CEĻVEDIS:
Redzamais un neredzamais piesārņojums
Sanita Rībena: Reizēm par Rīgu un Latviju saka, ka te esot ļoti tīrs. Tu esi pabijusi vairāk nekā 80 valstīs. Izkāpjot no lidmašīnas vai no autobusa, vai no jebkura cita pārvietošanās līdzekļa – kāds lielākoties ir pirmais iespaids?
Zane Eniņa: Tā ir taisnība, ka, atbraucot mājās, viss šķiet ļoti tīrs. Pirms es sāku aktīvi ceļot, man likās, ka arī Latvijā ir daudz ko darīt – ar to pašu atkritumu savākšanu un tamlīdzīgi. Tagad, pēc ilgāka ceļošanas laika, es pilnīgi piekrītu tiem, kas saka, ka Latvija ir tīra. Protams, vienmēr ir ko darīt, ko uzlabot. Pārējā pasaule ir, nu tā uz aci, ārkārtīgi dažāda. Ir pasaules reģioni, piemēram, Āzija vai Dienvidamerikas daļa, kur diemžēl tas redzamais vides piesārņojums ir ļoti, ļoti izteikts.
Kā tas ir? Tu, piemēram, ej pa ielu un tev pretī lido maisiņš?
Ir arī tādi skati. Tā var notikt arī Rietumu valstīs, arī Ziemeļamerikā, bet tādus atkritumu laukus, kādi ir, piemēram, Āzijas ielās vai pludmalēs, tos ir grūti aprakstīt. Kad mēs ceļojam, mums jau parasti gribās redzēt kaut ko skaistu un arī piefiksēt kaut ko skaistu. Kad es savā blogā fiksēju to, ko es pieredzu, tad tā proporcija nebūs tāda kā dzīvē. Es parādīšu arī atkritumus un neglīto, bet tas, protams, būs mazākā proporcijā, nekā tas ir reāli dzīvē. Visbiežāk tas ir stāsts par plastmasas piesārņojumu, par petu [PET pudeles – red.], par dažnedažādiem plastmasas atkritumiem, kas mētājās ielās, pludmalēs, visur dabā.
Kad tu saki ka tu saki "plastmasas atkritumi", tu ar to domā saldināto dzērienu pudeles? Mēs varbūt varētu vizualizēt.
Tie ir maisiņi, pudeles, dakšiņas, nazīši, šķīvīši, zobu birstes – viss, ko mēs spējam iedomāties, kas tiek ražots no plastmasas. Āzijā ir arī tādi [no mūsu perspektīvas skatoties] diezgan jocīgi paradumi un tradīcijas. Piemēram, mēs parasti dzeram līdzņemamo kafiju krūzītēs, bet Āzijā diezgan bieži tev kafiju ielej plastmasas maisiņā. Sākumā likās ārkārtīgi dīvaini un neparasti, tad, protams, pierodi. Bet tad jautājums, ko tu ar šo maisiņu dari, un tas ir atkal tāds tradīciju jautājums. Esmu dzirdējusi, droši vien arī klausītāji ir dzirdējuši par teoriju, kāpēc tas tā notiek. Ka senatnē tad, kad cilvēks apēda, piemēram, banānu, viņš iemeta mizu krūmos, un viss bija kārtībā. Tagad viņš to pašu izdara ar kafiju – viņš izdzer, maisiņu ielidina krūmos un neredz vispār nekādu problēmu, Tas man šķiet diezgan šausmīgi. Es esmu mēģinājusi ar cilvēkiem par to runāt gan dusmīgi, gan mierpilni, bet viņi īsti nesaprot.
Varbūt vari pastāstīt par kaut kādām valstīm, kur tu izkāp no lidmašīnas (vai no kāda cita ir transportlīdzekļa), un ir ļoti tīrs?
Protams, arī tādas valsts ir gana daudzas, piemēram, Singapūra, kur ir grūti atrast izsmēķi vai konfekšu papīriņu uz ielas. Arī Eiropa un Ziemeļamerika ir salīdzinoši tīras. Protams, tas atkarīgs arī no tā, kāda pilsēta, kāda vieta, kāds rajons – jebkur mēs varam atrast kaut kādus nomaļākus rajonus vai degradētas teritorijas. Bez tam ir lietas, ko mēs varam ar acīm redzēt, un ir piesārņojums, ko mēs īsti neredzam, kaut kāds pēcindustriālais piesārņojums. Šajā ziņā varu minēt Kanādu, kas ir diezgan tīra valsts. Es atceros reizi, kad mēs ar ceļabiedru klīdām pa kādu kalnu taku, es biju salasījusi un apēdusi vairākas savvaļas ogas. Pēc brītiņa ceļabiedrs man parādīja plāksnīti, kur bija rakstīts, ka šeit kādreiz bijusi industriālā ražošana, tāpēc vidē ir smagie metāli, un viņi iesaka pilnīgi neko neēst. Protams, no pāris ogām nekas traks jau nav, taču fakts kā tāds – ar aci šī vieta varbūt izskatās ārkārtīgi tīra un skaista, bet tā zeme ir piesārņota, un jautājums, cik ilgā laikā tā atgūsies un vai vispār atgūsies.
Protams, ja mēs runājam par urbāno vidi, tad gaisa kvalitāte ir milzīga tēma. Šeit mēs to tā īpaši nejūtam. Varbūt dažas reizes gadā, kad mums kādus Āfrikas putekļus atpūš vēji. Lielajās pilsētās, piemēram, Šanhajā, Pekinā vai Seulā – tur es sapratu, ko nozīmē smogs – tu vispār neredzi zilas debesis. Piemēram, Seulā viņiem televīzijas tornis gandrīz katru dienu bija citā krāsā. Es prasīju, vai un kāda tam ir nozīme. Man atbildēja, ka tas ir tāpēc, lai cilvēki zina, vai ir jēga vispār braukt skatīties no šī torņa pilsētu. Akarībā no gaisa piesārņojuma attiecīgajā dienā tornis ir noteiktā krāsā. Tajā dienā, kad mēs bijām, tad bija, es tagad neatceros, dzeltens vai kādā citā krāsā, un viņi teica: "Nē, mēs varam nebraukt augšā, mēs neredzēsim pilsētu." Tā kā tā ir arī tāda milzīga problēma.
Vai bija kāda vieta, kas tevi pārsteidza? Tev bija kaut kāda veida ekspektācijas attiecībā uz to, ko mēs šobrīd apspriežam, un nē, tur ir ļoti tīrs vai ļoti netīrs, vai kaut kas pilnīgi citādāks.
Laikam viens no pārsteigumiem bija Amerikas Savienotajās Valstīs. Mēs visi it kā zinām, kas ir nafta, kas ir degviela, bet mēs tomēr esam valsts, kas patērē, nevis iegūst šo degvielu. Reiz es braucu gar industriālo rajonu, kur notiek degvielas ražošana, un redzēju rūpnīcas kompleksus vairāku kilometru garumā.
Tu vienkārši brauc, un tas nebeidzas. To ir arī ārkārtīgi grūti iztēloties, un tas man bija diezgan liels šoks.
Es sapratu tās industrijas milzīgumu. Šeit mēs runājam, ka ir dažādi veidi, kā auto var tikt uz priekšu. Tur es apjautu naftas industrijas apjomu, un tas bija pārsteidzoši un nedaudz biedējoši.
Rīga salīdzinoši ir superattīstīta
Mēs plūstoši un man liekas pārgājuši pie nākamās tēmas. Parunājam par transports un pārvietošanos tajās valstīs, kur tu esi bijusi.
Es esmu diezgan liela sabiedriskā transporta fane. Man šķiet, ka jebkuru zemi tu vari labi iepazīt, pabraucot ar šīs valsts sabiedrisko transportu, tāpēc, lai kur es būtu, parasti cenšos izvēlēties tos transportlīdzekļus, ar ko brauc vietējie. Tas parasti ir arī ekonomiski pamatoti, bez tam tas iedod vietējās valsts sajūtu. Lielākoties sabiedriskais transports eksistē visur, tikai iespējas saprast pārvietošanos ir ļoti dažādas.
Starp citu, Rīga tādā ziņā ir superattīstīta. Mēs varam paskatīties dažādās lietotnēs. Mums ir autobusu saraksti. Nu, un, protams, tad ir Seula Dienvidkorejā, kur tu sēdi pieturā uz apsildāma soliņa un skaties tiešsaistē, pēc cik minūtēm būs tavs transports.
Ir tādas vietas, kur tu ļoti viegli vari orientēties, piemēram, paņem "Google Maps", ieliec savu mērķi un tev visu precīzi parāda. Un tad ir valstis vai vietas, kurās tu vienkārši runā ar cilvēkiem, jo citu iespēju nav. Par pieturu liecina tikai dažu cilvēku pulcēšanās kaut kur ielas malā, un arī tad visiem domas dalās par to, vai būs autobuss, kad tas būs, uz kurieni brauks un tamlīdzīgi. Tad ir zemes, kā spilgtāko piemēru gribu minēt ASV, kur kur cilvēki ļoti mīl personīgo transportu. Tur es esmu bijusi vienlaikus gan pārsteigta, gan arī dusmīga. Pirms dažiem gadiem, kad viesojos Maiami, izdomāju, ka došos īsā izbraucienā ar kruīza kuģi. Es prasīju, kāds sabiedriskais transports brauc uz ostu – uz lielu ostu, no kuras atiet milzum daudz kuģu. Man teica, ka nav šāda transporta. Es paņēmu savu koferīti un vienkārši gāju pa šoseju vairākas stundas, jo nolēmu – nē, es principa pēc neņemšu taksi. Aiziešu kājām. Es arī aizgāju. Kā var būt tik milzīgs transporta centrs, uz kuru nav sabiedriskā transporta! ASV daudz brīnišķīgu lietu – sistēmas, cilvēki, nacionālie parki, bet nu sabiedriskais transports nav viņa stiprākā puse.
Vai ir kāda vieta, kur tu esi bijusi, kur cilvēki pārvietojas galvenokārt kājām? Vai varbūt izmanto zirgus vai kamieļus?
Ir vietas, kur tu vienkārši nevari citādāk tikt uz priekšu, piemēram, kalnu ceļš kaut kur Dienvidamerikā. Es bieži stāstu atgadījumu par to, kā mēs ar vienu ceļabiedru apmaldījāmies Peru džungļos. Mēs nonācām ciematā, kur tuvākais ar mašīnu izbraucamais ceļš ir trīs stundu attālumā. Tā nu vai nu ej kājām vai jāj ar zirgu, bet mašīnu tur nav.
Ko jūs darījāt?
Gājām! Protams, ir vietas, kur ļoti brīnišķīgi tiek izmantots velotransports. Kopenhāgena ir pirmā, kas man nāk prātā kā vieta, kur mašīnas nav prioritāras, un cilvēki daudz staigā kājām, brauc ar velosipēdiem vai kādiem citiem mazajiem mobilitātes līdzekļiem.
Parunāsim mazliet par upju transportu. Rīgu uz pusēm sadala Daugava – domāju, ka neesmu vienīgā, kas ir prātojusi, cik žēl, ka tajā ir daži kuģīši, kuri galvenokārt domāti tūristiem. Bet nav kā agrākos laikos, kad mēs skatāmies vecas fotogrāfijas, tur var redzēt, ka ir pārcēlāji vai kaut kāds ūdenstransports, ar ko vari aizbraukt uz Jūrmalu, piemēram. Vai esi bijusi vietās, kur ērtāk ir pārvietoties pa ūdeni?
Es tev piekrītu. Man arī ir ļoti žēl, ka Rīgā, piemēram, mēs nevaram pa pāris eiro ar sabiedriskā transporta biļeti aizbraukt uz, piemēram, Bolderāju. Latvijas situācijas dēļ man vienmēr bija šķitis, ka ūdenstransports ir kaut kas dārgs un ekskluzīvs. Piemēram Brisbenā, Austrālijā, viņiem ir transporta biļete, kas der gan autobusam, gan kuģim. Indonēzijā cilvēki tieši tāpat kā mēs aizejam uz autoostu un iesēžamies autobusā, piemēram, uz Liepāju, tāpat viņi aiziet uz prāmju termināli, nopērk biļeti un par dažiem eiro aizbrauc, teiksim, uz četru stundu attālumā esošu salu, un tas nav nekas ekskluzīvs. Tas ir ļoti ierasts pārvietošanās līdzeklis, un man tas šķiet skaisti. Es gribētu pieredzēt, ka arī mēs līdzīgi varam šķērsot Daugavu.
Izšķērdīgums un taupīgums – vai ir kādi spilgti piemēri, kas tev nāk prātā?
Viena aina, ko es varu uzzīmēt: Amerikas Savienotās Valstis, milzīgs lielveikals, cilvēki, kas brauc no tā ārā. Viņi sēž uz tādas kā iepirkumu mašīnītes, kur ir grozs. Tajā ir vienkārši nenormālākais pārtikas krājumu daudzums. Protams, no vienas puses nav slikti, ka cilvēki nebrauc gluži katru dienu uz veikalu, šādi varbūt ietaupot degvielu. Taču nopirktās pārtikas apjoms ir tiešām, tiešām mums nesaprotams. Ja viņi to visu patiešām arī apēstu un izmantotu, tas būtu viens stāsts, bet diezgan daudz no šīs pārtikas aiziet postā.
Iepretim droši vien var likt to pašu Āziju, kur cilvēki no rīta pamostas, izberzē acis un aiziet pie kaimiņa uz mazu ielas bodīti. Tur nopērk sauju rīsu, kurā ir iemaisīta ola, paēd savas brokastis un dodas dienas gaitās.
Kā ceļotāja tu esi bieži arī palikusi gan pie vietējiem, gan izmantojusi "Airbnb". Vai ir bijis kaut kas, kas tev ir pārsteidzis?
Paliekot pie cilvēkiem mājās, var labāk šo valsti iepazīt, tāpēc es, ceļojot pa noteiktiem reģioniem, cenšos izmantot kaučsērfingu [platforma, kur cilvēki bez maksas piesakās pārnakšņot pie kāda – red.] vai "Airbnb" [īstermiņa naktsmītņu īres platforma – red. Jo tad tu vari redzēt, kā cilvēki tur dzīvo. Bet dažreiz, protams, rodas nelieli pārpratumi. Man nāk prātā Bali, kas droši vien vairumam cilvēku saistās ar ļoti skaistām viesnīcām, šūpolēm virs džungļiem un krāšņiem ūdenskritumiem. Es šajā vietā biju ielikusi sludinājumu, ka meklēju naktsmājas. Atsaucās vietējie jaunieši. Kad es tur ierados, izrādījās, ka tā ir apmēram trīs reiz trīs metru mājvieta; tajā nakšņo un ēd abi jaunieši, un arī man tur paredzēts matracītis gulēšanai. Jumts šai mājvietai bija, bet logi un durvis – ļoti nosacīti. Blakus bija maziņa sanitārā telpa. Viņiem nepietika uzņemt vien mani, naktī, kad es gulēju, uzradās vēl sešu cilvēku kompānija, lai atstātu savas somas pirms lidojuma.
Es to uztvēru kā nosacīti smieklīgu dzīves pieredzi, jo, protams, es droši vien varēju aiziet uz hosteli un par dažiem eiro gulēt labākos apstākļos, bet cilvēki dalījās ar to, kas viņiem ir, un es to ņēmu par labu.
Jāņu tēja Čīles kalnos
Parunāsim par pārtiku. Tajās valstīs, kur tu esi bijusi – vai varam runāt par kādām tendencēm dažādās vietās, kāda veida pārtiku cilvēki biežāk izmanto, vai arī tas tomēr vairāk ir atkarīgs no subkultūras un sociālā slāņa?
Te atkal ir jāpiesauc tās pašas Amerikas Savienotās Valstis, kurās ir diezgan populāra pusfabrikātu lietošana. Man šķiet, ka tur pārtika ir viena no negaršīgākajām, vismaz no tā, ko es esmu baudījusi. Savukārt valstīs, kas ir ekonomiski varbūt ne tik attīstītas, man šķiet, ka pārtika ir labāka. Viņi vai nu audzē paši vai pērk tirgū, vai arī jau pagatavots ēdiens ir gana pieejams. Un jā, es esmu milzīgs pašaudzēšanas fans. Es pati arī ar to nodarbojos, un man liekas, ka tā ir viena laba lieta, ko mēs Latvijā esam brīnišķīgi saglabājuši. Mums ir prasmes un iespējas gan izaudzēt pašiem savu pārtiku, gan arī mēs dodamies dabā. Mēs vācam sēnes, ogas, augus un protam to gudri pielietot. Man šķiet, ka tas ir kaut kas ārkārtīgi unikāls un brīnišķīgs, kas ir mūsu reģionā. Ar dziļu interesi skatos, ja kaut kur citur pasaulē cilvēki dara ko līdzīgu.
Piemēram?
Reiz Kiprā paliku pie vienas sievietes, viņas mamma ir ļoti liela dabas mīļotāja. Mēs vairākas stundas sēdējām ar saviem telefoniem un rādījām viena otrai dažādus augus. Viņi, piemēram, vāc savvaļas artišokus. Faktiski katrā vietā ir kaut kādas tradīcijas, kā viņi prot dabas produktus savākt. Protams, ir valsts, kur cilvēki to ir aizmirsuši. Tajā pašā Ziemeļamerikā, Kanādā es devos mežā, lasīju brūklenes, baravikas un apšubekas, un cilvēki uz mani skatījās tā, kā es būtu mazliet dīvaina – nu kā tu tiešām zini, ka to var ēst? Cilvēki netic, ka tu vari vienkārši aiziet dabā un ka tajā savāktais ir labs, un to var izmantot. Protams, nevajag kaut kur Dienvidamerikas džungļos raut visas lapas pēc kārtas un bāzt mutē. Tur vajag kādu vietējo cilvēku, un ja tev gadās kāds gudrinieks blakus, tad tas ir ārkārtīgi interesanti un vērtīgi.
Tiesa, reiz es nonācu Čīlē, tādā kalnainā apvidū, gāju pa pļavu un pēkšņi redzu – tur aug asinszāles, pelašķi, zilgalvītes, tā bija tik skaista satikšanās! Tāda Jāņu sajūta atnāca.
Daļu savācu, izvārīju tēju, un biju ļoti priecīga sajust tādu kā mājas sajūtu, esot tik tālu no Latvijas.
Es saprotu, ka tu esi makšķerējusi ne tikai Latvijā, bet arī eksotiskākās vietās.
Jā, man ir gadījies būt vairākās zemēs kopā ar cilvēkiem, kas prot makšķerēt. Īpaši palikusi prātā reize Kaboverdē, toreiz es kaučsērfoju pie viena jaunieša, mēs aizgājām uz okeānu un ar ļoti, ļoti primitīviem līdzekļiem paši uztaisījām makšķeri. Noķērām diezgan pieklājīgas zivis un pagatavojām pusdienas. Tā kā arī tā var tikt pie pārtikas.
Ceļošana kā iespēja novērtēt labo savās mājās
Parunāsim ne tikai par slikto, bet arī par labo, jo pasaulē ir arī dažādas labas tendences.
Jā, tā tas tiešām ir. Es domāju, mēs arī uz Latviju skatoties to varam redzēt. Piemēram, pajautājot paši sev, cik cilvēki šķiroja atkritumus pirms 20 gadiem un cik to dara šodien. Droši vien statistikas dati to parādītu precīzāk, bet mana sajūta saka, ka esam daudz rūpīgāki šķirotāji. Protams, vienmēr ir kur augt un kur mainīties, bet apziņa un tradīcijas mainās.
Ja [runājam] par kaut kādiem pasaules piemēriem, par to pašu plastmasu, tad viens no jaukajiem piemēriem bija Kambodžā. Kā jau stāstīju, atkritumi ceļmalās tur ir redzami diezgan bieži. Nonākot kādas pilsētas nomalē, es pamanīju, ka cilvēki darina diezgan skaistus paklājus un trauku paliktņus. Izrādās, tie bija pagatavoti no plastmasas maisiņiem, protams, attīrītiem un izmazgātiem.
Manuprāt, milzīga tēma, uz ko cilvēkiem vajadzētu skatīties – kā tos produktu produktus vai vielas, no kā tie tiek taisīti, vēlreiz izmantot. Man nāk prātā lietoto riepu pārstrāde, piemēram, ceļa segumā vai uz kafijas biezumiem audzētas sēnes.
Viena no neparastākajām vietām, kur es esmu bijusi, ir Aurovile Indijā. Tajā ir pulcējušies cilvēki no visas pasaules, kuri grib dzīvot saskaņā ar sevi, ar dabu, ar iekšējo pasauli, tur tiek daudz praktizēta joga, audzēti ekoloģiski dārzeņi un tamlīdzīgi. Tā vieta bija arī ļoti ekoloģiski skaista, jauka, zaļa. Man iegadījās būt šai vietā brīdī, kad tā svinēja 50 gadu jubileju. Es satiku vienu vīru, aprunājos ar viņu un, ja ne viņš, tad man nebūtu ienācis prātā, ka vēl nesen šī vieta izskatījās citādāk. Viņš saka, jā, protams, te ir uzceltas mājas, ir pabeigts lielais meditāciju kupols, bet vispārsteidzošākais ir tas, ka pirms 50 gadiem šeit bija faktiski tuksnesis – daži nīkulīgi koki, sausa, izdegusi zeme. Un tagad mēs sēžam milzīgu koku ēnā. Tas notiek diezgan ātri, ja mēs dabai netraucējam un mazliet pat palīdzam.
Tas man lika aizdomāties, ka varbūt viss nav tik traki.
Vai ir kaut kas tāds, ko tu esi novērojusi svešās zemēs un ko mēs varētu pārņemt šeit Latvijā?
Pirmkārt, ir daudzas foršas lietas, kas pie mums ir un ko mums nevajadzētu pazaudēt, bet izcelt pasaules kontekstā. Kaut vai tā pati dabas pazīšana – man tā šķiet ļoti, ļoti liela vērtība.
Tad ir tas ko es sapratu, atbraucot mājās no Dienvidkorejas – pirms ceļojuma viena sieviete man lūdza pievērst uzmanību inovācijām kāda maza projekta ietvaros. Sākumā es domāju, ka ir jāskatās uz lielām tehnoloģiskām lietām, kā viņiem, protams, arī netrūkst. Bet tad es sapratu, ka viņiem tās inovācijas ir ikdienā. Es jau minēju tādu mazu sīkumu kā apsildāmo autobusu soliņu, kas tiek barots ar saules bateriju, ziemā cilvēkiem ir patīkami uz tā sēdēt. Vai, piemēram, ieejot labierīcībās un atverot ūdens krānu, uz krāna ir "aukstais ūdens", "karstais ūdens" zīmes arī Braila tekstā. Vai arī visur, kur ir kāds stāvāks kalns vai ceļš, kam jātiek pāri, būs vai nu lifts vai eskalators, lai cilvēki, kuriem ir grūti pārvietoties vai kuriem ir bērnu ratiņi vai velosipēdu, var ērti tikt pāri. Šādas it kā mazas mazas lietas padara cilvēka dzīvi ārkārtīgi ērtu, un man liekas, ka tas ir kaut kas tāds, kas bieži vien neprasa milzīgas investīcijas.
Varbūt tu kaut ko ļoti būtisku nepieminēji šajā sarunā?
Man šķiet, ka tā pasaule ir skaista tāpēc, ka ir dažāda. Mēs varam viens no otra mācīties, un tas mums arī jādara.
Tas, ko man vēl ceļošana ir iedevusi, ir spēja novērtēt. Es vienmēr esmu zinājusi, ka Latvija ir ļoti īpaša un skaista vieta, bet jo ilgāk es ceļoju, jo vairāk es to apzinos, cik forši ir atbraukt mājās un būt mūsu vidē, mūsu dabā.
Protams, ka mums arī ir problēmas, kuram tad nav, bet vispār mēs dzīvojam ļoti, ļoti skaistā un īpašā vietā.
