Par to, kā karš iespaido alkohola patēriņu, kādas ir atšķirības starp pacientiem Ukrainā un Latvijā, un cik viegli vai grūti sajukt prātā alkohola ietekmē – ar Lozonjuku sarunājās Latvijas Radio žurnāliste Ieva Puķe.
Serhijs Lozonjuks: Ar narkoloģiskām problēmām savā darbā saskaros ne tiešā veidā, bet samērā bieži: situācijās, kad ir gan psihiatriska, gan narkoloģiska saslimšana – un tā notiek diezgan bieži. Otra situācija – kad narkoloģiska problēma jau noved pie nopietnām psihiatriskām sekām. Un trešā – kad cilvēki lieto alkoholu zāļu vietā, lai ārstētu kādus psihiatriskus traucējumus. Visbiežāk tas gadās vīriešiem ar depresiju, ar emocionāliem traucējumiem, trauksmi.
Latvijas Radio: Pēc statistikas Latvijā aptuveni 10% pieaugušo novērota atkarība no alkohola. Kāda ir statistika un situācija Ukrainā, vai līdzīga?
Jā, Ukrainā situācija ir līdzīga, un, iespējams, vēl sliktāka. Tas ir atkarīgs no reģiona. Mums ir reģioni, tajā skaitā Donecka, kur alkoholu lieto ievērojami vairāk. Diemžēl, manā rīcībā nav skaitļu, jo kopš 2014. gada tur notiek militārs konflikts, nav iespējams savākt statistiku.
Vai speciālisti uzskata, ka arī karš iespaido alkohola lietošanas paradumus?
Iespaido. Ietekme ir dažāda. Karadarbības zonā piekļuve alkoholam ir nedaudz ierobežota, tāpēc tur lieto mazāk kvalitatīvu alkoholu, kas rada dziļāku atkarību.
Spriedzi, kas cilvēkos rodas karadarbības zonā, var mazināt ar zālēm, bet diez vai tās tur tiek izrakstītas, tāpēc cilvēki pierod pie alkohola surogātiem. Armijā dzeršana ir pat aizliegta, bet, kad viņi dodas atpūsties, alkohola lietošana ir ļoti izplatīta. Tāpēc, ka cilvēki pēc kaujām ir smagā psiholoģiskā stāvoklī. Tagad psiholoģiskās un psihoterapeitiskās palīdzības sniegšana jau ir noregulēta, bet tik un tā nav pietiekama – ņemot vērā notiekošā apjomus. Jo frontes līnija ir vairāk nekā 1000 kilometru garumā.
Par Krievijas armiju man nav uzticamu datu, bet ir ziņas, ka tur pļēgurošana ir ļoti izplatīta – un īpaši virsnieku vidū. Kaut gan šādi gadījumi ir arī ukraiņu pusē. Tā ir smaga situācija, kuru bez nomierinošiem līdzekļiem nav tik viegli izdzīvot.
Mēs jau daudzus gadus dzīvojam neatkarīgā valstī, bet no dzeršanas tradīcijām, kas ieviesušās padomju laikos, arī nav tik viegli tikt vaļā.
Tieši tā. Mums, psihiatriem, ir tāds teiciens: "Staļins jau sen ir miris, bet viņa lieta dzīvo un zeļ." Pārvarēt stereotipus – tas ir sarežģīts process. Par Latviju man ir grūti spriest, jo neesmu šeit tik ilgi, bet Ukrainā pat redzu padomju un Staļina tipa vadītājus, kuri faktiski izmanto pārvaldības principus, kas ieviesti jau Staļina laikā, kaut gan liekas – tik daudz laika pagājis!
Zeme, kur dzer
Šie 10%, cilvēku, kam ir nosliece uz alkoholismu – ja nebūtu pieejams alkohols, viņi nosliektos uz kādu citu vielu lietošanu?
Jūs precīzi raksturojāt situāciju. Viss nav tik vienkārši. Atkarībai ir dažādas formas, tā faktiski piemīt konkrētam cilvēku psiholoģiskajam tipam. Psihoanalītiķi un psihologi izdala 16 cilvēku tipus, un jums jāsaprot, ka ne visi no tiem viegli adaptējas šī brīža civilizācijā. 4% cilvēku vispār īsti nespēj dzīvot sabiedrībā. To var labi redzēt attīstītajās valstīs – ir cilvēki, kuri dzīvo uz ielas, vai arī aiziet no civilizācijas – dzīvo kaut kur nekurienē, varbūt mežā, vai mazapdzīvotās vietās, simtiem kilometru no citiem. Atkarība ir arī sociāla problēma – ne katrs cilvēks var pasauli pieņemt tādu, kāda tā ir. Ir arī ideālisti, kam pasaule vienkārši rada trauksmi un spiedienu. Tāpēc nevar vainot atkarīgos, ka tā ir tikai viņu vājība.
Vai arī radošie cilvēki – vienkārši specifiska kategorija. Ideālisms – tas nav nekas slikts, viņi redz pasauli citās krāsās. Ja mēs dzīvotu tikai kopā ar cilvēkiem, kas pieņem pasauli tādu, kāda tā ir, vai tajā būtu progress? Tieši ideālisti pārveido civilizāciju, bet iekšējā spriedze liek viņiem arī ciest. Un visai bieži viņi lieto nomierinošus līdzekļus. Labi, ja tas notiek ar ārsta palīdzību.
Jūs Ģintermuižas slimnīcā strādājat ar cilvēkiem, kas ir smagā stāvoklī, cieš no alkohola delīrija.
Nē, pie mums parasti nonāk cilvēki jau ar hronisku delīriju. Tie, kam ir akūts delīrijs, ārstējas īpašās iestādēs.
Hronisks delīrijs ir ļoti ilgas alkohola lietošanas sekas, un visbiežāk – ne pārāk kvalitatīva alkohola. Tam var būt arī hroniski priekšnosacījumi: pārciestas traumas, neiroloģiskas slimības, vecums – kad īsti nevar saprast, vai delīrijs ir tieši no alkohola, vai no vecuma, no demences.
Cik viegli vai cik grūti ir sajukt prātā no alkohola?
Tam atkal ir dažādi priekšnoteikumi. Izdzertā tīrā alkohola daudzums – vairāk nekā 300 gramu dienā.
150 grami – tas skaitās vairāk vai mazāk nekaitīgi, ja alkoholu nelieto regulāri. Bet vairāk nekā 300 grami, ja lieto regulāri, samērā ātri noved pie organiskām izmaiņām nervu sistēmā. Un ne tikai nervu, arī citās organisma sistēmās – ja tam ir arī citi priekšnoteikumi.
Kaut gan ir sabiedrības, piemēram, Francijā, kur alkohola lietošana ir tik civilizēta, ka nenes īpašu ļaunumu, var pat dot labumu, ja, piemēram, ir kardioloģiskas problēmas.
Bet Latvijā un Ukrainā civilizēti lietot alkoholu, pat ja to vēlaties, nav viegli. Tradīcijas ir tradīcijas. Ja ir pieņemts pie galda lietot lielus alkohola daudzumus, tad nav viegli turēties pie saviem principiem.
Vai alkoholiķi Latvijā un Ukrainā ir vienādi jeb ir kāda atšķirība?
Neliela atšķirība ir. Šeit tie, kas slimo ar alkoholismu, vairāk atzīst savas problēmas kā Ukrainā. Kaut gan, protams, tas ir individuāli. Ukrainā vairāk cenšas tās slēpt, Latvijā runā atklātākā tekstā. Un tik un tā bieži neko negrib risināt.
Latvijā jaunā paaudze jau pārzina labus vīnus, dzer ļoti saprātīgi. Varbūt arī Ukrainā pirms kara bija sācies šis process?
Jā, pamazām. Kultūra, visticamāk, ir atkarīga arī no brīvības pakāpes. Ja cilvēku spiež… Kopš 2008. gada esmu atteicies braukt uz Krieviju. Ļoti agresīva atmosfēra. Uz ielas jūti tādu spiedienu. Diskomforts, trauksme, nemiers – kā lai to mazina? Vai nu tabletes dzert, vai lietot alkoholu, varbūt uzpīpēt, vai vēl kaut ko? Ierobežojumiem nevajadzētu radīt spriedzi. Ja cilvēkam gribas iedzert, bet alkoholu vispār nevar dabūt – tas viņu uzvilks. Pieejamībai vajadzētu būt, bet varbūt to var regulēt gudri, paceļot cenu? Tas varētu dot rezultātu.
Jūsu karjera jau iet uz beigām, vai domājat, ka pēc kara varētu atgriezties Ukrainā un izmantot zināšanas, ko ieguvāt Latvijā?
Jā, es pēc kara taisos atgriezties Ukrainā, bet vai es tur strādāšu? Visticamāk, jā, ja veselība ļaus. Tikko biju tur atvaļinājumā, un sniedzu cilvēkiem palīdzību. Jo kvalificētas medicīniskās palīdzības trūkst visur.
