Daudziem, it sevišķi alternatīvās mūzikas cienītājiem, Mežciema zaļā zona reiz bija labi pazīstama. Paralēli citām vietām gan Pārdaugavā, gan Vidzemes priekšpilsētā uz vairākām desmitgadēm, iesniedzoties pat mūsu tūkstošgadē, Mežciems bija mājvieta tā sauktajām biržām jeb ierakstu, apģērbu, aksesuāru un citu hobijpriekšmetu melnajiem tirgiem.
ĪSUMĀ:
- 1970.--1980. gadi. Tirgus mežā Biķernieku un Lielvārdes ielu stūrī, ko apmeklēja dīdžejs Uldis Rudaks.
- 1990.--2000. gadi. “Birža” Gaiļezera rajonā pie trolejbusu galapieturas, ko par leģendāru padarīja rakstnieks Jānis Joņevs.
- 2021. gads. Palikušas tikai atmiņas – mūsdienās vismaz Latvijā šādiem melnajiem ierakstu un grāmatu tirgiem īsti nav jēgas nekur.
1970.–1980. gadi
Viena no zināmākajām vietām atradās mežā Biķernieku un Lielvārdes ielu stūrī, ko bieži jau no 70. gadu beigām un 80. gados apmeklēja mūzikas žurnālists un kritiķis, radio raidījumu vadītājs un dīdžejs Uldis Rudaks.
Dzīvodams pavisam netālu Purvciemā un padzirdējis, ka šeit pārdodot automašīnu modelīšus, grāmatas un arī ierakstus, Uldis no vecākiem dabūja savu pirmo kredītu un nolēma apmeklēt savu pirmo ''melno tirgu'':
“Tu nāc iekšā mežā un turpini iet, jau vienā brīdī liekas, ka nekas nebūs, un tad pēkšņi dzirdi sarunas un pamani cilvēkus, un tad ieraugi, kā uz plēvēm zemē salikts viss tas labums, ko viņi tirgo.”
“..astoņdesmito gadu melnajā tirgū, visu ielenkts kā prāvietis, reiz, augstu paceltā rokā izstiepis nelielu spoguļkrāsas ripuli, kāds kalsns liela auguma vīrs demonstrēja jaunāko cilvēces izgudrojumu - lāzerdisku, jo vārds “kompaktdisks” nāca nedaudz vēlāk.
- Tas ir mūzikas nesējs, kam pieder nākotne. Tas ir mūžīgs! - sludinātāja balsī kliedza vīrs, kura vārds, kā uzzināju, bija Juris Lapinskis. Viņš kopš sešdesmitajiem un septiņdesmitajiem gadiem bija viens no vadošajiem nelegālajiem ierakstu izplatītājiem Padomju Latvijā, [..] - Jūs varat to saskrāpēt, un tas tik un tā skanēs! Jūs varat to triekt pret zemi ar visu spēku, un tas nesaplīsīs. Var pat izurbt tajā caurumus, un tik un tā lāzera stars, kas nolasa ciparu informāciju, atšķirībā no plašu atskaņotāja adatiņas aiz tā neaizķersies un tiks pāri, mūzikai ne mirkli neapklustot. [..]
Dažs neticēja, dažs sajūsmā staroja, bet arī Lapinskis tobrīd vēl nezināja, ka kompaktdiski saskrāpējas un vairs neskan, ka tie var nedarboties, pat ja ir nedaudz notraipīti, un ka to sterilā skaņa vislielākajiem mūzikas baudītājiem ar laiku šķitīs saspiesta un nedzīva..”
Uldis Rudaks, “Rokupācija” (2008).
Uldis ir paņēmis līdzi šādus tādus labumus, ko gadu laikā izdevies iegādāties mežā. Kādu plecu somu ar grupas “Kiss” attēlu, kas gan nav no tiem laikiem, taču teju identiskas varētu būt bijis normāls pirkums melnajā tirgū. To atverot, viņš uz zemes kā tirgotājs izliek gan automašīnu modelīšus, gan ierakstu lentes, gan kādu grāmatu. Starp modelīšiem ir “ātrās palīdzības” Volga (12–13 rubļi gabalā); limuzīns ZIL-117, ar ko vadāja valsts svarīgākās personas (16–17 rubļi) , piemēram, PSRS līderi Leonīdu Brežņevu; un dzeltens milicijas Moskvičs (8–10 rubļi), ar kādām, starp citu, atbrauca un izdzenāja tirgotājus. Būtībā par katras mašīniņas cenu varēja ēst nedēļu.
Tad viņš rāda lentes, kas ir visparastākā padomju ražojuma – ''Svema'', ''Škoļnaja'', taču svarīgāks ir to saturs. Vienā ir “Pink Floyd” (astoņdesmito gadu vidū varēja maksāt 12–15 rubļus), citā “AC/DC”. Cena par ierakstu lentē bija 3–4 rubļi, tā nedaudz mainījās arī atkarībā no tā, vai saturs bija ar drukātu vāciņu vai arī vienkārši ar pildspalvu uzrakstīts virsū ar roku vai trafaretiem. Arī lentes atradās zemē uz plēves vai auduma, ja bija vairākas, tās salika kastē.
Uldis parāda ar fotogrāfijām pārpilnu grāmatu “Agresīvais rietumu ekrāns” no 1986. gada, kas atmasko briesmīgo kapitālisma kino ietekmi uz cilvēkiem un ko laimīgie un ātrie varēja iegādāties arī veikalos, bet lēnākie – mežā.
“Vēl bija tāda grāmata “Mēs gribam tavu dvēseli”,” atceras Uldis, “kura bija pat latviski un vēstīja par visu rokgrupu saistību ar Sātanu. Varbūt tajās varēja izlasīt, ka kino vai roks ir ļauns, bet tur varēja uzzināt arī tādas lietas, ko citur neatrast. ”
Uldis domā, ka meži tika izvēlēti, lai vieglāk varētu noslēpties no milicijas. Lai gan paralēli aizliegtiem ierakstiem vai grāmatām tika pārdotas arī lietas, kas bija pieejamas veikalos, tomēr lielākoties tās bija deficīta preces, kas speciāli tika ātri izpirktas un ko melnajos tirgos varēja iegādāties tikai par “uzskrūvētu” cenu. To jau varētu saukt par spekulāciju, kas arī bija un ir nelikumīgi. Piemēram, tas pats prezentācijas automobilis ZIL-117 melnajā tirgū maksāja jau divreiz dārgāk nekā veikalā. Retākas lietas bija vēl vērtīgākas.
Uldis uz savu pirmo melno tirgu Biķernieku un Lielvārdes ielas stūrī turpināja nākt regulāri līdz astoņdesmito gadu beigām, taču galu galā uzzināja, ka tas ir pārcēlies kārtējās “tvarstīšanas” dēļ – tuvāk Gaiļezeram. Izdzenāšanas esot notikušas diezgan bieži, taču Uldis nevienā no tām nekad neesot trāpījies.
Lai gan ir neloģiski censties ko pārdot vietā, kuru katrs milicis jau zina, taču, no otras puses, nepieejama un droša vieta būtu nepieejama pircējiem, Uldis secina.
Meži bija puslīdz ērti gan vienam, gan otram.
Pat pēc pārvākšanās gan uz Mežciema tālo galu, gan aiz Fizkultūras institūta (tagad Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija), kur tirgus atradās jau pastāvīgi (jo laikam miličiem bija samaksāts), Uldis tomēr pamanījās uzdurties vēl palikušajiem tirgotājiem vecajā vietā. “Vispār tas bija līdzīgi kā ar šņabja tirgošanu,” viņš stāsta. “Cilvēki sazvanījās, uzzināja, ka šodien šņabis ir Teikā, šodien toties Juglā, šodien jau Purvciemā. Un tad uzzinājuši brauca, stāvēja garā rindā un pirka. Tāpat arī ar šo tirdziņu – piezvanīju draugam un pajautāju, kur tas šodien atvērts vai nav, ja noskaidrojās, ka šeit, nu tad devos uz šejieni.”
1990.–2000. gadi
Mainoties laikiem, likumiem un cilvēkiem, mainījās arī Ulda pieminēto melno tirdziņu atrašanās vietas. Vēl viena "Birža", kas kļuva leģendāra arī Jāņa Joņeva grāmatas “Jelgava 94” dēļ, no deviņdesmitajiem gadiem atradās pavisam otrā Mežciema galā – jau pieminētā Gaiļezera rajonā pie trolejbusu gala pieturas.
Jānis vairs nevar atminēties, kad pirmoreiz, dzīvojot Jelgavā, uzzinājis par melno tirgu, kur mežā mainās ar ierakstiem un apgrozīties mīl panki. Viņa māte jau zināja stāstīt par iepriekšējo vietu, kuru regulāri apmeklēja Uldis, taču pārsvarā daudzi par Gaiļezera vietu zināja tikai no pusvārda un citiem metālistiem, kas arī nebija regulāri braukātāji. Tas piešķīra Biržai tik zināmo mītisko noskaņu.
“Paskatījos pulkstenī [..], jau piecpadsmit pāri desmitiem. Visi taču zina, ka Birža sākas desmitos. Bet nekā nemanīja.
[..] Apsēdos uz galapunkta soliņa. Taču trolejbusā nez kāpēc nekāpu. Ar nākamo. Nav kur steigties. Šeit labs gaiss. Vieta, kur nekā nav.
Te nez no kurienes [..] parādījās divi par mani vecāki garmataini jaunieši un pagāja garām. Metos viņiem pakaļ.
- Vai šodien Birža būs?
Abi paskatījās uz mani, ne pārsteigti, ne nepārsteigti:
- Būs, būs. Bet vēlāk taču.
Viss, kas man bija stāstīts, izrādījās patiesība. Birža patiešām pastāvēja. Ar pārdesmit minūtēm bija pieticis, lai es zaudētu ticību, bet pietika ar mirkli, lai to atgūtu.
Dīdījos un metu lokas ap galapunktu, izpētīju mīklaino ezeru un redzēju gulbjus. Drīz sāka piepildīties iztēlē redzētā aina – nāca gan dežņiki, gan hevīši, gan meitenes. Viss tieši tā, kā biju iztēlojies, tikai desmit reizes mazāk.”
Jānis Joņevs, “Jelgava ‘94” (2013).
Iespējams, ka šādi tirgi turpināja eksistēt gan inerces, gan arī praktiska iemesla dēļ,” domā Jānis. “Piemēram, metāla ierakstus nopirkt vēl varēja reti. Vienīgā labā vieta varbūt bija uz Barona ielas, kur gan viss bija dārgi, kā arī pretī vecajam pastam pie bijušās mikroautobusu pieturas vai arī tirgū, bet visur piedāvājums tomēr bija diezgan ierobežots. Biržā toties pāris cilvēkiem katalogs bija visbagātīgākais, kur dabūt varēja principā visu.”
Metode bija vienkārša – atbrauc, pasūti, ko vēlies, un nākamajā nedēļā tevi sagaida ieraksts.
“Bija tādi, kas pārdeva arī diskus, reizi pa reizei bija arī zemē izklāti krekli, bet mans “bizness” bija ierasties ar tukšu kaseti. Mēs toreiz aprēķinājām, ka cena bija 1 santīms metrā. Deviņdesmit minūšu kasete laikam maksāja ap 1,35 Ls”, atceras Jānis. “Tas jebkurā gadījumā bija lētāk nekā jebkurā mūzikas veikalā. Viens gājiens bija aizbraukt uz Barona ielu, lai paklausītos ko jaunu, un novērtētāko nopirkt Biržā par normālāku cenu.”
Visa Jāņa kolekcija vairākos simtos eksemplāru joprojām atrodas Jelgavā, tomēr uz mežu līdzi viņš ir paņēmis tikai vienu, tomēr labu preci – angļu metāla grupas “Carcass” kaseti no 1996. gada. Uz tās pats pārdevējs pat norādījis savu izdomāto “izdevniecības” zīmolu - D.O.A. jeb “Dead or Alive” (“Miris vai dzīvs”)
Pretēji Ulda aprakstītajiem milicijas reidiem, Jāņa laikos baiļu no policijas nevienam vairs īsti nebija. Arī apmeklētāju skaits nekad nebija liels, Jānis tikai vienreiz atceras, ka saskaitījis ap 30 cilvēkiem. Biržas jau vairāk kalpoja kā vietas, kur papļāpāt un ar kaut ko apmainīties, ziemā pa reizei tika iekurts kāds ugunskurs. “Vienreiz tā iknedēļas svētdiena iekrita 31. decembrī. Es braucu un domāju, vai tik nebūšu vienīgais, bet bija atnācis arī vēl viens cilvēks, kas pats arī tirgoja, tāpēc viss notika,” atminas Jānis.
Viņš arī neatceras, kad Birža pārtraukusi savu darbību, jo pats pārstājis nākt jau pirms tirgus beigām. “Metālistu forumā Truemetal.lv par to vēl bija saruna varbūt kādā 2004. gadā. Bija tāds Ēriks ar iesauku Krabathor. Viņš stāstīja, ka “vecie hipiji” esot piedāvājuši pārcelties uz iekštelpām, bet metālistu frakcija esot atteikusies,” stāsta Jānis. Lai arī šodien nekas līdzīgs Mežciema mežos nenotiek, tieši Gaiļezera stūrī joprojām meža pievārtē var atrast alkohola pudeles un uzkodu iepakojumus, ko nometuši kādi nezināmi dzīrotāji. Lai arī atstāta neglīta, tomēr kāda vilinoša atmosfēra šajā punktā joprojām ir.
2021. gads?
Vairs nenoliegs neviens – mūsdienās vismaz Latvijā šādiem melnajiem ierakstu un grāmatu tirgiem īsti nav jēgas nekur. Viss ir nopērkams vai saražojams, viss legālais nopērkams “Facebook” forumos un viss nelegālais – lejupielādējams. Izņēmums varbūt ir vien neregulārie plašu tirdziņi, kas līdz pāris reizēm gadā notiek dažādās, ērtākās vietās.
Varbūt mūsdienu divdesmitgadniekiem Mežciema melnie tirgi paliks vien nostāstu eksotika, taču tiem “alternaķivņikiem”, kas pieauga pirms 30 gadiem, katrs piepildītais pirkums šajos mežos vienmēr būs svarīgāks gan par Mežciemā tik slaveno ezeru, gan slimnīcu, Motormuzeju vai autotrasi. Arī šī ir nozīmīga pilsētvides vēsture.
