ĪSUMĀ:
- Rīgā zilās infrastruktūras plānošanas jautājumos iezīmējas gan klimata, gan telpiskās attīstības problēmas.
- Šobrīd pasaulē jau plaši pieejami akadēmiskie novērojumi un praktiskie piemēri akvatektūras attīstībā.
- Dzīvei uz ūdens Eiropā – jau divi veiksmīgi peldošo apkaimju piemēri.
- Latvijā ir vairāki labi akvatektūras piemēri, tomēr to juridiskais statuss ir nepilnīgs.
- Rīgā nākotnē prognozējamas plašas peldošo apkaimju iespējas.
Rīgā zilās infrastruktūras plānošanas jautājumos iezīmējas gan klimata, gan telpiskās attīstības problēmas
Jau daudzus gadus Rīgā pārvaldes līmenī tiek runāts par vajadzību, bet nespēju apgūt ūdenstilpes gan satiksmei, gan citām vajadzībām pilsētā. Par ūdens transporta renesansi Rīgā ilgus gadus iestājies gan bijušais pilsētas galvenais arhitekts Gvido Princis (kas rezultējusies publiskās diskusijās un konferencē 2018. gadā[1]). Tāpat Rīgas ūdens apguves tradīciju un prakses trūkumu bieži kritizējis kaislīgs ūdens apdzīvotības vizionārs jau vairākus desmitus gadu, Biznesa, mākslas un tehnoloģiju augstskolas RISEBA un Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) pasniedzējs Egons Bērziņš (piemetinot, ka šobrīd Rīgā notiek ūdens telpas "bomzifikācija (sic)")[2].
Turpretī Andra Ločmaņa – pilsētplānotāja, Rīgas Pilsētas attīstības departamenta Galvenā telpisko datu eksperta un Stratēģiskās uzraudzības nodaļas vadītāja vietnieka, pārraudzībā jau 2012. gadā LIFE+ programmas līdzfinansētā projekta "Rīgas pilsētas virszemes ūdeņu ietekmju novērtēšana, novēršana un ekoloģiskā stāvokļa uzlabošana"[3] ietvaros tika apskatītas gan šobrīd, gan tuvā nākotnē iespējamās plūdu un krasta erozijas draudu zonas Rīgā. Projektā tika secināts, ka izaicinājumi skar ne vien industriālas, bet arī patlaban apdzīvotas, bieži ekskluzīvas apkaimes. Projekta kopsavilkumā arī minēts, ka "saistībā ar globālās sasilšanas radītajām klimata pārmaiņām, plūdu iespējamības un krastu noskalošanas risks Rīgas teritorijā aizvien pieaug."
Šie ir vairāki piemēri, kas norāda uz to, ka gan ūdenstilpju un krastmalu apdzīvotība un pielietojums, gan jaunu, plūdu un erozijas drošu, peldošo dzīvojamo platību veidošanas prakse Rīgā ir vājā līmenī. Arī Rīgas ilgtspējīgas attīstības stratēģija 2030. gadam[4] paredz tikai nelielu piestātņu vai pontonu izveidi dažāda tipa motorizētiem un nemotorizētiem peldlīdzekļiem. Peldošās apbūves (jeb "akvatektūras", kā to jau vismaz 1986. gadā definējis enigmātiskais amerikāņu autors Entonijs Vilsons[5]) un apdzīvotības funkcijas veicināšana bez rekreācijas Rīgā netiek izdalīta.
Galvaspilsētas ūdensmalu resurss ir neizmantots potenciāls, kas paver daudz iespēju un risinājumu ūdenstilpju plānošanā dienās, kad mājoklis Rīgas centrā kļūst arvien dārgāks un jauni projekti parādās arvien retāk[6]. Šī raksta mērķis ir iepazīstināt ar dažādiem ūdens akvatektūras un peldošo kopienu veidošanas projektiem un tradīcijām pasaulē, lai pierādītu, ka peldošie kvartāli ir ne tikai iespējami, bet arī vajadzīgi Rīgas pilsētvides un identitātes bagātināšanā un iedzīvotāju pielāgotiesspējas (resilience – no angļu val.) nodrošināšanā. Turklāt peldoši kvartāli būtu reāla iespēja veikt pirmos izmēģinājumus, lai gūtu pirmās mācības, kā Rīgā nodrošināt veiksmīgāku ūdens teritoriju plānošanu.
Šobrīd pasaulē jau plaši pieejami akadēmiskie novērojumi un praktiskie piemēri akvatektūras attīstībā
Kamēr Apvienoto Nāciju ģenerālsekretāra vietniece Amina Muhameda 2019. gadā augsta līmeņa sanāksmē tikai norādīja, ka "ilgtspējīgas peldošās pilsētas var piedāvāt risinājumus klimata pārmaiņu izraisītajiem draudiem urbānajā vidē[7]," tikmēr vērība akvatektūrai jau reāli tiek pievērsta vietās pasaulē, kur plūdi un ūdenslīmeņa izmaiņas ir kritiskas un regulāras. Viena no šādām vietām ir Džakarta Indonēzijā, kur, piemēram, 2007. gadā norisinājās plūdi, kas ietekmēja 60% teritorijas[8], kamēr jūra pilsētai katru gadu atņem 1–28 cm sauszemes[9]. Tiek plānots būvēt milzīgu jūras līmeņa sienu vai peldošas salas, taču to īstenošana tiek vērtēta kā neilgtspējīga ekoloģiskā katastrofa un ilgtermiņā nespēs risināt applūstamības problēmu (vairāki ciemi jau esot zem jūras līmeņa). Turpretī tiek norādīts, ka atbildi varētu sniegt Indonēzijas reģionālā arhitektūra un dzīvesveids, piemēram, Sama-Badžo nomadu ciltis, kuras jau gadsimtiem visu dzīvi pavada peldošajos mājokļos vai retāk būdiņās uz pāļiem augstu virs jūras līmeņa[10].
Daudz uzmanības telpiskajai zilās infrastruktūras attīstībai pievērš arī Nīderlande.[11] Viens piemērs ir nīderlandiešu birojs NLÉ, kas 2012. gadā izstrādāja peldošas skolas prototipu[12] Lagosā, Nigērijā, ko izvietot Nigēras upes deltas teritorijā, tādējādi risinot vienmēr applūstošās teritorijas problēmu. Otrs piemērs ir arhitekts Koens Olthuiss, kura birojs "Waterstudio" izteikti koncentrējas uz akvatektūru un plānošanu. Viņš komentē, ka "ņemot vērā nākotnes attīstības un vajadzību neparedzamību, mums jānāk klajā ar elastīgām stratēģijām – plānošanu pārmaiņām. Mūsu vīzija paredz, ka lielizmēra peldoši projekti pilsētvidē var piedāvāt taustāmus risinājumus šīm problēmām, kas reizē ir elastīgi un ilgtspējīgi.[13]"
Arī Vācijā jau kopš 2009. gada vairākās eksperimentālajās teritorijās mērķtiecīgi tikuši izstrādāti un praktiski uzstādīti vairāki dažādu autoru akvatektūras eksemplāri – gan atpūtas mājas, gan niršanas centri, gan dievnami (2010. gadā, pieminot Vācijas vidienē raktuvju appludinātos ciematus, netālu no Leipcigas uz mākslīgi izveidotā ezera tika atklāta pat peldoša baznīca). 2011. gadā netālu no Kleves pie Lejasreinas tika atvērta arī peldošā izpētes stacija, kuras uzdevums būtu "kolonizēt ūdeni" (lai gan šis termins noteikti nav atbilstošākais un, visticamāk, radies valodas barjeras rezultātā). Šajos būvniecības prototipos veikti arī vairāki mērījumi, kas pierāda, ka akvatektūra nodrošina stabilāku iekštelpu temperatūru nekā ārā (kā ziemā, tā vasarā), tomēr vasarās mēdz būt siltāka nekā nepieciešams.[14] Tikmēr 2017. gadā Minsterē īslaicīgi tika uzstādīta eksperimentāla peldošā iela – instalācija, kas nodrošina ātru, lētu un fleksiblu starpkrastu savienojumu kanālos vasaras laikā.[15]
Ilgtspējīgu peldošo apkaimju telpiskajā plānošanā ļoti nozīmīga ir arī peldošās hortikultūras infrastruktūras attīstība – veiksmīgi nākotnes risinājumi nodrošinātu ne vien labākas vides apstākļus, bet arī pārtikas ražošanu. 2022. gads ir bijis ražīgs mākslinieku versijām par peldošajiem parkiem vai ūdens lauksaimniecību – tematiskas instalācijas izstādītas "documenta" mākslas izstādes[16] laikā Kaselē, Vācijā, kā arī Milānas dizaina nedēļas ietvaros[17] (Kaselē peldošās dobes bija pat iespējams noīrēt).
Turpretī Bangladešā notiek pētījumi, kā valstī vienmēr esošie plūdi ietekmē agrikultūru un sabiedrības labklājību un kā attīstīt peldošo un hidroponisko (audzēšana ūdenī nevis augsnē) lauksaimniecību.[18] Vispirms secināts, ka peldošo dārzu iekārtošana ir lētāka un ražīgāka par tradicionālo (arī energoefektīvāka), tā pielāgojas ūdens svārstībām un ir ilgstošu plūdu droša. Tikmēr augu augšana pieprasa maz vai nemaz minerālmēslu vai pesticīdu, un peldošie dārzi pēc ražas novākšanas var tikt pārstrādāti arī kā komposts tradicionālajā lauksaimniecībā. Hidroponikas iespējas tiek pētītas arī Eiropā[19] un uzrāda identiskus rezultātus. Pie reizes ticis atklāts tas, ka ūdens fermās (Lionas gadījumā) iespējami vairāki ražas cikli nekā siltumnīcu vai sauszemes hortikultūrai, kā arī ūdens resursu patēriņš hidroponiskajā ražošanā ir 4–7 reizes mazāks un urbānā augkopība strauji samazina ēdiena piegāžu ķēdes garumu un resursu patēriņu. Tikmēr Nīderlandē strauji attīstās arī uzturvielām bagāto zemūdens aļģu fermu izveide piekrastē.[20]
Dzīvei uz ūdens Eiropā – jau divi veiksmīgi peldošo apkaimju piemēri
Divi no vērienīgākajiem privātajiem (tieši peldošo apkaimju) plānotājiem pasaulē ir dāņu "stārhitekta" Bjarkes Ingelsa birojs BIG (plāno arī vērienīgu Oceanix[21] ūdenspilsētu Dienvidkorejā) un nīderlandiešu Marlesas Romeres birojs "Marlies Rohmer Architects & Urbanists". Romere kopš 2010. gada attīsta iespaidīgu augstākas klases peldošās apkaimes projektu "Waterbuurt-West" Amsterdamā, Ijburgā, tikmēr Ingelss kopš 2015. gada Kopenhāgenā veido jaunajiem profesionāļiem draudzīgāku peldošo konteinermāju ansambli "Urban Rigger"[22] Refshālas apkaimē.
"Waterbuurt-West" ir lielākais peldmāju kvartāls Eiropā ar 55 vienībām uz ūdens. Atšķirībā no citas, iespējams, lielākās peldošās apkaimes pasaulē, Sausalito Kalifornijā (ASV), "Waterbuurt-West" veidota vienotā stilā; peldmājas iespējams iegādāties vairākās moduļu un interjera kombinācijās (1–3 moduļi), nodrošinot dažādas cenu kategorijas; ansamblis veidots tā, lai katrai peldmājai būtu skats uz ūdens ainavu (šis uzstādījums dzīvē ne vienmēr izdodas, jo peldmāju plānojums mēdz būt pārāk ciešs). Ēku rajons ir slēgtā akvatorijā un nodalīts ar slūžām, nodrošinot rāmu un peldamu vidi, tomēr pati apkaime nav slēgta kopiena, un to var apmeklēt jebkurš jebkurā laikā kā jebkuru rajonu pilsētā. Vēl gar "Waterbuurt-West" uzcelta liela apjoma daudzfunkcionālā ēka krastmalā, kas kalpo gan kā skaņas vairogs, gan kā autostāvvieta iedzīvotājiem apkaimē.
Runājot par "Urban Rigger", attīstītāju galvenā motivācija ir novērojums, ka ap 2050. gadu 90% no pasaules pilsētām saskarsies ar ūdens līmeņa celšanās izraisītajām problēmām – "mums ne tikai nebūs, kur būvēt, bet mēs arī zaudēsim šo zemi ūdenim". "Urban Rigger" apkaimes peldmājas (moduļi) ir vienāda tipa un sastāv no 6 konteineriem, kuru vidū ir 240m2 publiskās telpas; zemūdens līmenī ir vēl papildus koplietošanas istabas. Katrs modulis aprīkots ar saules un termālās enerģijas ražošanas elementiem, kā arī savvaļas apzaļumošanu. "Urban Rigger" apkaimes peldmājas patērē par 34% mazāk enerģijas resursu nekā līdzīgi sauszemes nami. Noteikts, ka apkaimes īrnieki šobrīd var būt tikai studenti un jaunie profesionāļi (patlaban tie ir ap 100 cilvēkiem). Pieejami divi dzīvojamās platības izmēri – 23 kvadrātmetri (m2 )un 30m2 (īres cena 2022. gadā no 1000 līdz 1325 eiro mēnesī; vidēji par vismaz 20% dārgāka nekā parasti studenta studio apartamenti, tomēr pieņemts, ka centra vai ūdens tuvums Kopenhāgenā īri palielina).
"Waterbuurt-West" un "Urban Rigger" piemēros izpaužas veiksmīgs iespējamais peldošās apkaimes modelis. Tās ir homogēnas kopienas ar savu unikālo identitāti. Kompleksos ir augstvērtīgi ierīkotas dzeramā ūdens drošības sistēmas, risināta aizsargātība pret aizsalstošu vai applūstošu vidi (tāpat iedzīvotāji tiek aicināti ņemt vērā apkārtējo vidi un rūpēties par to). Svarīgākais ilgtspējas kontekstā ir tas, ka ikkatra peldmāja tiek sakomplektēta vienuviet (parasti īpašos, jau esošos angāros), un kvartālu būvniecības laikā tiek ievērojami samazināts resursu patēriņš un piesārņojums – apkaimē nav jālej pamati un jāapstrādā zemesgabali, pati būvniecība nepiesārņo pilsētvidi un gaisu, nerodas būvgruži, kurus būtu kur jātransportē. Lai arī abu valstu likumdošana paredz, ka peldmājām jābūt fiksētām pie gultnes, visi risinājumi ir fleksibli un pielāgojas ūdens līmenim. Tāpat secināts, ka zilās infrastruktūras apbūve nav tik dārga kā zemes iegāde, it sevišķi urbānos centros, dodot iespēju lētākām dzīves iespējām. Visbeidzot, arvien vairāk pētījumu pierāda, ka dzīve pie zilajām teritorijām ne vien nodrošina maigāku klimatu, bet arī uzlabo mentālo veselību un pagarina dzīves ilgumu (vismaz par 12–17%, dzīvojot 250 m rādiusā no ūdens)[23].
Latvijā ir vairāki labi akvatektūras piemēri, tomēr to juridiskais statuss ir nepilnīgs
Latvijas teritorijā atrodami vairāki akvatektūras piemēri, kurām ir ļoti funkcionāla loma. Viens no senākajiem piemēriem pilsētvidē ir "Peldošā darbnīca N659" Rīgā, Andrejsalā – bijusī ostas infrastruktūra, kas sabiedriskajai lietošanai piemērota kopš 2009. gada, un tajā atradusies gan telpa pasākumiem, gan birojiem (pirmā peldošā biroju ēka Baltijā), mākslas instalācijām un kafejnīcai, gan mākslinieku rezidencei un pastāvīgai naktsmītnei. Pāvilostā 2017. gadā tika atklāts viesu nams "Peldmāja"[24] ar 6 numuriem, kas uzstādīti uz bijušās peldošās piestātnes. Līdzīga, bet neizmantota būve atrodas arī Engures ezerā, kurā novērojams vēl cits, pat leģendārs un arhitektūras pieminekļa statusu pelnījis objekts – peldošā zinātniskā stacija, kas ezerā ielaista jau 1967. gadā, padarot to par, iespējams, vecāko saglabājušos peldošo un reizē apdzīvojamo ēku Latvijā.
Tomēr par vistuvāko peldošās apkaimes konceptam Rīgā var nosaukt mākslas centru "Noass", kas atrodas pie AB dambja, jo tā būtībā nav tikai viena peldoša ēka, bet gan ēku komplekss. Centra pirmsākumi meklējami 1998. gadā, tomēr par radošu peldošās apkaimes prototipu "Noass" sāka pārtapt, kad tā dibinātājs Dzintars Zilgalvis 2000. gadā no Daugavas dzelmes izcēla nogrimušu betona piestātni un kopā ar domubiedriem pārbūvēja to par izstāžu zāli un peldošu skatuvi[25]. Šobrīd "Noasa" kompleksā atrodas trīs peldošas būves, kurās mājo gan centra birojs, gan zāle pasākumiem, gan kafejnīca ar pieguļošu sauszemes terasi un vairākas izstāžu telpas (virs un zem ūdens līmeņa).
No juridiskā aspekta akvatektūras jautājums Latvijā kļuva aktuāls 2018. gadā, kad Pāvilostā jūras krastā tika konstatēta būve[26], ko Vides pārvalde uzskatīja par neatļautu, kamēr "kuģis-vasarnīca" likuma ietvaros oficiāli varēja tikt traktēts kā peldlīdzeklis. Tobrīd atklājās, ka likumdošanā pat neeksistē termins "peldoša māja".
Turpretī šis termins jau eksistēja gan 2018. gadā, gan šobrīd spēkā esošajos Rīgas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumos.[27] Diemžēl Ūdens teritoriju un krastmalu tematiskajā plānojumā[28] norādīts, ka, par spīti tam, ka "daudzās Eiropas valstīs aizvien lielāku popularitāti gūst peldbūves, kas domātas mājošanas un publiskām funkcijām, [..] saskaņā ar normatīvajiem aktiem[29], publiskajos ūdeņos ir atļauta tikai peldošu būvju ar publiskām funkcijām izvietošana. Ņemot vērā, ka Rīgā peldbūvju izvietošanai pietiekami lieli ūdens objekti ir vai nu publiskie ūdeņi vai arī pašvaldības īpašumā esoši ūdens objekti, Rīgā praktiski iespējams izvietot tikai peldbūves ar publiskām funkcijām."
Šis ir galvenais saistošais noteikums, kas Rīgā šobrīd teju pilnībā aizliedz būvēt peldmājas privātām vajadzībām, kur nu vēl peldošas apkaimes. Diemžēl Rīgas teritoriālā plānojuma (RTP) 20. pielikumā "Publiski pieejamās krastmalas un ūdens teritoriju izmantošana" (2013. gada redakcijā, uz kuras joprojām ir Nila Ušakova vārds) kā "peldošo būvju un peldmāju" izvietošanas teritorijas izdalītas vien trīs šīm vietām, un pat ne tās, kuras pirmās nāk prātā – Bieķensalas grāvis, Juglas kanāls, Buļļupe (turklāt RTP precizēts, ka attīstībai peldbūvju kompleksa izbūve pieejama tikai pēc lokālplānojuma izstrādes). Vismaz tiek norādīts, ka RTP 2030. gadam pilsēta plāno izvērtēt nepieciešamību noteikt precīzākas peldbūvju teritoriju robežas (cerams, arī plašākas). Šobrīd plānojums atļauj izvietot ne mazāk kā trīs peldbūves kompleksā teritorijā, tomēr "nav pieļaujams, ka rindā viens pie otra tiek novietoti vairāki krastam paralēli peldbūvju apjomi, kas veido ielas nevis krastmalas fronti. Jānodrošina, ka tiek saglabāts "ūdens spogulis" kā telpa starp peldbūvēm".
Veiksmīgāku peldošo apkaimju normatīvo attīstību jau 2010. gadā lieliski iezīmējis Egons Bērziņš, piedāvājot jaunus un pavisam ticamus ūdens teritoriju perspektīvā funkcionālā zonējuma priekšlikumus, sadalot pilsētas akvatoriju septiņās zonās.[30] Viena no tām bija "Ū6 Dzīvojamās peldbūvju teritorijas" ar mērķi "Radīt jaunu kultūrvides telpu un iztrūkstošu segmentu Latvijas arhitektūrā un ekonomikā. Humanizēt degradētas ūdensmalas un piešķirt ūdensceļiem centrālo lomu stratēģiskās telpās. Veicināt vides kultūrainavu ar specifisku cilvēkresursu integrāciju, kā arī sekot adaptācijai klimata izmaiņu procesiem. Veidot enerģētiski pašpietiekamu dzīvojamās vides koncepciju." Zona paredzētu, ka "peldmāju būvniecības stadijā reģistrē V/A "Latvijas Jūras administrācija" kā nepabeigtu kuģi un pēc nodošanas ekspluatācijā – Kuģu reģistrā. Šī prasība attiecas arī uz rūpnieciski ražotām peldmājām." Līdz speciālu būvnoteikumu izstrādāšanai šo prasību piemērotu visām peldmājām. Tāpat zona ievērotu minimālo RTP noteiktu būvju skaitu (trīs), kā arī peldmāju augstums nepārsniegtu 8 metrus virs ūdens līmeņa.
Rīgā nākotnē prognozējamas plašas peldošo apkaimju iespējas
Pieverot acis uz šī brīža ierobežojošajiem juridiskajiem faktoriem peldošām apkaimēm Rīgā un raugoties uz iespējamajiem ar klimata izmaiņām, kā arī urbānās telpas attīstību saistītajiem galvaspilsētas izaicinājumiem, peldošās apkaimes Rīgā tomēr ir ārkārtīgi iederīgs un potenciāli veiksmīgi realizējams koncepts. Pilsētā ir ievērojams skaits ūdenstilpju, un ūdensmalu kopējais garums ir ap 459 km (vien par 10% īsāks nekā Latvijas jūras piekrastes kopējais garums), no tām publisko ūdeņu ūdensmalu garums ir 276 km. Turpretī pat vienkāršos novērojumos redzams, kā 2022. gadā Rīgas ūdenstilpes joprojām netiek pielietotas ne transportam, ne dzīvošanai, ne sabiedriskajai funkcijai, un lielākā daļa no tā dēvētajām publiskajām ūdensmalām patiesībā ir degradētas, dārgi attīstāmas un pat bīstamas[31] (nemanot pienāks mirklis, kad pilsētai un arī iedzīvotājiem izdevīgāk būs šīs degradētās zonas nodot privāto peldošo apkaimju attīstītāju rokās).
Lielāki un mazāki ūdens objekti (neskaitot dekoratīvos dīķus un meliorācijas sistēmu) ir izvietoti 41 no Rīgas 58 apkaimēm. Tomēr tieši tās apkaimes, kur ūdens objektu nav, ir visblīvāk apdzīvotas: 48% Rīgas iedzīvotāju jādodas ārpus savas apkaimes robežām, lai sasniegtu ūdensmalu, bet 70% – lai sasniegtu labiekārtotu teritoriju ūdens malā[32] (rīdzinieku vidējais paredzamais dzīves ilgums 2019. gadā bija 75,9 gadi[33], kas, salīdzinot ar pasaules valstu rādītājiem[34], Rīgu neierindotu pat TOP 50). Iespējams, šeit vērojama korelācija starp grūtībām piekļuvei pie ūdens un dzīves ilgumam, kas novērots augstāk minētajā Dana L. Krausa vadītajā pētījumā.
Ūdensmalas Rīgā jau šobrīd tiek izmantotas daudzveidīgu aktivitāšu veikšanai un pilda publiskās ārtelpas funkciju, diemžēl pārsvarā tās tiek izmantotas vien pastaigām, rotaļām, sporta aktivitātēm vai ūdens rekreācijai (peldēm). Rīgas kodolā teju vairs nav apbūvējamu sauszemes gabalu vai arī tie atrodas degradētās, applūstošās (ko pierāda augstāk minētais LIFE+ projekts), ostas teritorijai piederošās vai augstu izmaksu teritorijās. Tikmēr Rīgā pēdējo gadu laikā strauji attīstījusies apkaimju politika un pilsoniskā sabiedrība, kas ir ne vien gatava, bet aktīvi iesaistās apkaimju un vietas identitātes veidošanas procesos.
Daudzas no oficiāli definētajām, tomēr degradētajām un bīstamajām ūdensmalām ir pasargātas gan no krasta erozijas, gan bīstamiem viļņiem vai atrodas jau izbūvētu dambju, piestātņu vai slēgtu akvatoriju teritorijā. Tāpat visas galvenās pilsētas ūdenstilpes (Daugava un tās pietekas/attekas, Ķīšezers, Juglas ezers, Buļļupe, Hapaka grāvis) ir vienotā tīklā, kas atrodas tuvu ostai un citām industriālajām zonām, ievērojami atvieglojot akvatektūras būvniecību un tās nogādāšanu paredzētajā vietā (krīzes gadījumā šī infrastruktūra autonomi vai ar palīdzību ērti pārvietojama uz citu vietu).
Nemazinot sabiedrisko labumu, Rīgā būtu iespēja attīstīt divas mazstāvu peldošo apkaimju kategorijas kaut vai pilotprojekta līmenī (attēlā). Pirmā būtu "potenciālās teritorijas", kurās pašvaldība aktuālās Rīgas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas ietvaros līdz 2030. gadam strādātu kopā ar universitātēm, domnīcām, NVO, biedrībām un arī privāto sektoru (Zunda kanālā, Āgenskalna līcī, Andrejostā, Grāpju pussalā, Kojusalas līcī, Audupē, līcī pie "Cabo Cafe", kā arī RTP jau atliktajā Bieķensalas grāvī, Juglas kanālā vai Buļļupē). Turpretī otrā kategorija būtu "perspektīvās teritorijas", kur jau minētās puses turpinātu darbu pēc pirmās kategorijas izpētes nākamās Rīgas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas pēc 2030. gada ietvaros (dažādas degradētas vietas šobrīd esošajā Rīgas brīvostas teritorijā vai atrodas plūdu risku zonās, Kīleveina grāvi). Pamatojoties uz pilotteritorijās gūtajiem secinājumiem un pilsētas definētiem nosacījumiem, līdz ar 2030. gadu pirmo, izpētīto kategoriju varētu sākt apgūt privātais sektors un attīstītāji.
Rīgas attīstības programmas 2022.–2027. gadam rīcības plānā ierakstīts punkts par "dažādu projektu atbalstīšanu akvatorijās (ūdens slēpošanas trases, peldmājas, mājlaivas, peldošās kafejnīcas, akvaparki u.c.)[35]." Jācer, ka programmas īstenošanas laikā īstenosies pirmais Rīgas peldošās apkaimes pilotprojekts, un tas nenozīmē, ka tai obligāti jābūt privātai iniciatīvai. Piemēram, Zunda kanāls ar studentu palīdzību Egona Bērziņa vadībā jau bieži kļuvis par ideālu vietu akvatektūras eksperimentiem, un nav tālu tas brīdis, kad studenti kopā ar pasniedzējiem un Rīgas Domes atbalstu uzbūvēs ne vienu peldošu sabiedrisko ēku kā Lagosā vai peldošo parku kā Milānas dizaina nedēļā, bet gan veselu eksperimentālu apkaimi uz ūdens ar peldošu ielu struktūru kā Minsterē un daudz vairāk nekā pāris peldošām dobēm kā Kaselē. Pasaules piemēri jau ir pierādījuši, ka tas ir iespējams, Rīgā jāsper vien pēdējie divi soļi – ideju aizņemšanās un kompleksa īstenošana.
