Kas ir "Normāla ģimene"?
Latvijas Radio oriģinālpodkāsts "Normāla ģimene" vēstī par dažādu ģimeņu attiecībām. Ģimenes bez intervētāja klātbūtnes spriež par attiecībām un dzīvi ar bērniem, ļaujot pastarpināti būt klāt viņu privātajā sarunā.
Raidierakstu klausies lielākajās straumēšanas vietnēs, kā arī Latvijas Radio mājaslapā un mobilajā lietotnē: https://ej.uz/LR_NormalaGimene
► Kā tapa otrā sezona, lasi šeit.
Iepazīšanās stāsts
Pēteris un Marija iepazinās tūrisma izstādē Norvēģija. Abi ilgus gadus bija strādājuši šajā nozarē, un, kā vēlāk uzzināja, viņu ceļi bija laiku pa laikam dažādos pasākumos krustojušies jau kopš 2004. gada, bet toreiz īpaši viens otram nebija vēl pievērsuši uzmanību. 2016. gadā Norvēģijā izstādē dalībnieku pulciņš bija šaurāks, sanāca vairāk laika pavadīt kopā. Attiecības sākās nedaudz vēlāk, nepilnu mēnesi pēc atgriešanās Latvijā Pēteris saņēma no Marijas "Facebook" uzaicinājumu uz kādu tūrisma grupu. "Tās bija tevis stratēģiski izplānotas lamatas," viņš smejas.
Tobrīd Marija vispār neaizdomājās par to, ka viņa ir krievvalodīgā, bet Pēteris ir latviski runājošs: "Darbā izmantojām angļu, latviešu un krievu valodu, un ikdienas komunikācija bija viegla. Protams, brīžiem bija pagrūti, kad nācās vairāk piedomāt, ko un kā rakstu īsziņās, lai nebūtu pareizrakstības kļūdu. Atceros, ka prasīju, lai tu labo manas rakstības kļūdas, jo vizuāli jau mācāmies valodu ātrāk."
Arī Pēteris nevienā brīdī nav aizdomājies par to, ka viņam ir draudzene, tagad jau sieva, kurai dzimtā valoda ir krievu: "Tas manī nav radījis nekādus aizspriedumus, un sākumā arī nebija domas, ka tās būs īsas attiecības, kas ātri beigsies, jo nevēlos saistīt dzīvi ar kādu, kuram dzimtā valoda ir krievu."
Abi Marijas vecāki ir no Krievijas, viņi abi tur ir dzimuši. Uz Latviju viņi pārcēlās tad, kad abiem bija ap 20 – pirms vairāk nekā 50 gadiem. "Es piedzimu Latvijā un, neskatoties uz to, ka krievu ir mana dzimtā valoda, kurā joprojām sarunājos ar vecākiem, es Latviju vienmēr esmu uzskatījusi par savu dzimteni. Es gāju bilingvālā skolā, kurā 5. klasē sākās valodu klase, kur mācījos angļu, vācu, latviešu un krievu valodu," atceras Marija. Bet Pēteris Marijai saka: "Kad runāji, es, protams, sadzirdēju vieglu akcentu, bet man tāpat šķita, ka tu runā ļoti labā latviešu valodā. Zinu, ka varbūt tev pašai bija nelieli pārdzīvojumi par to, vai pateiksi un uzrakstīsi visu pareizi, bet mani kaut kādas mazas kļūdas nekad nav, tā teikt, trigerējušas."
Bērnībā Marija vasaras līdz 14 gadu vecumam vienmēr pavadīja Krievijā pie vecmāmiņas. Arī tur viņa saskārās ar interesantu pieredzi valodas dēļ. "Mēs ģimenē Latvijā runājām krieviski, bet, aizbraucot uz laukiem Krievijā, man visi vienmēr teica, ka es esot atbraukusi no Eiropas, runājot lēnāk un ļoti pareizi, ka mana krievu valoda ir kā no grāmatas iemācīta," Marija atceras.
Pēc skolas Marija iestājās Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē, lai studētu angļu filoloģiju. "Kursā bijām 18 cilvēki, un man par šo laiku, kas nu jau bija pirms 20 gadiem, ir vissiltākās atmiņas," saka Marija. "Puse bijām krievvalodīgie un puse latviski runājošie, un kaut kā sekojām tādam kā nerakstītam likumam: mācību laikā vienmēr runājām angliski, bet pārtraukumos krieviski runājošie runāja ar citiem latviski, bet latviski runājošie – krieviski. Tas bija ļoti draudzīgs kolektīvs." Pēteris piebilst: "Tas it kā parāda, ka esi pieņemts, savējais. Valodai vairs nav nozīmes, tu tiec pieņemts kā cilvēks."
Meitas un valodu mikslis
Kad Pēteris un Marija iepazinās, Marijas meitai Verai bija seši gadi, bet Pētera meitai Rasai – astoņi. "Ikdienā Vera runāja krieviski un gāja mazākumtautību dārziņā, kur gan bija arī latviešu valoda, bet viņa tik bieži slimoja, ka vairāk laika tomēr pavadīja mājās ar ar maniem vecākiem," Marija stāsta. "Tā nu viņas latviešu valodas zināšanas tobrīd vēl bija niecīgas."
Ar bērniem Pēteris un Marija viens otru iepazīstināja labu laiku pēc attiecību uzsākšanas: "Pēc kāda pusotra gada, kad nostabilizējāmies un sapratām, kur attiecības iet, ka tās jau ir nopietnas," saka Pēteris.
"Dzīves kopā pludinājām pakāpeniski, lai bērniem nav pārāk liels šoks un pārsteigums, jo tās viņu dzīvē ir lielas izmaiņas."
Pēteris arī atceras, kā atnāca ciemos pie Marijas un Veras, kura bija jautrs un atvērts bērns, ieinteresēta un priecīga par visu jauno. "Redzēju gan, ka viņa sākumā apmulsa un domāja, kā reaģēt, ko teikt, bet, tā kā viņai patika šahs, mēs to spēlējām, ēdām bulciņas un runājāmies," atminas Pēteris. "Nākamajā reizē mēs jau kopīgi kaut kur izbraucām, pēcāk sākām dodies braucienos pa Latviju."
Valodas ziņā līdzīgi bija arī ar Pētera meitu Rasu – viņa zināja vien dažus vārdus krieviski. Abas meitenes pirmoreiz satikās telšu braucienā. Šādi izbraucieni Pēterim un Rasai bija jau ierasti, tajos abi bija devušies katru vasaru. Pēteris pa ceļam Rasai pastāstīja, ka viņam ir jauna draudzene un ka draudzenei ir meita Vera. Viņš minēja, ka varētu būt interesanti ar saziņu – ka būs jāatrod veids, kā komunicēt: "Neliku akcentu uz to, ka tas ir labi vai slikti, un arī abām meitenēm tā nešķita. Tam piekrīt arī Marija: "Nevienā brīdī neesmu no vienas vai otras meitas dzirdējusi, ka valodas jautājums viņām būtu radījis pārdzīvojumus vai grūtības. Man liekas, ka bērni prot ļoti ātri atrast savā starpā valodu." Esot bijusi gan zīmju valodas, gan spēles, turklāt Pēteris domā, ka, iespējams, tieši ierobežotās socializēšanās spējas sākumā palīdzēja tam, ka abas meitenes savā starpā mazāk konkurē vai strīdas.
"Viņām katra tikšanās vienmēr ir kā mazi svētki," viņš saka. "Un ar laiku abām otra valoda attīstījās un abas arī apguva angļu valodu; šobrīd viņas savā starpā pamatā runā angliski, tā ir tāda jauniešu tendence."
"Mums pašiem mājās valoda ir latviešu, kādi 70%, bet nu jau tas ir trīs valodu mikslis," saka Marija. Pēteris piebilst: "Kāds teiks, ka mēs kropļojam valodu, bet mēs esam tajā atraduši savu komforta līmeni un runājam tā, kā mums gribas – privetiki, labritki –, tā ir mūsu iekšējā valoda."
Marija uzskata: viens no iemesliem, kāpēc abi ir kopā, ir tas, ka abiem ir tik līdzīgi uzskati par dzīvi, bērnu audzināšanu un kvalitatīvu laika pavadīšanu: "Mēs kopīgi domājam, kā sagādāt bērniem pārsteigumus, mums abiem sagādā prieku plānot ceļojumus, pasākumus, to, kā pavadīsim laiku." Abi arī atceras, ka tolaik, ja vajadzēja pārrunāt kaut ko tā, lai mazā nesaprot, varēja izmantot latviešu valodu. "Pēkšņi vienā dienā, kad runājām latviski par plāniem, Vera iejautājās: kāpēc mēs tur brauksim, ko darīsim? – un tad mēs sapratām, ka viņa jau visu saprot!"
Sarežģīts laiks
Pēteris jautā Marijai, vai viņa ikdienā kādreiz sajutusi negatīvu attieksmi no kāda apkārtējā par to, ka ir krievvalodīgā. "Protams, kad pirms divarpus gadiem Krievija iebruka Ukrainā, bija brīži, kad es pie sevis aizdomājos, kādā valodā labāk publiskajā telpā runāt, kā atbildēt," saka Marija. "Esmu piedzimusi un uzaugusi Latvijā, un nekad neesmu iedomājusies, ka tikai valodas dēļ varētu nostāties citas valsts pusē –, tas noteikti nav mans gadījums. Ir bijuši grūti brīži: dažreiz, cilvēki dzirdot, ka tu runā krievu valodā, automātiski pieņem, ka tu atbalsti Krieviju."
Pēteris atceras, ka kara sākumposmā piedzīvoti nepatīkami brīži, kad kādi Marijas paziņas vai bijušie kolēģi sociālajos tīklos aģitējuši pret krievu valodā runājošiem, izmantojot visiem labi zināmo norādījumu: čemodan, vokzal, rosija. "Es zinu, cik tu esi valstij lojāla, un saņemt vai pat tikai lasīt šādus komentārus noteikti bija ārkārtīgi nepatīkami, sevišķi, ja šādi pēkšņi sāk rakstīt gadiem pazīstams cilvēks, ar kuru bijušas labas attiecības," saka Pēteris. "Arī man šis laiks bija sarežģīts. Protams, ir visas emocijas par pašu karu, sajūtas, kas Latvijā un pārējās Baltijas valstīs dzīvojošiem, protams, ir daudz izteiktākas vēsturiskās pieredzes dēļ nekā rietumvalstīs. Bet tieši šī nacionālistiski noskaņoto nostāja – dalīt cilvēkus latviešu un krievu valodā runājošos – visu saasināja. Iekšēji es uztraucos, kā cilvēki attieksies pret tevi, pret Veru, lai nesāktu jūs nepamatoti apvainot tikai valodas dēļ."
Abi sarunā pievēršas arī tam, kā iepazīstināja viens otru ar pārējiem ģimenes locekļiem. "Sarunā ar vecākiem un citiem radiniekiem, šķiet, pat nav īsti bijis tāda mirkļa, kur tiktu uzsvērts, ka man ir draudzene, kurai pirmā valoda ir krievu," saka Pēteris. "Atceros, ka mans brālis ar tevi pirmajā tikšanās reizē uzreiz sāka runāt krieviski, bet tavs brālis ar mani – latviski. Man gan bija arī neliels uztraukums, pirmoreiz dodoties tikties ar taviem vecākiem – sak, ko teiks, ka tev tagad ir latviešu puisis, bet uztraukums ātri vien pazuda, tavs tētis vienmēr bija tik atvērts un smaidīgs."
Pēteris arī atceras, kā Marijas tētis, kurš visu mūžu bijis lielo konteineru kuģu kapteinis, abiem pārceļoties uz māju, uzdāvinājis retu dāvanu. Kad kuģi beidz savu darba mūžu, pēdējam stūrējošam kapteinim ir tiesības paņemt kādu relikviju sev, un Marijas tētis paņēmis un pēcāk tieši Pēterim iedāvinājis kuģa zvanu: "Tas man bija tāds zīmīgs moments – biju ļoti saviļņots, kad tavs tētis to iedeva man rokās." Marija savukārt piebilst: "Kad satieku tēti, viņš bieži saka, ka ir tik priecīgs, ka man blakus ir tāds cilvēks, kāds esi tu, – viņam ir droši, ka es esmu drošībā…"
Abu kāzās skanēja "Prāta vētras" dziesma "Debesis iekrita tevī" abu valodu versijā. "To dziesmas remiksu uztaisīja Vera," atceras Pēteris. Abiem šķita ļoti saviļņojoši, ka šai dziesmai ir abu valodu versijas, un tās iespējams apvienot – lai abu ģimenes kāzās to klausās, un saprot, paņem kaut ko no tā sev.
Vai viss vienmēr starp abiem ir tik rožaini?
"Mēs arī taču esam tikai cilvēki, vai ne?" saka Pēteris. "Arī mums ir kādas domstarpības par ikdienišķām lietām, bet tās nekad nav bijušas saistītas ar valodu atšķirībām." Marija atzīst: "Nevaru noliegt, ka sarunās, kuras ir mazliet saasinātas, man īpaši emocionālas, un gribas patiešām skaidri pateikt to, kas sasāpējies, es mēdzu pāriet uz krievu valodu. Bet es vienmēr zinu, ka ir droši – tu man par to nepārmetīsi un klausīsies manu sakāmo pēc būtības." "Jā, ir brīži, kad tu aizej uz rūpniecības setingiem," smejas Pēteris.
► ĀTRIE JAUTĀJUMI MARIJAI UN PĒTERIM
- Kuram ir jābūt galvenajam pelnītājam ģimenē?
Marija: Esmu par abpusēju attīstību, izglītību un sevis pilnveidošanu. Kopā noteikti ir vieglāk nekā vienam pašam. Turklāt katrs jebkurā dzīves posmā var kļūt par darbnespējīgu, tad arī otram dzīves partnerim jābūt gatavam būt blakus tajā brīdī un uzņemties papildu slodzi.
Pēteris: Domāju, ka var būt kā viens, tā otrs, ja tāda savstarpēja vienošanās pastāv, tomēr vīrietis, iespējams, jutīsies vai justos sliktāk, pelnot mazāk. Vismaz es tā justos.
- Vai ģimenes pienākumi ir jādala vienlīdzīgi vai pēc kādiem citiem kritērijiem?
Marija: Mēs esam viena komanda, kas strādā kopā uz rezultātu. Mūsu pienākumi nav strikti sadalīti, drīzāk katram ir savas atbildības jomas.
Pēteris: Tai ir jābūt izrunātai lietai, nevis vienkārši gaidām to, ka otrs darīs tieši to pašu, ko tu. Manuprāt, 50/50 īsti nedarbosies.
- Kāpēc uz ielas mammas ar bērniem neievēro, bet tētiem ar bērniem uzsmaida un bieži tētus uzslavē?
Marija: Es atļaušos nepiekrist jautājumam. Es personīgi uzsmaidīšu bērnam un uzslavēšu to vecāku, kas rūpējas par bērnu, un tajā brīdī vecāka dzimums man noteikti nebūs noteicošais.
Pēteris: Iespējams, stereotipu dēļ. Mātes tikai audzina bērnus, un tēvi tikai pelna ģimenei iztiku, vai tēvs ir devies prom no ģimenes un ir vien brīvdienu tētis, ja tāds vispār ir, tomēr pieļauju, ka statistika kaut kādā mērā to arī apstiprinātu. Pieļauju gan, ka to pamana vien citas māmiņas vai sievietes kopumā.
- Kāpēc Latvijā visbiežāk sastopamā ģimene ir solo mamma ar bērnu/bērniem?
Marija: Ļoti žēl, ka tāda ir Latvijas statistika un ir tādi vīrieši, kas izvēlas vieglāko ceļu un neuzņemas pilnu atbildību. Kaut gan man personīgi liekas, ka pēdējos gados tēvu aktīva loma bērnu audzināšanā pieaug un viņi arvien vairāk iesaistās gan rūpēs par bērnu, gan gatavi uzņemties pilnu aizgādību.
Pēteris: Varbūt kaut ko vēl nepamanu, tomēr šķiet, ka man būtu divas versijas:
A) Tēvi nav gatavi visu ikdienu uzņemties uz sevi.
B) Bāriņtiesas un tiesu prakse Latvijā, manuprāt, vairāk par labu nosliecas tieši mātes pusē.
- Ko gribētu pateikt cilvēkiem, kuri uz visiem krievu valodā runājošajiem Latvijā raugās ar aizdomām?
Marija: "Īsti mēs redzam tikai ar sirdi. Būtiskais nav acīm saredzams." / Antuāns de Sent-Ekziperī "Mazais princis"/ Krievu valodā runā gan krievi, gan ukraiņi, gan kazahi u. c. Valoda ne vienmēr liecina par noteiktas valsts piederību. Muļķīgi uzskatīt, ka visi franūži valkā beretes, bet meksikāņi nešķiras no sombrero.
Pēteris: Neizdarīt secinājumus, pirms esi personīgi aprunājies ar cilvēku un viņu iepazinis. Pajautāt kaut ko, kas nav saistīts ar Krieviju, piemēram, kādas ir mīļākās atmiņas par notikumiem Latvijā, kura ir mīļākā Latvijas pilsēta un kāpēc, kādu vēlējumu novēlētu Latvijas nākotnei utt. Skaidri gan apzinos, ka tas, iespējams, īsti nedarbosies ar ļoti prokrieviski noskaņotiem cilvēkiem, alkstošiem pēc Padomju Savienības atjaunošanās.
