Atbalsts jaunajiem zinātniekiem aug
Sintija Ambote: Kāda šobrīd ir tā augsne un vide jaunam zinātniekam? Varbūt pat tādam, kurš vēl pats ir students? Cik ļoti jauni prāti tiek virzīti uz zinātnieka profesiju? Vai ir tā sajūta, ka visā akadēmiskajā vidē un varbūt jau pat vidusskolas līmenī tam ir atbalsts un tas notiek mērķtiecīgi?
Antra Boča: Man ir viedoklis kā pētniecei. Protams, man ļoti interesētu, kā ir skolēniem un studentiem, bet no pētnieka viedokļa es teiktu, ka tiek virzīta ļoti. Ir diezgan liels atbalsts tieši, lai izstrādātu jau vidusskolā zinātniski pētnieciskos darbus. Tiek strādāts arvien vairāk ar to, ka arī pētnieki no universitātēm un pētniecības institūtiem iesaistās šo darbu izstrādē. Arī studiju laikā tiek piedāvātas arvien vairāk iespējas studentiem iesaistīties zinātniskajos projektos. Tā kā to iespēju kļūst arvien vairāk un vairāk.
Šeit gan jāsaka, ka ir atšķirības no tā, ko es esmu dzirdējusi. Eksaktajos priekšmetos ir vairāk šo projektu un vairāk šo iespēju, bet humanitārajos priekšmetos vai jomās, cik es saprotu, nav tik viegli. Projektu ir mazāk, un ir šīs jomu atšķirības. Bet kopumā es teiktu, ka iespējas pieaug. Un par jaunajiem zinātniekiem, par viņu iespējām Eiropas līmenī tiek ļoti domāts. Jo bija tāds periods, kad bija tā vecā akadēmiskā sistēma, un tad viņa strauji mainījās, un tie noteikumi nemainījās līdzi tik strauji, kā viņiem vajadzētu. Cilvēki bija izdeguši, nebija skaidrs, kādas ir karjeras iespējas.
Mēs ražojām doktorantus, bet kur tad viņiem pēc tam palikt? Tu esi ielicis tik daudz laika un enerģijas, un beigās izrādās – nevienam nevajag. Tad tagad tiek ļoti pie tā domāts, kur būs šo cilvēku iesaiste, kuriem ir doktora grāds.
Vai nu akadēmiskajā vidē, vai industrijā, vai publiskajā sektorā, un tiek meklētas arvien lielākas iespējas šai sinerģijai.
Mēs šodien runājam arī par Eiropas kontekstu. Vai Latvija ir konkurētspējīga, lai noturētu to jauno zinātnieku šeit, pie mums, strādāt tajos institūtos?
Jā, tas ir sarežģīts jautājums. Es teiktu, ka paliek arvien labāk, bet arī atšķirības ir novērojamas eksaktajās vai humanitārajās jomās. Latvija var izkonkurēt citas valstis, piedāvājot vairāk iespēju, piedāvājot iespējas tieši tajā jomā, kas interesē jauno zinātnieku, kas varbūt ir jomas, kas Latvijā nav pārstāvētas un, visticamāk, nebūs pārstāvētas, jo mēs esam maza valsts, bet arī saistībā ar, piemēram, iespēju attīstīt karjeru, iespēju uz stabilitāti, ir valstis, kur ir mazliet labāk, jo tur eksistē vēl šīs te stabilās pozīcijas.
Kuras ir tās valstis?
Piemēram, Francija. Bet man jāsaka, ka visā Eiropā šīs stabilās ilgtermiņa pozīcijas samazinājās.
Arī Vācijā, arī Spānijā un citās valstīs akadēmiskais sektors aizgāja uz īstermiņa projektu darbiem, un samazinājās stabilo pozīciju skaits, kas, protams, rada papildus stresu, izdegšanas riskus.
Tas ir viens no iemesliem, kāpēc cilvēki aiziet no zinātnes, jo ilgtermiņā dzīvot šādā nestabilitātē ir grūti.
Vācijā var, piemēram, dzīvot ilgāk tādā nestabilitātē, jo tas finansējums projektiem ir lielāks, kamēr Latvijā nav tādas drošības sajūtas šajā sistēmā. Un tur ir arī pārmaiņas. Šo problēmu saprot daudzi, un ir idejas ieviest tomēr vairāk šīs stabilās pozīcijas. Iepriekš varbūt no tām aizgāja prom, jo bija tā sajūta, ka cilvēki "iesēžas" un tad neko nedara. Tajā pašā laikā šo stabilitāti vajag cilvēcīgi.
Pie tā tiek strādāts, un mēs ceram, ka ar laiku izstrādāsim to optimālo variantu, kā tas varētu funkcionēt.
Jāattīsta sadarbība starp zinātniekiem un privāto sektoru
Tas kopumā par pētniecību, bet, ja mēs mazliet sašaurinām tematu uz komercpētījumiem un uz inovācijām. Vai Latvijā zinātnieki labprāt iesaistās? Vai vispār ir iespējas, vai uzņēmējdarbības vide arī ir atvērta jaunu zinātnieku iesaistei projektos? Varbūt var salīdzināt ar kādām citām Eiropas valstīm?
Tas, ko es zinu – uzsvars uz šo zināšanu pārnesi, uz inovāciju veidošanu kļūst arvien lielāks. Es ceru, ka arī jaunais doktorantūras modelis, kas šogad tiek ieviests Latvijā, kur būs centralizētas doktorantūras skolas un skaidrāki noteikumi, arī pievērsīs šim uzmanību.
Daudzi doktoranti neiet doktorantūrā, lai paliktu akadēmiskajā vidē, bet tiešām, lai veidotu pētniecību privātajā sektorā, industrijā. Mēs varam attīstīt šo sadarbību.
Un tur ir ļoti daudz izaicinājumu Latvijā, jo īpaši tajā momentā, kad tev ir ideja, kas radusies universitātē, un tev ir tā saucamais "spinofs", bet tev nav nekādu līdzekļu privātai uzņēmējdarbībai. Ja tu vēlies to attīstīt, tev jākļūst par privātuzņēmumu, jāmaksā tagad universitātei par to, ka tu izmanto tās pašas iekārtas, kādas tu izmantoji pētniecības procesā, un tas, protams, rada daudz problēmu. Latvijā ir salīdzinoši nedraudzīgi noteikumi, lai veidotos šie jaunuzņēmumi no universitātēm. Tur ir problēmas normatīvajos aktos, mūsu izpratnē, domāšanā mums daudz kas vēl darāms. Es ceru, ka ar laiku tas attīstīsies un mēs kļūsim ātrāki un progresīvāki šajā jomā, un mēs varēsim tiešām šo attīstīt. Jo, protams, tad, kad tu saproti, ka tavs atklājums ir kaut kas ļoti noderīgs industrijai, daudziem jau ir tā vilkme to turpināt un iet tālāk. Nevajadzētu būt šķēršļiem, kādi pašlaik eksistē, lai to izdarītu.
Tas tad var būt arī kādas infrastruktūras pieejamības jautājums?
Jā, jo ir dažādas šīs gatavības pakāpes no tā atklājuma, kas tev ir, līdz gatavajam produktam, ko var izmantot, pārdot kāds uzņēmums. No tā, kur tu esi, izriet, cik gatavs kāds privātuzņēmums ir investēt tevī. Jo tālāk tu esi no gatava produkta, jo lielāks risks tu esi. Ja tuvāk, tad viņi redz uzreiz to pievienoto vērtību un to, ka viņi atgūs ieguldīto.
Domāju, ka mums ir būtiski radīt sistēmu, kas var adaptēties ātri un iet uz priekšu ātri tad, kad mēs rodam risinājumus.
Pašlaik tieši šis normatīvo regulējumu maiņas process ir smags. Tas neatbilst tam tempam, ar kādu uz priekšu iet tehnoloģijas, inovācijas un uzņēmumi.
Ir slikti, ja mūsu normatīvais regulējums bremzē izaugsmi. Tā nevajadzētu būt.
Industriālie doktori arī valsts pārvaldē?
Par valsts pasūtījumu zinātnei, pieskaroties nedaudz esošajai prioritātei – aizsardzībai. Kā ir ar to pasūtījumu? Cik daudzveidīgs tas ir un cik daudz iespēju?
Atkal ir situācija, kur lietas uzlabojas, bet varētu būt vēl labāk. Protams, ne visas ministrijas, piemēram, veic tā sauktās valsts pētījumu programmas. Ir tādas ministrijas, kas zina, kā to izdarīt veiksmīgi, saprot procesu, un ir ministrijas, kas varbūt baidās to uzsākt, jo nesaprot. Un tur, manuprāt, ļoti noderētu tas, ka mūsu valsts pārvaldē tiktu likts lielāks uzsvars uz cilvēkiem, kas saprot zinātni, saprot, kā šie procesi notiek, ka tie ir daļa no valsts pārvaldes.
Gribētos, lai attīstās labāka sadarbība arī starp valsts pārvaldi.
Lai valsts pārvalde, piemēram, izveido kaut ko līdzīgu tā saucamajiem industriālajiem doktoriem, kad uzņēmums var sadarboties ar universitāti, finansēt daļu no doktorantu algas, lai doktoranti strādātu pie jautājuma, kas interesē uzņēmumu. To pašu varētu arī ieviest valsts pārvaldē.
Ir diezgan daudz jautājumu, kuros mums nav skaidrības, kuros mums nav datu, kuros mums atbildīgie cilvēki ministrijās mazliet mēģina saprast no pasaules konteksta, vai kaut kas būtu pielīdzināms mums. Iespējams, ir, iespējams, nav. Tur ir diezgan plašs lauks, kur vēl varētu veikt uzlabojumus. Tai skaitā aizsardzības sektors. Ir tā saucamais Eiropas Aizsardzības fonds, kas finansē arī pētniecību. Tur ir arī vairāki procesi, kā dabūt sadarbības partnerus, kā iesaistīties, ir dažādas struktūrvienības NATO paspārnē, kurās var pētnieki iesaistīties. Bet, lai tur piedalītos... Ja bruņotie spēki uzskata, ka šī pētnieku tēma mums nav svarīga, nu, tad pašam pētniekam ir jāfinansē visa piedalīšanās šajās NATO darba grupās un tādās lietās, ja viņš vai viņa to vēlas.
Rodas tas jautājums: kādas ir bruņoto spēku prioritātes? Jo, visticamāk, pirmais, kas viņiem ir svarīgs, ir zābaki un ieroči, aprīkojums. Jā, un tas ir pamatoti. Bet ar to aizsardzība nebeidzas. Jautājums ir, kā veidot šo dialogu, lai mēs sāktu saprast, cik plašs ir tas mūsu vajadzību lauks, un kur mēs kā pētnieki varam palīdzēt.
Vai ir kaut kāds jaunā zinātnieka profils? Vai mēs atšķiramies starp valstīm? Kad jūs tiekaties kādos starptautiskos zinātnes gaiteņos, vai jūtat tās savstarpējās atšķirības?
Noteikti ir savstarpējās atšķirības. Finansējums un tā ikdienas zinātnieku dzīve atšķiras. Jāsaka, ka mēs ar poļu kolēģiem arī esam runājuši par to, ka, salīdzinot ar to, kas doktorantam jādara Francijā vai Vācijā, administratīvais slogs uz pašu jauno pētnieku ir lielāks tieši pie mums. Un nav tā, ka Francijā nebūtu administratīvā sloga. Protams, tur ir, bet tomēr to jaunais pētnieks neizjūt, kamēr pie mums – izjūt.
Bet vai ir tā, ka mums, piemēram, dominē kādas jomas, bet citas vispār neeksistē? Vai var pētīt jebko?
Man laikam nenāk prātā kaut kas stipri ierobežots. Bet, īpaši eksaktajās zinātnēs, ir daudzas jomas, kas ir atkarīgas no šīs lielās infrastruktūras. Lietas, ko tu vari izdarīt Eiropas kodolpētījumu organizācijā (CERN), tu nevari izdarīt šeit. Bet mums ir cilvēki un iespēja būt tur, un tas ir ļoti labi, ka mēs arvien vairāk tīklojamies un dodam to iespēju. Ja mēs gribam kaut kur sasniegt ekselenci, mums kā mazai valstij ir jāspecializējas, jo mēs nevaram nosegt visu. Vācijā, ASV var nosegt daudz vairāk kāda lielāka institūcija, bet mēs varam specializēties konkrētās jomās un kļūt izcili tur, un kļūt par ļoti vērtīgiem sadarbības partneriem.
Ārzemēs esošie meklē iespējas atgriezties
Ņemot vērā visu, ko mēs nupat runājām. Vai liekas, ka gan Latvijā, gan Eiropas Savienībā kopumā zinātne un jaunie zinātnieki ir prioritāte?
Jā, Eiropā, man šķiet, ka tā ir prioritāte. Mēs redzam arī to, ka tas izpaužas dažādos projektu uzsaukumos, jo tas mērķis ir zināšanās balstīta pieeja un sabiedrība.
Lai to nodrošinātu, ir būtiski, ka mums ir arvien vairāk cilvēku, kas izprot zinātnisko domāšanu, zinātnisko pieeju un spēj to sasaistīt ar mūsu ikdienas tautsaimniecības vajadzībām.
Arī Latvija oficiāli pievienojas šim viedoklim. Es teiktu, ka Izglītības un zinātnes ministrijā es esmu sastapusi daudzus cilvēkus, kuri arī šim viedoklim piekrīt un vēlas, lai tas tā būtu.
Bet arī darbos?
Arī darbos, bet, protams, viņiem arī jārunā ar citiem, ar Finanšu ministriju, kurai ir mazliet cits skatījums, kur skatās uz budžeta iespējām. Nu jā, tas ir tāds nepārtraukts dialogs un arī pārliecināšana, ka šis ir ceļš uz priekšu.
Kāda būs nākotne, ņemot vērā, kādas ir cilvēku zināšanas? Cik dzīvotspējīga ir šī profesija? Tā būs arī Latvijā vai, kā bieži runā, – visi zinātnieki aizbrauks prom no Latvijas?
Tam es nepiekrītu. Rīgas Stradiņa universitātē Jauno zinātnieku apvienības kolēģei Ievai Puzo un viņas kolēģiem bija labs pētījums tieši par mobilitāti un zinātniekiem. Tieši par to, ko nozīmē šī aizbraukšana uz citu vietu, ja tur, piemēram, ir lielākas karjeras iespējas un labāk maksā. Ko tas nozīmē ģimenes saitēm, ko tas nozīmē piederības sajūtai.
Ir pietiekami daudz latviešu zinātnieku, kuri tomēr meklē iespējas, kā atgriezties Latvijā, tai skaitā es. Un tāpēc būs izejošo un ienākošo mobilitāte.
Mums gan ir jārada sistēma, kas ir pievilcīga, kurā cilvēki redz sevi. Cilvēki, kuriem šeit ir ģimene un draugi, būs gatavi samierināties ar mazāku algu, jo tas sociālais konteksts tomēr ir būtisks – kopiena un piederība, un atbalsts. Arī tajā momentā, kad tev ir mazi bērni, ir forši, ja blakus ir omīte un opis, kuri var palīdzēt.
Saistībā ar zināšanām man ir tāds optimistisks viedoklis par to, kādas ir mūsu skolēnu zināšanas. Es teikšu, ka jā, viņi spēs.
Es esmu mūžizglītības fans. Es uzskatu, ka cilvēki spēj vairāk zināt, saprast un uzņemt tad, kad viņi saprot jēgu tam.
Un tad, kad mēs skatāmies, piemēram, ko taisa "RigaTechGirls", visus šos seminārus. Cilvēki, kuri ir gatavi pārkvalificēties, un cilvēki, kuri varbūt iedomājas, ka viņiem nekad matemātika neiet, viņi neko nesaprot, tagad ir gatavi mācīties programmēšanu, jo īstenībā nav nemaz tik grūti.
Bet tas ir labi, ka tas notiek jau pēc skolas? Vai tomēr skola ir izcila vide, lai šo jomu stimulētu no 1. klases?
Es domāju, ka jā. Ja mēs varētu to veiksmīgi stimulēt no 1. klases un mums būtu spēcīgi vidusskolēni, protams, tad tas būtu ideālais variants. Bet, ja nav un mums ir kaut kādas lietas, kas neiet, nevajag būt pārāk pesimistiskam. Nebūs tā, ka šie cilvēki nekad nesapratīs matemātiku vai nekad negribēs saprast. Es varu minēt piemēru. Mācījos tehnikumā, man matemātika bija vienreiz nedēļā, un varu teikt – kad man augstskolā doktorantūrā vajadzēja, tad es mācījos.
Tad jūs vairāk zinātnes jomu redzat kā plaukstošu? Zinātnieku sabiedrība aug?
Es domāju, ka viņa būs augoša, jo savādāk mēs nespēsim konkurēt ar citām valstīm.
