Ar vindsērfingu nodarboties nevar iemācīties piecās minūtēs, bet pēc pāris stundu treniņa un kārtīgas nopeldēšanās pirmās iemaņas sāks parādīties. Vietu, kur Latvijā iespējams nodarboties ar šo sporta veidu, netrūkst.
“Burāšanas klubs 360” vadītājs Māris Birzulis stāsta, ka Latvijā ir ļoti gara krasta līnija ar jūru, kas ir ideālais vindsērfinga aicinājums. “Ezeri ir Burtnieka, Usmas un, protams, mūsu mīļais Ķīšezers,” piebilst Birzulis.
Tieši ezeri ir labākās vietas, kur uzsākt vindsērfinga apmācības. Ar šī sporta veida pašiem pamatiem “Rīta panorāmu” iepazīstināja 17 gadus jaunā Ketija Birzule, kura iekļuvusi to 26 pasaules sportistu vidū, kam būs gods savu valsti pārstāvēt olimpiskajās spēlēs Riodežaneiro.
“Dēlis, mastāde, kas savieno dēli kopā ar buru, švarts, kuru izmantojam, tā ir kā papildu spura, kas palīdz mums braukt ciešāk pret vēju. Dēļa aizmugurē ir spura, kas notur kursu pret vai pa vējam, un tad ir lielais elements - bura. Tā sastāv no masta, bomis, pie kura pieturamies burājot,” stāsta Ketija.
Kad sastāvdaļas apgūtas, tad var kāpt virsū uz dēļa, doties ūdenī un mēģināt noturēties kājās. Sākumā tas nemaz nebūs tik viegli.
“Pirmajā nodarbībā jau var apmēram nostāvēt uz dēļa un izjust, kas īsti notiek uz šī elementa, un pēc tam kādas 2-3 nodarbības, un cilvēks sāk saprast, kas tad īsti te notiek,” saka Ketija.
Kad ir radusies pirmā skaidrība, tad jau ar laiku veidojas izpratne, kā vislabāk dēli vadīt, ka noķert īsto vēju un ideālos apstākļos tepat Latvijā uz ūdens sasniegt ātrumu 40 kilometri stundā.
“Ideāls laiks iesācējiem ir [vēja ātrums] 4-6 metri sekundē. Man pašai patīkamākais un baudāmākais ir 7-10 m/s. Tad ir labs ātrums un ir ļoti patīkami braukt,” atzīst Ketija Birzule.
Ketiju Vindsērfingā vilina ātrums, brīvības sajūta uz ūdens, apkārtējā daba. Pati atzīst, ka ar šo nodarbi cilvēks vienkārši saslimst – nevar apstāties.
