Mūsdienās ir tik ierasti pārvietoties ar automašīnām, ka grūti pat noticēt, ka to pirmsākumos ļaudis no tām baidījās. Vēl pirms nepilna gadsimta veidoja īpašas instrukcijas, kā jāuzvedas to tuvumā.
Lai arī mūsdienās ātrums, ar kādu pārvietojās pirmatnējās automašīnas, var likties smieklīgs, tās patiešām bija bīstamas – vispirms jau cilvēki varēja no tām izkrist, un arī sadursmēs to koka virsbūve mēdza izjukt un nopietni traumēt visus, kas automašīnā atradās. Tāpēc 30. gados drošāk bija sadursmes brīdī tikt izmestam no mašīnas, nevis palikt tajā. Taču līdzko mainījās automašīnas, par efektīvāko drošības tehnoloģiju automobiļu vēsturē kļuva drošības jostas.
Pēc Otrā pasaules kara automašīnas sāka ražot atšķirīgi - tām parādījās ārējais skelets – proti, to virsbūve tik viegli vairs neizjuka. Tad nu 50. gados arvien vairāk sāka pētīt drošības jostu efektivitāti un tām tika piemeklēts labākais dizaina risinājums.
Pirmās divu punktu jostas, kas vienkārši pieturēja cilvēku sēdeklī gurnu līnijā vai pāri torsam, neizrādījās labas, bet viss mainījās 50. gadu beigās, kad auto industrijai pievienojās aviācijas inženieris Nils Bolins.
Tā kā divu punktu jostas, kas pāri klēpim, ļoti traumēja iekšējos orgānus, viņš padomāja, kā uztaisīt uzlabojumus – viņš vienkārši pievienoja trešo punktu – nostiepa jostu no viena pleca līdz gurnam.
Šī vienkāršā sistēma, ko 50. gadu beigās savās automašīnās ieviesa “Volvo”, gadu gaitā ir izglābusi miljoniem cilvēku visā pasaulē. Šī veida drošības jostas lietojums samazina uz pusi traumas jebkurā avārijā, frontālā sadursmē pat 2,5 reizes. Ja tomēr ir avārija ar letālām sekām, tad ar jostām aiziet bojā vienā no trijiem, bet, ja nepiesprādzējušies, tad trijos no trijiem gadījumiem.
Laikam ejot, mašīnu izskats mainījies līdz nepazīšanai - no atvērtām karietēm līdz slēgtām kapsulām, un tas pats attiecas arī uz drošības jostām. Atveramas un saliekamas, aizāķējamas un uzkaramas - kādas tik nav bijušas drošības jostas. Mūsdienu steidzīgajam cilvēkam tās būtu pamatīgs pacietības treniņš, vēl jo vairāk tāpēc, ka tās savulaik katru reizi bija jāpielāgo katra braucēja izmēram.
Tu iekāp mašīnā, paņem siksnu un tā nofiksējas – to sistēmu ieviesa tikai 20 gadus pēc tam, kad parādījās jostas, un tās bija pieejamas visdārgākajās “Mercedes” automašīnās. Sistēma, kas avārijas gadījumā pati savelkas un nofiksē krēslā, parādās 80. gadu vidū vai uz to beigām.
Automātiskajiem spriegotājiem, kas parādījās 80. gados, ir liela nozīme ne tikai ērtībai, bet primāri drošībai.
Tikko esi brīvs, tā brīvais kritiens, tevi triec uz priekšu. Savukārt, ja esi cieši piespiests, tad kritiens tiek mazināts.
Savu uzvaras gājienu pasaulē drošības jostas sāka Zviedrijā, ātri vien rodot atsaucību visā pasaulē. Tiesa gan, Padomju Savienībā tas notika vēlāk. PSRS obligāti jāsprādzējas bija priekšējos sēdekļos no 1979. gada. Mašīnās jostas parādījās 10 gadus agrāk, “Moskvich”, vēlāk “Volga”, un pēc tam “žiguļiem” bija pieejama vietas jeb sagataves, kur varēja ieskrūvēt skrūves siksnām. Tām automašīnām, kas gāja uz eksporta tirgiem, jostas bija, vietējam tirgum atstāja vietas, kur aprīkot papildus.
Lai arī piesprādzēšanās nu jau prasa tikai vienu rokas kustību un klikšķi, Latvijā šajā ziņā esam kūtri.
Īpaši slinki piesprādzēties ir aizmugurējā sēdeklī sēdošie – kā liecina Ceļu satiksmes drošības direkcijas (CSDD) veiktais pētījums, 86% pasažieru lieto drošības jostu, sēžot automašīnas priekšā, bet aizmugurē piesprādzējas uz pusi mazāk.
Jautāti par iemesliem, puse no pasažieriem atzīst, ka nesprādzējas, ja jābrauc neliels attālums. 40% aizbildinās, ka josta neērta vai to grūti uzlikt, bet piektā daļa nepiesprādzējas, jo uzticas autovadītājam.
Daļai pasažieru ir būtiski, lai autovadītājs atgādina par nepieciešamību piesprādzēties. Kā atklājies pētījumā, par to, vai pasažieris piesprādzējies, pārliecinās tikai 28% šoferu.
Iemesli, kāpēc nelietot drošības jostu, katram, protams, savi. Bet, esot automašīnā, fizikas likumi visiem vienādi.
Ja cilvēks nav piesprādzējies, sadursmes brīdī viņš ir autonoms un lido. Automašīnai strauji apstājoties, arī cilvēkam rodas kaut kas, kas viņu pēkšņi aptur.
Eksperimentāli var itin viegli pārbaudīt, kāda ir atšķirība, ja cilvēku aptur josta vai kāda cieta virsma. Ar sensoriem aprīkotu kastīti triecam vienā gadījumā pret lentu, otrā - pret metāla stieni. Rezultāti par sadursmes spēku un ilgumu kā uz delnas. Pirmajā gadījumā sadursmes spēks 5 ņūtoni, otrajā virs 60. Drošības josta paildzina sadursmi un padara to vieglāku.
Bet kā ar pašu braucēju? Izrādās, sadursmes brīdī cilvēka masa pieaug. Arī eksperimentālais 200 gramu priekšmets pat pie tik maza ātruma triecienā uzvedas kā sešas reizes smagāks objekts.
Ja cilvēks vienkārši sēž krēslā, gravitācijas spēks spiež cilvēku, un tas ir atkarīgs no masas. Kad notiek sadursme, tas jau arī atkarīgs no tā, kā priekšmets kustas.
Tad sanāk, ka pie sadursmes ātruma 50km/h 50 kilogramus smags cilvēks kļūst ekvivalents 12 tonnas smagam zilonim. Un ar katru pieaugošo ātruma kilometru, ja tā var teikt - jauniegūtais svars tikai palielinās.
Tas pats notiek arī ar nepiesprādzētiem priekšmetiem. Uzskatīt, ka priekšmetus vai pat klēpī sēdošu bērnu instinktīvi būs iespējams avārijas brīdī noturēt, nav pamata. Tas process ir tik neparedzams, ka neko noturēt nevar.
