Ja Ukraina spēs saglabāt neatkarību kaut vai pie esošajām frontes robežām, tā jau būs Ukrainas uzvara karā, uzskata Garisons. Taču Latvijai un visai NATO ir svarīgi domāt, kā novērst to, kas nāks pēc tam. Sevišķi gadījumā, ja Ukrainai fronti noturēt tomēr neizdodas. Vienlaikus lielās rietumvalstis nonāk pretrunās, jo, baidoties no kodolieroču izmantošanas, nevēlas Krievijas sabrukumu. Tādēļ arī nav stratēģijas pret Ukrainu. Būtībā rietumvalstīm stratēģijas pret Krieviju nav bijis pēdējos 20 gadus – mēs paši esam uzaudzinājuši Putinu un viņa režīmu, uzskata Garisons.
ĪSUMĀ:
- Ne ASV, ne NATO politikā nav stratēģijas, kā atrisināt kara situāciju Ukrainā.
- ASV un lielās rietumvalstis nevēlas Krievijas sabrukumu, jo baidās no kodolieroču izmantošanas.
- Rietumi paši ir uzaudzinājuši Putinu un viņa režīmu.
- Šobrīd notiek, iespējams, pēdējais koloniālais karš, un Krievija agri vai vēlu sabruks.
- Šobrīd notiekošajam ir zināmas paralēles ar Ziemas karu.
- Ja Ukraina zaudēs, nevajadzēs gaidīt piecus gadus, kad Krievija klauvēs pie mūsu durvīm.
- Šobrīd notiek arī karš par prātiem, taču daudzviet rietumvalstīs šo neuztver kā ideoloģisku cīņu.
- Latvijai būtu jābeidz kultivēt savi mazvērtības kompleksi.
- Vienīgais, kas Ukrainu pie miera sarunu galda var novest no spēka pozīcijām, ir Rietumiem piedraudēt Krievijai ar iesaisti konfliktā.
Bailēs no kodolkara trūkst stratēģijas
Gints Grūbe: Jūs savulaik, man šķiet, tas bija pirms 10 gadiem, beidzāt ASV armijas kara koledžu.
Jānis Garisons: Tieši tā.
Jūs studējāt stratēģiskās studijas. Tas bija apmēram tas laiks, kad bija notikusi jau Krimas okupācija. Stratēģiskās studijas, varētu teikt, ir par mieru un par konfliktiem. Ko, izmantojot šo klasisko zināšanu bāzi, kura ir par šiem jautājumiem, mēs tagad, pēc pēdējiem divarpus gadiem vai pēc 10 gadiem, varam pateikt par tālāko kara gaitu? Jo es skatos, ka militārie eksperti vai teorētiķi šobrīd strīdas, kas vispār ir miera izpratne šobrīd šajā kontekstā..
Viens, ko man Amerikas kara skolā visvairāk mācīja, bija stratēģijas – stratēģijas formulēšana un kādā veidā noteikt pareizo veidu pašai operācijai vai kara gaitai. Skatoties no stratēģijas formulēšanas un stratēģijas analīzes [skatu punktiem], ir ļoti grūti saprast, kas ir reālie mērķi visām pusēm. Jo karš ir ļoti liela stratēģija, kura, kā Klauzevics [Karls] teica, ir politisko mērķu sasniegšana ar citiem līdzekļiem jeb militāriem līdzekļiem. Šeit nu mēs redzam, no Krievijas puses…
Mērķis ir skaidrs – pilnībā iznīcināt Ukrainas neatkarību.
Jā, te viss ir ļoti skaidrs. No Ukrainas puses, protams, politiski tiek deklarēts joprojām, ka mērķis ir atgūt 1991. gada robežas, bet visiem vairāk vai mazāk ir skaidrs, ka tas nav īsti sasniedzams šajā brīdī, ja vien Krievijas iekšpolitikā nenotiek kaut kas ļoti kardināls. Bet sliktākais šajā visā ir tas, ka es īsti neredzu stratēģiju pret Ukrainu – kā atrisināt kara situāciju – ne Amerikas Savienoto Valstu politikā, ne arī, būsim atklāti, NATO politikā. Virsmērķis, lai Ukraina uzvar…
Tas bija arī viens no maniem jautājumiem, vai Rietumiem ir tāda stratēģija attiecībā uz Ukrainu, vai arī tā netiek pausta? Varbūt mēs par to vienkārši nezinām?
Varu, protams, vairāk kā analītiķis izteikties, bet man liekas, ka nav šādas stratēģijas. Kur ir problēma? Ir skaidrs, ko galvenokārt Amerika un lielās rietumvalstis negrib, – ka Krievija sabrūk.
Jo?
Jo tās ir bailes, kas notiks ar kodolieročiem. Atceramies, kad Padomju Savienība bruka. Krievija savā propagandā tagad izmanto to, ka Rietumi sagrāva Padomju Savienību. Patiesībā Rietumi to vismazāk gribēja. Amerikas Savienoto Valstu prezidents braukāja uz Ukrainu, visi mēģināja pārliecināt: jūs turpiniet, turpiniet! Tas ir viens. Otrs, protams,
viņi baidās no asiem notikumiem, kas varētu izraisīt kodolieroču lietošanu no Krievijas puses. Šīs divas lietas īsti neiet kopā ar it kā proklamēto mērķi – Ukrainas uzvaru.
Jo Ukrainas uzvara, protams, vienā brīdī var radīt iekšpolitiskos procesus Krievijā, kur skaidrs, ka Putins ir licis ļoti lielu kārti uz Krimu, uz ārējo intervenci jeb Krievijas varenumu. It kā no ārienes tur, Krievijā, viss izskatās ļoti stabils, bet tur, kā parasti vēsturē, viens smilšu graudiņš var pavilkt lielus procesus. Bet ir arī jāsaprot, ka mēs no ārpuses nevaram ietekmēt šos procesus. Runājot par kodolieročiem, manuprāt, šie draudi visu laiku ir lietoti no Krievijas puses. Tā ir bijusi tāda kodolšantāža, turklāt apzināta. Jo arī tās sākotnējās stratēģijas, kā mēs redzam publiski, bija tādas, ka arī pret mums Krievijas faktiski plāns… Ja Krievija būtu mēģinājusi kaut ko darīt šeit militāri, tad tas būtu straujš iebrukums, kaut kādas teritorijas sagrābšana un tad draudēšana ar kodolieročiem, jo Krievijas pieņēmums bija, ka visi Rietumos baidīsies.
Bet Putins nesen izteicās, ka jāgroza kodoldoktrīna.
Nē, nu tas ir smieklīgi par to kodoldoktrīnu.
Ko tas nozīmē?
Normāli jebkurai kodolvalstij ir kodoldoktrīna. Tāpat arī NATO ir kodoldoktrīna, kura pasaka, kādos gadījumos valsts lietos kodolieročus. Šis dokuments normālā situācijā, miera laikā, ir kā atturēšanas elements. Tajā tiek pateikts, ka mēs lietosim šos ieročus tikai tad, ja mums uzbruks. Esošā Krievijas doktrīna ir tāda, ka mēs lietosim tos, ja būs eksistenciāli draudi Krievijas valstiskuma pastāvēšanai. Vēsturiski, piemēram, Aukstā kara laikā NATO izmantoja to [doktrīnu] kā atturēšanas elementu, paziņojot, ka viņi var lietot arī pirmie [kodolieročus]. Šis ir viens no atturēšanas elementiem, kas vēsturiski ticis lietots, – vai tu lietosi pirmais kodolieročus vai nē? Bet šeit, šajā situācijā, autoratīvā režīmā, kur Putinam pieder visa vara, pieņemt, ka viņš vadīsies pēc kaut kāda dokumenta, ja viņam būs vajadzība, un viņš tādēļ nelietos kodolieročus, tādēļ, ka tas nav ierakstīts doktrīnā, tas ir mazliet smieklīgi. Šis vairāk šajā brīdī ir iebiedēšanas solis pret Amerikas Savienotajām Valstīm, pret Rietumeiropu. Tā ir vairāk tāda kā iespēlēšana Amerikas priekšvēlēšanu cīņā, jo tur ļoti skaidri parādās, ka Tramps vaino demokrātus, ka tie izraisīs kodolkaru, un šis bija arī apzināti iespēlēts [vēstījums] pirms Zelenska vizītes Vašingtonā, lai ietekmētu lēmumus par tālās darbības ieroču atļauju piešķiršanu.
Kaut kādā ziņā jau ietekmēja.
Jā, protams.
Tad sanāk, ka mēs tomēr spēlējam vēl aizvien pēc Putina diktētas dienas kārtības kaut kādā ziņā. Rietumi, baidoties eskalēt šo situāciju...
Es domāju, ka tā ir bijusi visu laiku problēma no paša sākuma kopumā, ka mums kā Rietumiem nav bijusi normāla stratēģija... Lai jūs varētu proaktīvi rīkoties, jābūt stratēģijai. Stratēģija nav bijusi pret Krieviju īsti visus 20 gadus, jo,
būsim atklāti, mēs esam tie, kas ir uzaudzinājuši Putinu. Tas režīms ir mūsu audzēts mūsu dārziņā, mēs paši viņu esam radījuši,
tādēļ, ka mēs – Rietumi un arī Latvija – esam piespēlējuši šim stāstam par moderno Krieviju savulaik. Tagad arī… Ja nav stratēģijas, ko gribat sasniegt, jūs nevarat rīkoties proaktīvi.
Krievija agri vai vēlu sabruks
Man liekas, ka viena no tēmām, kura samērā maz tiek publiskā un arī akadēmiskā vidē atspoguļota, bet par ko jūs esat rakstījis, ir, ka Amerikai ir samērā negatīva attieksme pret koloniālismu, bet mēs par Krieviju, par PSRS ļoti maz runājam kā par koloniālu valsti, kura tāda ir bijusi, kura ir pastrādājusi pietiekami daudz noziegumu, kas ļautu pavisam savādāk arī skatīties no amerikāņu puses uz to. Šis, man liekas, ir tāds jauns samērā lauks, kurā Eiropa varētu strādāt ar amerikāņiem.
Nu, ja gribam strādāt. (smejas) Te ir jautājums – vēsture atkārtojas vai nē, bet, ja jūs skatāties Amerikas iesaisti Otrajā pasaules karā, tad šis bija viens no Amerikas priekšnosacījumiem Lielbritānijai – faktiski atteikties no koloniālās politikas. Ja nemaldos, 1942. vai 1943. gadā, kad tika noslēgta Atlantiskā harta, Lielbritānija apņēmās atteikties no koloniālās politikas. Viens no skaidrojumiem, kādēļ Amerika un Eiropa neskatās uz Krieviju kā koloniālu valsti, ir tāds, ka viedoklis par Krieviju, jo īpaši Amerikā, ir veidojies no krievu emigrācijas – vēsturniekiem, kas ir emigrējuši pēc revolūcijas. Viņi ir ienākuši augstskolās kā mācībspēki un tad arī veidojuši šo viedokli. Šis ir viens no skaidrojumiem. Ja pieņem, ka Krievija joprojām ir koloniāla valsts, kas, manuprāt, tā ir, un, iespējams, notiek pēdējais koloniālais karš, problēma ir tāda, ka Krievijai ir jāsabrūk. Domāju, tas agri vai vēlu arī notiks, bet tas nonāk pretrunā ar politiskajiem uzstādījumiem, kas ir gan Amerikā, gan Rietumeiropā, ka Krievija nedrīkst sabrukt.
Šis var arī prognozēt tādas nebeidzamas beigas, jo, ja Krievija nebeidz sabrukt… Fidels Kastro nodzīvoja līdz cik gadiem, 90? Nu, tad tie ir vēl cik – 20 gadi?
Var jau nodzīvot arī kā Elizabete Otrā līdz 100 gadiem. Domāju, ka tur ir lielas iespējas nodzīvot tik ilgi. Es mēģināju saprast no dažādiem aspektiem, kas ir tā būtība, kādēļ ir jākaro tagad, jo mūsdienās tam vairāk nav tādas ietekmes, teritorijas nav vairāk tik nozīmīgas. Vienīgais, ar ko es varēju atrast paralēles, bija viduslaiku cīņa starp Maskaviju, Kijivas krievzemi un, varbūt precīzāk, pret Novgorodas Republiku. Te vairāk ir šī pašapliecināšanās – kurš ir svarīgāks, kurš kuru ir aizvainojis. Otrs ir šis koloniālās paplašināšanās moments. Tādēļ Krievija atkal, manuprāt, iet pilnīgi pretējā virzienā.
Ja visa pasaule skatās uz to, kā nodrošināt labklājību saviem iedzīvotājiem, tad Krievija joprojām vadās pēc koloniālās 18.–19. gadsimta izpratnes – jo vairāk man ir apkārt pelēkās zonas, jo jūtos drošāk.
"BBC" žurnālists Stīvs Rozenbergs nesen tika publicējis kādu Krievijas avīzi, kurā bija rakstīts, ka nākamgad aizsardzībai plānoti papildus 30% no valsts budžeta izdevumiem.
Jā, tā ir, man liekas, ka to arī apstiprināja, un tas būs lielākais aizsardzības budžets. Problēma ar Krieviju ir tāda, ka mums ir jāsaprot, – tā ir milzīga valsts, kuras resursi ir krietni lielāki par mūsējiem. Arī karš Ukrainā pierāda, ka tu vari nebūt tehnoloģiski ļoti augsti attīstīts, tev var nebūt jaunāko tehnoloģiju, bet, ja tu esi gatavs mest cilvēkus gaļas mašīnā, tas strādā. Tas ir viens no lielākajiem secinājumiem kopumā, kas apgāž iepriekšējo karamākslas teoriju.
Joprojām daudzi ģenerāļi domā, ka mēs te ar kvalitāti paņemsim kvantitāti. Īsti nē. Tev ir vajadzīgas masas.
Joprojām, lai tu apturētu masas, tev vajag masas. Mums ir jāsaprot, ka Krievija var noturēties ilgi. Ja tas aiziet tādā cīņā, kurš ilgāk var noturēties, Krievijai tas resurss ir neizsīkstošs. Bet otrs [faktors], kas ir jāņem vērā, Krievija arī jau ir tajā posmā, kad, nesabrūkot vai nemainoties pilnīgi bez revolūcijas, valsts kā kara mašīna turpinās funkcionēt. Tai būs vajadzīgs jauns karš. Ja pat šo karu Ukrainā izdosies apturēt vai iesaldēt, Krievijai pēc kāda laika būs vienkārši objektīva nepieciešamība uzsākt jaunu karu.
Saskatāmas paralēles ar Ziemas karu
Jūs esat arī vēsturnieks pēc savas pirmās izglītības.
Tieši tā.
Gatavojoties šai sarunai, paskatījos Timotija Snaidera sarunu Ukrainas kanālā "UNITED24", kurā viņam žurnālisti uzdod šo jautājumu – vai ir Trešais pasaules karš, vai ir līdzības ar Otro un Pirmo pasaules karu? Snaiders saka, ka mēs šobrīd esam tādā situācijā, kas ir apmēram nacistiskā Vācija un Čehoslovākija 1938. gadā. Respektīvi, viņš saka, ka situācija vēl nemaz nav tik slikta, jo mēs zinām, kas sekoja pēc tam.
Par šo jautājumu es arī esmu domājis, mēģinot vilkt kaut kādas paralēles. Es vairāk liktu – Somija, 1940. gada februāris, Ziemas karš. Tur bija reāls karš atšķirībā no Čehoslovākijas. Kādēļ tas ir līdzvērtīgs? Jo tajā brīdī Padomju Savienība saprata, ka tai ir problēmas, ka somi pretojas pārāk ilgi, un Staļins saprata – ja viņš ievilks šo karu, Somijai var nākt talkā sabiedrotie vai Vācija. Jo viņš parādīja savu vājumu. Tādēļ es teiktu, ka šis ir tas posms, jo arī tagad Putins ir parādījis savu vājumu. Diemžēl problēma ir tāda, ka mūsu pusē nav tādas apņēmības, kas varētu tagad indicēt, ka mēs varētu iestāties kā atsevišķas valstis vai kā NATO Ukrainas pusē. Viena no lielākajām problēmām, par ko mums ir jāsāk domāt, – kas notiks, ja ukraiņu fronte sāks irt? Tagad ir redzams tomēr, ka ukraiņu spēki sāk apsīkt pamazām. Ne tikai dienvidu rajonā, kur spiediens ir bijis visu laiku liels, bet arī Limanas virzienā parādās zaudētas teritorijas.
Tās pēdējo dienu ziņas tādas ir, jā.
No vienas puses, Kurskas operācija mainīja stratēģisko izkārtojumu, bet, ja tu izplet savu fronti, pagarini faktiski par 200 kilometriem, bet tev nav pietiekošu spēku, tev būs problēmas. Ja tiešām ukraiņi vairāk nav spējīgi noturēt šīs frontes, tas jau ir tiešs apdraudējums mums. Ja krievi sāk virzīties uz priekšu un, nedod Dievs, Ukraina sāk zaudēt. Te būtu jābūt kaut kādam plānam, kad mēs pasakām, – nē, mēs esam gatavi iesaistīties, ja…
Jāsaprot, kas ir tajā otrā pusē. Ja Ukraina zaudēs, tad nevajadzēs gaidīt piecus gadus, kad Krievija klauvēs pie mūsu durvīm.
Vācu žurnālā "Der Spiegel" bija diskusija starp vairākiem militārajiem ekspertiem, kurā viņi arī atgriezās pie šī terminoloģijas jautājuma – ko nozīmē zaudējums vai uzvara? Tādā klasiskā nozīmē uzvara nozīmētu vienai pusei teritorijas atgūšanu vai iegūšanu un ienaidnieka militārās kapacitātes ilgstošu mazināšanu. Tie eksperti bija vienisprātis, ka šajā gadījumā šāda uzvara nebūs nevienā pusē.
Kara skolā man mācīja, ka uzvara ir tas, kā jūs definējat šo uzvaru. Jo īpaši karā lielai valstij pret mazu valsti uzvaras definīcija ir pilnīgi savādāka. Lielai valstij tad ir jāpasaka – jā, re kur esmu ieguvis teritoriju, esmu ieguvis kontroli. Mazai valstij arī tas, ka jūs esat noturējušies, jūs esat saglabājuši savu neatkarību, kā to izdarīja, piemēram, tā pati Somija atšķirībā no Baltijas valstīm 1940. gadā… Jā, Somija zaudēja teritorijas, bet Somija saglabāja neatkarību.
Vienmēr par Ziemas karu saka tā – jā, Somija zaudēja taktiski, zaudējot teritoriju, bet stratēģiski uzvarēja. Šeit būs līdzīgi.
Bet Ukraina politiski ir definējusi un joprojām definē, ka uzvara būs atgriešanās pie 1991. gada robežām. Jautājums būs, kā Ukrainas politiķi izskaidros to savai sabiedrībai. Tas, manuprāt, ir šeit svarīgāk, jo, ja Ukraina spēj saglabāt neatkarību pat pie esošajām robežām, tā jau būs Ukrainas uzvara, bet, protams, tādā ilgtermiņā raugoties, es teiktu, ka mums un NATO ir svarīgi domāt, kā novērst to, kas varētu nākt pēc tam.
Karš par prātiem
Tajā pašā Snaidera intervijā viņš arī norādīja, ka šis ir pasaules karš, kas šobrīd notiek tikai vienā valstī, ka vienīgais kaujas lauks, kurā Putinam ir uzvaras, ir rietumnieku prāti, kuros viņš sēj bailes no eskalācijas. Šī iemesla dēļ palīdzība Ukrainai, viņaprāt, ir pārāk gausa un švaka, un tikai tāpēc Krievija var turpināt karot. Šis Snaidera izteiciens norāda uz to, ka Krievija karo ne tikai tajā frontē, kas ir Ukrainā, bet arī šajā kiberkarā, hibrīdkarā, kas norisinās Rietumos. Tad ir jautājums, kā mēs šajā karā cīnāmies? Latvijā, man šķiet, ka šī gan nav problēma, jo mēs ļoti labi to apzināmies, tikai mūsu iespējas ir ierobežotas.
Šis ir hibrīdkarš, kurā pozitīvais ir tas, ka nu jau mēs esam fāzē, kurā lielākajās rietumvalstīs atzīst to, ka tā ir problēma. Jo bija jau pirms kādiem 10 gadiem fāze, kurā to vispār noliedza.
Tās jau tikai tādas maigās varas izpausmes..
Tieši tā. Jā, manuprāt, parasti aizmirst, ka hibrīdkarš ir kaut kas atsevišķi stāvošs. Ja apskatāties jebkuru tradicionālo kara vešanas teoriju, tad vienmēr pirms militārās fāzes ir mēģinājums ietekmēt prātus. Tas ir ķīniešu Sun Tzu, kas radīts pirms mūsu ēras, pirms Kristus dzimšanas, manuprāt, piektajā gadsimtā, kurš saka, ka augstākā kara māksla ir uzvarēt ienaidnieku bez ieročiem. Hibrīdkarš ir par to, kādā veidā ietekmēt sabiedrības vai cilvēku prātus, lai jūs faktiski nepretotos. Te ir, manuprāt, tā lielākā problēma, ar ko mēs kā demokrātiskas valstis pašlaik saskaramies. Varbūt, jā, Latvijā mums kā pierobežas valstij tas nav tik izteikti, jo mēs saprotam pietiekoši labi, ko nozīmē tas, kas ir aiz robežas, bet lielāka problēma rietumvalstīs un arī Amerikā ir saprast, ka tā ir cīņa, kurā arī ir jāved karš.
Bet tas būtu jādara arī Latvijā, jo mani dažkārt izbrīna, cik viegli mēs spējam neidentificēti atrasties šajā hibrīdkarā. Piemēram, šobrīd kinoteātris "Splendid Palace" festivālā rāda filmu "Ļimonovs". Tas notiek 10 gadus pēc Krimas okupācijas, kad ir zināms, ka šis personāžs atbalstīja Krimas okupāciju. Kinoteātrī ir pilnas zāles, un filmas līdzfinansēšanā ir piedalījusies arī ar nodokļu atlaižu maksājumu Latvija. Man nav pat izskaidrojuma, kādā veidā, bet šis viennozīmīgi ir instruments, kurš ir likts lietā. Tā taču nevar būt nejaušība?
Te viena būtiska problēma, kurai nav īsti risinājuma. Aukstajā karā bija skaidrs – bija ideoloģiju cīņa. Bija Rietumi, NATO, ASV, un bija komunisms. Demokrātija pret komunismu. Interesants fakts, ka, piemēram, ASV 80. gados tika izveidota speciāla komisija, manuprāt, Kongresā, kas ietvēra sevī dažādas institūcijas un cīnījās ar Krievijas propagandu. Tajā brīdī tas bija iespējams, bet pašlaik…
Mēs neuztveram šo kā ideoloģisku cīņu. Patiesībā tā ir ideoloģiska cīņa, kurā mūsu prāti tiek skaloti.
Jā, jo Ļimonovs tāds dīvainītis vien bija, nu…
Mēs kā sabiedrība esam zaudējuši ideoloģisko rāmi. Problēma ir tā, ka agrākos laikos, tajā skaitā vēl 80. un līdz pat 2000. gadiem, baznīca spēlēja šo ideoloģisko rāmi…
Un Putins to vēlāk izmantoja, kā mēs redzējām.
Jā, bet pašlaik baznīcas loma ir ļoti mazinājusies. Faktiski mēs kā sabiedrība zaudējam šo ideoloģisko rāmi. Mums tas var patikt vai nepatikt, bet cilvēki sāk pievērsties dažādām konspirāciju teorijām, viņu prāti ir ļoti viegli ietekmējami. Tā būs kopumā mums kā demokrātijām, skatoties jau uz nākotni, uz nākamajām dekādēm, problēma, ka mēs nespēsim cīnīties pret autoritārajām varām, jo mēs vēl neesam faktiski redzējuši, ko Ķīna var izdarīt. Manuprāt, kopējās tendences būs tādas, ka mēs ejam, no vienas puses, it kā uz mākslīgo intelektu un daudzām lietām, kas ir globālas, bet, no otras puses, mēs redzēsim, ka ir vēlme fragmentēt pasauli, cīņu starp Ķīnu un dažādām reģionālajām varām, kas mēģinās izplest savu ietekmi.
Jābeidz kultivēt mūsu mazvērtības komplekss
Jūs, strādājot Aizsardzības ministrijā, definējāt, ka viens no jūsu mērķiem ir pašaizsardzības spēju stiprināšana. Tas taču nenozīmē tikai ieročus un militārās bāzes nodrošinājumu, tas ietver arī līdzekļus, lai mēs varētu savā prātā spēt pretoties hibrīdkara instrumentiem?
Tas ir mans mīļākais temats. (Smejas.)
Kas tad ir šī pašaizsardzības spēja?
Tie ir vairāki elementi. Viens ir šī noturība un psiholoģiskā gatavība. Es salīdzinu to vienmēr ar brīdi, kad es iestājos Zemessardzē. Tad mana personiskā vīzija noskaidrojās, jo es zinu – te ir mana soma, te ir mans ierocis. Es zināšu, ko darīt. Man vairāk nav jautājumu, a kas būs? Kur man iet? Kurš man palīdzēs?
Tātad ar šo mēs diezgan labi tiekam galā?
Jā, un jaundibinātās Ziemeļvalstu noturības organizācijas mērķis ir vairāk veicināt uzņēmēju un nevalstiskā sektora noturību. Gan uzņēmumiem, gan nevalstiskajām organizācijām ir jābūt zināšanām, ko darīt. Bet grūtākais, kā uzvarēt prātus, ir… Atkal atgriezīšos pie ideoloģiskā rāmja radīšanas. Mums ir nepaveicies, ka mēs 90. gados esam aizgājuši bāreņu, 600 gadu jūgā, ka mēs cietām un tagad ciešam.
Mums ir jāizšķiras par to, ka mēs varam izdarīt, mēs varam daudzas lietas izdarīt, ja mēs gribam. Ir jābeidz šī mazvērtības kompleksa kultivēšana.
Manuprāt, tas ir sarežģītākais, kā kopējo stāstu mūsu valstī radīt par to, kādēļ esam gatavi šeit dzīvot kopīgi un kādēļ esam gatavi karot, ja vajag.
Rietumiem jāpiedraud Krievijai
Vai sākotnējā prognoze, ka šī gada rudens būs izšķirošais Krievijas–Ukrainas karā, principā ir izgāzusies?
Ja kaut kas tāds notiek, tad faktiski mēs visi atzīstam, ka esošā starptautiskā drošības sistēma ir izgāzta. Tā jau tagad ir izgāzta miskastē, bet nu tad tā legāli tiek izgāzta, un mēs atzīstam, ka ar kara palīdzību vari mainīt robežas, vari izdarīt visu, un viss ir kārtībā Tas ir 19. gadsimts tad.
Bet to norādīja arī daži no ekspertiem "Der Spiegel" sarunā – lai Ukraina sēstos pie sarunu galda ar Krieviju, tai ir jābūt militāri spēcīgai, bet militāri spēcīga Ukraina var būt tikai ar Rietumu palīdzību.
Tieši tā.
Tas ir tāds paradokss.
Esošajā situācijā vienīgais, kas var novest [Ukrainu] pie sarunu galda no spēka pozīcijām, ir Rietumiem piedraudēt [Krievijai] ar iesaistīšanos konfliktā. Nav vajadzīgs tieši sūtīt [savas armijas]. Būtu pietiekoši, ja atklāti pateiktu, ka notiks tāpat kā 30. gados Spānijā vai Vjetnamā, kad valstis sūtīja it kā ne savējos, bet šajā gadījumā tie būtu atvaļināti piloti ar lidmašīnām un tamlīdzīgi… Bet te ir svarīgi, ka notiek tāda kā piedraudēšana arī – mēs darīsim šo, ja jūs nedarīsiet to. Tas, ka mēs tur tā zem galda kaut ko, tas īsti nestrādā, tā vairs nav atturēšana.
