Nereti cilvēka garīgās veselības traucējumus vērtē atrauti vides, kurā viņš atrodas. Lielākoties skatās tikai uz cilvēka attiecībām, kādas piedzīvo mājās un darbā. "Bet mums ir jāskatās nedaudz plašāk, jāskatās uz to arī fiziski, kādā vidē mēs atrodamies, kas ap mums notiek un kādas izvēles mēs izdarām – vai tās nāk mums par labu vai nē," norādīja Ābeltiņa. Ar to nodarbojas vides psiholoģija – starpdisciplināra nozare, kas sākusi attīstīties pagājušā gadsimta 50.–60. gados.
"Uz dzīvojamo vai darba vidi varam skatīties mikro līmenī – kāds man ir krēsls, kas man ir aiz muguras, vai man vispār ir logs. Protams, ir arī plašāks mērogs, kurā ir stāsts par pilsētvidi," skaidroja Ābeltiņa.
Visi šie elementi ietekmē cilvēka labsajūtu un dzīves kvalitāti, taču vides psiholoģija pēta ne tikai ietekmi, bet runā arī par vides stresoriem, gan vietējiem, gan globāliem kairinātājiem, kā arī par ekoloģisko uzvedību.
"Tas ir ļoti svarīgs faktors šobrīd, kad ir klimata krīze, – kā mēs uzvedamies vai kā mums uzvesties tā, lai nepazaudētu veselīgu vidi," pauda Ābeltiņa.
Videi mums apkārt ir ļoti būtiska loma tajā, kā jūtamies.
Ne velti pēdējos gados cilvēki arvien biežāk no lielajām pilsētām pārceļas uz mazpilsētām vai laukiem.
"Pēdējā laika pārskata pētījumi turpina mums teikto to, ka zaļās teritorijas un mūsu garīgā veselība ir ļoti saistītas lietas – vai mums ir pieejama zaļā teritorija pietiekamā tuvumā vai nav," norādīja Ābeltiņa.
Tāpat ir ārkārtīgi daudz plašu pētījumu, kuros zinātnieki centušies noskaidrot, vai zaļās vides tuvums palielina vai samazina depresijas riskus.
"Depresija tomēr arī no Pasaules Veselības organizācijas puses tiek atzīta par vienu no milzīgajiem veselības draudiem, kas tuvākajā desmitgadē vai pat ātrāk var apdzīt pat sirds un asinsvadu saslimšanas, kas šobrīd ir viens no pamata iemesliem, kāpēc cilvēki mirst vai kāpēc viņi kļūst ierobežoti savās iespējās dzīvot pilnvērtīgu dzīvi," skaidroja Ābeltiņa.
Galvenais zinātnieku un pētījumu secinājums ir – ja cilvēkam tuvumā ir zaļas teritorijas, depresijas risks samazinās. Ja nav – depresijas risks palielinās.
"Man šķiet, ka tā ir ļoti svarīga atziņa un iemesls, kāpēc cilvēki tiecas, varbūt pat nezinot šos pētījumus, tuvāk dabai. Ir arī vides stresori – troksnis, piesārņots gaiss, mākslīgais apgaismojums, kas bieži vien traucē miega kvalitāti. Mēs gribam, lai mums nav traucēts miegs, lai mēs varam atvērt logu, lai mums ir pieeja svaigam gaisam. Ārpus pilsētas tas ir pieejams," pauda Ābeltiņa.
Arī pilsētās esošo zaļo zonu klātbūtne uzlabo iedzīvotāju pašsajūtu, tāpat kā ērta piekļuve ūdenim – upei, ezeram vai jūrai.
"Svarīgas ir arī vietas, kur ir bioloģiskā daudzveidība. Man ļoti patika tendence Vācijā, kad ne visi zālāji tiek nopļauti.
Tiek pat runāts par to, ka ideāli nopļautie mauriņi ir zaļie tuksneši, kur nav daudzveidības, un mēs zaudējam ļoti daudz, ja nav kukaiņu, putnu un tā tālāk. Kas mums patīk pavasarī – ka smaržo ceriņi, ka dzied putni. Ja tā visa nav, protams, mums pasliktinās pašsajūta," pauda Ābeltiņa.
Tāpat klīniskā psiholoģe atzina, ka Latvijā vēl pagaidām esam labā situācijā – mums vēl ir iespēja pavasara naktī iziet uz ielas un ieraudzīt ziemeļblāzmu. Citviet pasaulē debesis cauru diennakti klāj smogs vai mākslīgais apgaismojums ir tik spēcīgs, ka caur to nav iespējams saskatīt zvaigznes. Apzināmies to vai nē, tas viss mūs ietekmē, uzsvēra psiholoģe.
