Kā zināms, viss parasti sākas ar līgumu – vienošanos, ko noslēdz pakalpojuma sniedzējs un saņēmējs. Šajā dokumentā atrunāti ne tikai abu pušu pienākumi, bet arī tas, cik ilgā termiņā rēķins jāapmaksā un kas notiks gadījumā, ja klients to neizdarīs. Zvērināta advokāta palīdze Elīna Lesničenoka raidījumā stāstīja, ka to, kā parādu piedzīs, katrs uzņēmējs lemj pats: "Viens no veidiem, kā tas var tikt darīts, ir pretenzijas nosūtīšana attiecīgi pakalpojuma saņēmējam jau kā parādniekam par to, ka ir izveidojušās pārādsaistības, kas nav tikušas segtas."
Summa, kas parādniekam jāmaksā, katru dienu aug. Proti – tai klāt nāk tā sauktie soda procenti – likumiskie vai līgumā noteiktie. Līgumiskie ir tie, kas tiek atrunāti brīdī, kad klients ar aizdevēju vai pakalpojuma sniedzēju slēdz līgumu. Tajā uzņēmējs nosaka, no kuras dienas un cik lielā apmērā no pamatsummas šie soda procenti nāks klāt.
Tātad, ja rēķins ir 10 eiro, ieskaitot pievienotās vērtības nodokli, bet līgumsods – divi procenti par katru kavējuma dienu, tad jau pēc vienas kavētas nedēļas jāmaksā būs nevis desmit, bet vienpadsmit eiro.
Atsevišķos gadījumos maksimālo nokavējuma procentu apmēru regulē normatīvie akti. Piemēram, elektroenerģijas un dabasgāzes tirgotāju piemērotie soda procenti klientam nedrīkst pārsniegt 0,15% dienā no neapmaksātās rēķina summas: "Tas nozīmē, ka, piemēram, ja situācijā, kad es esmu pakalpojumu sniedzējs kādā citā jomā, es, piemēram, šo procentu apmēru varu noteikt lielāku. Piemēram – divi procenti dienā. Savukārt tieši attiecībā uz elektroenerģijas un dabasgāzes tirgotājiem, tātad normatīvie akti ir noteikuši šo slieksni, kuru nedrīkst pārkāpt. Tas, protams, var būt arī mazāks," skaidroja eksperte.
Līgumā noteikto soda naudu var piemērot tikai par laiku, kad līgums ir noslēgts. To, kad un kā līgumu ar patērētāju lauž, – katrs uzņēmējs nosaka individuāli.
Varētu jau domāt, ka vienkāršākais un ātrākais veids, kā no parāda tikt vaļā, ir laužot līgumu ar pakalpojumu sniedzēju. Taču šajā gadījumā klientam jārēķinās ar likumiskajiem soda procentiem:
"Likumiskie procenti jau ir tie procenti, ko pakalpojuma sniedzējs kā kreditors var pieprasīt pēc tam, kad šī saistību izpilde, pirmkārt, netiek veikta. Otrkārt, ir izbeigta pušu starpā noslēgtā vienošanās. Respektīvi, līgums tiek izbeigts, bet jūs joprojām neesat atmaksājis parādu," stāstīja Lesničenoka.
Likumiskie nokavējuma procenti parasti ir 6% gadā. Tātad – viss līdz līguma laušanai uzkrātais parāds plus katru gadu – seši procenti no šīs summas.
Eksperte gan minēja, ka soda nauda gan bezgalīgi augt nevar: "Gan līgumiskie, gan likumiskie nokavējuma procenti tiek rēķināti no pamatparāda summas, un tie nedrīkst pārsniegt pamatparāda apmēru. Respektīvi, tas nozīmē, ja, piemēram, parāds ir 100 eiro un šī līgumsaistība nav izbeigta un turpinās, aprēķinot līgumiskos procentus, procentu pieaugums apstāsies pie tā, kad sasniegs šos 100 eiro."
Uzņēmumi klientam par nesamaksātu naudu parasti atgādina vairākkārt. Taču, ja tas nelīdz, priekšā stāv viens no diviem iespējamiem parādu piedziņas veidiem – tiesas vai ārpustiesas ceļā.
"Ārpustiesas ceļā parādu atgūšana – tas nozīmē, ka ir attiecīgi parādu atgūšanas sniedzējs, ja tā var vienkārši teikt – parādu piedzinējs –, kurš pakalpojumu sniedzēja interesēs sazinās ar parādnieku, ar pakalpojumu saņēmēju un attiecīgi informē, ka ir izveidojušās parādsaistības, atgādina, ka tās ir jāizpilda," raidījumā klāstīja zvērināta advokāta palīdze.
Gadījumā, ja tā notiek, klientam tiesas priekšā nav jāstājas un nedraud arī juridiska atbildība. Tikai jārēķinās, ka jāmaksā būs vairāk. Eksperte piebilda, ka šādā situācijā ir jārēķinās, ka pakalpojuma saņēmējam kā parādniekam būs jāsedz ne vien paša rēķina parāds – summa, kas izveidojusies par nesamaksāto rēķinu, – bet jāatmaksā arī ārpustiesas parādu piedzinēja sniegtā pakalpojuma ietvaros noteiktās summas.
Raidījums noskaidroja, ka pamatā tie ir vismaz vismaz 17 eiro papildus jau iekrātajam parādam. Un no tiem septiņus eiro uzņēmums ietur par rakstiska paziņojuma sagatavošanu un nosūtīšanu parādniekam, bet 10 – par citām papildus veiktajām darbībām, līdz parādnieks izpildījis maksājuma saistības.
Tātad, ja parāda summa ir 100 eiro un, lai to atgūtu, noalgots parādu piedziņas birojs, tad beigu beigās būs jāšķiras no vismaz 117 eiro.
Taču var būt arī tā, ka nesaņemto naudu uzņēmējs var piedzīt tiesas ceļā. Tas gan parasti notiek tad, ja pamatparāda apmērs ir liels, piemēram, cilvēks nav laikus norēķinājies par hipotekāro kredītu.
"Vēršoties tiesā, mums tiesa izdod nolēmumu, kurā apliecina neizpildītās saistības iestāšanos kā kreditoram attiecībā pret parādnieku. Pirmkārt, tas ir garāks process. Otrkārt, tiesas process arī viennozīmīgi būs dārgāks," piebilda eksperte.
Papildu izmaksas veidos pakalpojuma sniedzēja tiesā iesniegtais pieteikums. Par to ir jāsamaksā valsts nodeva – parasti 15% apmērā no pieprasītās summas, bet ne mazāk kā 70 eiro.
Papildus tam – jāmaksā būs par advokāta palīdzību un citiem ar lietas izskatīšanu saistītiem izdevumiem.
Ja parāds ir 100 eiro, jārēķinās, ka beigās nāksies šķirties no vismaz 170 eiro.
Ja arī tad vainīgais no saistību izpildes turpina izvairīties, uzņēmums šo nolēmumu var nodot tiesu izpildītājam. Un tad jau nāksies samaksāt vismaz 233 eiro, kur 3 eiro ir valsts nodeva par izpildu dokumenta iesniegšanu tiesu izpildītājam, līdz 10 eiro – ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi, bet 50 – par sprieduma izpildes izdevumiem un, ja tiesu izpildītājs ir reģistrējies kā PVN maksātājs, tad jāsamaksā arī šis nodoklis.
Lesničenoka arī aicināja rēķināties, ka tiesas ceļā parādu var piedzīt arī piespiedu kārtā: "Piemēram, situācijā, ja šī piedziņas lieta nonāk pie tiesu izpildītāja, tiesu izpildītājs informē parādnieku, ka ir izveidojušās pārādsaistības un ir jāsedz šie izdevumi.
Ja gadījumā parādnieks to nedara, tiesu izpildītājs piemēro piespiedu izpildes līdzekļus, kas ir noteikti likumā.
Tā var būt, piemēram, piedziņas vēršana uz naudas līdzekļiem kredītiestādēs, piedziņas vēršana uz darba samaksu, transportlīdzekļa apķīlāšana."
