Arnis Krauze: Atis Lejiņš daudzu gadu garumā ir starptautiskās politikas notikumu eksperts, arī pats pieredzējis politiķa ikdienu. Viņš ir vēsturnieks un vienīgais latvietis, kurš 80. gadu sākumā no Rietumu pasaules devās uz Afganistānu. Tolaik daudzi latviešu puiši PSRS armijas rindās karoja Afganistānā, bet Atis Lejiņš afgāņiem centās skaidrot, ka arī latvieši ir pieredzējuši krievu okupāciju, šajā kara nomocītajā zemē viņi ir atvesti piespiedu kārtā un būtu jāsaudzē. Un vēl – tālajā 1970. gadā Atis Lejiņš kā jauns trimdas latviešu aktīvists uzstājās Amerikas latviešu jauniešu kongresā Milvoki pilsētā Mičiganas štatā un klātesošajiem vienaudžiem teica šādus vārdus: "Jūs neesat Latvijas nākotne. Laikmetā, kad spēcīgi paužas nacionālisms, piemēram, nēģeru nemieri [par šī vārda lietojumu mūsdienās norit diskusijas, piemēram, šeit – red.], sāk dumpoties indiāņi, latvieši ir atraduši laiku asimilēties. Eiropā cilvēki runā vairākās valodās, bet te, Amerikā, daļa latviešu jaunās paaudzes vairs prot tikai angliski. Vai jūs esat sīkšovinisti vai idioti? Katrs var iemācīties vairākas valodas. Kādēļ pasaulē jāvalda tikai vienai valodai?" Atis Lejiņš šodien ir raidījuma "Laikmeta krustpunktā" viesis. Sveicināti!
Atsaucoties uz jūsu 1970. gada uzrunu Amerikas latviešu jauniešiem – tolaik pat trimdas prese rakstīja, ka šī runa esot pamatīgi nodārdējusi –, cik valodas šodien pārzina Atis Lejiņš? Tolaik jūs mudinājāt savus vienaudžus mācīties.
Runāju latviski, angliski, zviedriski. Kādreiz mācēju arī vāciski, bet tagad tikai lasu vāciski.
Šo savu 1970. gada uzrunu vienaudžiem vēl atceraties? Kas jūs toreiz tā sadusmoja?
Īstenībā neatceros, bet es zinu, kāpēc es tā runāju. Biju Eiropā kādu gadu pavadījis pēc Berlīnes kongresa. Redzēju, ka Eiropas latviešu jaunatnes kongresā visa jaunā paaudze runāja latviski. Te es atgriežos Amerikā un redzu, ka te runā tikai amerikāniski. Paliku dusmīgs un pateicu to.
Daudzu gadu garumā jūsu komentārus par aktualitātēm pasaulē publiski mēs dzirdējām teju vai ik dienu. Pēdējā laikā Ata Lejiņa balsi dzirdam mazāk, redzam jūs mazāk. Kāda tagad ir jūsu ikdiena? Ko dara Atis Lejiņš šodien?
Ir aizgājis, kā saka, nopelnītā pensijā. Es nekandidēju uz Saeimu. Man palika 80, un es teicu – pietiek, cik var? Bet man bija liels darbs priekšā. Es jau bez strādāšanas neprotu. Es uzrakstīju romānu. Tagad drīz [izdevniecība] "Zvaigzne" to izdos. Tas ir milzīgs darbs ar visām korekcijām, pielabojumiem, bet šodien ir tā prieka vēsts, ka drīz varēs sūtīt uz spiestuvi.
Par ko būs romāns?
O! To gan jūs redzēsiet! Bet tas ir romāns. Man nav ko liegties, tur ir daļa manas dzīves, bet jūs jau zināt, ka autoriem ir dotas ļoti lielas tiesības mazliet piešpricēt, mazliet sakārtot – citā valstī, tur un šitā, vai ne? Daudz jau arī esmu lasījis spiegu romānus. Nu, tur ir viss, ko vajag.
Noteikti jūs arī sekojat visam tam, kas šobrīd notiek. Visiem trakumiem pasaulē un karam Ukrainā. Jūs esat gadu garumā pieredzējis daudzus starptautiskus konfliktus un karus, bijis Afganistānā. Kādas jums ir sajūtas par to, kas notiek Ukrainā. Ar ko tas beigsies?
Kad es vēl biju Saeimas deputāts, mēs aizbraucām uz Ukrainu. Es pats ar savām acīm esmu redzējis… Buča un Čerņihiva, bijām pie robežas tur… Es varu atsaukties uz to, ko mans pirmais lielais konferences apmeklētājs Latvijā – Ārpolitikas institūta konferencē – Zbigņevs Bžeziņskis teica: "Bez Ukrainas Krievija nevar atjaunot impēriju." Tur izšķiras ne tikai Ukrainas liktenis, bet arī Krievijas liktenis, tāpēc, no vienas puses, esmu ļoti apmierināts, ka Rietumi tomēr savācās un atbalsta [Ukrainu]. Bet, no otras puses, es skatos, ka to varēja daudz enerģiskāk un vairāk.
Kas bija tie galvenie bremzētāji, kas kara pirmajos mēnešos to iekavēja?
Ko lai es jums stāstu - mēs visi jau to zinām, ka Amerikas Kongress nevarēja piešķirt naudu vairākus mēnešus, un es ļoti iekšēji baidos, ka tas varēja būt izšķiroši Ukrainai. Bet es skatos tagad, ka Vācija beidzot ir saņēmusies, kas bija ļoti stiprā Krievijas pavadā – [bijušais Vācijas kanclers] Šrēders, vai ne? To es visu Vācijā piedzīvoju kā institūta direktors.
Arī [bijusī Vācijas kanclere] Merkele brauca pie Putina.
Merkele pat saprata, kas viņš ir, bet nu, bija tā, bija. Vajadzēja sadzīvot. Vāciešiem ir milzīga vainas apziņa, un uz to Putins ļoti smuki spēlēja. Bet vācieši ir malači, viņi ir savākušies, otri lielākie [ziedotāji] pēc Amerikas. Pagāja laiks, bet to savā ziņā var arī saprast, jo tas viņiem ir milzīgs pavērsiens pēc tā, ko es piedzīvoju Vācijā, kad tur braucu uz konferencēm. Bet Putina atbilde ir "Alternative für Deutschland" [Vācijas eiroskeptiķu partija "Alternatīva Vācijai", AfD – red.], kas ir proputiniska partija, un tā ir ļoti populāra. Jūs pareizi sakāt, ka ir liela turbulence, un ir grūti pateikt, kā viss tas izšķirsies, bet man ir uzmundrinājums, redzot, ka ukraiņi ņēma un iebruka Krievijā. Tas varētu faktiski izšķirt to kauju, jo tas tomēr Krievijā atstās dziļas sekas. [Iedzīvotāji vaicās:] "Kur tad ir Putins? Mūsu drošības garants? Nav!"
Es tieši pirms mūsu sarunas skatījos, ka [Ukrainas] prezidentam Zelenskim bija preses konference, un tajā viņš saka, ka Kurskas reģions un Kurskas operācija ir daļa no Ukrainas uzvaras.
Nu, redziet! Es to nebiju lasījis, paldies! Es, tieši pie jums nākot, domāju par to un tā izdomāju, un varam piekrist – nu kas tad pēdējo reizi iegāja Krievijā? Jūs jau zināt.
Napoleons un, protams, tad Hitlers vēl pēc tam...
Molotova-Ribentropa pakts, kas mazliet sašķobījās.
Ukraiņi un Ukraina atkal piedzīvojuši milzīgu raķešu un dronu uzbrukumu Ukrainas energoinfrastruktūrai. Kāds ir Putina plāns? Viņš grib ziemā ukraiņus nosaldēt, lai viņi atsakās no Zelenska?
Jā, tas ir pilnīgi skaidrs, jo ziemas Ukrainā ir, tas ir skaidrs, vēl bargākas nekā pie mums. Viņiem arī karstas vasaras ir, viņiem ir tāds klimats. Es ļoti baidos un visu laiku domāju, ko Rietumi gatavo… Nē, es zinu, ka viņi sūta tos mazos ģeneratorus, es zinu, ka viņi palīdz labot [infrastruktūras objektus], bet tur kaut ko daudz vairāk vajadzēs. Daudz vairāk, jo te ir runa par miljoniem cilvēku.
Putina plāns ir, ka ukraiņi salūzīs?
Ziniet, es pateikšu vienu lietu par Putinu, ja man ļaus. Man liekas, ka viņš pirms kāda laba laika dziļi saprata, ka viņš ir izdarījis drausmīgu kļūdu. Kad mēs ieradāmies [Ukrainā], delegācija no Saeimas, tad jau krievi bija izdzīti ārā no Bučas un tā tālāk. Kad tas notika, kad viņš redzēja, ka pat Vācija pret viņu vēršas, viņš saprata, ka laikam naktīs vairs nevarēs mierīgi gulēt. Viņš saprata, kā vācieši saka, piedodiet, – scheisse. Viņam ir ļoti slikta jušana, ka viņš šo karu var zaudēt, tāpēc viņš visu šo dara – vienalga, kas un kā, bet jādabū viņi pie zemes, jānospiež viņi pie zemes, jāuzvar, un viss ir atļauts, jo cilvēki vēlāk to aizmirsīs tik un tā.
Vai pašā Krievijā ir kādi spēki, kas Putinu var apturēt? Mēs pēdējā laikā redzam, ka virkne ģenerāļu tiek atbrīvoti aizdomās par korupciju, opozīcijas arī tur vairs nav.
Nav. Redzējāt vakar [intervija ar Ati Lejiņu notika pagājušajā nedēļā – red.] Inas Strazdiņas reportāžu no Sudžas? Cilvēki ir apātiski, viņi ir šokā, viņi negaidīja, ka Ukraina ienāks. Bet es domāju, ka arī pārējā Krievijā, kur Ukraina nekad neies, viņi saprata, ka kaut kas galīgi ir greizi. Kaut kas galīgi ir greizi, bet, vai krievi sacelsies, es šaubos. Viņi ir diezgan nozombēti, apātiski – nu kā viņi sacelsies? Nav vairs vecie laiki. Lai gan Pirmais pasaules karš izraisīja revolūciju Krievijā. Tas ir fakts, to var atcerēties. Redziet, Amerika varēja zaudēt karu Vjetnamā, bet kas notika, kad krievi zaudēja karu Afganistānā?
Sabruka PSRS.
Tāpēc, pieminot nelaiķā Askolda Saulīša vārdu, "Parāds Afganistānai" – par to uztaisīja pat dokumentālo filmu. Sabruka, jo diktatūras, impērijas īsti nevar atļauties zaudēt karu, jo tad tās zaudē prestižu.
Kāds ir jūsu paredzējums – ar ko Putinam šis viss beigsies?
Viņam beigsies slikti. Ļoti slikti. Ja ukraiņi uzvar, arī, ja viņi tā pa pusei uzvar, viņš ir iebraucis tik dziļās auzās. Krievijā kara ekonomika un lēnām arī tās sankcijas… Tās sankcijas ir ļoti vājas, manuprāt, bet tās lēnām iedarbojas. Tām vajag iedarboties, loģiski, un daudz labāk jau arī pēc tam nebūs, jo tās paliks.
Vēl viena starptautiska aktualitāte šobrīd ir arī Amerikas prezidenta vēlēšanas. Jūs jaunības gadus pavadījāt Amerikā, Kalifornijā. Tramps vai Kamala Harisa? Daudzi saka, ka Tramps, protams, ir neaprēķināms, bet tiek arī atgādināts, ka tieši prezidents Tramps bija tas, kurš sapurināja NATO dalībvalstis atvēlēt lielākus tēriņus no saviem budžetiem aizsardzībai. Kādēļ iznākums ir svarīgs arī Latvijas drošībai? Kam mums te būtu jāpievērš uzmanība?
Amerika ir mūsu galvenais drošības garants, bet es īsti nepiekrītu par Trampu, ka viņš sapurināja [NATO]. Sapurināja Ukraina. Nav jau dumju cilvēku Berlīnē un Parīzē, Stokholmā, Helsinkos. Tas, kas tur notika… Viņi saprata, un jau Varšavas NATO konferencē pieņēma lēmumu paaugstināt [izdevumus aizsardzībai] uz diviem procentiem [no IKP]. Tiesa, vieni to darīja, otri – nedarīja. Tie, kas ir tuvāk Krievijai, tie to darīja, mēs arī. Nu, tagad arī pārējie to dara. Protams, varbūt var atzīt, ka Tramps tajā spēlēja savu lomu, bet viņš to spēlēja ļoti negatīvi, noskaņojot lielas sabiedrības daļas pret Ameriku. Ļoti milzīgs pretamerikānisks noskaņojums pieauga Vācijā, jo Tramps drausmīgi apgājās un izturējās pret Merkeli. Maigi izsakoties, viņš nebija džentlmenis, bet gan vienkārši prasts, kā saka, bosiks. Tas arī nebija labi. Ko nozīmē sapurināt? Sapurināja nepareizajā virzienā. Tā bija Ukraina, kas izšķīra. Mēs visi sapratām, ka īstenībā vajadzēja tiešām uzbrukt [pirmajai] Ukrainai, jo Putins jau pateica, ko viņš darīs, 2007. gadā Minhenes drošības konferencē. Kāda reakcija tad bija? Nu jā, nebija patīkami un tā, un šitā, bet neviens… Visi vienkārši bija iedzīvojušies labklājībā un sadzīvošanā…
...lētā Krievijas gāze…
Jā, viss tas. Lūk. Nu labi, teiksim, ka visi šie faktori sagāja kopā.
Kāds ir jūsu paredzējums - kāda būs Amerikas vēlētāju izšķiršanās?
Viņi balsos par Harisu. Es domāju, ka…
Nē, nu, ir skaidrs, ka ļoti daudzi balsos arī par Trampu.
Jā, un redziet, mēs runājam, ka tikai Eiropā rodas diktatūras, bet tādās vecās demokrātijās kā Amerikā nē, taču, redz, ka ir. Ir daļa cilvēku, kuriem ir dziļas tieksmes pēc autoritāras figūras, kas pasaka visiem, kas ir jādara, un kas atrisinās visas problēmas vienā dienā, kā viņš [Tramps] teica. Nu, kurš tā var pateikt? Rinkēviča kungs arī var pateikt – atļaujiet man, vienu dienu es būšu diktators un sakārtošu visu. Cik ilgi, kā jūs domājat, viņš tad paliktu prezidenta amatā? Bet Amerikā to var pateikt, un tas ir biedējoši. Tik daudzi balso "par". Bet tur ir arī milzīgi sociālekonomiskie saviļņojumi, ir grūtāki laiki, vidusšķira iet mazumā, mēs to visu zinām, bet tik un tā…
Daudz esam runājuši par Ukrainu un Ameriku, bet jārunā arī par jums pašu. Raugoties jūsu un jūsu ģimenes dzīves gājumu, faktiski jūs esat pieredzējis Latvijas laikmetu savām acīm – gan bēgļu nometnes, gan trimdu, gan neatkarības atgūšanu. Tad nu pie dažiem pieturas punktiem pakavēsimies ilgāk.
Viens no tādiem, par kuru es gribētu dzirdēt jūsu atmiņas, ir 1968. gada Vispasaules latviešu jauniešu kongress. Izdevumā "Treji vārti" es lasu, ka kongresa norise bija plānota Berlīnē, bet to pēdējā brīdī pārcēla uz Hanoveri, un Atim Lejiņam bija paredzēts Berlīnē nolasīt referātu "Padomju varas sabrukums Austrumeiropā", bet 18. jūlijā, deviņas dienas pirms kongresa atklāšanas, kad pirmie dalībnieki jau bija ieradušies, rīcības komitejas priekšsēdei Rasmai Šildei Berlīnes pilsētas galvas vārdā tika lūgts kongresu politisku iemeslu dēļ atteikt vai pārcelt uz citu vietu. Iemesls – Berlīnes un Bonnas socāldemokrātu partijas. Cik es esmu dzirdējis, jūs līdz tai Berlīnei tāpat nokļuvāt.
Protams! Es ierados nedēļu agrāk, tas bija drausmīgs šoks. Mani aicināja uz valdes sēdēm, un nezin kāpēc es tur arī gāju. Mēs jau kaut kādi simti bijām ieradušies. Rasma Šilde teica, ka vācieši aizliedza, neko darīt, laikam būs jāpiekāpjas, bet sākumā visi teica – nē, nepiekāpsimies vāciešiem. Tad mēs nekad vēl, kamēr vēl nebija bijis Brīvības ceļš Baltijā, tādu publicitāti nebijām Vācijā dabūjuši! Pat Francijā "The International Herald Tribune" uz pirmās lapas bija mūsu – "nē, mēs neejam prom". Pirmajā lapā! Tā bija starptautiska avīze. Es biju tas galvenais radikālis, es vadīju opozīciju. Es teicu – vismaz vienu dienu mums ir jānoturas, jāaiziet pie mūra un jānodzied "Dievs, svētī Latviju" vai "Daugav’ abas malas" (..) un jānoliek puķes, ka brīvības vairs šeit nav, ka Džons Kenedijs diemžēl arī būs vīlies un kapā apgriezies, un tad braucam atpakaļ uz Hanoveri. Diemžēl notika tas, kas nedrīkst notikt, ja tu gribi tādu līniju noturēt, ka sašķēlās sabiedrība. Vieni bija iebaidīti, amerikāņi pat atsūtīja džipu, iedomājieties, ar ložmetēju pie durvīm. Es ar viņiem vēl gāju strīdēties, es teicu – jūs gribat pa purnu? (smejas) Kādas tik jaunībā nerunā muļķības! Tā tas notika, bet tad es redzēju, ka mēs tiešām dabūtu [pa purnu], jo esam mazākumā. Tad mēs aizgājām. Tas bija drausmīgs pārdzīvojums, nu, drausmīgs, jo mēs piekāpāmies.
Bet vismaz privāti jūs līdz tam mūrim aizgājāt?
Privāti tikai, jā, daži, bet ziniet, kas ir? Vēlāk mēs apmeklējām Amerikas vēstniecību, kas tajā laikā bija Bonnā, un mēs tur prasījām slavenam diplomātam, kā viņš tā drīkstēja darīt – piekāpties? Viņš teica – citādi krievi ieietu Čehoslovākijā, izmantotu jūs kā ieganstu. Jūs varat iedomāties, ko mēs trimdā bijām sasnieguši sagadīšanās pēc? Ka tas izlēma Amerikas politiku, ka viņi baidījās, ka mūsu dēļ Padomju Savienības – Varšavas pakts iesoļos Čehoslovākijā. Jo Prāgas pavasaris bija, un tas bija Dubčeks… Viņi iesoļoja tik un tā, mēnesi vēlāk, bet jūs padomājiet, es vēlāk Amerikā uzzināju, ka nacionālā drošības padome ir runājusi stundām ilgi, ko darīt ar latviešiem Berlīnē.
Interesanti, es par šo stāstu neko nebiju dzirdējis.
Nu, lūk, tā. Tad es biju ļoti dusmīgs, es ceļoju ar īkšķi pa visu Eiropu un nolēmu, ka man jāpaliek Eiropā, ka nav ko uz Ameriku braukt.
(..)
Tālāk mēs nonākam pie 80. gadiem. Karš Afganistānā, un arī jūs uz turieni dodaties, lai pārliecinātu, ka latviešu puiši uz turieni padomju armijas sastāvā ir sūtīti piespiedu kārtā. Es pie šī stāsta gribētu pakavēties ilgāk. Kā jūs vispār nokļuvāt Afganistānā, kā tā doma radās?
Tur ir interesants stāsts. Mani ļoti kremta tas, ka mūsu armija neaizstāvēja Latviju 1940. gadā, par to mēs daudz runājām trimdā. Es teicu: es nevaru izturēt, ka tas patiešām tagad notiek, es tagad esmu liels, man spēks ir un galva ir, kaut kas ir jādara. Es dzīvoju Zviedrijā. Zviedrijā veidojās tāda kustība, kas bija pret Padomju Savienības klātbūtni un okupāciju Afganistānā, un es tai pievienojos. Ziniet, ko? Viņi pamatā bija Ķīnas komunisti, jo Ķīnai tad bija sliktas attiecības ar Padomju Savienību. Es viņiem pietuvojos, un viņi teica: "Kas tu tāds esi?" [Atbildēju]: "Es esmu latvietis." Viņi teica – "O, forši, nāc, tu negribi būt mūsu valdē?" Viņiem vajadzēja starptautisku valdi, jo viņi gribēja rīkot tribunālu.
Bet, Ati, man tieši praktiski interesē, kā jūs varējāt nokļūt tur, kalnos, pie tiem modžahediem?
Tieši par to ir runa. Es nodibināju Stokhlomā, kad notika tas tribunāls, kontaktus ar komandantiem, viņu politiskajiem vadītājiem, kas nāca uz tribunālu. Es viņiem gāju klāt un teicu: "Mani sauc Atis Lejiņš, mums ir noticis tas pats, kas jums tur tagad notiek." Ak tā?" Es teicu: "Vai jūs nevarat mani uz turieni aizvest? Es varu izvest ārā baltiešus, un viņi nekaros, ja viņi zinās, ka kāds viņus glābs, un jūs viņus nenokausiet." Viņi man teica: "Brauciet jebkurā laikā uz Pešāvaru."
Caur Pakistānu tātad?
Jā, man bija ilgs brauciens, pamatīgs brauciens ar vilcienu. Tad es nonācu tur, Pešāvarā. Zviedri jau tur bija izveidojuši savu palīdzības namu, jo viņi ļoti daudz medicīnisko palīdzību sūtīja. Es pie viņiem pieteicos un teicu, ka pazīstu politisko partiju Al Modžadidi [vadībā], tā bija tāda liberāla opozīcija viņu vērtējumā, un viņi saka: "Jā, klausies, viņam ir preses konference šovakar, tev vēl ir pusstunda, aizej!" Es aizskrienu, saku, ka "es jūsu dēlu satiku Stokholmā, mēs pat viņam izkārtojām referātu pie sociāldemokrātiem, un ka es gribu iet iekšā." [Viņš atbildēja]: "Labi, rīt ejam, man ir viena grupa, kas iet."
Tas ir kalnos iekšā?
Jā, pāri pār kalniem turpat ir Afganistāna. Tad viņi saka: "Bet tev vajag citas drēbes, aizej uz tirgu nopērc afgāņu drēbes, un tad rīt sešos vai septiņos, (neatceros, agri no rīta tas bija) tiekamies tur un tur." To es arī izdarīju. Es tur iegāju iekšā kā īsts afgānis ar turbānu galvā, vesti, to paltraku visu un sandalēm. Bet pakistāņu robežsargi baigi lūrēja uz mani, baigi lūrēja, bet nu viņiem bija samaksāts, un neizskatījos kā kaut kāds žurnālists, rietumnieks, es izskatījos kā afgānis.
Bet tiem karotājiem, kas karoja pret PSRS armiju, viņiem tur visi bija vienā katlā - ka tie visi ir krievi, kas tagad nāk virsū –, vai viņi tomēr saprata, ka ir arī tur latvieši?
Viņi to saprata, jo tad, kad es ar viņiem Stokholmā par to runāju, viņiem tas nebija nekas svešs. Es manīju, ka kaut ko viņi jau zina, bet viņi nezināja par baltiešiem tieši. Tad es viņiem visiem to klārēju, skaidroju par 1940. gadu un tā tālāk. Viņi to ļoti izjuta: "Ak, jums tas pats bija?" Tad viņiem bija tas jautājums: "Cik ilgi jūs karojāt?" Nu, mēs nekarojām. Es viņiem pateicu, ka mēs nevarējām karot, jo esam maza valsts, un bija tāds vadonis, kas izlēma nekarot. Bet mums bija partizānu karš, to es viņiem pateicu, un tas jau viņiem patika – jā, jā, mēs arī esam partizāni. Nu, tā mani veda.
80. gadu vidū jūs nekādi nevarējāt paredzēt, ka paies gadi un jūsu dēls Ilmārs Lejiņš atgriezīsies atkal Afganistānā. Viņš smagos apstākļos Pakistānas pierobežā apmācīja afgāņu armijas karavīrus. 2010. gadā pēc deviņu mēnešu ilgas misijas Kunāras provincē viņš, par laimi, atgriezās atpakaļ Latvijā, bet toreiz tas latviešu karavīru ziņojums bija tāds: mēs nezinājām, ka Latvijas miera misija Afganistānā var izvērsties īstās kaujās. Cik daudz jūsu dēls Ilmārs konsultējās ar jums par savu izraudzīto militāro ceļu?
Mūsu Lejiņu ģimenē vienmēr tā ir bijis, ka bērni dara, ko viņi grib. Ne viņš ar mani konsultējās, nekā. Vislielākais šoks man bija, kad viņš man pateica, ka brauc uz Afganistānu. Es teicu – tu joko. Nē, nopietni! Tā arī tas viss notika. Tas bija tiešām… Viņš man drusku pastāstīja. Bija deviņas dienas, kurās nešāva uz viņiem. Nu, padomā... Bija divas grupas – viena ziemeļos, kur nekas daudz nenotika, un viena tuvāk pie Pakistānas robežas, Kunāras provincē, un tur bija karš. Tur, atceraties, bija tie amerikāņi, kurus viens latvietis izglāba, jo bija afgāņu nodevēji, kas ielaida talibus, un bija latvietis, kas cēla trauksmi un nomira. Tāpēc tāda asins draudzība izveidojās starp šiem amerikāņiem un latviešu armijas vienībām. Tur bija īsts karš, jā. Tas man bija milzīgs šoks, jo es uzreiz sapratu, kas notiek, bet tāda ir dzīve.
