Diskusijā piedalījās literatūrzinātniece, asociētā profesore Olga Senkāne, kura pēta ebreju kapus un ir apzinājusi praktiski visus ebreju kapus Latgales reģionā; Rīgas Stradiņa universitātes profesors Sergejs Kruks, kura pētniecības lauks ir komunikācijas zinātne, bet līdz kapiem nonāca, interesējoties par pieminekļiem un analizējot tos kā politiskās komunikācijas instrumentu; un literatūrzinātniece, Latvijas Universitātes profesore Ieva Kalniņa, kura pēta kapu tēmu literatūrā. "Latviešu sieviete ir kapu tradīcijas turpinātāja. Nu, droši vien es tādā veidā arī jūtos," viņa atzina.
Diskusiju vadīja filozofijas doktors, Latvijas Kultūras akadēmijas docents, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas vadošais pētnieks, radio "Naba" raidījuma vadītājs Andris Hiršs.
Andris Hiršs: Nav laikam tā, ka tā kapu pētniecība kādam no jums būtu centrālais, uz ko jūs fokusētos pētniecībā. Kā jūs esat nonākuši līdz kapu pētniecībai, kas savijas kopā ar citām jūsu akadēmiskajām interesēm? Olga, kāpēc ebreju kapi?
Olga Senkāne: Nejaušība. Kādreiz vadīju Letonikas institūtu Rēzeknes Augstskolā, toreiz tiku iepazīstināta ar Fridriha Eberta fonda vadību, un viņi piedāvāja šādu projektu – apsekot ebreju kapus. Fonda vadība bija ieinteresēta finansēt šo apsekošanu un pētījumus, un tas viss sākās 2010. gadā. Ik pa brīdim atbrauc tādi vācu entuziasti paskatīties, kas notiek ebreju kapos Latgales reģionā. Un es viņiem palīdzu, pārzinot vācu valodu, parādu visu un organizēju. Viņi attīra vecos akmeņus, fotografē un tulko no ivrita un jidiša vācu valodā. Es savukārt pārtulkoju latviešu valodā tekstus, jo tas ir ļoti bagātīgs ģeneoloģiskais materiāls. Ir vesela virkne pieminekļu, kuri atklāj informāciju par pogromiem, kuras varbūt vēsturiskos avotos nemaz nav.
Ikdienā man ir 10 minūtes, lai aizietu līdz šiem kapiem. Kad aizgāju pirmo reizi, man bija kultūršoks, saku, kā ir. Kapi ir trīs hektārus lieli, vienā galā stāvi, otru neredz. Fenomens, ko es pētu – kā lielā mērā vietējo iedzīvotāju majoritāte un laiki ir ietekmējuši kapakmeņu veidošanas tradīcijas, ebrejiem absolūti neraksturīgas.
Ebrejiem nav pieņemami, ka uz ebreju pieminekļa būtu tā cilvēka attēls, bet Latgalē tas ir iespējams, viņi ir kaut ko ir aizguvuši no latgaliešiem.
Tradicionālā daļa mani nepārsteidza, bet, kad es paskatījos uz veco daļu no 1780. gadiem, es sabijos, sarāvos, ka tieši ar īstenību saskaries bez visādiem pastarpinājumiem. Psiholoģiski bija diezgan dīvaina sajūta, jo lielākā daļa kapakmeņu ir apgāzušies un tik dīvainas formas. Es neko tādu dzīvē nebiju redzējusi. Es esmu bijusi Jeruzalemē, esmu tur redzējusi kapakmeņus, bet šeit ir kaut kas tik arhaisks, tu sajūti to – laikmets un kultūra aizgājuši uz neatgriešanos. To nevar izstāstīt, tur jāaizbrauc.
Interesanti, ka vecākos Višķu kapus laiks vispār nav skāris. Tur neapglabā vairs. Kapi ir apdzīvotas vietas segments. Lielā mērā kapi, tāpat kā pilsēta vai ciems, ir izmitināšanas telpa. Izmitina ne tikai dzīvos, bet arī nedzīvos. Ja dzīvie top, tad nedzīvie jau ir tapuši, un viņiem lielā mērā ir vienalga, ko ar viņu pieminekļiem dara. Tas ir vajadzīgs topošajiem – mums.
Andris Hiršs: Kruka kungs, laikam arī jums līdzīgi attiecībā uz semiotiku ir pētījumi par kapakmeņiem, kas uz tiem tiek attēlots vai netiek attēlots. Kā jūs pie šīs tēmas nonācāt?
Sergejs Kruks: Caur politisko komunikāciju. Tātad pieminekļi kā līdzeklis un vieta, kur daudzus pieminekļus var sastapt, ir kapi. Tur, kur ir ļoti stipras Mākslas akadēmijas ar lielām skulptūras fakultātēm, tur arī ir kapu tradīcijas. Daļa ir joks šajā sentencē, bet arī daļa patiesības, jo kapu pieminekļi tēlniekiem ir lielākais pasūtījums, uz kā viņi izdzīvo.
Kāpēc kapu noformēšanas tradīcijas izveidojās šeit, Cēsīs? Iespējams, tāpēc ka [tēlnieks] Kārlis Jansons, viņa dēls dzimis šeit, strādājuši šajā parkā, šajā parkā ir pieminekļi – mijiedarbībā starp tēlniekiem, vietējo pašvaldību un kapu pārvaldi. Mākslinieciskais veidols veidojās no šiem kapu pieminekļiem. Arī var pētīt tēlniecības semiotiku, kā materiālus apstrādā, ko pasūtītājs grib, ko izglītotākais, inteliģentākais, teiksim tā, tēlnieks un kapu pārvaldes cilvēki domā un uzspiež, kādu tev pieminekli būvēt.
Kāda kapu pētniekiem ir interesanta lieta – te sastopas divas pretējas tendences, kas katra velk uz savu pusi, jo kapi ir privāta lieta. Tur ir mana cilvēka līķis apglabāts, es par to esmu atbildīgs, tā ir manā atmiņā piemiņa, mana interese. Bet, no otras puses, – tas ir publisks pakalpojums. Kapu pārvaldei un vietējai pašvaldībai ir, ko teikt, ir tiesības uzlikt savus ierobežojumus, prasības uz māksliniecisko noformējumu, un tā tas veidojās. 2000. gadu sākumā, kad es savu pētījumu veicu, es arī izjutu tās pārmaiņas. 30–40 gadus nekas nenotiek, nenotiek, viss ir diezgan viendabīgi – kapu kopiņas un pieminekļi –, un pēkšņi 2000. gadu sākumā sāka parādīties šīs pārmaiņas – tai skaitā nabadzības dēļ. Otrs faktors, ka jauni cilvēki brauc prom, nav vairāk kam atgriezties regulāri uz kapiem. Parādījās mums jauna specialitāte – kapu apkopēji, kas par naudu to dara, jo piederīgie pie savas dzimtas kapiem nevar vairs atbraukt. Parādās sociālekonomiskie faktori, un to mēs vispirms redzam kapos, varbūt ikdienā mēs to nepamanām, jo dzīve rit savā tempā.
Andris Hiršs: Sakiet, bet jūs izmantojat kategorijas "publiskā telpa", "privāti noslēgtā telpa", man šķiet, ka vienā savā pētījumā minējāt, ka tie kapi sāk palikt aizvien mazāk publiskā telpā, jo tās kopiņas paliek noslēgtākas. Kā jūs šo interpretētu, ka cilvēki šo sēru periodu pavada, pārdzīvo kā intīmu pieredzi un tāpēc tās kopiņas ir noslēgtākas?
Sergejs Kruks: To es nezinu, tad ir jārunā ar šiem pašiem cilvēkiem, bet tendence arī šeit, Cēsīs, jaunajos kvartālos, kur sāka attīstīt pirms 10, 15 gadiem viņi arī ģeogrāfiski atrodas pavisam ne parkā, ne mežā, tātad tie nav pēc būtības Meža kapi, tie ir atvērtā telpā, un tur parādās faktors, ka kapu kopiņas ir iežogotas. Bet tas esot tāpēc, lai ūdeni novadītu, kas tek pa kāpām lejā lietusgāzēs. Redziet, arī klimats mainās un vecā kapu kopiņas izvietošanas tradīcija acīmredzot vairs nestrādā, tā ka, lai ūdeni novadītu, ir vajadzīgas apmales, pret ko tieši Cēsis cīnījās 50.un 60. gados, ka jābūt tādam atvērtam laukumam bez norobežojumiem, pa ko var pastaigāties.
Andris Hiršs: Jautājums Kalniņas kundzei. Vismaz man mazliet iespaids, ka latviešiem ir raksturīga aizraušanās ar kapu kultūru. Varbūt tas ir mānīgs iespaids. Kā tas parādās literatūrā?
Ieva Kalniņa: Man liekas, ka latvietim ir īpašas attiecības ar kapiem, jo mēs uz tiem ļoti bieži ejam. Ja neejam, tad mums radi aizrāda par to – kāpēc mēs ignorējam tradīciju? Bet literatūra tomēr kaut kādā veidā ir saistīta ar dzīvi, un man jāsaka tā, ka tādi kapi, kā bija 19. gadsimtā, kad rakstīja Blaumanis, tie nav šodienas kapi.
"Mērnieku laikus", ja mēs atceramies, – tie ir 70. gadi – Annuža iet ar Anniņu, un Anniņa saka tā: "Re, cik skaistas lapas! Varbūt mātei aiznest." Annuža saka: "Nē, nē, nē, tagad ejam uz skolu, liksim vainadziņus." Tas pirmais rotājums ir vainadziņš. Kapu nenoaudzē, kaps aizaug pats. Mūsdienās mēs teiktu: "Ak, Dievs, sēž cilvēks uz kapa! Nezina pat tik daudz." Annuža gluži mierīgi sēž uz kapa. Smiltis ir augstāk, viņai nav tik daudz jāpaceļas.
Pirmie rotājumi ir krusti – tad jau ir redzams, ka bagātākie uzliek vārdu, uzvārdu, citreiz vecumu. Un tad uz krusta uzliek no kādām puķēm savītu vai brūklenāju vainagu. "Mērnieku laiki" vēl ir darbs, kurš, manuprāt, pasaka daudz ko no tā, ko mēs ieraugām tālākajā dzīvē. (..) Treškārt, tas ir darbs, kur pirmo reizi tiek nolauzts krusts. Mēs varam apbrīnot brāļus Kaudzītes, kuri tomēr ļoti precīzi izjuta to, kādi simboli, kādi tēli tālāk būs kultūrā. Deviņdesmitajos gados ir Raudupiete, kur, kad ir bēres, puķu nav, ir tikai brūklenāji uz kapa, tā ir 19. gadsimta tradīcija. Tradīcijas sāka mainīties 20. gadsimta sākumā ar Rīgas kapu labiekārtošanu un veidošanu.
Andris Hiršs: Bet te arī kaut kā sasaistās publiskās telpas jautājums. Kā jums šķiet, kā to varētu interpretēt? Vai tas nozīmē, ja kapus kopj, tad tā ir publiska telpa, ja nekopj, tad…
Ieva Kalniņa: Nē, tā jebkurā gadījumā ir publiska telpa. Kapos arī ir cilvēki, viņi iet pa kapiem. Nav vienotas Latvijas kapu tradīcijas – ir Lielie kapi, kādi ir Gaujienā, Alūksnē, un cik kapu ir Vecpiebalgā. Tas ir arī, kā kungs nosaka. Gaujienas kungs nozīmēja, cik lieli var būt kapi. Piemēram, mana māte nāca no Zvārtavas, Gaujienas, tēvs no Ropažiem. Tēvs nevarēja saprast, kas tai Gaujienā, Zvārtavā, par dīvainiem cilvēkiem. Viena un tā pati kapu vieta un tik rok virsū, jo Ropažos neviens neraka otram virsū. Tas bija pilnīgi neiedomājami, bet, ja tā zeme ir šaura... To bieži vien arī nosaka kaut kādi ekonomiski, arī šajā gadījumā citi apstākļi, ko varbūt mēs pat neiedomājamies.
Andris Hiršs: Bet tas nozīmē, ka kaut kādu tādu universālu, latvisku kapu kopšanas tradīciju, kas apvienotu, ir grūti atrast tādā ziņā, ka katrā reģionā tas ir mazliet atšķirīgi?
Ieva Kalniņa: Man liekas, ka padomju laikā kaut kas vienādojās, bet arī ne īsti.
Sergejs Kruks: Arī nē, mans mērķis bija izveidot kaut kādu shēmu, apmeklējot šos daudzos kapus, bet ar lielām grūtībām, turpat zīmju lietošana un kapu formas, un galu galā viss ir atkarīgs no gaumes, no talanta tēlniekam, kurš ir piestiprināts pie šiem kapiem, piedāvā savus pakalpojumus. Ja viņam ienācis prātā, ka jālieto kļavas lapa, tad tajos kapos dominēs kļavas lapa, bet tam nav nekādas simboliskas nozīmes. Paskatieties kaut vai Siguldā – pāri Gaujai Turaidas kapi, pilnīgi cits stils, tur klasicisma tradīcijas, diezgan tādas vienkāršas, skarbas formas un Siguldā drīzāk Rīgas, Cēsu Meža kapiem līdzīgākas tradīcijas. Vienotas tradīcijas nav, varbūt stereotips rodas tāds, ka mēs apmeklējām tikai savus kapus, uz citiem jau nebraucam ciemos, tāpēc arī liekas, ka savējie kapi ir tādi universāli visā Latvijā.
Pilnu diskusiju klausies vai skaties ierakstā.
