksāt dzīvību. “Ja ceļ vienu kāju, tā jau īsti nenāk ārā, bet otra grimst iekšā. Un tas pats ar pretējo.
Tāpēc saka, ka purvs velk iekšā. Bet patiesībā purvs nevelk iekšā, bet šādā veidā [cilvēks] pats sevi iemīca purvā.
Ja esi iekritis, nespārdies, bet jāmēģina sagriezties, lai kāju var salocīt uz aizmuguri un vilkt.”
Zināšanas ir atslēga tam, lai bīstamās situācijās mēs varētu rast risinājumu un spētu palīdzēt kādam, kas ir mūsu tuvumā. Purvi to lieliski pierāda.
