Pieminekļi ir daļa no publiskās ārtelpas, tās ir vietas, kurās sabiedrība atceras un piemin dažādus notikumus, tostarp mācās vēsturi.
"Jā, mums izglītības procesā māca vēsturi, bet otrs ir, ka mēs mācāmies caur pilsētu. Mēs, pieaugušie cilvēki, faktiski mācāmies vēsturi caur analogām materiālām kultūras vērtībām. Mēs braucam uz ārzemēm, mēs staigājām pa pilsētvidi, un publiskā ārtelpa stāsta mums par šīs vietas vēsturi," skaidroja Celmiņš.
Vienlaikus pieminekļu nozīme dažādu apstākļu ietekmē var mainīties, piemēram, kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā piemineklis Uzvaras parkā kļuva par simbolu daudz kam vairāk.
"Šis bija okupācijas piemineklis, un tas to simbolizēja, bet konkrēta sabiedrības daļa katru gadu tikai apstiprināja šīs vietas nozīmi, sakot, ka ir atbrīvotāji, bet otra sabiedrības daļa saka – neko jūs neatbrīvojāt.
Tas konflikts bija neizbēgams. Kara laika apstākļos mēs sakām, ka šis vairs nav par 9. maiju, šis ir par karu Ukrainā, līdz ar to pieminekļa nozīme mainās," norādīja Celmiņš.
"Šie pieminekļi ir kā audekls, kuram klājam pāri nākošās kārtas, vai kā vecas tapetes, kur daudz kas apakšā notiek, jo mēs klājam jaunas vērtības, un tāpēc pieminekļi kļūst par strīdu objektiem – nebūtu šis, būtu cits," viņš piebilda.
Piemineklis, 9. maijs, karš un mēs. Ko stāsta vēsture un cilvēki latviski un krieviski
Stāsts par vēsturi un cilvēkiem ar atšķirīgiem, bet sabiedrībā dzīviem viedokļiem, par to, kā tie veidojās un kāpēc viņi pauž vienu vai otru nostāju.
"Ir diezgan plaša prakse arī mainīt tādā lēzenā, rāmā veidā vietas uztveri, jo, vienkārši nojaucot vietas, tu jau nemaini cilvēku kolektīvo atmiņu par to, ka šī vieta mums kaut ko nozīmē. Vienkārši aizslaucīt projām, es nesaku, ka tas ir nepareizi, bet tas nav vienkārši," viņš norādīja.
Celmiņš norādīja, ka līdzīgi būtu jārīkojas arī pēc Uzvaras parka pieminekļa demontāžas, jo šī ir iespēja konkrētajai vietai piešķirt citu nozīmi, radīt ko vairāk par vienkāršu izklaides vietu.
"Ja jau mēs to izdarījām, tad uz šīs augsnes kultivējam jaunas vērtības. Radām to par sabiedrisku vietu, kurā atceramies savādāk.
Pārrakstām tās nozīmi, ka šī vairs nav Krievijas imperiālo agresiju slavinoša vieta, bet vieta tukša nepaliek, mums ir uzdevums to pārrakstīt un aizpildīt," viņš uzsvēra.
Turklāt mazāk nekā kilometru no parka ir Torņakalna stacija, kurā ir memoriāls izsūtītajiem, kas arī būtu jāiekļauj kopējā plānā, norādīja pilsētplānotājs.
"Šīs vietas vēsturi ar Torņakalnu kopā mums nevajadzētu aizslaucīt projām. Šeit ir sarežģīta vēsture – izmantosim vietas potenciālu, lai stāstītu par to, ka mums ir sarežģīti apstākļi šeit bijuši kā mazai valstij," viņš skaidroja.
"Tas jaunais stāsts ir jātaisa tik un tā, vai tur būs slidošana vai kāpelēšana, lai kas tur arī būtu. Tas ir cehs ar cilvēkiem, kas raksta, domā, artikulē, diskutē un saka, kāda tad tā vieta būs. Un tur jābūt dažādām paaudzēm un dažādām grupām iekšā," piebilda Celmiņš.