Pamattiesību aizskārums
Noteikti nebūšu aptvērusi visu, kas saistās ap pamattiesību aizskārumu un iespējām aizstāvēt savas tiesības Satversmes tiesā. Dalos pārdomās, cenšoties to darīt "vieglajā valodā", kas juristam ir neaprakstāmi grūti. Citiem profesionāļiem lūgšu "nemest akmeņus manā dārziņā" par atkāpēm no profesionālās terminoloģijas.
Bieži izskan viedoklis: "Demokrātija nozīmē, ka valsts – tie esam mēs." Latvijas simtgades sauklis bija "Es esmu Latvija!". Nereti dzirdams: "Bīstami, ka tauta atsvešinājusies no valsts." It kā savstarpēji izslēdzoši viedokļi, taču tie atkal un atkal atkārtojas mūsu informatīvajā telpā, veidojot dīvainu rakstu. Pirmie atspoguļo mūsu valsts politisko būtību, ko nosaka Satversme, bet otrais diemžēl – politisko realitāti.
Tāpēc atgriezīšos pie pamatiem, pie izpratnes par to, kas ir demokrātija jeb tautas vara. Arī demokrātijā varas īstenošanai tiek organizēta vesela valsts orgānu un tiem pakārtoto institūciju sistēma. Tik tālu viss ir kā jebkurā citā valstī. Taču demokrātijai jeb tautas pārvaldītai valstij, lai tā tāda būtu, ir jāizpilda virkne prasību.
Nepietiek ar ierakstu "demokrātija" vai "tautas" konstitūcijā vai iekļaušanu valsts nosaukumā, kā tas ir, piemēram, Korejas Tautas Demokrātiskajai Republikai jeb Ziemeļkorejai.
Valsts nosaukums vai teksts konstitūcijā vien nenosaka tās politikas dabu.
Lai valsts patiešām būtu demokrātiska nevis vārda, bet gan savas būtības pēc, tai ir jābūt:
- tiesiskai, proti, tiesību normas ievieš dzīvē tautas priekšstatus par pareizu un taisnīgu lietu kārtību un kopdzīves noteikumiem. Tiesības vienlīdz saista visus sabiedrības locekļus, lai cik augstu un prestižu stāvokli tie ieņem; visas attiecības valstī, arī valsts varas gaiteņos, notiek tikai tiesību ietvarā; šaubu gadījumā jebkura valsts lēmuma, rīcības, tostarp personas tiesību aizskāruma tiesiskumu pārbauda neatkarīga tiesa, kuras spriedums tiek izpildīts.
- Valsts varas izveidē ar brīvu vēlēšanu palīdzību piedalās tauta, un valstī pastāv varas dalīšana – neatkarīgi valsts varas orgāni īsteno likumdošanas, izpildu un tiesas funkcijas. To izveidošana notiek brīvās vēlēšanās, likumīgā amatpersonu iecelšanā vai tiesnešu apstiprināšanā. Valsts varas orgānos notiek saprātīgi terminēta nemitīga rotācija – neviens nesaaug ar krēslu. Turklāt nevienam nepienākas vieta valsts orgānos, ja vien periodisku vēlēšanu ceļā tā nav lēmusi tauta. Taču arī tautas lēmumu ierobežo tiesības, kuras lielākajā daļā demokrātisko valstu nosaka atkārtotas ievēlēšanas ierobežojumus valsts galvai, valsts kontrolierim, tiesībsargam (ne vairāk kā divus termiņus), konstitucionālās tiesas tiesnešiem (vienu pilnvaru termiņu) utt. Esot ilgi augstā varas pozīcijā, cilvēks var izmantot viņam pieejamos valsts resursus savtīgiem nolūkiem, spodrinot savu tēlu tautas acīs, vai, kas vēl bīstamāk, veidot koruptīvu "savējo" tīklu, kas nodrošina arī turpmāku varas saglabāšanu. Tas dod viņam priekšrocības pār citiem kandidātiem. Demokrātijā tas nav pieļaujams.
- Taču galvenais, ka visu šo sarežģīto sistēmu veido pats cilvēks un tā tiek veidota cilvēkam! Demokrātija ievēro, sargā un nodrošina ikviena cilvēka pamattiesības. Tikai demokrātijā cilvēks var baudīt starptautiskajiem standartiem atbilstošas pamattiesības – to lieliski parāda starptautisko cilvēktiesību tiesu spriedumi. Protams, arī demokrātijā cilvēka pamattiesības var tikt ierobežotas, tostarp nepamatoti, taču vienlaikus pastāv instrumenti, kā šos ierobežojumus izvērtēt un novērst, ja tie tiek atzīti par prettiesiskiem.
Protams, ir arī citi argumenti minētajiem kritērijiem, kā arī citi kritēriji, kas ļauj saprast valsts demokrātisko vai nedemokrātisko dabu. Taču šoreiz palikšu pie pēdējā un reizē paša galvenā kritērija: cilvēks un viņa tiesības, kuru labad valsts vara tiek ierobežota un kuras vienlaikus pieprasa valsts rūpes un aizsardzību.
Demokrātiskas valstis ir izveidojušas veselu "ieroču" arsenālu, lai cilvēks tiesiskā ceļā varētu vērsties pret valsts patvaļu jeb tiesībām neatbilstošu valsts rīcību.
Arsenāls iekļauj administratīvo procesu, tiesībsarga institūtu, nacionālās un starptautiskās tiesas. Tātad viens no šiem "ieročiem" ir vēršanās tiesā – tostarp vēršanās ar pieteikumu (jeb konstitucionālo sūdzību) Satversmes tiesā.
Konstitucionālā sūdzība Latvijā
Latvijā konstitucionālā sūdzība tika ieviesta 2001. gadā, un kopš tā laika divas trešdaļas un pat vairāk pieteikumu, ko ik gadu saņem Satversmes tiesa, ir tieši konstitucionālās sūdzības. Tāpat lielākā daļa lietu, ko izskata Satversmes tiesa, ir tikušas ierosinātas, tieši pamatojoties uz konstitucionālajām sūdzībām. Izmantojot savas tiesības vērsties Satversmes tiesā, cilvēki var ne tikai novērst savu tiesību aizskārumu, bet arī piedalīties visas tiesību sistēmas sakārtošanā – atzīstot apstrīdēto normu par neatbilstošu Satversmei, šī norma no tiesību sistēmas tiek izslēgta.
Manuprāt, konstitucionālā sūdzība ir viens no instrumentiem, kas ļauj cilvēkiem piedalīties savas valsts tiesību sistēmas sakārtošanā.
Jau kopš pirmā gada, kad personām tika dota tiesība vērsties Satversmes tiesā, iezīmējās tendence, kuru 2001. gada izskaņā minēja Satversmes tiesas priekšsēdētājs Aivars Endziņš: "Aktivitāte pārspēj kvalitāti." Kopš tā laika ir daudz paveikts: konstitucionālās sūdzības kā pamattiesību aizsardzības instrumenta skaidrošanā ir iesaistījusies Satversmes tiesa (šobrīd tiesas mājaslapā ir pieejams materiāls "Ieteikumi konstitucionālās sūdzības sagatavošanai"); notikuši semināri un publicēti raksti, kas tapuši gan ar valsts, gan nevaldības sektora atbalstu. Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likumā ticis iekļauts arī atbalsts konstitucionālās sūdzības sagatavošanai un juridiskās palīdzības sniegšanai tiesas sēdē.
Tomēr aizvien nav sasniegta tā "kritiskā masa", lai ievērojama daļa iesniegto konstitucionālo sūdzību atbilstu prasībām, ko likumdevējs ir izvirzījis.
Persona var vērsties Satversmes tiesā tikai gadījumā, ja tai Satversmē garantētās pamattiesības ir tikušas aizskartas ar tiesību normu, kura tikusi personai piemērota. Turklāt aizskārums ir noteikts ar pašu tiesību normu, nevis radies tās aplamas piemērošanas rezultātā. Ja norma ir aplami piemērota, tad personai strīds jārisina "parastajā" tiesā, kas izskata civillietas, krimināllietas vai administratīvās lietas. Nepieciešamības gadījumā tiesas spriedums jāpārsūdz apelācijas un kasācijas kārtībā. Tikai tad, ja persona ir izgājusi visas tiesvedības stadijas, var secināt, ka tieši pati norma, nevis tās piemērošana ir cēlonis personas pamattiesību ierobežojumam. Savukārt Satversmes tiesa ir tiesīga skatīt tikai lietas par tiesību normu atbilstību Satversmei, nevis vērtēt to piemērošanu.
Tāpēc no personas vispirms tiek prasīts "iztiesāties" visās viņai pieejamajās tiesu instancēs jeb, kā juridiski korekti saka, jābūt izsmeltiem visiem vispārējiem tiesību aizsardzību līdzekļiem,
un tikai tad sešu mēnešu laikā pēc pēdējās instances nolēmuma var vērsties Satversmes tiesā ar konstitucionālo sūdzību. Konstitucionālā sūdzība ir papildu līdzeklis, kas domāts tiem retajiem gadījumiem, kad likumdevējs pieļāvis "brāķi". Tie statistiski tiešām ir reti gadījumi, jo lielākā daļa normu, ko Satversmes tiesa ir vērtējusi, tikušas atzītas par Satversmei atbilstošām.
Gadījumos, ja personai nav pieejama "tiesāšanās" vai pamattiesību aizskārums ir tik skaidri noteikts ar tiesību normu, ka "tiesību aizsardzība ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem nevar novērst būtisku kaitējumu sūdzības iesniedzējam, Satversmes tiesa var lemt par sūdzības (pieteikuma) izskatīšanu, pirms ir izmantoti visi vispārējie tiesību aizsardzības līdzekļi".
Piemēri
Spilgts piemērs šādam acīmredzamam pamattiesību aizskārumam, kas noteikts ar tiesību normu, ir vērtēts 2022. gada 8. jūnija spriedumā lietā Nr. 2021-40-0103. Proti, saskaņā ar spēkā esošām tiesību normām aizturētai personai netika piešķirts ne spilvens, ne dvielis. Satversmes tiesa šādu ar tiesību normām noteiktu kārtību atzina par neatbilstošu Satversmes 95. panta otrajam teikumam ("Spīdzināšana, citāda cietsirdīga vai cieņu pazemojoša izturēšanās pret cilvēku ir aizliegta") un spēkā neesošu.
Personas bieži vēršas tiesā par nākotnē sagaidāmu pamattiesību aizskārumu.
Proti, ir tiesību norma, un cilvēks domā, ka tā nākotnē sabojās viņam dzīvi. Kāds precēts pāris atkārtoti vērsās tiesā ar konstitucionālo sūdzību, jo vīram ir liela pensija, sievai maza. Tajā brīdī vēl nebija legalizēta pensijas 2. līmeņa uzkrājuma mantošanas iespēja. Tāpēc pāris uztraucās, ka gadījumā, ja vīrs nomirs pirmais, sieva nevarēs iztikt. Ar nākotnē sagaidāmu aizskārumu problēma ir tā, ka tas var nekad neiestāties, proti, personai šī tiesību norma nekad neradīs pamattiesību aizskārumu. Līdz brīdim, kad paredzēts normu piemērot personai, likumdevējs to var grozīt tā, ka tā vairs nerada personai nelabvēlīgas sekas. Tāpat var neiestāties tie apstākļi, pie kuriem norma radītu nelabvēlīgas sekas, proti, kurš gan var pateikt, kādā secībā nomirs laulātie...
Tomēr ir bijuši izņēmuma gadījumi Satversmes tiesas darbā, kad tikušas ierosinātas lietas pēc konstitucionālās sūdzības par nākotnē sagaidāmu aizskārumu. Tas noticis gadījumos, kad tiesību normas piemērošana personai radītu neatgriezeniskas nelabvēlīgas sekas. Piemēram, 2002. gadā tika ierosināta lieta Nr. 2002-01-03 par normu, kas noteica aizliegumu atsevišķu šķirņu suņu turēšanai, vairošanai vai ievešanai valstī. Norma noteica, ka Latvijā esošie "Pitbulterjera, Argentīnas doga, Brazīlijas fila, Tosa inu un Amerikas Stafordšīras terjera šķirnes suņi un šo šķirņu suņu jaukteņi, kuri iegādāti līdz šo noteikumu spēkā stāšanās brīdim, līdz 2002. gada 1. augustam, pakļaujami sterilizācijai vai kastrācijai", un tās būtu neatgriezeniskas sekas.
Latvijas tiesībās personai nav dotas tiesības vērsties ar konstitucionālo sūdzību vispārības labā, ko sauc arī par populārsūdzību. Tātad tiesā aizstāvēt var tikai savas, nevis citu personu pamattiesības.
Vēl pirms ķerties pie konstitucionālās sūdzības rakstīšanas, būtiski ir noskaidrot Satversmē personai noteiktās pamattiesības tvērumu, jo ne vienmēr tas, ko persona uzskata par savām pamattiesībām, tiešām ir tās pamattiesības, kuru aizsardzību un īstenošanu nosaka Satversme. Piemēram, Satversmes 110. pants nosaka, ka "Valsts aizsargā un atbalsta laulību...", taču no tā neizriet valsts pienākums gādāt, lai ikvienai personai būtu laulātais. Tāpat, ja valsts jūsu pamattiesības īsteno, personai nav tādu tiesību prasīt, lai valsts tās īsteno kādā noteiktā tieši jums vēlamā veidā.
Piemēram, personai pienākas vecuma pensija un Satversmes 109. pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos likumā noteiktajos gadījumos." Taču valsts izvēlas, kā šīs pamattiesības tiks īstenotas. Protams, valsts izvēlēm ir jāatbilst visiem tiesiskuma kritērijiem, piemēram, paceļot pensionēšanās vecumu, ir jāievēro tiesiskās paļāvības princips un jānosaka pārejas laiks, pakāpeniski ceļot pensionēšanās vecumu, lai personas varētu plānot savu nākotni, pakārtojot savu dzīvi tiesību normu prasībām. Tātad ar konstitucionālo sūdzību nevar apstrīdēt pašu veidu, kā valsts politisku motīvu vadīta ir izvēlējusies nodrošināt jūsu pamattiesību īstenošanu, bet gan to, vai izvēlētais ceļš atbilst tiesiskuma kritērijiem, piemēram, vērtējot no vienlīdzības aspekta.
Visgrūtāk pamattiesības aizstāvēt ir tad, kad jūsu tiesību īstenošanu liedz nevis kāda tiesību norma, bet tās trūkums, ko juristi bieži apzīmē kā likuma robu. Jums ir Satversmē noteikta pamattiesība, bet likumdevējs nav pamanījis jūsu situāciju un devis tai tiesisku risinājumu. Vai arī ir pamanījis, taču uzskata, ka jūsu problēma ir risināma pastāvošo tiesību normu ietvaros.
Satversmes tiesa, rīkojoties tai valsts piešķirtās jurisdikcijas ietvaros, skata lietas, vērtējot tiesību normas atbilstību Satversmei. Tātad tas, ka kādas normas trūkst, ir likumdevēja, nevis tiesas jautājums. Vienīgi gadījumos, kad konstitucionālā sūdzībā persona, pamatojoties uz 91. pantu jeb tiesībām uz vienlīdzību, skaidro, ka citi, kas ir tādā pašā situācijā kā viņa, saņem kādu labumu, taču šī persona ir izslēgta, tad tā norma, kas citiem nosaka tiesības, bet neparedz iespēju sūdzības pieteicējam, tiek vērtēta no vienlīdzības skatpunkta.
Tiesības pieder modrajiem! Esiet aktīvi un papildiniet zināšanas par savām tiesībām!
