Vecticībnieki, meklējot drošu patvērumu, savulaik uzcēla ciemu starp Daugavu un Slutišķu pakalniem. No tiem arī paveras skats gan uz pašu ciemu, gan slavenajiem upes lokiem. Rakstniecei Norai Ikstenai šī kļuvusi par vienu no mīļākajām vietām Slutišķos.
Leģenda vēsta, ka vārds “Slutišķi” radies no krievu valodas vārda – “slušatsja”, tas ir, paklausīt. Tiek stāstīts, ka šeit dzīvojošie vecticībnieki bijuši ļoti paklausīgi un uzcītīgi. Vai tā ir tiesa, vai tikai leģenda, to nevar pateikt neviens.
Sākotnēji visi vecticībnieki, kas apmetušies ciemā, bijuši Jermolajevu uzvārdā. Arkādijs ir vienīgas cieminieks, kam saglabājies Jermolajevu uzvārds un tāpēc viņš īpaši uzsver savu saikni ar senajiem ieceļotājiem. Viņa vedekla Kristīne šobrīd raksta maģistra darbu par Slutišķu vēsturi, te savas vasaras pavada arī Arkādija mazbērni.
Valentīna dzīvo Slutišķu kaimiņu ciemā Markovā, un viņai ir ne viens vien stāsts par sādžas cilvēkiem. Markova tradicionāli ir Latgales katoļu ciems, taču, kā stāsta Valentīna, ar kaimiņiem vienmēr sadzīvojuši draudzīgi.
Ja ziemā ciems iegrimst klusumā, tad vasarā daudzās mājās dzīvība atjaunojas, cilvēki kopj savus dārzus, bauda Daugavas priekus un bagāto apkārtnes mežu ražu. Šī ir vecākā Slutišķu māja, kurā saimnieko Spiridonvu ģimene.
Andželika Spiridonova ciemā ir “iepriecējusies”, taču Slutišķu vēsture viņu aizrāvusi aizvien vairāk. Tāpēc tagad viņa vada nelielo muzeju, kas pēdējā gada laikā piedzīvojis pamatīgus pārbūves un atjaunošanas darbus.
Bērnu balsis un rotaļas ciemā parādās vasarā, kad ierodas seno vecticībnieku pēcteči. Izmanīgākie no mazajiem cieminiekiem piepelnās, atbraucējiem tirgojot turpat mežā salasītās ogas un no tām gatavotus ievārījumus.
No Slutišķu kraujas paveras skats gan uz ciemu, gan Daugavas lokiem. Ar šo vietu saistās arī viens no būtiskākajiem Atmodas sākuma gadu notikumiem. Tieši bažas, ka tiks zaudēti vēsturiskie ciemi un likteņupes ainavas, kļuva par vienu no galvenajiem pretargumentiem Daugavas HES celtniecībai.
Kas ir Viens ciems, visa Latvija?
Nora Ikstena
Viena no ražīgākajām mūsdienu rakstniecēm, kura darbojas gan romānu un stāstu, gan pasaku un biogrāfiju žanrā. Plašu ievērību guvuši Noras darbi "Dzīves svinēšana", "Sīlis spoguļstiklā", "Jaunavas mācība", "Amour Fou" un citi. Viņa sarakstījusi biogrāfiskas grāmatas par Dzintaru Sodumu, Viju Vētru, Māru Zālīti un Regīnu Ezeru, īpašu uzmanību izpelnījās kopīgi ar dzejnieku Imantu Ziedoni fiksētās viņa bērnības atmiņas grāmatā "Nenoteiktā bija". Jau vairākus gadus Noras otrās mājas ir Gruzija, kam viņa veltījusi grāmatu "Dievmātes draudzene". Savukārt “Ulubeles pasakas” ir īpaša atzīšanās mīlestībā rakstnieces dzimtajai Ikšķilei. Noras jūtīgums un lielā taisnīguma izjūta ir mudinājuši viņu nestāvēt malā daudzu Latvijas kultūrai nozīmīgu jautājumu risināšanā, tāpat viņa aktīvi iesaistās latviešu literatūras popularizēšanā.
“Viens ciems, visa Latvija” ir pirmais "Latvijas Televīzijas" projekts, gatavojoties Latvijas valsts 100.dzimšanas dienai. Šovasar projekta ietvaros trīs pazīstami mūsdienu rakstnieki dodas uz mazapdzīvotām vietām, kur, iepazīstoties un sarunājoties ar vietējiem iedzīvotājiem, pētot šo vietu vēsturi un kultūru, fiksē šodienas Latviju.
Rakstnieks Māris Bērziņš dzīvo Valgalciemā, Pauls Bankovskis Apē, bet Nora Ikstena Slutišķos.
Kopā ar rakstniekiem tur uzturas arī "Latvijas Televīzijas" filmēšanas komandas, kas veidos trīs dokumentālās filmas. Tajās būs redzami rakstnieki, viņu satiktie cieminieki, to uzskati par šodienas Latviju, pagātnes stāsti un nākotnes sapņi. Rakstniekiem, iedvesmojoties no ciemos redzētā, jātop stāstiem.
Literātu izdomai ir dota brīva vaļa, taču ir divi noteikumi – stāstiem jānotiek konkrētajā ciemā un mūsdienās.
Rakstniecei Norai Ikstenai Slutišķu nepieradinātais skaistums, šeit sastaptie cilvēki un viņu likteņi kļūs par pamatu stāstam, kurš vēlāk tiks arī dramatizēts. Stāsti un dokumentālās filmas dienasgaismu pieredzēs jau šī gada novembrī. Savukārt 2016.-2017.gadā vismaz vienu no tapušajiem stāstiem plānots pārveidot televīzijas iestudējumā. Ar šo projektu "Latvijas Televīzijas" vēlas fiksēt Latviju īsi pirms simtgades svinībām un vienlaikus arī dot būtisku ieguldījumu latviešu rakstniecības un dramaturģijas attīstībā.
"Filmas tapšanā es esmu tas cilvēks, kas iet un uzrunā šos cilvēkus, es esmu aizkadra balss. Mēs parādam mūsdienu Slutiškus ar atskatu vēsturē. Mēs parādām vietu, jo projekta nosaukums ir “Viens ciems visa Latvija” -
tādā kā mazā modelī mēs cenšamies saskatīt, kas šeit ir no mūsdienu Latvijas, kas šeit ir atšķirīgs un Slutišķi tiešām ir unikāla vieta," stāsta galvenā varone, rakstniece Nora Ikstena.
Slutišķu sādža atrodas Daugavas labā krasta terasē Markovas pilskalna pakājē. Kādreiz sādžā bijušas pat 30 mājas, šobrīd gan palikušas 10, no kurām apdzīvotas vasarā ir septiņas. Filmēšanas komanda četru cilvēku sastāvā augusta vidū viesojas pie Prohovskaju ģimenes – vienīgās, kas joprojām Slutišķos mitinās gan ziemā, gan vasarā. Viņi šeit dzīvo jau 18.gadu, ģimenē aug seši bērni, trīs no tiem pieņemti audžuģimenē.
"Mēs, protams, esam nedaudz sakautrējušies. Mēs esam pieraduši pie klusuma, bet bērniem ir interesanti – skatos viņi ir dzīvīgi, jautri, atsaucīgi. Pamazām pierodam pie publiskas dzīves," smej Slutišķu iedzīvotāja Natālija Prohovskaja.
Nora Ikstena pirmo reizi Slutišķos viesojusies pērnā gada rudenī un jau toreiz zinājusi – šī ir īpaša vieta, kurā viņa vēlētos atgriezties. Piedāvājums iesaistīties projektā bijusi iespēja, kurai rakstniece piekritusi uzreiz.
"Mēs esam nofilmējuši visu mūsdienu Slutišķu vēsturi.
Mēs ejam ar atvērtu sirdi bez aizmugures domas un šie cilvēki dara to pašu," atklāj rakstniece Nora Ikstena, kura Slutišķu vecticībnieku sādžā dzīvo jau otro nedēļu. Tiek iepazīta un dokumentēta vietējo iedzīvotāju ikdiena, vecticībnieku vēsture un tradīcijas.
"Es uzreiz piekritu, jo man liekas ļoti interesants un neparasts projekts - caur vienu vietu mēģināt paskatīties uz visu Latvijas vēsturi, dokumentēt cilvēkus, dokumentēt vidi," stāsta LTV režisore Agita Cāne-Ķīle.
