Solveiga visu savu mūžu ir dzīvojusi Latvijā. Viņa uzauga ar vecmammas gādību. Savu dzīvi pavadīja sportojot, sportu viņa vēl joprojām aizrautīgi skatās pa TV.
Diāna (15): Kā jūs sauc?
Solveiga (73): Solveiga.
Diāna: Cik jums gadu?
Solveiga: Vakar bija dzimšanas diena un palika 73 [Intervija notiek 12. augustā – red.]
Hobiji
Diāna: Tad, kad jūs bijāt jaunāka, jums bija kādi hobiji?
Solveiga: Es biju sportiste.
Diāna: Ko jūs sportojāt?
Solveiga: Vieglatlētiku. Bet mans mīļākais sporta veids ir volejbols, galda teniss, nu tādas lietas...
Diāna: Man arī patīk spēlēt volejbolu, baigi forši. Man patīk māksla... es eju mākslas skolā.
Solveiga: Nu, tev ir labāk... Tajā laikā jau nebija mākslas nekādas...
Diāna: Nu jā, tādā veidā man paveicās.
Solveiga: Jā.... Un cik tev pašai gadiņu?
Diāna: Man ir 15, nu, paliks piecpadsmit 30. augustā.
Solveiga: Abas augusta meitenes.
Diāna: Jā.
Svarīgākais notikums
Diāna: Man jums jāpajautā, kas ir vissvarīgākais notikums jūsu dzīvē?
Solveiga: Kad mans dēls piedzima, tas ir svarīgākais notikums.. Jā. Tas ir svarīgākas, bet tagad jau izaudzis, dzīvo ārzemēs, nu reti mēs tā sazvanāmies.
Diāna: Kur viņš dzīvo?
Solveiga: Anglijā.
Diāna: Cik gadu viņam ir?
Solveiga: 57, jau vecs puisis ir. Mazmeitiņa centīga. Mūzikas skolā mācas.
Diāna: Kādu instrumentu spēlē?
Solveiga: Flautu.
Diāna: Es arī gribu mācēt kādu instrumentu spēlēt.
Solveiga: Es arī kādreiz mācēju, bet man nepatīk, man vairāk patīk sports.
Diāna: Ko jūs spēlējāt?
Solveiga: Es spēlēju.... Uz nerviem.. ha-ha-ha!
Diāna: Ha-haha!
Solveiga: Es jokoju, tā es ģitāru mācījos, bet es tikai sešas notis zinu, vairāk nezinu.
Diāna: Es ģitāru vispār nemāku spēlēt.. Es ukuleli kaut cik...
Solveiga: Ko tad?
Diāna: Ukuleli, tā ir arī tāda maza ģitāra, bet ar četrām stīgām.
Solveiga: Jā, esmu dzirdējusi un redzējusi tādu!
Diāna: Nu, jā, to es tā mazbišķiņ māku. Kas ir tāds moments, ko jūs nožēlojat? Kaut ko, ko jūs izdarījāt, nu kaut kā mācība, ko jūs guvāt tādu, ko jūs nedarītu atkal?
Solveiga: Man nav tādas, neko sliktu nevienam neesmu darījusi, un neviens man neko sliktu nav darījis.
Diāna: Tas labi.
Solveiga: Pati sev tikai sliktu daru – pīpēju, dzeru... Nu jā, kādreiz dzēru, tagad jau nedzeru. Paškritika vislabākā.
Diāna: Nu, jā, pamazām tie sliktie ieradumi jādzen prom.
Solveiga: Jā, jā, visi jau aizgājuši projām, tālumā jau.
Diāna: Tas jau labi.
Sapņi
Diāna: Tad vēl jautājums, kas ir jūsu vislielākais sapnis. kas vēl nav piepildījies?..... Piemēram, sapnis, ko jūs sapņojāt bērnībā vai pat tagad?
Solveiga: Nu, bērnībā visi sapņi piepildījušies, vienīgi nepiepildījās, ka te būšu.. Nu kāds sapnis tad var būt?
Diāna: Nu nezinu.. Piemēram, kaut kur aizceļot?
Solveiga: Nu ceļot.. tagad visur karš... lai aizceļot kaut kur.... Tā tas nekā nesanāk.. Tepat apkārt pabraukāt.. Līdz sacensībām kādām,.. Nu, tu zini, visi mēs tur sabraukājam.. Uz Tukumu mēs braucām, nu visur tur, kur vajadzīgs.
Diāna: Kaut kur ārzemēs arī esat bijusi?
Solveiga: Nē, nē... Man Latvijā patīk.
Diāna: Man arī.
Solveiga: Tagad bērni ņems, braukās.. Esmu piedzimusi Latvijā, un te es arī nomiršu, savā zemē.
Diāna: Savā dzimtenē.
Solveiga: Jā!
Diāna: Kas bija nodarbe, ar ka jūs nodarbojāties bērnībā? Kāda spēle?
Solveiga: Mana vecāmamma un es gājām uz mežu un ogas lasījām jau no bērnības. Odziņas, sēnītes mācējām lasīt.. Nu visu kaut ko tādu..
Diāna: Jā.
Solveiga: Pa dabu vairāk.
Diāna: Nu jā, tagad ir tās tehnoloģijas...
Solveiga: Jā, tagad neko jau tādu nedara.. Tagad jau nav, ko lasīt vairāk, visi izrādījuši visu pasauli... Nav, ko lasīt vairāk, visu mākslīgi taisa... Privātie meži.. Viss tikai mākslīgi.
Darba dzīve
Diāna: Kāda profesija jums bija?
Solveiga: Es par štancētāju strādāju dīzeļrūpnīcā. Detaļas taisījām visādas priekš vagoniem, priekš mašīnām. Tagad es nezinu, ko tur taisa. Garām esmu 100 reizes braukusi, bet nezinu, ko taisa. Rūpnīca uz vietas stāv, bet ko tur dara...
Diāna: Jūs vēl atceraties jūsu pirmo darbu?
Solveiga: Es biju saldējumu pārdevēja.
Diāna: Foršs darbs!
Solveiga: Nu mēs jau nestāvējām, mēs nēsājām, agrāk bija kastes, katrā 20 gabali saldējums, un mēs uzlikām uz pleciem, liek mākslīgo ledu iekšā un staigā pa vagoniem, nu pa Jūrmalu tagad.
Diāna: Jūs Jūrmalā dzīvojāt?
Solveiga: Jā, nu pēc tam sāku strādāt kioskiņos, bet kioskos nebija tik interesanti. Kad tu staigāji ar to kasti, tad bija interesanti. Viens nopērk, otrs nopērk, nu tā. Agrāk saldējumi bija garšīgi un lēti. Piecas kapeikas, kas tur ir.
Diāna: Tagad nu par 5 kapeikām neko nevar nopirkt.
Solveiga: Pat sērkociņu nevar nopirkt.
Diāna: Tagad saldējumus vairs nenēsā apkārt, bet ir tie stendi, un tur ir dārgi.
Solveiga: Jā!
Diāna: Trīs eiro viena bumbiņa, nu es to neuzskatu par normālu cenu.
Solveiga: Nu, tagad viņi ir garšīgi, bet agrāk saldējumi bija garšīgāki. No Lietuvas ved vienu saldējumu, viņš ir veikalos, tas ir visgaršīgākais!
Diāna: Kas savulaik bija jūsu mīļākais ēdiens?
Solveiga: Kartupeļu pankūkas vispār agrāk es mīlēju. Mums te arī taisa kartupeļu pankūkas, bet nav tas pats. Dikti patika kartupeļu pankūkas, kā vecāmamma taisīja.
Diāna: Cik jūs ilgi gājāt vieglatlētikā?
Solveiga: Murjāņu sporta internātskolā, uz turieni mani aizveda, kā viņu tikko uzcēla. Es neatceros, kurā gadā tas bija... 1962. laikam. Tagad jau viņi ir baigi sacēluši, agrāk bija viena pati skoliņa. Un viņi savāca vislabākos sportistus no visām skolām, un veda uz to sporta skolu. Ja tev labi sanāk, tad tu tur paliec, ja ne, tevi sūta atpakaļ. Tā es tur paliku un volejbolu spēlēju.. Pa Krieviju braukājām. Es biju komandas kapteine. Un tā arī ar laiku aizgāju projām, uz darbu. Palīdzēju ar naudiņu, mamma bija viena pati, un es biju vecākais bērns.
Diāna: Cik gados jūs sākāt strādāt?
Solveiga: Ļoti agri es sāku strādāt... No kādiem 12 gadiem.
Diāna: Tagad tu 12 gados īsti nevari dabūt darbu..
Solveiga: Nevar, nevar.
Diāna: Man vasaras beigās paliek 15, un visi no tiem darbiem, kas nav saistīti ar dārzkopību, ir no 15 gadiem... Tāpēc nesanāk pastrādāt.
Solveiga: Nu jā, mums jau tā nebija.. Bet te nāk daudz brīvprātīgo, te ir spēles, un jaunieši te nāk un spēlē.. Kurš gudrāks, tas šahu, kāds novusu, galda tenisu, es jau labprāt spēlētu galda tenisu, bet es ar ratiem... Bet ir cilvēki, kas spēlē pat ar ratiem, esmu redzējusi pa TV. Pat skaudību dabūju no tā, cik smuki spēlē.
Diāna: Kā sauc jūsu mazmeitu?
Solveiga: Sintija... Par Sinču saucu..
Diāna: Cik viņai gadu?
Solveiga: 12. Viņa vakar bija atbraukusi, viņa nedzīvo ar tēvu... Tēvs Anglijā, meita Latvijā. Tagad reti zvana.. Agrāk tā biežāk, bet vakar piezvanīja uz dzimšanas dienu.. Vārdadienā apsveic. Nu, notikumu laikā zvana.
Diāna: Kā jums liekas, kas ir vislielākā atšķirība mūsdienu bērniem un kad jūs bijāt bērns?
Solveiga: Es tev pateikšu, zini, ko Diāniņ, agrāk bērni bija labāki.. Šitie tagad bērni.. Kā kurš audzināts.. Drausmīgi vispār.. Tā paskatās no malas vien, bet tu jau arī pateikt neko nevari, tās mammas pilnīgi brūk virsū tev uzreiz!
Diāna: Jā, ļoti aizstāvīgas.
Solveiga: Jā tādā ziņā saproti.. Nekāda pieklājība viņiem nav. Mūsējie bija labāki.
Diāna: Jums bija sapņu profesija?
Solveiga: Nē, man nav tāda bijusi, kā dzīve iet, tā iet.
Diāna: Jūs visu savu mūžu nodzīvojāt Jūrmalā?
Solveiga: Piedzimu Dobelē, tad mamma apprecējās, pārbraucām uz Ķemeriem, varēja agrāk tos dzīvokļus ātri dabūt, nu nevis dzīvokļus, bet istabiņas.
Diāna: Vai jums arī bija kādi lauki radiniekiem, kur aizbraukt?
Solveiga: Jā, patēvam bija, tur bija māja, kur braucām, tāda smuka vieta.. Nu jā, labi, es domāju, ka parunājām, un viss, ja?
Diāna: Es domāju, jā!!
