Vizītkarte
Linards Rozentāls ir Rīgas Lutera draudzes mācītājs, teoloģijas doktors, vadošais pētnieks Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē.
Eseju krājuma "Visam ir nozīme" un citu grāmatu autors. Publicējis daudzus rakstus par personības izaugsmes jautājumiem, nākotnes kristietības formām, kā arī par dažādiem garīgās aprūpes jautājumiem. Vada nodarbības par eneagrammu, genogrammu, apziņas attīstības pakāpēm, integrālo kristietību, sērošanu un citām ar eksistenciālo veselību saistītām tēmām.
Dace Leimane: Man ir vairāki draugi, kam ir pietrūcis pozitīvas pieredzes ar savu tēvu un kas Dievā ir atraduši savu ideālo tēvu. Un viņiem ļoti patīk Dievu dēvēt ne tikai par tēvu, bet vēl personiskāk – par tēti, šķiet, iegūstot iepriekš nepiedzīvotu tuvības pieredzi. Un arī attiecības. Vai tas, ko es saku, kaut kā rezonē tevī, kas ir tik daudz pētījis šos jautājumus un vienlaikus saskāries arī ar ļoti daudzām cilvēku pieredzēm un stāstiem?
Linards Rozentāls: Man liekas, ka, pirmkārt, cilvēks izvēlas sev to priekšstatu par Dievu, kas mums katram ir veselīgs, dziedinošs un arī vajadzīgākais. Ja mums nerezonē Dievs kā ķēniņš vai Dievs kā tiesnesis, kas arī ir sastopams Bībelē, tad katram ir aicinājums Dievam, šim milzīgajam mērogam, pietuvoties caur savu bildi.
Bet gan Bībelē, gan citos avotos Dievs ļoti bieži ir saukts par tēvu, vai ne? Sarunās ar mācekļiem arī Jēzus visu laiku atsaucas uz Dievu kā savu Tēvu, kas viņu ir sūtījis uz zemes, un kura uzdevumā viņš ir ieradies.
Tā ir. Bet tas, ar ko varbūt būtu jāsāk, ka mēs vienojamies, par ko mēs runājam, ja apspriežam Dievu kā tēvu. Man, piemēram, patīk koncepts kā par Dievu ar trim sejām. Pirmkārt, tas ir tas milzīgais, noslēpumainais, ko es sajūtu kādos dzīves brīžos, kad es skatos dabā vai esmu baznīcā, – tā ir kaut kāda lielā realitāte, kas nav tikai cēloņu un seku sakarība, bet daudz neaptveramāks, bet arī ļoti mīlošs spēks, ko ļoti daudz cilvēku izjūt.
Tad ir tā otrā seja, kas nozīmē: Dievs otrā cilvēkā, ar ko es varu nonākt kādās attiecībās. Kristietībā tas ir Jēzus, Dieva Dēls, kuru liela daļa cilvēku pielūdza, kaut gan viņš nekad neaicināja to darīt. Viņa klātbūtnē acīmredzot bija sajūta, ka šajā cilvēkā ir tik milzīgi daudz no Dieva mīlestības, ka var tikai apstāties, pielūgt un slavēt.
Un tā trešā seja attiecas uz mani – uz katru cilvēku, jo katrā cilvēkā – tāpat kā Jēzū – ir Dievs, jo mēs visi esam Dieva bērni, neskatoties uz to, ka vairums esam sašķelti, likstu, apstākļu un posta ietekmēti. Un, kad Jēzus saka šos "Es esmu" vārdus, ko Bībelē var daudzās vietās izlasīt: Es esmu Patiesība, Es esmu Gaisma, Es esmu Dzīvība, – mūsos visos ir šis kods. Un Jēzus mūs aicina nedarīt ļaunu ne jau kaut kādu likumu dēļ, bet – darot sliktu citam, mēs nodarām pāri sev un Dievam. Darot ļaunu, gluži vienkārši samazinās Gaismas, Patiesības, Dzīvības daudzums.
Jo mēs visi esam viens?
Jā. Un Dievs ir vairāk nekā viss. Viņš ir tāds tīklojums, kas mani vienmēr notur, lai arī es izkristu cauri visiem citiem tīkliem dzīvē. Mēs Viņu līdzīgi kā gaismu neredzam, nespējam kontrolēt, aptvert, tāpēc par viņu var runāt tikai bildēs vai līdzībās.
Man šķiet, ka tieši tāpēc Tēvs mūsdienu racionālajai domāšanai ir ļoti saprotams tēls Dievam, vai ne tā?
Jā. Un svarīgi ņemt vērā, ka cilvēku izpratne par to, kādam jābūt tēvam, evolucionē. Un tas atspoguļojas arī izpratnē par to, kāds tēvs ir Dievs. Savulaik tēvam bija daudz autoritatīvāka funkcija, jāsēž galda galā un kas nu viņam viss nebija jādara, tagad mūsu pedagoģiskajos un psiholoģiskajos uzstādījumos par to, kā tam ir jābūt, parādās arvien vairāk labvēlīguma, draudzīguma, līdzdalības un klātesamības momentu. Un interesanti, ka Jēzus attiecības ar Dievu Tēvu joprojām parādās kā ārkārtīgi progresīvas. Jau toreiz, pirms diviem tūkstošiem un mazliet vairāk gadu, kad Jēzus bija zemes virsū, viņš Dievu uzrunā "Abba", kas no aramieršu valodas, kādā Jēzus runāja, ir ļoti grūti tulkojams vārds, jo tas ir mīļvārdiņš. To varētu tulkot kā tētis, tētiņš, papucītis, bet tomēr tas ir kaut kas vēl personiskāks. Un šajā uzrunā distance ar Tēvu pilnībā pazūd, nav tā, ka es esmu šeit, un tēvs ir kaut kas augsts, neaizsniedzams, atsvešināts, kādu Dievu varbūt kādreiz tulko Vecā Derība. Nē, Dievs ir tēvs, kas ir klātesošs ikvienā vismazākajā lietā, mīlošs un atbalstošs.
Šo mazo mīļvārdiņu "abba" var arī skaidrot kā burtu kombināciju, kur a un b ir alfabēta pirmie burti. Un to varētu uzzīmēt tā, ka bērns piedzimstot no absolūtas vienotības ar mammu vai ar Dievu (a) nonāk sašķeltībā (b), kur ir arī citi cilvēki, ir labais un ļaunais, gaisma un tumsa. Iekšā bērniņš dzīvo absolūtā dvēseliskā, fiziskā un garīgā saskaņā un laimē, kas sašķeltībā beidzas. Bet uzdevums mums visiem ir no šīs sašķeltības (b) nonākt atpakaļ pie vienotības (a), ko raksturo apziņa, ka Dievs ir labs, ka – kā Bībelē rakstīts – tu es zars no vīna koka, vai ka tu esi viens mezgliņš lielajā tīklojumā, Dieva plānā. Un vārdiņš "Abba", filozofiski runājot, to attēlo.
Bet to, kādam būt tēvam, mēs jau varam dabūt zināt arī no daudzajiem piemēriem Bībelē, vai ne? Faktiski Bībele ir viens liels attiecību modeļu stāsts. Ļoti praktiska grāmata.
Jā, un interesanti, ka Dievs savā tēva lomā ir ļoti mātišķs arī. Ļoti rūpīgs, ļoti gādīgs.
Viņš katrā ziņā krīt laukā no veciem pieņēmumiem, kādam jābūt īstam "vecim".
Vai tu vari kādu piemēru pateikt?
Tas, kas man pirmais ienāk prātā, ir viena psalma teksts: "Es esmu, Dievs, pie tevis kā mazs bērniņš mammas klēpī". Ja mēs vispār runājam par Dievu dzimuma tēlos, tad mēs runājam par ļoti nobriedušu vīrieti. Kurš ir apzinājies sevī gan vīrišķos, gan sievišķos elementus. Senajā pasaulē sieviešu un vīriešu lomas un līdztiesība bija ļoti atšķirīgas no mūsdienām. Jēzus bija absolūti revolucionārs toreiz jau tajā vien, ka viņš vispār runā ar sievietēm, un viņas seko Jēzum kā mācekles, viņa attieksme pret sievietēm ir pilnīgi atšķirīga no tā, kā bija pieņemts toreiz.
Tas ir ļoti iedvesmojoši, ka Jēzum jebkuros laikos piemīt šī ārkārtīgi spēcīgā, provocējošā uzvedība. Viņš ir ļoti izaicinošs.
Jā, kaut vai stāsts par to nabaga sievieti, kas bija pārkāpusi laulību un kura pēc jūdu tradīcijas bija jānomētā līdz nāvei ar akmeņiem, vai ne? Un liels pūlis laukumā sanāk kopā un apsūdz šo sievieti, bļauj uz viņu un gaida no Jēzus kā no skolotāja konsensusu, un arī šī sieviete saprot, ka tūlīt šī eksekūcija tiks veikta. Bet ko dara Jēzus? Viņš dara kaut ko pilnīgi negaidītu. Viņš notupstas un ar pirkstu zīmē smiltīs. Un tad viņš teica: lai tas, kas ir bez grēka, lai tas pirmais met akmeni.
Jā. Mēs joprojām dažkārt lietojam šo teicienu, vai ne? "Kurš ir bez vainas, lai pirmais met akmeni."
Jā. Un viņš ar atbruņoja pūli. Visi izklīda. Jēzus palika laukumā viens ar sievieti...
...kas droši vien bija šokēta un pārsteigta vienlaikus, izbēgusi no drošas nāves.
Un Jēzus, pacēlis acis no sava zīmējuma smiltīs, jautāja sievietei, kur gan palikuši visi vainotāji? Un atlaida sievieti, sacīdams: ej un negrēko vairs.
Nav brīnums, ka pēc tam viņa kļuva par Jēzus sekotāju.
Jā, un tas joprojām ir aktuāli. Šāda attieksme. Bet turpinot par Dievu kā tēvu, var runāt arī par viņu kā par vecāku vispār. Jo bieži, šķiet, viņš pārstāv abus vecākus. Piemēram, stāstā par Pazudušo dēlu: kad noklīdušais dēls atgriežas, tēvs viens pats izskrien dēlam pretī, sagaida to, apskauj, liek kalpotājiem gatavot svētku mielastu dēlam par godu... Mamma vispār neparādās. Bet kur tad viņa ir? – ir tāda sajūta, ka tepat kaut kur, ka viņa ir kaut kur aizkulisēs. Un tad manās ausīs tas izklausās, ka Dievs Tēvs pārstāv abus vecākus, ka viņā ir: gan, gan.
Protams, ka mēs mūžīgi teiksim, ka saule lec, tāpat mēs teiksim, ka Dievs ir Tēvs, bet, tāpat kā saule – kā mēs zinām – nekur nelec, viņa ir tur, kur viņa ir (smejas), mēs varam rēķināties, ka šie vārdi pasaka daudz vairāk nekā tikai lingvistiski, un tur ir patiesībā gan tēvs, gan māte.
Līdzīgi jautājumi ir arī par to, kāpēc Dievs sevi uzrunā daudzskaitlī?
Jā, tā ir. Tur ir arī ir lingvistiskas un citādas versijas. Pirmā – tāpēc, ka Dievs ir trīsvienīgs: Dievs Tēvs, Dievs Dēls un Svētais Gars. Trīs ir viens un viens ir trīs.
Cita versija saka, ka Dievs, sakot: mēs radīsim cilvēku, ir jau kopā ar dzīvniekiem, jo viņi tika radīti pirms cilvēka. Un, sakot "mēs", Dievs šajā daudzskaitlī ietver arī apkārt esošos dzīvniekus.
Tādu versiju es nebiju dzirdējusi. Tiešām?
(smaida) Jā, un tā filozofiskā līdzība ir, ka visa cilvēka dzīve ir izšķiršanās, kam sekot. Vai tam, kas tevī ir no dzīvnieciskā, vai tam, kas no dievišķā...
Bet, protams, tas "mēs" Dieva komunikācijā varētu nozīmēt arī to, ka katrā vīrietī ir sievišķā daļa, un katrā sievietē – vīrišķā daļa. Pēc Kārļa Gustava Junga. Un jebkura cilvēka briedums raksturojas spējā integrēt sevī pretējā dzimuma elementu. Un šajā kontekstā pie šī "mēs" varam arī mazliet apstāties.
Jo Dievs komunikācijā sevi visu laiku prezentē kā procesu, kā darbības vārdu, kā deju, viņš nav viens un tālu stāvošs.
Attiecības varētu būt atslēgas vārds...?
Jā, attiecības.
Jā, šis ir, manuprāt, ikviena cilvēka izaicinājums: noticēt, ka Radītājs vēlas ar mani, vienu mazu cilvēku no pasaules miljardiem, veidot ļoti tuvas un atbalstošas attiecības.
(smejas) Bet varbūt, ka nav nemaz tik neticami? Tu teici: radīšana. Bet radīšana vienmēr ir saistītas ar attiecībām. Proti, man ir jābūt kaut kādās attiecībās ar vārdu, lai es varētu kaut ko uzrakstīt, man ir jābūt attiecībās ar sevi, lai kaut kas jēdzīgs no manas dzīves sanāktu... Patiesībā, tas vienmēr sākas ar kaut ko mazu. Dievs ir neaptverami liels, bet varbūt viņš ir arī ļoti mazs šajā spējā būt ar katru no mums individuāli. Un tieši tas, manuprāt, ir arī Lieldienu stāsts.
Ziedošanās un glābšanas stāsts?
Jā, cilvēki gaidīja, ka nāks glābējs, kāds ķēniņš, ko viņi iedomājās kā spēcīgu politisku līderi, un kura tēlā Jēzus nemaz neiederējās. Jēzus laikā cilvēki ticēja arī, ka augšāmcelšanās būs. Viņiem gāja ļoti grūti, cilvēki dzīvoja daudz lielākā nabadzībā, daudz lielākā beztiesīgumā, daudz lielākā nedrošībā, nebija ne demokrātijas, ne cilvēktiesību, ne līdztiesības starp dzimumiem, nekādu garantiju. Taču viņus stiprināja ticība, ka tad, kad Dievs visus cels pēc nāves augšā, tad tā dzīve būs tāda, kādai tai vajadzētu būt. Tad viss tiks atdots atpakaļ.
Bet šī ticība augšāmcelšanās idejai laikā pirms Kristus, Vecās Derības laikā, balstījās uz kādiem seno praviešu pravietojumiem, vai ne? Kas cita starpā pravietoja arī, ka nāks Mesija, respektīvi, Jēzus Kristus un visus atbrīvos.
Jā. Tie solījumi saistījās ar Vecās Derības izredzēto tautu, kam Dievs ar praviešu muti ir kaut ko apsolījis, bet tā īstenība ir citādāka: ir Romas impērija, kas ir apspiedēji un okupanti, tur ir Babilonijas trimda un visādi grūti apstākļi, tāpēc apmēram 400 gadus pirms Jēzus nākšanas ļoti aktuāla bija doma, ka pastāv mirušo augšāmcelšanās, kas ir atslēga tam, ka tiks atdots taisnīgums.
Bet tas, ko es gribēju teikt, ir kristīgās ticības pamatdoma. Proti, Dievs ceļ Jēzu augšā no mirušiem, jo Jēzus ir netaisnīgi krustā sistais, upuris, bez vainas notiesāts.
Un augšāmcelšanās ir kā musturs, ka taisnīgums uzvarēs.
Un uzvarēs nevis pārdabiskā veidā tikai pēc nāves, bet ka taisnīgums uzvarēs arī šeit, jo Jēzus gan augšāmceļas, gan arī atgriežas. Tāpēc Lieldienu notikums ir gan vēsturisks notikums, gan arī aktuāls notikums ikvienā laikā. Tas ir modelis, kas piedāvā nevis dzīvot pārliecībā, ka dzīve ir jānodzīvo, pakļaujoties lielajiem, varenajiem diktatoriem, un ka mēs kaut kā pakļaujoties pa maliņu nodzīvosim, un gan jau tad, "kaut kad". Nē, augšāmcelšanās tieši tāpēc arī ir kristīgās ticības centrālais notikums, jo viņa fokusē mūsu uzmanību uz šo dzīvi, kurā ļoti bieži notiek, Bībeles vārdiem tā, ka "atmestais akmens kļūst par stūrakmeni".
Vai tu gribi pateikt, ka ciešanas, ko mēs iznesam katrs pie sava krusta, kļūst jēgpilnas, savā veidā pārvērš cilvēku, un viņš atgriežas citā brieduma pakāpē?
Es gribu teikt, ka Dievs atklāj, ka visam, kas notiek ikviena cilvēka dzīvē un reizēm šķiet absolūti bezjēdzīgs, ir jēga. Un tāpēc nav brīnums, ka Jēzus savas dzīves laikā, pirmkārt vērsās pie netaisni apsūdzētajiem, iežēlojās par dzīves pabērniem, nabadzīgajiem, slimajiem, atraitnēm, bērniem, – visiem, kam jācieš. Visiem, kas ir mazāk aizsargāti.
Un tāds ir arī baznīcas uzdevums. Jo Jēzus doma bija veidot uz zemes tādu cilvēku kopienu, kurā katram cilvēkam ir nozīme, cieņa. Kopienu, kura atsakās viens otru tiesāt un sist krustā. Tāpēc sāka veidoties baznīcas un draudzes. Jo draudze nav kāda reliģiska organizācija, draudze ir segvārds tam potenciālam, kas cilvēcei joprojām ir klātesošs: spējai dzīvot kopā sadraudzībā, esot attiecībās kā māsas un brāļi. Ar ticību, ka otrā cilvēkā Dievs ir klātesošs.
Un šis ir arī ģimenes modelis, vecāku un bērnu attiecību modelis?
Savā ģimenē un arī ārpus tās. Un tieši ar šādu skatu, ar ticību labajam, Jēzus arī ienāk Pūpolsvētdienā Jeruzālemē – jājot uz ēzelīša kumeliņa, ar mācekļiem, ar bērniem, ļoti gaiši.
Tu iesāki par draudzi. Faktiski ir jau tā, ka gan Lutera draudze, gan citu baznīcu draudzes cauri gadiem un gadu desmitiem veic šo kluso kalpošanas darbu: mierinājums, finansiāls un cilvēcisks atbalsts cilvēkiem slimībās un krīzēs. Daudziem senioriem baznīca ir arī vieta, kur gluži vienkārši ar kādu cilvēku aprunāties, nesaņemot atteikumu, ka viņi neietilpst biznesu interesējošā mērķauditorijā. Nesen saskāros ar lūgumu palīdzēt apdrošināt kādu kundzi, kas devās ceļojumā. Izrādījās, ka viņas vecumā tas ir neiespējami, jo seniori pēc 75 apdrošināšanas kompānijai sagādā pārāk lielus riskus. Šis cinisms mani pārsteidza.
Jaunajā Derībā tiek runāts par korporatīvo garu, kas piemīt katrai sistēmai, "varai", institūcijai. Šim garam ir divi apzīmējumi senajā pasaulē – šis gars var kļūt "dēmonisks", kad kāda sistēma darbojas tikai savās interesēs, meklē sev lielāko peļņu, atsakās darīt jebko, kas negarantē lielāko guvumu. Vai arī sistēma var iemantot "eņģeliskus" vaibstus – apzinoties savu virsuzdevumu kā institūcijai kalpot cilvēkam, viņa dzīvei, labumam.
Tavā piemērā atklājas korporatīvs, sistēmisks ļaunums. Baznīcas izaicinājums ir skatīties, vai tā turas uz šī Jēzus ceļa, kas nozīmē: diagnosticēt šādas problēmas sabiedrībā un piedāvāt risinājumus, lai sistēmas var mainīties un vairāk kalpot cilvēkiem, nevis pašas sev.
Cilvēki vairāk zina par akcijām, par kurām tiek komunicēts medijos, kā akcija "Dod pieci!", liels ir organizācijas "Ziedot.lv" ieguldījums, vai ne?
Bet tad vienmēr arī ir jautājums: kur baznīca ir vairāk? – "Dod pieci!" mazajā, stiklotajā mājā Doma laukumā vai Doma baznīcā, kas ir turpat blakus? Jēzus vienmēr pārsteidz, viņš ir paradokss. Tāpat kā mīlestību, viņu nevar saskaitīt: matemātikā viens plus viens ir divi, bet mīlestībā viens plus viens veido vienu. Teijārs de Šardēns teica, ka mīlestība ir milzīga enerģija, kas apvieno. Un to arī Jēzus evanģēliju autori, Jēzus dzīvesstāstu autori aiz vārdiem vēstī, ka Jēzū bija apvienojies cilvēks un Dievs, kas atsakās kaut ko panākt ar varu. Varētu teikt, ka tā ir nevardarbība pretošanās, ko viņš bieži izmanto.
Vai mēs varam parunāt par Dievu Tēvu, – kāpēc viņš ne vienmēr ir klātesošs? Kāpēc nereti, ejot cauri kādām grūtībām, rodas sajūta, ka esi pavisam viens?
Labs jautājums. Kas ir vairāk – Dieva klātbūtnes vai Dieva prombūtne? Jo, ja es tā domāju par sevi, tad ļoti bieži sanāk piedzīvot, ka nevis kāds ir tevi apkampis, bet tieši otrādi. Rodas jautājums: kā tad tas, kas tagad notiek manā dzīvē, iet kopā ar manu ticību vai maniem priekšstatiem par to, kas ir Dievs? Bet es gribu teikt: tas ir normāli. To mēs redzam arī Jēzus dzīvē, viņš neatradās mūžīgā simbiozē ar Tēvu. Šķiet, ir vēl trakāk: viņa dzīve beidzas ar sakāvi, ar nāvi. Daudzi apkārt ir cerējuši uz viņu gan kā uz skolotāju, gan kā uz politisku līderi. Šķiet, kur tad bija Dievs? Taču tieši sakāvē, ievainojamībā, krustā sišanā atklājas tas, manuprāt, ka: mīlestība tāda ir. Mīlestība nav nekas tāds, kas ir garantēts, – tas liek absolūti savādāk pret viņu attiekties. Man ir jāmīl pretī. Nav tā: mani mīl, tas ir garantēts, es varu atslābt. Mīlestībā ir divi. Jā, protams, Dievs mūs mīl...
Un tā ir garantija...
Jā, tā ir garantija. Pestīšana ir notikusi, mums nav par to jāšaubās. Mēs par to varam būt droši. Un mums nav jābaidās no tā, ka kādu brīdi atklāsies kaut kas tāds, par ko Dievs pārstās mūs mīlēt.
Bet – tai pašā laikā – mūsu atbildība par to ir, kā es šo mīlestību praktizēju? Kā es viņu dodu atpakaļ cilvēkiem sev līdzās?
Tu saki, ka ticība ir darbības vārds?
Tikai tā – ticība pastāv tikai, ja to iemieso. Ticība ir prakse. Un izaicinājums šajā praksē ir sekot Dieva aicinājumam pievērsties tiem, kas ir visatstumtākie, vistālākie, tiem, kuri man nepatīk. Stingri ņemot, vienīgā taustāmā lieta, ko cilvēkiem Jēzus atstāja, ir mielasts, Svētā Vakarēdiena mielasts – kopā būšanas prakse, vienam par otru, degunus neraucot. Jo ilgāk mēs ar kādu sēžam pie viena galda, jo vairāk viņš mums sāk patikt.
Šajā praksē parādās jautājumi: ko darīt ar cilvēkiem, kas nav pret mani labi, ar ko es nejūtos komfortabli, ko es nesaprotu?
Un tā metode ir: lūgt par šīm attiecībām, par cilvēkiem, svētīt. Un tad var pavērot, kā tas darbojas, kas izmainās, vai ne? Bet par situācijām, kad Dievs klusē, Tu ej cauri melnai tumsai, un nav nekādu priekšrakstu, nav GPS, neviens taciņas. Ko tu pats tad dari, kad tu nedabū nekādas norādes?
Varbūt var palīdzēt apziņa, ka tas šausmīgais, kas notiek tavā dzīvē, ir sakārtotās realitātes tikai viena daļa. Respektīvi, realitātē, kurā mēs esam, viss kaut kā turas kopā, tur ir vairāk sakārtotība nekā nesakārtotība. Ir atsevišķi momenti un brīži, kad kāds kaut ko ne tā izdara, un piecstāvu māja sagrūst, bet pamatā tās mājas turas kopā. Un, manuprāt, to var attiecināt arī uz dzīvi – viņa ir padota dažādām ietekmēm, bet es varu uzticēties, ka manas dzīves realitātei cauri vijas pret mani labvēlīga un mīloša attieksme. Un tas nāk no ticības, ka ir Radītājs. Ka pasaule nav nekāds nejauši kopā saķibinājies mehānisms, kas kādā brīdī atāķēsies un viss izjuks. Bet tas nozīmē arī to, ka visam, kas notiek, ir jēga, ka manai dzīvei un katrai dienai ir jēga. Protams, ir brīži, kad notiek kaut kas neparedzams, nesaprotams, baigs.
Kad viss sagrūst un tu esi tādā brīvā kritienā, bet tu... turpini dzīvot. Kaut kā. Tu pat vairāk negaidi nekā no dzīves, bet – vienalga – turpini dzīvot. Un tad vienā brīdī brīvais kritiens pārvēršas izpletnī un varbūt gaisa balonā, un tu kaut kur nonāc. Tā turpināšana dzīvot pieprasa uzticēšanos dzīvei. Un tad var arī – ne vienmēr, bet var – nonākt līdz pieredzei, kad gals pārvēršas jaunā sākumā.
Jā...
Tu pats neesi dzīvi radījis, tu, protams, vari pieņemt lēmumus, ir ietvars, kurā mēs varam kustēties, bet ir lietas, ko mēs nevaram ietekmēt. Līdzīgi kā dziedot korī. Ir daudz grūtu dziesmu. Šogad arī Dziesmu svētku repertuārā ir daudz grūtu dziesmu. Tu pat nesaproti, kā tur vajag dziedāt, un varbūt ir sajūta, ka visi citi saprot un māk, tikai tu ne. Tu viens esi tāds. Bet tu nemūc prom no mēģinājuma. Vairumā gadījumu tas izdodas un beidzas ar kaut ko. Bet labā ziņa no Dieva ir, ka Dziesmu svētki tavā dzīvē būs. Es kā indivīds to izjaukt nevaru. Tas ir kaut kas tik grandiozs, ka es to izjaukt nevaru. Un tā ir arī ar Dieva mīlestību.
Klausoties tajā, ko tu saki, manuprāt, Dieva kā Tēva koncepts vienam racionāli domājošam prātam būtu pieņemams arī tāpēc, ka nobriedis tēvs jau arī ļauj bērnam iet cauri grūtībām, nejaucoties tajās. Tas nenozīmē, ka viņš nav klātesošs un ka viņš nezina, kas notiek ar bērnu.
Viņš jau arī saprot, ka bērns vienmēr nebūs pie viņa un neies pie rociņas. Un, starp citu, nepieaug jau tikai bērns, pieaug arī tēvs. Cilvēku dzīvē. Par tēvu jau arī neviens nepiedzimst. Jo pat Jēzus – arī viņš maina savas domas.
Piemēram?
Nu, piemēram, pie Jēzus pūlī izlaužas kāda sieviete, kas nepieder pie jūdu kultūras un grib, lai Jēzus viņu dziedina. No sākuma Jēzus ir noraidošs, bet tā sieviete nāk virsū un neatlaižas un saka: "Ja tu pie galda ēd, tad arī drupačas nobirst ne tikai tiem, kas pie galda ēd, bet arī sunīšiem." Tad Jēzus maina savas domas un viņš sievieti dziedina un svētī. Ļoti interesanti, ka arī Jēzus nevienā brīdī nav pabeigts. Līdzīgi, kā mēs – būsim pabeigti tikai, kad nomirsim. Bet kamēr mēs esam dzīvi, mūs veido gan patīkamās, gan ļoti sāpīgās pieredzes – zaudējumi, šķiršanās. Parasti tas saistās ar vairāk ar dzīves otro pusi, kad mums jau ir pie četrdesmit.
Tad sākas ļoti neparasts laiks – nāk neizprotamās pieredzes, ko tu nevienam negribētu novēlēt un pats negribētu piedzīvot. Bet nav iespējams izvairīties. Un nevar izvēlēties.
Tomēr stāstos, ko cilvēki man ir dalījuši, kam viņi ir gājuši cauri, – parasti pēc kādiem septiņiem, astoņiem gadiem, – ja tu izvēlies nebēgt, bet būt tajā, tad parasti šī pieredze aizved pie kaut kā. Tikai, protams, tu nekad nezini, kas tas būs. Bet tu pieņem dzīvi ar visu, kas nāk. Un integrē. Tajā rodas kaut kāds spēks. To mēs redzam arī ukraiņos tagad.
Tu domā, ka tas tagad viņos ir radies? Mēs jau nepazīstam viņus, kādi viņi bija pirms tam...
Tur kaut kas ir radies, kam ir milzīgs potenciāls. Bībelē ir arī viens teikums: tur, kur ir liels grēks, tur ir arī liela žēlastība. Konsekvence ir, ka tur, kur cilvēki saskaras ar briesmām un ārprātību, viņi kļūst nevis briesmīgāki, bet tieši pretēji: viņi iegūst kaut ko tādu, kāpēc mēs arī sakām, ka Kristus ir pestītājs, ka viņš saskārās ar kaut ko tik netaisnīgu, tik cinisku – krustā sišana. Bet tas radīja ko? Nevis atriebšanos, bet tieši otrādi – draudzi, kas joprojām pastāv, kristīgo ticību, – jā, kas dažādiem laikmetiem gājusi cauri, – tā joprojām ir tapšanas stadijā, bet man rodas sajūta, ka tam ir liela nākotne. Ka civilizācija nevar izdzīvot bez apzinātības, kā mēs attiecamies pret cilvēkiem. Protams, daudz kas no tā ir tādā vīzijas veidā.
Piederības sajūta – vai tā varētu būt sajūta, kas liecina, ka Svētais gars ir cilvēku vidū?
Jā. Man patīk lasīt Bībelē, ka Dievam ir tāda Dzīvības grāmata, kurā visi mēs esam ierakstīti. Tas nozīmē, ka mēs esam piederīgi kaut kam, kas ir vienmēr dzīvs. Tādā ziņā, ka tas, kas ir miris, viņš joprojām ir dzīvs. Tas Lieldienu stāsts ir par to, ka nāvei nav pēdējais vārds. Caur nāvi notiek augšāmcelšanās, tikai – pirms tu neesi nomiris, tu nevari augšāmcelties. Tāpēc svarīgi ir nepieķerties, bet svarīgi ir šajā procesā uzticēties un ļauties. Un ļaut arī citiem ļauties. Un tas ir kaut kas tāds, kas izmaina mūsu skatījumu uz dzīvi. Es dzīvoju, kaut arī es būšu miris.
Vai tu pats, saskaroties ar daudzu cilvēku pēdējām dzīves pieredzēm, esi saskāries arī ar šo apsolījuma apliecinājumu?
Jā, man cilvēki uz nāves sliekšņa ir stāstījuši, ko viņi redz. Ļoti mierīgi viņi par to runā. Cilvēki gados. Arī par maziem bērniņiem, kas pāragri aiziet, esmu domājis. Kaut kāda dvēseļu un garu kopība tur ir. Jo, ja šeit ir tik tuvu būts kopā, – kāpēc lai nebūtu tur? Vai tiešām Dievs būtu tik jocīgs, ka šeit viņš mums kaut ko ļautu piedzīvot, un tur – nogrieztu iespējas? Nē, es domāju, ka nāve neierobežo Dieva iespējas, Dieva nodomu. Mēs, protams, nevaram tur ieskatīties, to mēs nevaram. Lūk, teikums no Bībeles par to, ko Jēzus saka, aiziedams no mācekļiem, lai "sataisītu mājokļus tur augšā". Arī tas pieder pie Augšāmcelšanās stāsta.
