Bieži vien, citas tautības pārstāvjiem runājot latviski, var dzirdēt, ka daudzos vārdos runātājam ir grūtības izrunāt mīkstinājuma zīmes. Tas savā ziņā ir ieradums, vērtēja Veisbergs:
“Tā valoda jeb dialekts, kas ir apgūts bērnībā, tas zināmā mērā kontrolē to, kā cilvēki runā. Tas, kas mums ir mutē, runas orgāni, jau visiem ir vienādi.
Faktiski jebkurš cilvēks var izrunāt jebkuru skaņu, taču tas mazliet sasaucas ar to, kas mums notiek smadzenēs un kā mēs tās esam uztrenējuši.”
Savukārt mainīt savus runas ieradumus nav nemaz tik vienkārši.
“Ja cilvēks ir pieradis nelietot mīkstinājuma zīmes jeb viņa valodā vai dialektā tādu nav, tad mīkstinātos līdzskaņus izrunāt ir pagrūti,” norādīja valodnieks.
“Teiksim, angļiem ir grūti izrunāt latviešu “ie”. Mēs divskaņus izrunājam ļoti sabalansēti, izrunājot gan pirmo, gan otro skaņu, bet angļu valodā pirmā skaņa ir ārkārtīgi uzsvērta un otrā gandrīz pazūd divskanī. Tie, kas labi iemācās, tie, protams, var labi izrunāt,” skaidroja Veisbergs.
Atšķirīga latviešu valodas mīksto līdzskaņu izruna var būt arī to valodu pārstāvjiem, kuru valodā tādi ir, piemēram, krievu valodā runājošajiem.
“Tur, iespējams, parādās tas, ka cilvēks ir apguvis valodu varbūt ne tik daudz klausoties, bet lasot vai redzot. Viņš redz burtu “k” un mīkstinājuma zīmi, bet tas “ķ” būtu tā kā “tj” drīzāk, un to smadzenēs nav tik viegli visu pārstrādāt,” vērtēja valodnieks.
