"Mums nav potenciāla, lai mēs varētu sasniegt ne Lietuvu, ne Igauniju, ne aiziet viņiem garām reitingos, jo tas jau ir tieši proporcionāli arī tam, cik mēs ieguldām zinātnē, cilvēkresursu attīstībā, infrastruktūras veidošanā," uzsvēra Pētersons.
Valdības plānus, kuros paredzēts, ka finansējums uz vienu studējošo pieaugs par 20% valsts augstskolās, bet uz 2027. gadu zinātnei tiks atvēlēti 1,5% no IKP jeb iekšzemes kopprodukta, Pētersons vērtēja kā nesasniedzamus mērķus.
"Es neredzu iespēju, jo ir kaut kas jāmaina plānošanā. Mēs redzam, vērtējot augstākās izglītības reformu, faktiski finansējuma trūkumu katrā pozīcijā. Mēs redzam uzlabojumus, bet šie uzlabojumi nav pietiekami ātri," secināja Pētersons.
Politikā problēmas joprojām tās pašas
Gundars Rēders: Labvakar! Vispirms jāapsveic ar jauno mācību gadu.
Aigars Pētersons: Labvakar, paldies!
Jūs padsmit gadus darbojāties lielajā politikā. Ienācāt 2002. gadā kā "Jaunā laika" pārstāvis parlamentā, pēc tam Rīgas domē, bet 2017. gadā jūs gājāt prom un teicāt – pietiek, ir jauna maiņa, ir jauni uzvārdi, es esmu drošs, ka stūre būs labās rokās. Kā jūs novērtējat šobrīd to politisko situāciju, jo tā pati partija ar citu nosaukumu ir pie varas joprojām mūsu valstī?
Jā, tas ir jautājums, kāpēc es vispār devos politikā. Man būtībā uz to brīdi dzīve bija sakārtota, es biju Bērnu ķirurģijas klīnikas vadītājs, es biju profesors, doktorantu vadītājs, arī augstskolā mācībspēks. Tas bija jaunības maksimālisms, jo faktiski visu mūžu es dzirdēju slimnīcā – kāpēc to nevar, kāpēc šito nevar, mums nav naudas, mums nav tas, mums nav tā, mēs to nevaram atļauties, mēs to nevaram iegādāties. Protams, otra lieta, mēs arī toreiz ļoti pacēlām šo bērnu traumatisma tēmu, kurā mēs bijām kaunpilnajā pēdējā vietā Eiropas Savienībā, jo mums Latvijā visvairāk bērnu cieta dažādos negadījumos. Es domāju – es iešu tagad politikā un, kā jau ķirurgs pēc savas izpratnes, es domāju, ka es tur ļoti ātri visu atrisināšu. Būtībā četri gadi Saeimā, astotā Saeima, un es totāli aplauzos, jo es redzēju, kas ir koalīcija, kas ir, piemēram, opozīcija. Es redzēju, kā, piemēram, arī tos jautājumus, kas ir saistīti ar bērnu veselības uzlabošanu, opozīcija vai pozīcija kritizē un nepieņem, un izšimpē. Kaut vai viens tāds sīks piemērs. Toreiz mēs cīnījāmies pret etiķa koncentrētas esences pārdošanu pārtikas veikalos. Man prasīja deviņus gadus, lai šo likumprojektu, teiksim, dabūtu cauri visiem pozīcijas, opozīcijas labirintiem. Protams, šajā laikā, četros gados, un pēc tam nāca Rīgas dome, un man bija priekšlikums atkal kandidēt, protams, ka es momentāli attālinājos no savas bērnu ķirurģijas, no bērnu slimnīcas, vispār no praktiskās medicīnas, no zinātnes. Ja tā godīgi, pēc tam es knapi ielecu šajā vilcienā, kurš straujiem soļiem attālinājās, jo medicīnas progress ir ārkārtīgi aktīvs, un tāda operēšana vienreiz, divreiz nedēļā pie nekā laba nenoved. Ejot projām, es nolēmu, ka droši vien pietiek būt politikā, es esmu ieguvis jaunas iemaņas, kā diskutēt, kā pieņemt lēmumus, saticis daudzus interesantus cilvēkus, bet es vēlējos atkal atgriezties medicīnā un zinātnē, un pedagoģijā. Projām ejot, es redzēju, ka "Jaunais laiks", kas tajā laikā vēl nebija "Vienotība", ka tur viss ir okej, ka tur notiek paaudžu maiņa, ka ļoti spēcīgi jaunieši nāca iekšā. Nu šodien tie paši ir pie varas, un es gribētu teikt, protams, problēmas ir tās pašas. Tāpat nevar salikt budžetu, tāpat ir problēmas ar lielajiem objektiem, tāpat ir problēmas ar veselības aprūpes finansēšanu, ar augstākās izglītības finansēšanu. Turpat mēs esam. Bet nu kaut kāds cikls ir noslēdzies. Šobrīd es esmu pilnīgi politiski neitrāls, es esmu izstājies, apturējis savu darbību "Jaunajā Vienotībā", bet jūs jau ziniet – politika ir kā slimība. Tu vēlies vienmēr skatīties šīs ziņas un notikumu apskatus, un diskusijas.
Nu komentēt mēs visi varam un gribam, bet kaut vai šie paši pēdējie notikumi – norakstīts vairāk nekā pus miljards apmēram šobrīd "airBaltic", mēs to uzzinām visa sabiedrība, bet to nezina īsti pat opozīcija, kā mēs dzirdējām "Šodienas jautājumā".
Nē nu tā komunikācija faktiski nestrādā. Ir jākomunicē ar sabiedrību. Sabiedrībai ir jāstāsta, visiem nodokļu maksātājiem, kur aiziet viņu nauda.
Kaut vai pat tad, kad tā ziņa būtu nepatīkama, cilvēkiem labāk pateikt taisnību, lai nebūtu pēc tam tajos labirintos jāmeklē, nu kas tur bija, kā tas notika.
Piemēram, tas pats "Rail Baltica". Nu mēs taču vēlamies visi braukt labiekārtotos vilcienos un aizbraukt gan pie brāļiem lietuviešiem un igauņiem, gan uz Berlīni, bet tagad, uzzinot, ka faktiski tas nav realizējams, ka tur ir nepieciešama puse no valsts gada budžeta, lai varētu ievadīt šo līniju Rīgā… Nu es velku paralēles ar augstākās izglītības finansēšanu, ar pētniecības finansēšanu, jo problēmas ir tās pašas, tikai cilvēki citi.
Problēmas tās pašas. Vēl pēdējais jautājums par šo tēmu, jo pirms pāris gadiem jūs teicāt, ka ekonomiskā politika valstīm šobrīd ir tāda, ka vidusšķira pazūd, ka Latvijā pazūd lēnām vidusšķira. Tas ir tāds jūsu vērojums vai jūsu pieredze, kas liek izdarīt tādus secinājumus?
Es arī šodien tā domāju. Es domāju, ka ir ļoti bagāti pensionāri, un ir nabadzīgi pensionāri. Ir faktiski tāds vidusšķiras iztrūkums. Vidusšķira kādreiz bija skolotāji, ārsti. Nu ārsti spēcīgi ir atgriezušies vidusšķirā, jo mēs arī redzam, pateicoties Veselības ministrijas aktivitātēm, ka medicīnas darbiniekiem, sevišķi ārstiem, bet arī māsām ir pieliktas algas. Nesen mēs uzzinājām, ka ārsti ir vieni no vislabāk atalgotajiem šodien – ar vidējo izpeļņu par pilnu darba slodzi saņemot četrus tūkstošus un vairāk. Tas ir diezgan liels cipars, manuprāt, bet tāda vidusšķira kā tāda, es domāju, ir izzudusi, jo pārējie gaida šos algu pielikumus, tie paši mūsu pedagogi. Protams, mēs ceram, ka būs šis pielikums.
Gaida iespēju budžeta vietas plānot pašiem
Rīgas Stradiņa universitāte. Universitāte, kura, es teiktu tā, izpētot jūsu darbību, nevar sūdzēties par naudas trūkumu. Jūs paši pelnāt, jūs paši būvējat. Par to nedaudz vēlāk, bet kā ir sācies šis mācību gads Rīgas Stradiņa universitātē? Vai, kā jūs mīlat teikt, šogad esat palielinājuši studējošo vai reflektantu skaitu?
Es teikšu, ka mana mīļā augstskola gadu no gada palielina reflektantu skaitu. Manuprāt, mēs esam vienīgā universitāte Latvijā, kura pēdējo piecu, sešu gadu laikā katru gadu palielina par +15, +13,+14 procentiem reflektantu skaitu. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka milzīgi daudz jauniešu dodas Rīgas Stradiņa universitātes virzienā, lai apgūtu kādu no profesijām. Mums ir aptuveni 60 studiju programmas – veselības aprūpe, medicīna, ko visi zina, bet mēs jau 25 gadus arī aktīvi un sekmīgi darbojamies sociālo zinātņu jomā, arī politikas zinātnē, arī juridiskajās zinātnēs. Atnākot tādam reflektantu skaitam, šogad mēs saņēmām vairāk nekā 10 tūkstošus iesniegumu, līdz ar to veidojas milzīgs konkurss uz vienu studiju vietu. Piemēram, tajā pašā medicīnā ir astoņi kandidāti uz vienu studiju vietu, zobārstniecībā – 11, 13 kandidāti. Vecmāte – 15 kandidāti. Tātad rezultātā mēs varam būt ļoti apmierināti, jo reflektanti novērtē studiju programmas kvalitāti.
Paskatījos, kā sadalās, jums, protams, ir valsts budžeta finansētas vietas, ir tās, kuras ir par maksu. Visvairāk, protams, budžeta vietu ir veselībā un medicīnas aprūpē, kas ir tradicionāli jūsu spēcīgā puse. Tad ir sociālās zinātnes, kur faktiski nav neviena budžeta apmaksāta vieta. Viss kārtībā?
Nu tā ir, tā ir. Faktiski mums ir 65% pašmaksātāju. Nu kādreiz industrija samaksā, kādreiz vecāki samaksā vai pats [students] iet strādāt, pelna, piepelna un samaksā. Nu īsti pareizi tas nav. Tas nav attīstītas valsts augstākās izglītības modelis. Faktiski valstij būtu jādod katram jaunietim pēc ģimnāzijas, pēc vidusskolas nobeiguma iespēja studēt. Tā ir mana dziļa pārliecība. Tas, ka mums nav šo budžeta vietu sociālajās zinātnēs… Nu nav bijis tāds gads, kad mēs nebūtu vērsušies, piemēram, pie Izglītības un zinātnes ministrijas, bet, redziet, tās vēsturiskās tradīcijas, un tas absolūti netransparentais un nesaprotamais budžeta vietu sadalījums universitātēs, nav saprotams mums.
Viņi mums šodien atbildēja: mēs vēlamies attīstīt tā saucamās STEM zinātnes, lietišķās zinātnes, tāpēc Rīgas Stradiņa universitātei mēs nedodam valsts budžeta naudu sociālajām zinātnēm. Tas ir viens no viņu iemesliem.
Tas ir, protams, lielisks skaidrojums, bet es vēlētos pateikt, ka pirms diviem gadiem par STEM zinātnēm vispār nerunāja, un šos 22 pirmos gadus, kad nebija diskusiju par šīm STEM zinātnēm, mēs arī nesaņēmām [naudu valsts budžeta vietām]. Es domāju, ka šeit ir cits iemesls, ka mūsu mammīte dzīvo Brīvības ielā.
Mammīte?
Mūsu mammīte dzīvo Brīvības ielā. Tā mums nesen ministres kundze, [veselības ministre Anda] Čakšas kundze teica. Vienvārdsakot, jūs esat Veselības ministrijas paspārnē, un kamēr jūs tur būsiet, tikmēr jums būs grūti konkurēt ar tām augstskolām, kuras nav Veselības ministrijas paspārnē.
Bet šobrīd ministrija vēlas mainīt šo kārtību, kā augstāko izglītību finansē. Uz modeli, ko šobrīd jau aprobē Rīgas Tehniskā universitāte, jūs gaidāt rindā, kad augstskolas varēs pašas izvēlēties, kam un kuriem studentiem piešķirt valsts budžeta līdzekļus.
Jā, tā ideja ir kolosāli laba, un mēs, jāsaka godīgi, konkurējam ar Rīgas Tehnisko universitāti no pirmā brīža. Protams, ministre teica, ka labāka augstskola ir Rīgas Tehniskā universitāte, tāpēc arī tika dota šī iespēja viņiem ieviest pirmajiem šo modeli un saņemt arī pilotfinansējumu. Nu mums pagaidām bija tāds solījums, ka mēs varot sākt bez finansējuma, bet nu es tiešām skatos pavisam reāli. No pirmā jūlija mēs jau šodien konsolidējam Latvijas Sporta Pedagoģijas akadēmiju, un bez papildus finanšu līdzekļiem mēs vienkārši nevaram izlīdzsvarot tādas nerentablas studiju programmas, kas prasa lielu attīstību. Tātad mēs noteikti gribētu šo institucionālo finansējumu Rīgas Stradiņa universitātei. Mēs arī esam iesnieguši dokumentus it kā uz šo te konkursu, bet šobrīd skaidrības nav.
Nav nekādu ziņu, kad tas varētu tikt ieviests pārējās Latvijas augstskolās?
Oficiālu ziņu nav, bet nu valdības deklarācijā tas ir rakstīts, ka mēs virzīsimies augstākajā izglītībā uz institucionālu finansēšanu universitātēs.
Kāpēc ārzemnieki izvēlas RSU?
Esat saņēmuši pat eksporta balvu par to, ka jūsu universitātē mācās visvairāk ārvalstu studentu, un nu tie atkal ir rekordi, kas top. Jūs esat arī teicis, ka tas nav tāpēc, ka mēs esam vislētākā vieta, kur mācīties. Kāpēc tad brauc ārzemnieki?
Es domāju, ka faktiski Rīgas Stradiņa universitātes studiju procesa kvalitāte ir ārkārtīgi augsta, un pie mums šobrīd mācās vairāk nekā trīs tūkstoši ārvalstu studentu.
Katru gadu ir milzīgs ārvalstu studentu pieplūdums, un tās mītnes zemes, protams, ir Eiropas Savienība, pārsvarā Skandināvija un Vācija.
Ir aptuveni katru reizi šajā uzņemšanas procesā daudz iesniegumu, un konkursā iznāk trīs, varbūt divarpus, varbūt četri [studēt gribētāji] uz vienu studiju vietu. Šobrīd mēs uzņemam [ārzemju studentus] piecās studiju programmās – gan sociālajās zinātnēs, gan arī medicīnā un zobārstniecībā. Mūsu studiju process ir bāzēts uz simulācijām, un mēs, starp citu, esam vienīgā medicīnas augstskola Latvijā, kur ir šis simulācijas process ļoti attīstīts. Otra lieta ir tāda, ka mums ir arī faktiski pedagoģiskā izglītība, jo mēs pedagoģiskās izaugsmes centrā apmācām mūsu pedagogus. [Pedagogiem] ir lieliska angļu valoda, jo angļu valodas zināšanu pārbaude ir obligāta visiem docētājiem. Tiem, kuriem nav šī B2 līmeņa, tie netiek pielaisti studiju procesam, kamēr viņi neiet, nemācās, nekārto eksāmenu, neatnes sertifikātu un neparāda, kādas ir svešvalodu zināšanas. Tātad faktiski, kas vēl. Mēs organizējam katram ārzemju studentam praksi viņa mītnes zemē. Piemēram, mums ir vairāk nekā 500 Zviedrijas studentu, un 98% no viņiem ir devušies uz savām ārsta praksēm dažādās Zviedrijas veselības aprūpes iestādēs. Tas, protams, ir milzīgs darbs, kas ir jāmenedžē, jo ar katru šo iestādi ir jāslēdz līgums, šie cilvēki ir jāņem darbā Rīgas Stradiņa universitātē, jāmaksā finansējums. Bet pats galvenais, manuprāt, ir tas, ka mums ir ļoti starptautiska akadēmiskā vide, jo aptuveni 21% no visiem ievēlētajiem profesoriem pārstāv, piemēram, Amerikas Savienotās Valstis, Zviedriju, Vāciju, Dāniju, Norvēģiju. Faktiski katrs piektais mūsu profesors nāk no labām ārvalstu universitātēm.
Tad man jājautā tā, kāpēc Rīgas Stradiņa universitāte ir tikai trešā no Latvijas augstskolām starptautiskajos reitingos? Kuros ir visi kritēriji, pēc kuriem mēra labākās augstskolas.
Tas ir ļoti labs jautājums. Faktiski mēs pirms diviem gadiem bijām vistuvāk šim zelta 500, kā mēs sakām. Mēs bijām 500-600. Bet, protams, šajā reitingā nāk iekšā ļoti spēcīgi spēlētāji, nāk lielās Amerikas augstskolas, nāk Āzijas augstskolas, nāk Eiropas augstskolas ar miljardu finansējumu. Es gribētu teikt, ka pat tā nauda, ko mēs nopelnām, un šobrīd mūsu pelnītais budžets ir 110 miljoni…
Tas, ko jūs nopelnāt?
Nu mēs faktiski saņemam... Tas ir kopā ar valsts finansējumu, bet 43% no tā mēs paši nopelnām, bet, protams, mēs piesaistām arī zinātniskus projektus, starptautiskus zinātniskus projektus. Bet ar to ir par īsu, lai, teiksim, mēs varētu šim 500 pietuvoties. Es domāju, ka situācija līdzīga ir visās Latvijas zinātnes universitātēs, kur valsts finansējums ir būtiski nepietiekošs.
Finansējuma jautājumā būtiski atpaliekam no kaimiņiem
Nu jaunās Eiropas reitingā Tartu universitāte ir otrajā vietā, bet Rīgas Stradiņa universitāte tur nav pat simtniekā, manuprāt.
Jā, Tartu universitātes budžets ir, ja es pareizi atceros, 240 miljoni gadā. Nu Rīgas Stradiņa universitātes valsts finansējums ir četras, piecas reizes mazāks. Tartu universitāte tiek finansēta apmēram tā, kā visas Latvijas augstākās izglītības iestādes kopā. Bet, es domāju, ka drīzumā mēs redzēsim arī ļoti strauju Lietuvas universitāšu kāpumu reitingos, jo lietuvieši no 2023. uz 2024. gadu palielināja finansējumu zinātnei un augstākajai izglītībai par 20%. Igauņi palielināja par 15, lietuvieši par 20. Tajā pašā laikā, protams, mēs stipri atpaliekam no mūsu kaimiņiem, Baltijas valstīm.
Ja es citēju Evikas Siliņas valdības rīcības plānu, tad finansējums uz vienu studējošo pieaug par 20% valsts augstskolās. Sasniedzams mērķis tuvākajā laikā?
Nu nav sasniedzams mērķis. Ja mēs runājam vispār par finansējuma apjomu augstākajai izglītībai, tad es gribētu teikt, ka Lietuvā… Bet es saukšu nevis no IKP, no iekšzemes kopprodukta, es saukšu no valsts budžeta. Lietuvā ir, ja nemaldos, 2,15%, Igaunijā ir 1,55% un Latvijā 1,1%. Tā kā, nu, tā atšķirība… Mums nav potenciāla, lai mēs varētu sasniegt ne Lietuvu, ne Igauniju, ne aiziet viņiem garām reitingos. Jo tas jau ir tieši proporcionāli arī tam, cik mēs ieguldām zinātnē, cilvēkresursu attīstībā, infrastruktūras veidošanā.
Zinātnei atvēlēti 1,5% no IKP uz 2027. gadu, teikts valdības deklarācijā, rīcības plānā.
Nu jā, nu šobrīd ir stipri zem viena procenta – 0,75%. Es teikšu, ka tas ir neaizsniedzams mērķis.
Līdz 2027. gadam?
Nu tūlīt viņš jau ir, tūlīt ir 2025. gads. Es neredzu iespēju, jo ir kaut kas jāmaina plānošanā. Mēs redzam, vērtējot augstākās izglītības reformu, faktiski finansējuma trūkumu katrā pozīcija.
Joprojām neredzat nekādus uzlabojumus?
Mēs redzam uzlabojumus, bet šie uzlabojumi nav pietiekami ātri.
Izglītoti jaunieši – vecāku sasniegums
Par studentiem vai tiem, kas nāk uz universitātēm, viens citāts atkal no deklarācijas: par 15% samazinās atbirums pēc pirmā studiju gada valsts augstskolās. Ko tas pasaka par studentiem, ko tas pasaka par augstskolām?
Nē nu kaut kādam atbirumam droši vien ir jābūt. Tas ir noteikti. Otrs, ja mēs vērtējam tos reflektantus, kuri atnāk pie mums pirmajā kursā mācīties, tad es gribētu teikt, ka viņi atnāk ar centralizēto eksāmenu vidējo atzīmi. Veselības aprūpē un medicīnā tie ir kaut kur 70-75% – tā ir mūsu zemākā latiņa. Sociālajās zinātnēs nav zemāk par 50%. Tātad tas atbirums mums nav milzīgs šobrīd. Protams, ir atsevišķi studenti, sevišķi dažādās studiju programmās bakalaura līmenī, kuriem, piemēram, mainās ģimenes situācija vai mainās intereses. Tas ir loģiski, bet mēs esam augstskolā uzlikuši daudz pieticīgāku šo te saucamo KPI – izmērāmo rezultatīvo rādītāju stratēģijā. To mēs esam nolēmuši gada laikā samazināt par pieciem procentiem. Es domāju, ka arī šie pieci procenti ir reāls skaitlis, uz kuru mazlietiņ jāiesvīst. Nu tā uzreiz par 15… Man ir grūti iedomāties, kurā zinātnes universitātē mēs varam par 15%, lai gan atsevišķas augstskolas sludina to otrreiz un trešo reiz, lai aizpildītu savas budžeta vietas
Kā jūs raksturotu to mūsu izglītības sistēmu līdz augstskolām? Kādi atnāk studenti? Ar kādām zināšanām, ko jūs prasāt, vai tā ir ķīmija vai bioloģija, STEM zinātnes tajā skaitā? Kāds ir zināšanu līmenis?
Nē nu Rīgas Stradiņa universitātē ir tiešām atbilstošs zināšanu līmenis, jo ir tomēr sakarība starp to, kā absolvents ģimnāzijā vai vidusskolā nokārto šos izlaiduma eksāmenus, un kā viņš mācās Rīgas Stradiņa universitātē. Ģimnāziju absolventi, kuri atnāk ar augstām ballēm, turas seglos un veiksmīgi apgūst studiju priekšmetus. Ne par velti, piemēram, "Facebook" un studējošo vidē Rīgas Stradiņa universitāti sauc par zubrītāju augstskolu. Ja tā godīgi, mēs arī no tā nekaunamies, jo studiju process ir septiņi reiz 24 – ļoti, ļoti intensīvs. Ja jūs man prasītu kā tēvam… Man ir seši bērni, un katrs ir kaut kādā attīstības etapā. Vecākās meitas ir izstudējušas un divreiz pat, bet, piemēram, tas, kas saistās ar pārējo ģimenes locekļu studijām – labā Pierīgas ģimnāzijā, es zinu, ka 12 bērni klasē matemātikā bija nesekmīgi, un mums bija pieci privātskolotāji, lai mēs sekmīgi nokļūtu tajā ģimnāzijā, kurā mēs vēlējāmies nokļūt. Nu ko tas nozīmē?
Paši līdzfinansējāt izglītības procesu.
Jā, tas nozīmē, ka faktiski tas nav labas izglītības sasniegums. Tas ir vecāku un ģimenes ieguldījums ar savu līdzmaksājumu un milzīgu laika ieguldījumu.
Faktiski bērns paralēli savām skolas gaitām pabeidza vēl privātu mācību iestādi, jo bija viens, divi vai vairāki šie privātskolotāji. Bet arī, konsultējoties ar kolēģu, kā saka, ģimenēm un ar klases biedru vecākiem, es teikšu tā, ka mēs nevienam vien palīdzējām ar mūsu sarunātajiem privātskolotājiem. Tā kā tā situācija nav tik laba kā agrāk. Agrāk tādas problēmas mēs nemanījām.
Veselības ministrija veiksmīgi turpina cilvēkresursu politiku
Jāmācās pašiem. Jūs sakāt, ka esat aplauzies pats personīgi, Latvijas politikā darbojoties, kāpēc piekritāt kļūt par Hosama Abu Meri ārštata padomnieku? Ko vēlaties panākt?
Es teikšu pavisam godīgi, man liekas, ka šis beidzot pa ilgiem laikiem ir ministrs savā vietā. Kāpēc Hosams Abu Meri ir savā vietā? Tāpēc, ka viņš ir profesionālis. Tāpēc, ka viņš nāk no šīs sfēras, viņš prot runāt ar industriju, viņš prot runāt ar kolēģiem, un tie mērķi, ko viņš grib sasniegt, nu ir tiešām, varētu teikt, uz pierādījumiem balstīti. Ja mēs paskatītos Hosama sasniegumus šodien, mēs varētu redzēt, es domāju, reāli paveiktus darbus, kas šobrīd nāk talkā mediķiem, nāk talkā jaunajiem ārstiem, nāk talkā rezidentiem un arī mūsu pacientiem. Es gribētu teikt, ka Latvijas politiķi slimo ar tādu slimību. Mēs definējam, piemēram, uzdevumu būt 10 labāko skaitā pasaulē vai pirmajā 300 vai pirmajā 500, bet, redziet, nav pierādījumu, nav bāzes, nav pamata, lai mēs tur nokļūtu. Nav kaut vai šī paša finansējuma.
Nu labi, jūs paslavējāt ministru, bet bija jau arī Anda Čakša pirms tam, un jūs arī viņu slavējāt tolaik un teicāt, ka viņa ir labi pacēlusi to latiņu, ka veselībai ir jādod papildus nauda, un politiķi to ir sadzirdējuši.
Tas bija lielisks ministres ieguldījums, un tiešām tika aizsākta cilvēkresursu politika, un cepuri nost Andai Čakšai, ka viņa to dabūja cauri. Bet es domāju, ka šodien Hosams Abu Meri ļoti veiksmīgi turpina šo iesākto cilvēkresursu politiku, un mēs redzam, ka parādās jauni cilvēki, kuri vairāk nesapņo par ārvalstu klīnikām, par ārvalstu rezidentūrām. Ir arī attiecīgs rezidentūras budžeta vietu skaits, lai viņi var palikt Latvijā, notiek sadarbība ar nevalstiskajām organizācijām starp jaunajiem ārstiem, jaunajiem zinātniekiem, rodas starpvalstu kontakti. Es, protams, esmu ārštata padomnieks bez atalgojuma un tikai ar padomnieka tiesībām, bet tas, kas šobrīd notiek arī pētniecības attīstībā, arī, piemēram, tiek veidots bērnu un pusaudžu zobārstniecības centrs, vai tas nav kolosāli?
Tas būs Stradiņa universitātes paspārnē?
Kopā ar bērnu Stomatoloģijas institūta sadaļu. Mēs, protams, investēsim milzīgu naudu, jo kaut kādu mazo naudiņu iedos Veselības ministrija, un Rīgas Stradiņa universitāte varētu tajā investēt ap 15 miljoniem. Nākošais – ģimenes medicīnas paraugprakse ar visām izglītības iespējām. Mēs tieši tāpat investējam arī universitāšu slimnīcās, piemēram, RAKUS ir liels korpuss. Manuprāt, tā politika pret augstskolu ir mainījusies, tā ir kļuvusi atvērtāka, draudzīgāka, un mūsos Hosams Abu Meri redz sadarbības partnerus.
Pietrūkst gudrības un vieduma
Jauno ārstu paceltās problēmas dēļ tika mainīts pacientu tiesību likums par to, kādā valodā būtu jārunā pacientam, kad viņš ierodas slimnīcās. Jaunie ārsti sūdzējās, ka daudzi no viņiem nemāk krieviski. Turpat arī jautājums ir par to, kā jāizturas ārstējošajam ārstam, tur arī ir izmaiņas, bet visu pēc kārtas. Kā jums šķiet, vai šobrīd šis jautājums ir noregulēts Latvijas slimnīcās?
Latvijas slimnīcās šis valodu jautājums šobrīd tiek regulēts, bet politiskais uzstādījums arī no Veselības ministrijas ir absolūti skaidrs – mums ir valsts valoda, un valsts valoda ir pamatā visam. Tālāk ārstniecības iestādes uzdevums ir piesaistīt tulkus, un arī agrāk šādi tulki eksistēja, un arī mēs bijām tādos sarakstos, kādā valodā mēs varam komunicēt ar pacientiem. Tā nav problēma – nodrošināt šī tulka palīdzību arī pie retajām valodām. Jo nav tādas dienas, kad neierastos kāds ārvalstnieks droši vien arī tajā pašā Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā. Es domāju, ka tā problēma tika politiski pacelta, un šobrīd mēs ejam pareizā virzienā.
Vēl viena lieta, kas publiski bija Stradiņa universitātes vārds minēts, bija pēc notikumiem Izraēlā, Tuvajos Austrumos, kad līdz drošības dienestiem nonāca informācija par iespējamu kāda studenta mutisku un rakstisku aizskārumu. Kā tur tā situācija ir noskaidrojusies, vai ir kādas ziņas no drošības dienesta?
Jā, tie bija atsevišķi studenti, sākoties kara darbībai Gazas sektorā, kuri bez identifikācijas, anonīmi sāka vārdu apmaiņu, varbūt kategorisku vārdu apmaiņu internetā. Bet būtībā mēs ļoti savlaicīgi vērsāmies valsts drošības dienestā, reakcija bija zibenīga. Mēs jau redzam, kas notiek pasaulē, mēs redzam kaut vai Amerikas Savienotajās Valstīs plaša mēroga demonstrācijas, vardarbību, un to nevar apslāpēt. Atsevišķi rektori, piemēram, Pensilvānijas universitātes rektore, pat zaudēja amatu. Vai, piemēram, MIT jeb Masačūsetas Tehnoloģiju institūta un Hārvardas rektori bija izsaukti uz Senātu Amerikā skaidroties, kas tur notiek, kāpēc vardarbība un kāpēc šādi mītiņi. Bet es domāju, ka mēs arī protam runāt ar cilvēkiem. Pie mums studē no 85 dažādām valstīm, un no pirmās dienas orientācijas nedēļā mēs mācām ārvalstniekiem, ka ir jārespektē reliģija, pārliecība, piederība, politiskā pārliecība, jo uz to balstās arī ārsta profesija. Tas tiek tālāk pārnests arī ārsta svinīgajā solījumā – Hipokrāta zvērestā. Tāpēc mūsu reakcija no vadības puses bija zibenīga – jūs esat atbraukuši mācīties un apgūt humānu profesiju, ja jūs nemīlat viens otru vai nemīlat cilvēkus, jums šeit nav ko darīt. Ja būs šādas izpausmes, jūs momentāli tiksiet eksmatrikulēti no Rīgas Stradiņa universitātes.
Tas nebija jādara?
Šodien mēs strādājam absolūti mierīgos apstākļos un visu šo periodu. Tas bija viens tāds epizodisks uzliesmojums pašā sākumā, bet šobrīd mūsu studenti ir ļoti draudzīgi, un ir dažādi pasākumi, kuros viņi svin kopā un māca viens otram par savām tradīcijām, kultūras tradīcijām. Mūsu studentu saime ir ārkārtīgi draudzīga, un es gribētu teikt, arī ļoti inteliģenta.
Mums drošības dienests arī šodien atbildēja, ka viņi esot veikuši preventīvas pārrunas ar šiem studentiem, un situācija esot stabila.
Jā, absolūti mierīga.
Viņi dzīvo studentu pilsētiņā?
Jā, cik es zinu, tad jā.
Atgriežoties pie tēmas par bērnu traumatismu, kuru pieminējāt sarunas sākumā, kāda ir tā situācija šobrīd? Situācija ir uzlabojusies? Vecāki kā uzvedas, bērni kā uzvedas?
Man jāatzīst, ka situācija nav uzlabojusies, jo manā rīcībā ir dati par 2023. gadu, un praktiski tie cipari ir drūmi Bērnu slimnīcā vien, nerunājot nemaz par valsts ārstniecības iestādēm. Tie ir aptuveni 19 vai 20 tūkstoši dažādos negadījumos cietuši bērni. Nesen lasīju, starp citu, vienu rakstu, kurā bērnu traumatisms tika minēts kā valsts ekonomiskās situācijas spogulis. Jo dziļākā ekonomiskā krīzē mēs esam, jo lielāks ir bērnu traumatisms valstī. Protams, ir tādas valstis, kas ir vēl nabadzīgākas, piemēram, Bangladeša, nu tur tiešām ir vēl daudz vairāk cietušu bērnu, bet nu, kas ir mainījies pie mums? Mainījies varbūt ir traumu gūšanas veids. Piemēram, tagad aktuālāks ir batuts, elektroskūteris, dažādi mopēdi, ar kuriem puikas mēģina uz viena riteņa braukt, sevišķi Mārupē naktī. Bet, ja tā nopietni, tas liecina tikai par to, ka faktiski mēs valstī neesam spējīgi kompleksi atrisināt nopietnas problēmas. Es to saku ar visu atbildību, jo šis ir jautājums, kas ir tāds multifunkcionāls jautājums. Tur ir gan bērnu izglītība, gan vecāku izglītība, tur ir skolotāji, tur ir ģimenes ārsti, tur ir Satiksmes ministrija, tur ir Labklājības ministrija, Veselības ministrija, IZM un tā tālāk. Tur ir visiem jāstrādā kopā, un diemžēl…
Kas pietrūkst?
Pietrūkst gudrības un vieduma. Es domāju, ka tas ir arī tas, kas šobrīd pietrūkst augstākajā izglītībā un zinātnē.
