ASV
Atbildot uz jautājumu, vai latvietim ārpus Latvijas nepieciešama vieta, kur pulcēties, atbilde ir visnotaļ pārliecinoša – vajag, bet otrs jautājums, ko nozīmē šo ēku uzturēt, vairs nav tik vienkārši atbildams, tāpēc nereti ir situācijas, kad kāda ilgus gadus pastāvējusi ēka, kurā ilgus gadus rosījušies latvieši, klusītiņām nonākusi pārdošanā un citu saimnieku rokās.
Piemēram, Apvienotajā Karalistē latviešiem no padsmit centriem agrāk vairs palikuši trīs latviešu nami – Bradfordā, ziemeļos, "Straumēni" valsts vidienē un viens centrs Londonā. Vismaz reizi vai divas mēnesī latvieši brauc uz sarīkojumiem un pasākumiem, lai saglabātu latvietību, kultūru un visu to, kādēļ sevi var saukt par latviešiem.
Kā raidījumā uzsvēra Armands Birkens no Čikāgas latviešu biedrības, tad ideālajā gadījumā latviešiem savs nams, sava kopā nākšanas vieta ir nepieciešama, bet, ja galus vairs nevar savilkt kopā, tad diemžēl no tās nākas šķirties. Tā noticis ar Čikāgas latviešu centru: "Čikāgas latviešu biedrība iesākās 1935. gadā kā Čikāgas latviešu klubs, ko bija veidojuši tā dēvētie veclatvieši. Otrā pasaules kara beigās milzīgs vilnis ar latviešiem atbrauca no bēgļu nometnēm Vācijā, un 1959. gadā latvieši saņēmās, te bija milzīgi spēcīga latviešu grupa, kura teica, ka mums vajag savu namu."
Tā tika iegādāta četrstāvīga ķieģeļu ēka ar pagrabu Čikāgas ziemeļrietumu pusē, kur latvieši visus šos gadus sekmīgi darbojās, taču, laikam ejot, ēka sāka neatbilst sabiedrības prasībām un vajadzībām,
jo nebija lifta un bija grūti tikt pa stāvām trepēm uz lielo zāli otrajā stāvā. Tāpat nebija autostāvvietas, kas kādreiz nebija problēma, bet, kā piebilda Armands Birkens, mūsdienu cilvēks grib autostāvvietu blakus namam, lai nav jāstaigā, jāmeklē, kur mašīnu novietot.
Viņš skaidroja: "Mēs jau to ēku centāmies pārdot pirms vairākiem gadiem, bet neveiksmīgi, un labi, ka neizdevās, jo kopš tā laika daudz pasākumu notika. Saprotot, ka tomēr ir jāpārdod, izdevās veiksmīgs darījums. Laba mākleru firma atrada labus pircējus. Protams, bija ārkārtīgi emocionāli grūti šķirties, es tai ēkā, piemēram, uzaugu, mans tēvs bija ļoti aktīvs biedrības valdē. Es pats arī ilgus gadus biju saistīts ar biedrību un valdi. Ārkārtīgi emocionāli un grūti bija šķirties, bet mums nebija variantu."
Vairākām organizācijām Čikāgā apvienojoties, notika pāreja uz kādu baznīcas īpašumu, Ciānas luterisko draudzi, kurai bija divas palielas ēkas jau no septiņdesmitajiem gadiem. "Mēs un vēl vairākas citas organizācijas, latviešu skola, Daugavas vanagi, skauti un gaidas, tautas deju kopas un latviešu radio raidījums pārgāja turp. Mēs tagad esam daļa no šī jaunā centra, ko sauc par "Ligzdu". Mums tagad tur ir oficiālais birojs un mēs tur piedalāmies. Un cenšamies visu uzturēt un attīstīt, lai atbilstu latviešu sabiedrības vajadzībām," sacīja Čikāgas latviešu biedrības pārstāvis.
Vācija
Savukārt Indulis Bērziņš no Bērzaines latviešu centra Vācijā situāciju raksturoja šādi: "Mums viens no galvenajiem mērķiem ir būt vietai, kas stāsta par vēsturi, būt vietai, kur ceļojot latvieši iebrauc, nakšņo un iepazīst mūsu organizācijas vēsturi. Man patīk nospraust izmērāmus mērķus, un viens no tādiem izmērāmiem ir celt katra latvieša pašapziņu par 0,001%. Tas iespējams, pateicoties šādiem centriem, kas aktīvi darbojas, ka ir tādas mazās Latvijas un ka mēs kā tauta un latvieši esam bagātāki ar šādām vietām. Lielākoties šādu ēku pārdošana notiek klusām, un tie nami pazūd un aiziet nebūtībā."
Bērzaine nav tikai Freiburgas latviešu centrs, Bērzaine sevi sauc par mazo saliņu latviešiem visā pasaulē.
Bērzaines galvenā ēka celta pirms 140 gadiem. Pirms desmit gadiem bija liels remonts, lai tā vēl vismaz 50 gadu stāvētu. Lai tiktu pie līdzekļiem remontam, nācās likt lietā izdomu un rast veidus, kā nopelnīt, jo kontā bija nulle eiro un viss, ko no Bērzaines īpašuma zemes gabalu apbūvei varētu pārdot, jau bija pārdots.
Indulis Bērziņš skaidroja: "Izremontējām pāris istabiņu, aizņēmāmies naudu bankā un pārbaudījām, vai varam tās izīrēt. Rezultātā trīs posmos izremontējām, pateicoties līdzekļiem, ko pelnījām no istabu izīrēšanas ārzemniekiem, un tas netraucē vienlaikus darboties kā latviešu centram."
Pašvaldībai un kaimiņiem šī rosība esot apnikusi – iedarbinātas birokrātiskās sviras, tādēļ tagad šī darbība pierimusi un atkal Bērzainē latviešu nodarbes ir primāras. To nodrošināšanai jau atkal nākas domāt par to, ko vēl no šī milzu centra varētu pārdot. Nu jau nākas skatīties uz ēkām.
Lielbritānija
Tikmēr Vera Antipova no Lielbritānijas Daugavas Vanagu fonda lauku centra "Straumēni" par šo īpašumu pastāstīja: "Muižai tūdaļ būs 100 gadu, tā celta 1925. gadā. Daugavas Vanagu fonds to iegādājās 1975. gadā. Liela jubileja būs, kopš "Straumēni" pieder Vanagiem. Nepieciešamība pēc "Straumēniem" radās latviešu trimdas sabiedrībai novecojot, tos oriģināli pirka, lai vecie ļaudis varētu pavadīt tur mūža nogali. Kad šī vairs nebija aktualitāte, bija jāsāk domāt, ko ar to lielo īpašumu – muižu – darīt, lai saglabātu kā latviešu centru. Pēdējos desmit gadus tur bija viesnīcu un kāzu bizness, kuru pārvaldīja angļu menedžments. Neskatoties pagātnē ar nožēlu, šo pieredzi uztveram kā mācību, tāpēc kopš 2023. gada septembra strādājam citādi. Koncentrējoties uz to, lai latviešiem ir pieeja savam namam, kur agrāk, fokusējoties uz biznesu un peļņu, latviešu vajadzības bija noliktas otrā plānā. Tas bija laiks, kad, lai īpašumu uzturētu, vajadzēja biznesu likt priekšplānā."
Šobrīd 25 brīvprātīgie, nodarbojoties ar biznesa aktivitātēm, piesaista latviešu darbaspēku, kur var latviešu profesionāļi, piemēram, arhitekti, dārznieki iesaistīties latviešu centra uzturēšanā, vienlaikus gūstot profesionālo piepildījumu. Veiksmīgi un bez mīnusiem latviešu centrs darbojas jau gadu, un tā pārstāve Vera Antipova cer, ka tā izdosies arī turpmāk. Līdzīgi kā laikos, kad "Straumēnus" iegādājās un visi sabrauca lielās talkās.
Jebkurā gadījumā katrs no latviešu centriem meklē savus risinājumus, saprotot, cik nozīmīga ir katra mazā latvietības sala, dzīvojot diasporā.
"Globālais latvietis. 21. gadsimts"
