Sergejs Kuzņecovs: Maija, vai jūs varētu pieteikt sevi pati?
Maija Burima: Es esmu latviešu filologs, es esmu daugavpiliete un strādāju par latviešu valodas skolotāju cittautiešiem. Mēs to saucam latviešu valodas kā svešvalodas skolotāju. Es esmu arī Daugavpils Universitātes profesore. Dzīvoju un strādāju Daugavpilī jau vairāk kā 33 gadus un zinu Daugavpili gan no iekšienes, jo esmu te dzimusi un mācījusies, gan no ārpuses, jo secinājumus par to, kāda ir Daugavpilī attieksme pret latviešu valodu un vispār arī Latvijā pret latviešu valodas kā svešvalodas apguvi, stāstu ārvalstu konferencēs arī jau daudzus gadus. Labprāt šodien dalīšos savos novērojumos.
Pēc personīgiem novērojumiem, kā jūs teiktu, kā mainās attieksme pret latviešu valodu tieši Daugavpilī?
Ienāc "LSMnīcā"
Podkāsta cikls "Daugavpils. Stereotipi" tapis speciāli sabiedrisko mediju portāla raidierakstam "LSMnīca". To veido Latvijas Radio korespondents Latgalē Sergejs Kuzņecovs.
"LSMnīca" ir jauna vieta jautājumiem, viedokļiem un sarunām. Raidierakstu iespējams dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv.
Es ļoti daudz domāju par šo jautājumu, jo biju viena no pirmajām, kas pēc atmodas sāka mācīt latviešu valodu, toreiz universitātes līmenī. Toreiz ļoti plaši parādījās daudzās darba vietās nepieciešamība apgūt latviešu valodu. Cilvēki bija ļoti centīgi, mācījās latviešu valodu. Ja tagad tas periods tiek aizmirsts, tad es domāju, ka nepelnīti, jo Latvija ir pilnībā pārgājusi uz latviešu valodas lietojumu visās dzīves sfērās. Tas, ar ko mēs sastopamies šobrīd, ir lielākoties latviešu valodas lietojums dažādās subkultūrās, lakūnās, tātad noslēgtās sociālās telpās. Mūsdienās, manuprāt, ir jānošķir divas lietas – latviešu valodas zināšanas un latviešu valodas lietojums. Es gribu teikt, ka latviešu valodas zināšanas ir kļuvušas daudz plašākas, cilvēki labi zina latviešu valodu, it īpaši vidējā, jaunākā paaudze, skolēni. Mēs šobrīd runājam par tendencēm, par niansēm, bet kopumā tādas
lielas, sāpīgas problēmas par to, ka nezina latviešu valodu, nav. Cita lieta ir attieksme pret latviešu valodu un latviešu valodas lietojums dažādās vidēs un pilsētās.
Protams, tas sāpīgais jautājums ir latviešu valodas lietojuma vide – vai ir pietiekams daudzums [latviski runājošo] cilvēku, lai valodas lietojums no pasīva varētu kļūt aktīvs? Ja paraugāmies uz Daugavpils iedzīvotāju etnisko sastāvu, protams, mēs saprotam, ka tā ir problēma jau pēc būtības. Automātiski tā ir problēma, jo latviešu šeit nav vairākums.
No tā izriet, kā es to saprotu, cita problēma, ka cilvēki saka, ka nevar iemācīties latviešu valodu, jo nav, kā saka, pareizajā vidē? Mēs varam pieņemt tādu paskaidrojumu, kāpēc tas nav iespējams?
Mēs nevaram noliegt, ka valodas lietojuma vide ir viens no būtiskākajiem aspektiem, lai iemācītos svešvalodu. Protams, mēs kā speciālisti uzreiz sakām arī otru argumentu – bet var taču iemācīties spāņu valodu, dzīvojot Latvijā, vai pat ķīniešu valodu cilvēki iemācās, dzīvojot Latvijā. Redziet, tas ir jautājums vispirms par dažādiem iedzīvotāju līmeņiem. Ir tie, kas mācās latviešu valodu, lai, piemēram, strādātu tādās darba vietās, kurās ir augstas prasības. Viņi to mācījās, mācās un mācīsies. Tad ir cilvēki, kas var organizēt savu ikdienu, pat savu profesionālo darbību, un vēl jo vairāk pensionāri var organizēt savu ikdienu bez latviešu valodas zināšanām.
Tad, manuprāt, stājas spēkā faktors, par kuru mēs ļoti maz runājam. Tā ir motivācija iemācīties latviešu valodu. Kopš jaunajām likumdošanas normām, kas stājās spēkā pagājušajā gadā, par to, ka latviešu valoda ir jāzina A2 līmenī cilvēkiem, kas dzīvo Latvijā uz uzturēšanās atļaujas pamata, mēs daudz esam pētījuši literatūru, kā notiek citās valstīs, valstīs ar ļoti lielu iebraucēju procentu, kā viņi motivē savus iedzīvotājus apgūt valodu. Viena ziņa ir tāda, ka mēs nebūt neesam vienīgie. Mēs esam ļoti fokusēti paši uz to, kas notiek pie mums. Mēs parādām to savu unikalitāti, bet tieši ar tādām pašām problēmām saskaras arī turīgās Eiropas valstis. Piemēram, norvēģi šobrīd diskutē par to, ka viņiem ir veseli kvartāli cilvēku, kas vienkārši nerunā [norvēģu] valodā, jo viņiem tā vide ir pašpietiekama. Viņiem ir savi austrumu veikali, kuros cilvēki var komunicēt. Viņi jau ir ieguvuši atbilstošu izglītību, lai dzīvotu šajā valstī. Viņi ir darba meklējumos, jo valsts viņiem nodrošina valodas kursus, un, mācoties intensīvi norvēģu valodu Norvēģijā vai vācu valodu Vācijā, viņi var nestrādāt. Kas notiek šajās komūnās? Pilnīgi tas pats, kas pie mums. Tiek nodrošināts latviešu valodas apgūšanas pakalpojums, bet cilvēki nemācās pietiekami intensīvi, jo saprot, ka varēs bez tās izdzīvot.
Jūs runājat tieši par motivāciju?
Jā, situācija ir globāla. Motivācijas pamatā pirmais ir praktiskais dzenulis, tātad ekonomiskie apsvērumi. Ja cilvēkam vajag valodu darbam, viņš iemācās ļoti ātri, bet runa jau ir arī par to, ka tie cilvēki, kas šobrīd no A1 startē uz A2 valodas prasmju pakāpi, viņi jau tik lielā mērā, lai ikdienā komunicētu, valodu zina. Viņi prot lasīt uzrakstus, viņi saprot elementāras reklāmas.
Šobrīd ļoti strauji ir augušas prasības, lai nokārtotu A2 valodas pakāpi, un galvenā komponente, kur prasības paaugstinājušās, ir tieši gramatikas zināšanas. Pat vairākas dekādes tā galvenā latviešu valodas apmācības metode bija komunikatīvā metode, kad mēs komunikācijā, sarunās bagātinām vārdu krājumu, mācām funkcionālās frāzes, bet varbūt nepievēršam tik lielu uzmanību konkrētai galotnei vai darbības vārda lietojumam noteiktā laika formā. Šobrīd visas šīs nianses ir ļoti svarīgas, lai nokārtotu valodas prasmes pakāpi.
Faktiski arī
mēs kā pedagogi šobrīd esam mainījuši savu apmācības metodiku, kaut gan metodiskie kursi tiek organizēti, bet nav jaunu mācību līdzekļu, kas palīdzētu sagatavoties tām prasībām, tām tēmām, kas ir jaunajos eksāmenos.
Bet jūs uzdevāt jautājumu par motivāciju. Motivācija nāk kopā ar vēl vienu jēdzienu, kas ir attieksme. Galvenais ir saprast, kāda ir attieksme no abām pusēm, gan no apmācāmā puses, gan no tā, kas māca, puses. Salīdzinot grupas, kas mācās Daugavpilī, un grupas, kurās attālināti mācās cilvēki no visas Latvijas, es negribu teikt, ka pamanu jelkādu atšķirību. Es neesmu pamanījusi, ka Daugavpils izglītojamajiem būtu, teiksim, noraidoša attieksme. Tas, kas vieno visus izglītojamos šobrīd, ir tas, ka viņiem ir lielas bailes sākt latviešu valodas apguvi, jo viņi zina par jaunajām prasībām.
Daudzi, šobrīd es runāju par trešo valstu piederīgajiem, kuriem ir saistošas šīs prasības, jau ir kārtojuši eksāmenu, un nokārtojuši to nesekmīgi. Mēs kā pedagogi saskaramies ar to, ka mums sākotnēji jānomierina šie cilvēki, jāizveido pozitīvs mikroklimats un tad jāsāk mācīt. Ziniet, rezultāti ir ļoti labi. Cilvēki neiet kārtot [eksāmenu] grupās, bet tad, kad jūtas par sevi pārliecināti, un rezultāti ir ļoti labi. Mēs viņus nesteidzinām, mēs ļoti strādājam ar viņu iekšējām sajūtām un pārliecību. Mūsu kolēģi, kas strādā eksāmenos, saka, ka ir cilvēki, kas atnāk vienkārši kā baltas lapas. Viņi apsēžas un nevar uzrakstīt nevienu teikumu, jo nav motivēti gatavojušies.
Tiem, kas vēl nav kārtojuši eksāmenu, ir jāsaprot, ka, lai nokārtotu eksāmenu ar šīm augstajām prasībām, ir jāapmeklē kursi. Pavisam noteikti. Kursi dos ne tikai zināšanas, bet arī pārliecinātību par savām zināšanām. Tas šobrīd ir gandrīz tik pat svarīgs faktors, kā zināšanas. Tad mēs pieslēdzam trešo atbalsta mehānismu, kas ir latviešu valodas sarunu klubi. Šajos klubos gan attālināti, gan klātienē kopā ar pedagogu piedalās arī latviešu valodas nesēji, dažādu paaudžu cilvēki. Tā proporcija parasti ir viens pret trīs – viens latviešu valodas nesējs, trīs latviešu valodas apguvēji. Šajos klubos mēs pieliekam arī klausīšanās komponenti, jo visas prasmes ir saslēgtas, arī rakstīšanas komponenti nedaudz. Tas cilvēkos veido pārliecību, ka viņi spēj runāt, ka viņi spēj arī nestandarta situācijās sazināties. Daugavpilī ir ļoti daudz gan trešo valstu piederīgo, gan Ukrainas civiliedzīvotāju. Valsts līmenī šobrīd ir tiešām daudz atbalsta mehānismu, cilvēki labprāt mācās, bet mēs ļoti bieži saņemam zvanus arī par to, ka šādas latviešu valodas apguves komunikatīvās formas būtu jāpiedāvā arī nepilsoņiem, mazākumtautību pārstāvjiem. Es ļoti gribētu rekomendēt mūsu valsts valodas politikas veidotājiem, integrācijas veidotājiem, palūkoties arī šajā virzienā. Nevar ignorēt faktu, ka vietās, kurās latviešu valodas nesēju nav daudz, ir nepieciešami šie atbalsta mehānismi.
Manuprāt, ir cilvēku grupa, kura ir ieinteresēta iemācīties latviešu valodu, bet ir arī cilvēki, kurus piespiež. Daudzi to pārmet – es labprāt varētu iemācīties valodu, bet tādu piespiešanu es nevaru pieņemt. Vai jūs arī redzat, ka ir tāda problēma?
Jā, es varu to komentēt, mēs esam ar šo saskārušies. Es paskatīšos uz jūsu jautājumu mazliet no citas perspektīvas. Ja formulējam šo jautājumu tā – vai cilvēki šobrīd, ja nebūtu jauno normu, būtu pieteikušies kursiem un apmeklējuši tos tik intensīvi? Man ir viennozīmīga atbilde, ka nē. Jo līdz šim jau arī bija kursi trešo valstu piederīgajiem, bet līdz šim mēs meklējām cilvēkus, kas nāktu mācīties pilnīgi tādas pašas programmas, tādu pašu stundu apjomu. Agrāk bija grūt nokomplektēt cilvēkus, bija ļoti grūti motivēt cilvēkus, lai viņi pabeidz 120 stundu kursu, vēl grūtāk pierunāt, lai viņi aizietu nokārtot eksāmenu un apliecinātu, ka viņi tiešām ir apguvuši valodas prasmes nākamajā zināšanu līmenī. Šobrīd, tiklīdz mēs izsludinājām pieteikšanos kursiem, mums pieteicās cilvēki tik lielā apjomā, ka mēs nokomplektējām uzreiz septiņas grupas, bet 400 cilvēku vēl gaida rindā. Mēs piedāvājam bezmaksas kursus, Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonda finansētus kursus, un pieprasījums pēc šādiem kursiem ir milzīgi liels. Lūk, viens arguments, kā tomēr strādā likumdošanas normas, bet varbūt es to nesauktu par piespiešanu, bet par tādu mehānismu, kas nepiedāvā citas alternatīvas.
Cilvēki saprot šo algoritmu, ka tagad man ir jāapmeklē kursi, tad jānokārto eksāmens, jo likums tā paredz?
Jā, bez šaubām. Mēs kursu laikā mēģinām mainīt viņu attieksmi ar ļoti motivētu pedagoga darbu, ar augstas kvalitātes stundām, pielāgojot nodarbības tam vecuma posmam, kas mācās. Mainīt attieksmi no tā, ka es atnācu, jo mani piespieda likuma norma, uz attieksmi, ko mēs lielākoties dzirdam kursu noslēgumā, – cik tas ir interesanti, es dabūju jaunus draugus mācoties, mana pašapziņa auga, man pazuda kompleksi runāt latviski.
Vai apmācību procesā mainās šī attieksme?
Jā, mēs to novērojam gandrīz 90% cilvēku, bet, protams, visi nevar būt vienādi.
Ir arī otra daļa cilvēku, kas pierakstās kursos, apgūst, teiksim, pusi programmas, paralēli nokārto valodas eksāmenu tajā prasmju līmenī, kas nepieciešams, un pasaka – man vairs nevajag jūsu kursus, es tos vairs neapmeklēšu. Kaut gan iepriekš viņi ir parakstījuši vienošanos, ka pabeigs šos kursus, ka turpinās mācīties, lai justos pārliecinātāki par to, ko saka. Tas nenotiek. Viņi sāk izdomāt dažādus argumentus, lai nenāktu uz kursiem. Mēs redzam, ka viņu attieksme nav mainījusies. Bet mēs esam ļoti priecīgi, ka tas procents, kas turpina nākt pat pēc eksāmena nokārtošanas, ir ļoti liels. Turklāt arī vecākās paaudzes cilvēku vidū.
Esmu redzējusi daudz piemērus citās valstīs, ka cilvēki, kas ir atbraukuši no citām valstīm, zina par iespēju, ka viņu konkrētajā komūnā vai pašvaldībā reizi nedēļā notiek sarunvalodas klubs. Viņš pēc darba var atnākt uz šo klubu, iesaistīties tēmā, pedagogi ir izplānojuši nodarbības tādā veidā, ka viņiem nav jāzina, kas bija iepriekšējā, viņiem nav obligāti jānāk uz nākamo, bet, ja šodien viņam ir noskaņojums, ka sen nav runāts konkrētajā valodā, viņš var šo valodu nākt pilnveidot. Tas ir to klubu darbības princips. Es domāju, ka šādi mehānismi ļoti stimulētu latviešu valodas iesakņošanos arī tā saucamajās nelatviskajās vidēs. Zinu, ka ir bijušas dažas iniciatīvas arī Daugavpilī, bet tomēr šādi
klubi ir jāorganizē nevis politiskajiem spēkiem, bet profesionāļiem. Pat, ja tos organizē kādi aktīvisti, ar profesionāļiem ir jāpakonsultējas, jo metodika ir ļoti sarežģīta.
Metodika Latvijā vēl nav iedzīvojusies. Bieži tiek domāts, ka šādos klubos notiek tikai tikšanās ar kādām zināmām personībām, bet tā nav. Tādā klubā ir ļoti skaidri jāzina, kādas ir funkcijas valodas nesējiem, kā viņi atbalsta tos, kuri mācās, kādas ir pedagoga funkcijas, kādas funkcijas ir uzaicinātajai personai. Pirms tam ir jābūt lielam sagatavošanās darbam. Ja salīdzina ar latviešu valodas apguves kursiem, sarunvalodas klubi ir daudz darbietilpīgāki gan to organizēšanas ziņā, gan izglītotāju piesaistīšanas ziņā, bet šī forma ir ļoti efektīva, ļoti motivējoša, un tā noteikti veidotu, kā es to sauktu, latviešu valodas siltumnīcu Daugavpilī.
Runājot tieši par vecumu, vai patiešām eksistē vecuma robeža, pēc kuras nav iespējams vai ir ļoti grūti iemācīties valodu?
Ja agrākos pētījumos vecums bija kā ļoti nopietns šķērslis tam, lai cilvēks varētu pilnvērtīgi apgūt latviešu valodu, tad jaunākie pētījumi, kas jau ir tā saucamie "longitude" pētījumi – desmitgadēm ilgi, sistemātiski veikti pētījumi – liecina par to, ka vecums gandrīz nav šķērslis, lai apgūtu valodu. Ļoti bieži mēs dzirdam no mūsu izglītojamajiem – ai, es jau vecs, man jau slikta atmiņa, es nevarēšu apgūt. Tas tā nedarbojas, jo ir tieši otrādi, mēs parasti cilvēkiem sakām – jūs ilgāk būsiet jauni. Jo valodas apguve cilvēkus zināmā mērā pasargā no vecuma pienākšanas smadzenēm. Kāpēc? Jo mācoties valodu, cilvēks ļoti trenē savas kognitīvās spējas – uztvert valodu, saklausīt valodu, atpazīt pazīstamus vārdus. Cilvēks saklausa, atkodē un pārinterpretē. Klausoties tekstu svešvalodā, vienlaicīgi cilvēka apziņā darbojas vairākas funkcijas. Tā ir ļoti intensīva smadzeņu darbība, tā ir smadzeņu trenēšana, kas ir ļoti nepieciešama cilvēkiem. It īpaši vecāka gada gājuma cilvēkiem.
Kopš neatkarības atgūšanas pagājuši jau vairāk kā 30 gadi. Kāpēc Daugavpilī joprojām eksistē problēma, ka daudzi cilvēki nezina latviešu valodu vai zina to ļoti sliktā līmenī?
Mēs ar to sākām mūsu sarunu – tā ir valodas lietojuma vide. Lai valoda būtu aktīvā lietojumā, tā ir jātrenē. Protams, tās ir arī subkultūras un ģimenes tradīcijas – katrā ģimenē ir izveidojies modelis, kā cilvēki runā.
Vispār pēc statistikas Latvijā nav daudz jaukto ģimeņu. Daugavpilī ir jauktas ģimenes, bet to vispār nav daudz – tādu ģimeņu, kuras mēs sauktu par bilingvālajām ģimenēm. Bet arī bilingvālajās ģimenēs, katrā ģimenē veidojas noteikti standarti. Ja šis standarts ir, ka ģimene komunicē krievu valodā, tad noteikti tur liela loma ir arī vecvecākiem, ar kuriem vecvecākiem varbūt ir ciešāka saskare. Ja ģimene dzīvo Daugavpilī, jāskatās, kāda bija komunikācijas valoda tajā ģimenē, no kuras nāk viens no bilingvālās ģimenes locekļiem. Tātad ļoti spēcīgas tradīcijas ir ģimenēs.
Parasti, runājot par šo jautājumu, skatos uz vēl vienu lietu – kādus vārdus saviem bērniem dod cilvēki ģimenēs. Tas arī daudz pasaka par to, kādas tradīcijas tiek turpinātas. Daugavpilī ir daudz senu, slāvu izcelsmes vārdu. Tādā veidā cilvēki apliecina piederību savam etnosam, savai ģimenes tradīcijai, un vēlas saglabāt to savu tradīciju, savu īpatnību, nodot to nākamajām paaudzēm. Tas arī izskaidro to, ka mēs varam ietekmēt valodas lietojumu sabiedriskajās sfērās, bet mēs neietekmēsim, mēs neietekmējam, un es teiktu, ka tas arī nav jādara, valodas lietojumu ģimenē. Vēl viens faktors ir tie, kam latviešu valoda ir dzimtā valoda, kuri ir latviešu valodas nesēji, tajā vidē, kurā viņi ir ļoti izteiktā mazākumā, vai viņiem ir jāuzņemas latviešu valodas popularizētāja misija? Vai viņiem ir jālieto latviešu valoda? Tieši vakar bija saruna ar vienu kolēģi, kura stāstīja – bija situācija, kurā runājām krieviski, bet tad es pārgāju uz latviešu valodu, jo gribēju šo situāciju pārslēgt. Viņa teica – mani nolamāja ļoti sliktiem vārdiem par manu attieksmi. Viņa teica – es vairs nekad to nemēģināšu. Arī te es gribu teikt, ka nav tādu metodiku, kas tādā vidē, kāda ir mums, mācītu pamata nācijas iedzīvotājus, kā viņiem uzrunāt cilvēkus, kā reaģēt. Viņiem
ir jāizjūt šī misijas sajūta, ka es vēlos būt viens no tiem, kas palīdz cilvēkiem lietot latviešu valodu. Bet arī tiem, kas mācās, jābūt izpratnei par to, ka, lūk, cilvēki, kas ir mūsu vidē, viņi negrib mani pazemot par to, ka es nezinu latviešu valodu, viņi grib tikai labu, ja viņi pārslēdzas uz latviešu valodu.
Es domāju, ka tas ir ļoti sarežģīts sociālais process. Lai šāds sociālais process varētu notikt, varbūt ir nepieciešami tādi podkāsti, kā jūs organizējat, ir nepieciešamas nelielas reklāmas, kā uzvesties vienai pusei, kā otrai.
Te mēs nonākam pie nākamās problēmas, ka faktiski Latvijā pastāv divas telpas, divas kultūrtelpas, valodas telpas, informatīvās telpas. Vienā telpā dzīvo krievvalodīgie, otrā latvieši, un ļoti reti šīs telpas krustojas.
Jā, es domāju, ka ir ļoti labas dažādas integrācijas programmas, un tās nostrādā, bet tās skar tikai dažus simtus cilvēku labākajā gadījumā. Tam tomēr ir jābūt valsts redzējumam, kā abas šīs informatīvās telpas pārklāt, satuvināt, lai nebūtu tās robežas. Šobrīd pat visās programmās ir – "mēs viņus iekļausim", "mēs viņus integrēsim". Ja runājam par latviešu valodas kursiem, tad tie ir "viņiem", trešo valstu piederīgajiem. Pazūd tie, kas jau ir savējie, mazākumtautību pārstāvji. Tas ir atstāts pašplūsmā. Bez šaubām, es zinu argumentu, ka tik daudz jau integrācijas programmu ir bijis, bet varbūt tās programmas ir jāpamaina. Varbūt ir jāļauj sanākt kopā speciālistiem un izdomāt – nu, nenostrādāja vecās programmas, tradicionālā skolas sola metode, ir jāizveido un jāpamēģina jaunas formas. Ar vienu grupu kaut kas viens jāpamēģina, ar otru kas cits. Tikai kursi, kursi, kursi – tā nav panaceja.
Man personīgi ir bijušas situācijas, kad es cenšos runāt latviski, bet latviešu kolēģi man saka – Sergej, runā krieviski, tev tā būs vieglāk. Jā, man būs vieglāk, bet es gribu mācīties latviešu valodu. Kāpēc tā notiek?
Šīs situācijas varētu nosaukt par tādu lietderības koeficientu. Faktiski tajā brīdī valodas lietotājs domā par sevi. Pirmkārt, lai jūs izteiktos ātrāk, jo savā dzimtajā valodā cilvēks izsakās ātrāk. Otrkārt, lai viņš precīzāk saprastu to, ko jūs gribat pateikt. Kad cilvēks runā tajā valodā, ko viņš vēl tikai apgūst, viņš izvēlas tos vārdus no sava vārdu krājuma, ko zina. Šādās situācijās bieži vien pazūd valodas nianses. Tad, lūk, šai metodikai būtu jābūt tādai, lai to, kurš ir dzimtās valodas nesējs, motivētu, lai viņš tomēr veltītu šīs dažas sekundes jums, lai uzklausītu jūs, jo tas ir viņa laiks. Ja jūs kaut ko nepateicāt precīzi, viņš nesaprata, viņam ir jāpārjautā jums.
Esmu dzirdējis tādu paskaidrojumu, ka latviešiem nepatīk, ka latviešu valoda tiek kropļota.
Es domāju, ka tā ir atruna, lai nevajadzētu iedziļināties, jo tas prasa no manis laiku, tas prasa piespiešanos zināmu. Te ir ļoti svarīgs darbs ar valodas nesējiem. Lai cik tas nebūtu paradoksāli, ja mēs runājam par latviešu valodas lietojumu ikdienā, mums vairāk ir jāstrādā nevis ar tiem, kas mācās latviešu valodu, bet ar pamata nāciju. Ir ļoti svarīgi to saprast.
