Kas ir "Normāla ģimene"?
Latvijas Radio oriģinālpodkāsts "Normāla ģimene" vēstī par dažādu ģimeņu attiecībām. Ģimenes bez intervētāja klātbūtnes spriež par attiecībām un dzīvi ar bērniem, ļaujot pastarpināti būt klāt viņu privātajā sarunā.
Raidierakstu klausies lielākajās straumēšanas vietnēs, kā arī Latvijas Radio mājaslapā un mobilajā lietotnē: https://ej.uz/LR_NormalaGimene
► Kā tapa otrā sezona, lasi šeit.
Rozā brilles un to nokrišana
Elizabete un Edgars iepazinās brauciena laikā uz Gruziju un sāka dzīvot kopā aptuveni divus mēnešus pēc iepazīšanas, kad pāra statusā bija aizvadīts labi ja mēnesis. Abu attiecības, kuras vēlākā posmā raksturoja ilgstoši centieni tikt pie mazuļa, iesākās ar "viltus grūtniecību" – Elizabete sliktas pašsajūtas vadīta uztaisīja grūtniecības testu, kurā uzrādījās divas svītriņas. Galu galā sliktā sajūta bija izskaidrojama ar nieru apsaldējumu, un slimnīcā Elizabetei pateica – nē, jūs neesat stāvoklī.
"Toreiz, kad tu man to pateici, bijām gultā, un es gulēju ar seju pret sienu," atceras Edgars. "Tobrīd pie sevis nodomāju – bāc! Biju vienlaikus priecīgs un nobijies, jo dzīve vēl nebija sakārtota, turklāt mēs izsargājāmies, lai gan ne ar to drošāko metodi. Mēs vēl nedzīvojām kopā, bet šī "viltus grūtniecība" lielā mērā arī bija iemesls, kāpēc sākām dzīvot kopā."
Elizabetei tas bija rozā briļļu periods, un brīdī, kad bija aizdomas par grūtniecību, šķita – varbūt viss notiek, kā jānotiek. "Attiecību sākumā tu gribi saglabāt drošību, ka tās turpināsies, un bērns it kā šķita sniedzam to drošību, lai gan šāda doma, protams, nav pareiza," spriež Elizabete. "Bet kaut kādā ziņā tā ekstrēmā situācija, nosacītā krīze mūs satuvināja. Es redzēju, ka varu uz tevi paļauties, jutos droša, un tu runāji par darba situācijas sakārtošanu…"
Viņa piebilst, ka pēc kopā pavadīta gada, diviem jau šķita, ka nav tas labākais brīdis bērnam: "Mēs strīdējāmies visu laiku. Tobrīd sākumā ar rozā brillēm es biju daudz gatavāka."
Elizabete un Edgars vairs šādas ups situācijas ar grūtniecību nepiedzīvoja, viss izvērtās gluži pretēji – ar ilgstošas neauglības pieredzi.
Elizabete salīdzina: "Es šobrīd domāju par visiem mūsu agrākajiem pirmsmētras konfliktiem un sarežģījumiem – man vienmēr bija nemiers par visu materiālo, par finansiālo pusi; vienmēr kaut kā pietrūka. Arī tu man pārmeti, ka man nekad nebūs labi, bet, kopš piedzima Mētra, man vairs nav tās sajūtas. Tagad šķiet, ka visa vienmēr bijis pietiekami, ka varam atļauties visu, ko gribam, un ja arī uzreiz nevaram – no big deal [nav liela bēda – red.]. Bērns droši vien dod to piepildījumu, vērtību līdzsvarošanos, bet, no otras puses, iespējams, arī tieši dzinuli visu finansiāli sakārtot."
Edgars atzīst, ka pašā sākumā to pašu rozā briļļu iespaidā bija centies radīt finansiāli uzticamāka partnera iespaidu, kas tomēr nepiepildījās. Šis faktors ilgstoši bija attiecību krīžu centrā, jo sākums bija ielicis "nepareizus rāmjus" un gaidas vienam pret otru. "Tu mēģināji atstāt uz mani iespaidu, ka esi finansiāli stabils un ka uz tevi var paļauties, kaut faktiski tā nebija. Savukārt es savos 24 gados biju tusētāja, un sevi arī pozicionēju kā bohēmisku brīvās dzīves mīļotāju," saka Elizabete. "Tāds varbūt tajā brīdī arī bija mans dzīvesstils, bet tāda nebija mana vīzija par tālāko dzīvi. Es droši vien koķetējot to iespaidu par brīvdomību pastiprināju; patiesībā redzēju tevi kā stabilu partneri, kāds tu nebiji, bet tu varbūt domāji: ai, šitai jau neko nevajag, varēšu arī būt brīvdomātājs, nevajadzēs māju, mašīnu, ceļojumus…"
Edgars prāto, vai meklējam partneros šķietami "pabeigtus" raksturus, kuros nav nepilnību un kuri paši zina, ko vēlas. "Sākumā es tevī redzēju cilvēku, kam ir nepilnības, kam es varētu būt noderīgs, atbalstošs," viņš saka. "Bet laika gaitā sapratu, ka esmu kopā ar cilvēku, kurš raksturā ir spēcīgs un zina, ko grib, kuru man nevajag "stiept uz muguras", tādējādi ļaujot sev justies noderīgākam."
Elizabete atzīst, ka ir dominanta un pieprasoša. "Biju arī privātīpašnieciska, bet tagad tā fāze laikam ir beigusies," viņa saka. "Man šķiet, ka savā ziņā esmu ģimenes galva, – tā, kurai ir vara, kas izdomā, kas un kā tiks darīts. Agrāk šķita, ka varu panākt ar tevi teju visu, ko vēlos, vienmēr var notikt pa manam prātam, bet vairs negribas manipulēt – manipulācijas spēja vairs galīgi nešķiet forša īpašība, kuru izmantot attiecībās…"
Ģimenes pieauguma gaidās
Pirmo kopdzīves laiku toreiz vēl tā dēvētajā maskačkā Edgars atceras kā vienu no labākajiem posmiem attiecībās: "Mums īsti nebija naudas, un mēs ļoti daudz laika pavadījām kopā; reti izklaidējāmies. Mums bija tik vien kā aizdotais projektors, uz kura skatījāmies filmas, un varējām atļauties vienu aliņu vakarā. Tad bija "Miera ielas laiks", kad gan ļoti daudz strīdējāmies, – tas bija tāds rozā briļļu nokrišanas posms, bet arī laiks ceļā uz laulību."
Elizabete smejas – atceroties šo posmu, ir brīnums, ka viņi vispār apprecējās: "Tieši periodā pirms kāzām mēs visu laiku strīdējāmies; man visu laiku viss bija slikti: greizsirdības lēkmes, aizvainojums jau no attiecību sākuma."
Abi atgriežas pie jau iepriekš teiktā, ka attiecībās nebija ielikti pareizi pamati, tāpēc otrais kopābūšanas gads bijis "šķobīgs".
"Parasti jau saka, ka ar kāzām nekas neatrisinās, bet mums kaut kas tiešām sāka sakārtoties," atceras Elizabete. "Nebija tā, ka gribēju pēc iespējas ātrāk apprecēties, bet laikam jau strīdi bija tāpēc, ka es jutos nedroši un baidījos; pēc kāzām vairs nebaidījos – man bija pārliecība, ka tu mani mīli un gribi būt kopā."
Kādu laiku pēc kāzām abi dzīvoja saticīgi, taču drīz pienāca laiks, kad abi sāka domāt par bērna ieņemšanu. Abi atmeta smēķēšanu un alkohola lietošanu, un šķita: ja būsim superveselīgi, drīzumā pieteiksies bērns. Taču tā nenotika. Edgars saka: "Līdz brīdim, kad pirms diviem gadiem aizgājām pie auglības speciālista, šķita – nu, nesanāk, bet varbūt, ka necenšamies pietiekami daudz…" Bet Elizabete piebilst: "Tas bija periods, kad zināju, ka vajadzētu aiziet pie ginekoloģes, bet negribējās – zināju, ka iešu, būs pārbaudes, par to būs jāsāk stresot. Un vēl zināju, ka tad iestāsies periods, kad teiksim: "Mums ar šo ir problēma", tā būs jāsāk risināt, apzināti uz to iet… gribējās, lai viss notiek brīvi, plūstoši, it kā pats no sevis…"
Ginekoloģe Elizabetei izrakstīja progesteronu, viņa palika stāvoklī, bet piedzīvoja spontāno abortu. "Tas bija grūti, bet tobrīd likās, ka viss tomēr varētu salīdzinoši ātri atrisināties," atceras Elizabete. "Arī ginekoloģe teica, ka tā ir zīme, ka var sanākt, tikai jāturpina." Taču pagāja pusgads, gads, un jauna grūtniecība neiestājās. Abi veica analīzes, tajās nekas neatklājās, tāpēc devās pie auglības speciālista. "Sanāk, ka pagāja kādi pieci gadi no brīža, kad apzināti nolēmām censties tikt pie bērna, līdz brīdim, kad pieteicās Mētra," rēķina Edgars. un piebilst: "Tu mani turēji aizdomās, neraugoties to, ka visas analīzes man bija kārtībā!" Elizabete smejoties paskaidro: "Jo tu aizgāji pie kaut kāda kreisā ārsta… Turklāt es visu turēju aizdomās – domāju, varbūt mums nav lemts būt kopā, varbūt neesam viens otram "īstie", varbūt tas, ka man nav lemti bērni, ir bioloģiski determinēts…"
Nākamais risinājums, ko izmēģināt, jau bija medicīniskā apaugļošana, bet, lai varētu pierakstīties uz valsts apmaksāto procedūru, pirms tam Elizabetei bija jāveic olvadu caurlaidības pārbaude. "Tajā konstatēja, ka man viens olvads ir necaurlaidīgs, un to izņēma," saka Elizabete. "Pēc tam ārsts teica: tagad jāsanāk." Atkal bija ieteikums pusgadu mēģināt. "Tādā veidā sekss kļuva par industriālu procesu, nevis kaut ko romantisku – un tas jau arī pozitīvu rezultātu neveicina," atzīst Edgars.
Pēc pusgada grūtniecība vēl nebija iestājusies, tāpēc abi pierakstījās rindā uz medicīnisko apaugļošanu. "Izrādījās, ka to rindu diezgan ātri var izstāvēt – bija paredzēts apmeklējums pavasarī, bet tad Mētra pieteicās pati no sevis, septiņus mēnešus pēc tavas olvadu operācijas."
Gatavošanās medicīniskajai apaugļošanai arī bija bijusi emocionāla, rēķinoties ar ne visai pozitīvo statistiku. "Tas bija darbs ar sevi," saka Elizabete. "Domāju, kurš ir tas brīdis pēc vairākiem mēģinājumiem, kad tomēr jāapstājas. Sākumā nezini, kā par to domāt, negribas sacerēties, bet gribas arī domāt pozitīvi, un es jau rēķinājos, ka varētu būt sagrauta."
Bet Edgars atzīst:
"Mēs abi vairākus gadus dzīvojām depresijā. Gribējās satikt tuviniekus, bet citu cilvēku veiksme… tu nespēj priecāties par citu ģimenes pieaugumu ar tīru sirdi – lai cik ētisks un labsirdīgs arī nebūtu."
Edgars atceras, ka kādā dienā pēc kārtas saticis divus labus paziņas, kuriem ir mazi bērni, un kuri abi pateikuši: "Edgar, mēs tev to arī iesakām!". "Sievai pirms mēneša bijis spontānais aborts, bet viņi man iesaka bērnus – it kā tas būtu tikai izvēles jautājums," nosaka Edgars.
"Man tas viss bija tik sāpīgi, ka vienā brīdī sapratu – ja man šī tēma tik ļoti sāp, cilvēkiem būtu grūti pateikt kaut ko, kas mani nesāpinātu," ir pārliecināta Elizabete. "Tikai es pati varēju to padarīt mazāk sāpīgu, ne kāds cits. Protams, būtu labi neteikt stulbus komentārus, bet no šīs tēmas nav iespējams pilnībā izvairīties, tāpēc mans risinājums bija sākt par to atklāti runāt. Es izdomāju, ka tad, kad satikšu kādu ilgi neredzētu paziņu un man paprasīs, kā man iet, es tā arī teikšu: ne pārāk labi, jo esam neauglīgi. Līdz ko biju to nolēmusi, tieši satiku draugus, kas apjautājās, kā iet, un es par to pastāstīju. Es uzreiz sajutos labāk, bet tas bija iekšējs process – nonākt līdz tam, ka varu runāt par neauglību."
"Man bija līdzīgi," saka Edgars. "Bija Covid-19, sekss, kuram vajadzētu būt romantiskam, bija kļuvis pagalam industriāls, piedzīvotas daudzas neveiksmes gadu garumā… un tad es satiku vienu draugu, kuram "atzinos", ka esam neauglīgi, un viņš pastāstīja, ka visi trīs viņa bērni piedzimuši medicīniskās apaugļošanas rezultātā. Viņiem, acīmredzot, bija riski, viņi to varēja atļauties un nevilcinājās – un tas man lika saprast, ka man nav ne jausmas par apkārtējo cilvēku situācijām, turklāt, uzzinot par šo gadījumu, arī medicīniskā apaugļošana sāka šķist normāls risinājums, izeja. Protams, ir daudz "stilīgāk" ieņemt bērnu dabiski…" "Vieglāk, lētāk, patīkamāk," smejas Elizabete.
Elizabete "Instagram" sekoja Madarai Senkānei, kura runājusi par neauglības tēmu – dalījusies savā pieredzē par depresiju, zaudētām grūtniecībām, medicīniskām apaugļošanām ar neveiksmīgiem rezultātiem. "Viņa veidoja tādu kā kopienu, telpu, kurā par to runāt, interesēties, sajust kopienas atbalstu, ka neesi viens," saka Elizabete.
"Arī šī atbalsta dēļ es spēju nonākt līdz tam, ka par neauglību runāju atklāti."
► ĀTRIE JAUTĀJUMI ELIZABETEI UN EDGARAM
- Kuram ir jābūt galvenajam pelnītājam ģimenē?
Elizabete: Negribētos domāt, ka "galvenais pelnītājs" ir tas, kam ir lielāka alga. Vēl bīstamāka doma varētu būt tā, ka tas, kuram lielāka alga, ir arī vienkārši "galvenais". Domāju, ka ir svarīgi abiem partneriem veidot ģimenes budžetu kopīgi, mēģinot apiet konceptu, ka kāds ir "galvenāks".
Edgars: Galvenajam pelnītājam ģimenē jābūt tam, kam tas sanāk vislabāk.
- Vai ģimenes pienākumi ir jādala vienlīdzīgi vai pēc kādiem citiem kritērijiem?
Elizabete: Jā, domāju, ka vienlīdzīgi un līdzvērtīgi ir īstie atslēgas vārdi ģimenes pienākumu dalīšanā. Ir forši, ja katram ir sava atbildība un stiprās puses, bet ir vēl foršāk, ja ir drosme, laiks un spēks apgūt jaunas prasmes un ik pa laikam atbildības pamainīt. Ticu, ka arī pieaugušā vecumā vīrietis var iemācīties piešūt pogu savām biksēm vai sieviete iesist naglu sienā. Tā tiešām nav raķešu zinātne.
Edgars: Pienākumi jādalā tā, lai no tā neciestu neviena puse un lai tas radītu nevis ierobežojumus, bet iespējas.
- Kāpēc uz ielas mammas ar bērniem neievēro, bet tētiem ar bērniem uzsmaida un bieži tētus uzslavē?
Elizabete: Varbūt tāpēc, ka cilvēkiem ir sajūta, ka tas ir kaut kas eksotisks vai unikāls. Jāsaka gan, ka arī mums ar meitu uz ielas uzsmaida, it sevišķi, ja viņai ir smieklīga cepure. Savukārt es, pa parku staigājoties, gana bieži redzu arī vīriešus ar ratiņiem (un tie nav tikai bezpajumtnieki!), tāpēc tas vairs neliekas nekāds lielais retums un arī neizsauc īpašas emocijas.
Edgars: Man baigi neviens nav smaidījis, bet es saprotu, par ko ir runa. Sievietei tas skaitās dabiski/normāli – tas ir viņas darbs. Mēs nesmaidām visu laiku trolejbusu vadītājiem vai sētniekiem, bet satikts skursteņslauķis ir tāds retums, ka ir jāsmaida. No vienas puses, tas ir apsveicami, jo sabiedrība šādi atbalsta vai uzmundrina tēvus. Manuprāt, tas pats par sevi jau ir brīnums, ka Latvijā kāds kādam uzsmaida uz ielas. Tas, ka tētus slavē, manuprāt, pirmkārt, ir negodīgi pret sievietēm, otrkārt, kultivē naratīvu, ka bērnkopība ir kaut kas līdzīgs krustam, kas jānes, vai lāstam/nolemtībai, ar kuru tēvi tiek kaut kā galā.
- Kāpēc Latvijā visbiežāk sastopamā ģimene ir solo mamma ar bērnu/bērniem?
Elizabete: Domāju, ka gan bērnkopība, gan attiecības, gan ģimene ir diezgan sarežģītas lietas. Tas nav vienkārši. Vīriešiem acīmredzot daudz biežāk ir sajūta, ka viņiem vajag un ir tiesības no tā aizmukt. Sabiedrība daudz dedzīgāk nosodītu bēgošu māti, nekā bēgošu tēvu. Aizbēdzis/neieinteresēts tēvs nav nekāds retums. (Pārsteidzoši, cik daudz filmas esmu redzējusi tieši par "solo tētiem" – droši vien kino nostrādājis tas pats uzsmaidīšanas princips, par ko runa ir iepriekšējā jautājumā.)
Edgars: Ja nemaldos populārākais ģimenes modelis, kuru neredz statistika, ir vientuļā māte ar kādu no vecvecākiem. Manuprāt, jo daļā sistēmas, tradīcija, audzināšana, atsevišķi konservatīvie politiskie spēki un citi strukturāli spēki vīrieti un arī sievieti negatavo un pat kavē pilnvērtīgai vecāka lomai.
- Kāpēc pāri, kas nevar ilgstoši tikt pie mazuļa, nereti izšķiras?
Elizabete: Man šķiet, ka daļai cilvēku bērna ienākšana ir neatņemams elements – gan attiecībās, gan vispār dzīves sastāvdaļa. Ja nākas secināt, ka tas nav iespējams, tad nākas apšaubīt gan attiecību, gan dzīves konceptu kā tādu. Bieži šī apšaubīšana var novest pie attiecību beigšanas. Man pašai kādu laiku bija sajūta, ka, ja netiksim pie bērna, tad šajās attiecībās vienmēr paliks tāds melns caurums. Tajā brīdī varētu likties vieglāk un mazāk sāpīgi veidot jaunas attiecības (jau sākotnēji tajās neizfantazējot bērna klātbūtni) vai neveidot vispār, nekā izdomāt, ko iesākt ar to caurumu.
Edgars: Jo daļai bērns ir attiecību jēga un turpinājums – ja nav bērna, kāds tajā var neredzēt jēgu turpināt.
