Sagaidot apmeklētājus, Ozoliņa garāžā – muzejā skan rokenrols. Viņa kolekcijā esošās amerikāņu automašīnas ražotas galvenokārt pagājušā gadsimta 50.–60. gados, kad šis mūzikas žanrs attīstījās.
"Tas iesākās pirms gandrīz 20 gadiem ar sarkano kadiljaku. Gribēju to, kas nav izdzīvots, – rokenrols, brīvības sajūta. Viens lietuvietis palīdzēja sameklēt un atvest no Amerikas šo auto. Tas bija tīri labā stāvoklī. Divu gadu garumā lēnā garā tā viņš man tapa," skaidroja kolekcionārs.
Vaicāts, kādēļ amerikāņi tā iecienījuši tik lielas automašīnas, Ozoliņš sacīja, ka tolaik degviela bija lēta, dzinēji bija lieli, mazi apgriezieni, tie ilgstoši kalpoja. "Tie auto zināmā mērā bija kā tāds vesels mākslas darbs dizaina ziņā. Modeļi mainījās gandrīz katru gadu, un auto konkurence bija ļoti liela, auto ražotāju Amerikā bija ļoti daudz," viņš norādīja.
Vaicāts, kurš auto kolekcijā ir vislielākais lepnums, Ozoliņš skaidroja – pašreiz tā ir visilgāk meklētā rokenrola ikona – 1959. gada kadiljaks.
"Šis ir tāds rokenrola kulta auto,"
viņš uzsvēra.
No septiņu gadu vecuma ar amerikāņu automašīnām aizrāvies arī dēls Edgars, kurš par modeļiem un vēsturi tagad zinot vairāk nekā tēvs. "Visu savu bērnību pavadījis pie amerikāņu mašīnām, daudz ko redzējis, izbraukājis visu Eiropu," stāstīja Edgars.
Plašās telpas otrajā stāvā izvietoti mopēdi un motocikli.
Lielākā daļa automašīnu ir braukšanas kārtībā, un saimnieki ar tām dodas arī uz dažādiem retro auto pasākumiem.
"Kur tu vari daudz izbraukt, gandrīz 30 litri benzīna uz 100 kilometriem ir patēriņš. Neizbrauksi daudz, bet kaut kur savācas domubiedru klubiņi, un pāris reizes gadā tiek izbraukts," norādīja Ozoliņš.
Vaicāts, vai šajos izbraucienos paši arī kā saģērbjas, viņš atbildēja apstiprinoši: "Protams, atbilstoši tam laikam. Braucam ar 30. gadu auto, tad ir 30. gadu stils. Ar moto, tad atbilstoši tā laika mototehnikai."
Parasti garāžās kārtība ir visai nosacīta, bet Ozoliņa garāžā un muzejā visi eksponāti, it sevišķi restaurētās amerikāņu automašīnas, spīd un laistās. Saimnieki te regulāri arī slauka putekļus. "Lai cik mums būtu tīras rokas, pirksti tomēr ir taukaini, pirkstu nospiedumi paliek. Apgaismojums ir tāds, lai auto smuki vizuļotu un spīdētu, un tad jau tos pirkstu nospiedumus redz ļoti labi," viņš teica, atklājot, ka par kārtību pārsvarā atbild dēls.
