Sintija Ambote: Mēs tagad esam Pāvilostas pludmalē. Ļoti tuvu esat finišam. Šis ir jau 13. gads, kad notiek ekspedīcija, lai monitorētu piesārņojumu. Kādas šobrīd ir sajūtas, tuvojoties finišam, kā jūtaties jūs un komanda kopā?
Jānis Ulme: Komandai jāsaka liels paldies, un esam komanda jau kādu trešo gadu tāda jauna, bet tas iedveš arī kaut kādu ticību jēgai, drusku pamainās tā mērogu izpratne, jo mēs it kā arī tā jūtamies, ka esam tuvu finišam, bet, ja mēs skatāmies kartē, tad vēl jau kādi 150 kilometri ir palikuši. Bet, jā, tā sajūta šajā krastā un ekspedīcijas pēdējā nedēļā iestājas un sajūtas par ekspedīciju, atmosfēru ir labas. Par datiem mēs esam tik daudz vīlušies, izšaujot, teiksim, cerību stariņu, un tad pēdējos monitoringos ir notikušas šausmas, ka es baidos šogad kaut ko uz priekšu prognozēt. Šodien ir tā diena, kad tādu lielu optimismu nedabūt ārā, jo mēs esam paveikuši vienu no smagākajiem monitoringiem no kopumā 44. Šorīt no pl.7 rītā bijām Liepājas pludmalēs, un vēl stāv priekšā tie maisi skaitīšanai, šķirošanai, un tad varbūt būs vai nu priecīgāks, vai bēdīgāks noskaņojums.
Tā smaguma sajūta ir tādēļ, ka bija liels apjoms?
Tamdēļ, ka varētu sanākt liels apjoms. Un diemžēl dažas hroniskas lietas, jo katrā vietā mēs redzam, ka no tiem atkritumu maisiem var izsecināt pilnīgi visu, sākot no katra atkrituma ceļa, no kurienes tas ir nācis, turpinot ar to, kāpēc tas tur ir, vai tā ir atpūtnieku vai tā ir kaut kāda nacionālās likumdošanas ietekme, vai tā ir pieļauta kļūda atkritumu apsaimniekošanā, vai tie ir kādi piekrastes objekti, komercobjekti, kas vienkārši izmanto to pludmali par izgāztuvi un it kā pelna uz to naudu.
Atskatoties uz to maršrutu, varbūt varam mazliet iztirzāt pludmales. Kā šķiet, vai var jau novērtēt, vai kopaina ir tīrāka vai tomēr atkritumiem bagāta?
Uz šo brīdi ir cerība, ka kopaina vairumā pašvaldību un piekrastes zonu būs tīrāka. Tas ir pašreiz tas, ko var teikt no labajām lietām, bet, vai kopaina būs tīrāka vispārējos datos? Nu, to tiešām izšķirs atsevišķi monitoringi, kas mums ir palikuši. Mums vēl ceturtā daļa monitoringa ir palicis. Sajūtas ir diezgan duālas, jo mēs redzam, ka būs kaut kas labs, ko pateikt, diezgan drošticami šis tas labs, ko pateikt būs par Eiropas likumdošanas ietekmi, respektīvi, kas stājās spēkā pirms pāris gadiem par atsevišķiem plastmasas papildu nosacījumiem priekšmetu izplatīšanai un dažādiem dizaina papildu nosacījumiem. Tās varētu būt viena no retajām priecīgajām ziņām.
Kaut kas labs, proti, ka ir samazinājies šo atkritumu daudzums pludmalēs?
Jā, jo tas samazinājums, kuru mēs pašreiz, manuprāt, vērojam datos un rezultātos, ir nācis, pateicoties aizliegumiem, kontrolei, sodiem. Tas mums liek uzdot sev jautājumu, kāda no mums jēga? Jo tā mūsu ticība, ka, sabiedrību izglītojot un stāstot visiem par datiem un mēģinot rādīt labās prakses un to, kā problēmas var risināt, mēs it kā rēķinājāmies, ka tas ir ilgs laiks, kamēr tādas lietas sāk strādāt, bet nu jau tā sajūta, ka drusku par ilgu, jo, redziet, var aizliegt kaut ko, un tad tas strādā ātrāk. Un tad mēs esam tādās pārdomās par to, ko iesākt, kāds būs nākamais gads un vai būs.
Vai kādu pašvaldību var jau šobrīd mazliet iezīmēt, kur tā situācija ir mainījusies varbūt uz labo pusi un kur uz slikto?
Diezgan grūti, jo tiešām šie dati tiek noslēgti. Vēl mums ir viena lielā pilsēta priekšā, līdz ar to salīdzināt arīdzan pilsētas savā starpā nevar. Bet tā sajūta ir tāda, ka tie zaļie punkti, kas bija pagājušogad kartē, tie apmēram tie paši arīdzan būs.
Kuri tie ir?
Tīrākās pludmales Vidzemes krastā tie bija Lauči. Kurzemes līča krastā tā varēja būt pagājušogad – Kaltene, Engures centrs, Abragciems un šajā krastā – Miķeļtornis, Mazirbe.
Tā sajūta ir, ka tie tādi arī būs. Savukārt sliktie punkti jeb sarkanie punkti ar vislielāko atkritumu noslodzi arī vairāk vai mazāk varētu palikt vieni un tie paši, sākot ar Rīgas pludmalēm, un par Jūrmalu nerunāsim pat, tur ir skaidrs, to vietu varēja iezīmēt sarkanais, es domāju, arī uz nākamajiem četriem gadiem. Un atsevišķi punkti Kurzemes līcī, kas mēdz būt problemātiski – Klapkalnciems, Apšuciems. Tur jautājums nav par būtiskiem uzlabojumiem, tos mēs šogad neredzam. Tas jautājums ir tikai, vai situācija ir pasliktinājusies vai par kādu kriksīti uzlabojusies. Tad, kad mēs vilksim datus kopā, protams, būs arī priecīgās ziņas par katru atsevišķo punktu. Bet mēs tikai otro gadu strādājam ar šo protokolu, un tas darbs ir piņķerīgs. Līdz ar to ar uzstājīgiem jautājumiem kaut ko var arī no manis izvilināt, bet īstenībā tas var arīdzan tikt anulēts pēc tam, kad pēc ekspedīcijas nākamajā naktī mēs metamies iekšā ekseļos un formulās.
Par atkritumu veidiem vēl mazliet. Pērn, man šķiet, tajā atskaitē bija 35 veidi. Vai to ir vairāk? Vai pēc 13 gadiem vairs nekas nepārsteidz pludmalē no tiem atkritumu veidiem, ar kuriem jūs sastopaties?
Jā, vidējais pagājušogad bija apmēram 35 dažādi veidi. Pārsteigt droši vien vairs nekas nepārsteidz. Tas, kas parādās, tur, manuprāt, arī slēpjas atbilde uz to situāciju, pat ja viņa būs labāki Latvijas piekrastē, pat ja mēs hipotetizējam, ka mums ir nevis 375 atkritumu vienības uz 100 metriem, bet 300, kas liekas milzīgs uzlabojums, tad ir jāatceras, ka Eiropas Savienības vides mērķis ir 20 atkritumu vienības uz simts metriem. Pat ja mēs pa simt samazinām, mums tāpat ir vēl liels ceļš ejams. Bet tas, kur ir pārdomas šogad, tās ir divas lietas. Viena tas, ka no šiem 35 vidējiem atkritumu veidiem visās, nu, absolūti visās vietās 80–90 procentus paņem tās izplatītākās 15, pat 10 varētu būt.
Tas nozīmē, ja mēs atrodam atbildes un pareizo veidu, kā uzsist pa iemesliem, kas rada šos atkritumus, tad tiešām liekas tik utopisks mērķis, ka viņam pat negribas noticēt, ka mēs kādreiz varētu staigāt pa tīru pludmali, kur nemētātos uz katra soļa trīs atkritumi, bet, ja atrastu šiem pieciem vai desmit atkritumu veidiem atbildes un tā ietekme būtu ļoti strauja, – tas ir tas cerīgais.
Atgādinām klausītājam piecus vismaz.
Sāksim ar smēķēšanas atkritumiem, lai vai kā mums tagad liekas, ka viss kaut kā mainās un plūst, un uzlabojas, un tā tālāk. Pagājušogad, kad pēc jaunā protokola sāka beidzot parādīties visi smēķēšanas atkritumu dati, trešā daļa no atkritumiem – vidēji 120 izsmēķi – mums ir katrā pludmalē simt metros, un kopā no visiem atkritumiem šis sastāda apmēram 33–32 procentus pagājušogad. Šogad redzam, ka, samazinoties citiem atkritumiem, šis procents pašreiz vēl iet uz augšu. Kas būs pēc šīs nakts maisu skaitīšanas, nezinām. Tad nākamais, protams, vieglie plastmasas maisiņi, kuru uzvaras laiks veikalu plauktos nav gaidāms ilgs, pateicoties gaidāmajiem aizliegumiem.
Un visi plastmasas pārtikas iepakojumi, kas aizņem arvien lielāku īpatsvaru, sākot no konfekšu papīrīšiem un beidzot ar pārtikas iepakojumu, čipšu pakām vai vakuumiepakojumu, – tās ir trīs lielās kategorijas, kas īstenībā varētu aizņemt vairāk par 40%. Un šeit tās atbildes varbūt tiešām ir meklējamas vairāk aizliegumos, dabas resursu nodoklī un ražotāju atbildības sistēmās. Un tad, ja mēs nonākam vēl drusku tālāk, tad vienreiz lietojamās plastmasas un pat gribētos nerunāt vairs tikai par plastmasas, bet vienreiz lietojamā patēriņa kultūru, tas vēl ir diezgan liels apjoms, kas varbūt ne tik daudz pludmalēs paliek, bet kāpās, publiskajās vietās un citur piekrastē un iekšzemē. Jā, tie ir apmēram pieci tie galvenie objekti, par kuriem jāmeklē atbildes.
Lielgabarīta atkritumi arī pa reizei vēl atrodas?
Nē, jo šis lielgabarīta atkritumu jautājums – tas ir viens, kur mēs šīs izmaiņas redzam – katrs gājējs no seno laiku gājējiem mums saka: nu, bet nogājām Kurzemi un neviena ledusskapja, bet kādreiz mēs tādus sešus dienā atradām, jo lielgabarīta savākšanas akcijas, tās ir pietiekami regulāras, un tā pludmale tiek pieskatīta faktiski visā garumā.
Kā jūs redzat efektu varbūt no Eiropas līmeņa tiešajiem liegumiem attiecībā uz kaut kādiem iepakojumiem vai atkritumiem, ja savukārt runā par nacionālo politiku gan valsts, gan pašvaldību līmenī, – ko darīt labāk, lai mazinātu šo piesārņojuma apmēru?
Valsts līmenī mums jau daudzus gadus nekādas vides aizsardzības politikas nav, un mums viss, kas notiek, notiek bailēs no tā, ka Eiropas Komisija iesūdzēs tiesā.
Un par laimi Eiropa to ik pa brīdim to arīdzan dara vai vismaz draud, un tas ir vienīgais un vienīgā motivācija. Valsts līmenī līdz ar to ir ļoti daudz, ko darīt. Un tās atbildes it kā ir tik vienkāršas. Sāksim ar šo dabas resursu nodokli un ražotāju paplašinātās atbildības sistēmām, kas arī abas lietas ir sasaistītas arīdzan ar Eiropas likumdošanu.
Tagad attiecībā uz iepakojumu nodoklis, tas varētu kaut ko risināt labāk? (No 1. jūlija Latvijā stājās spēkā jaunais dabas resursu nodoklis plastmasas iepakojumam.)
Protams, bet, lai kaut kas notiktu labāk, tad tie nedrīkst būt kosmētiskie palielinājumi par 0,2%, ja mēs gribam redzēt tās izmaiņas, ja mēs nopietni runājam par aprites ekonomiku, zaļo kursu vai, pat nelietojot šos svešvārdus, ja mēs nopietni runājam par tīru piekrasti, kurā mēs neslīgstam plastmasā kā dažos Latvijas pludmaļu posmos, nu tad tām izmaiņām ir jābūt diezgan bargām. Un tas nav divas reizes, tas ir pa kārtām paceļot un mainot, un uzliekot arī jaunus pienākumus gan atkritumu apsaimniekotājiem, gan jo īpaši ražotāju atbildības, paplašinātās atbildības sistēmām, jo tas, kas pašlaik mums ir sanācis no tām un it sevišķi redzam to attiecībā uz smēķēšanas atkritumiem, – protams, tās nav nekādas sistēmas, tās ir kaut kādas lētas atpirkšanās shēmas, kur nekas nenotiek, un šī ir tā sistēma, kas varētu atrisināt ļoti lielu problēmu mūsu neatbilstībās. Tas nozīmē, ka tur ir jāuzliek par kārtu lielākas gan tās maksas, gan jāuzliek arī jauni pienākumi šīm sistēmām, tai skaitā arī finansēt kontroli. Tad, kad mēs gribējām aktualizēt to jau šogad, jo tas iekšējais niknums ir diezgan liels sakrājies, tad it kā mums iekšējā opozīcija teica, ka ir tikai pirmais gads, pagaidiet! Bet neizskatās, ka kaut kas mainīsies.
Tomēr ir šie 13 gadi pagājuši, ik vasaru ejot visu šo 500 kilometru maršrutu, – kā mainās ainava?
Jā, protams, ainava mainās ne pa gadiem, bet pa dienām, un tas jau arī dzen uz priekšu, jo nekad neredz vienu un to pašu krastu divos dažādos gados. Es domāju, ka mēs redzam nedaudz pirmās klimata pārmaiņu ietekmes ne tikai par ainavu, bet par citiem vides faktoriem – par ūdens kvalitāti, ekstremālajiem laikapstākļiem, papildu erozijām kaut kādās vietās, mēs redzam akmeņainākas pludmales atvērtajā Kurzemes krastā arīdzan sasaistē ar klimata pārmaiņu ietekmēm un šīm bezledus un vējainākām ziemām. Un mēs arī redzam to skaistumu, unikalitāti un daudzveidību faktiski katrā kilometrā, ko vēl mūsu paaudzei ir iespēja redzēt. Nākamajām nevar garantēt ar visu to ekoloģisko ķēdes reakciju, kuras sākumā mēs pašlaik esam. Tādēļ jānoiet, kamēr vēl var. Es sapņoju beigt savu atkritumu [skaitītāja] karjeru un kādreiz noiet kā fotogrāfs. Šogad pirmo gadu man ir līdzi leģendārā Viļa Veldres grāmata "Dzīve pie jūras", un katrā posmā es mēģinu aizdomāties par to, kā tad te ir bijis, kā tad te ir un kā tad te varbūt būs. Šogad ir jaunie nācēji, un, jā, un vēl jau nekas nav beidzies, vēl jau nedēļa priekšā.
Kurā posmā un kur var pievienoties? Jo pāris dienas ekspedīcijai vēl ir palikušas.
Jā, faktiski, kad jūs dzirdat šo un tad ziniet, ka ekspedīcija "Mana jūra" pirms pēdējā posma atrodas Papē. 12. augustā uzsāksim pēdējo svinīgo posmu. Mums pirmie un pēdējie posmi, protams, ir tāda svinīguma sajūta. Ne garš posms un viegli noejams un no Papes uz Lietuvas robežu, tad veiksim pēdējo monitoringu, dosimies atpakaļ uz nometni, dosimies vēl uz Papes dabas parku, un tad jau nākamajā rītā, 13. augusta sākumā ātri uz Rīgu, ātri purināt smiltis ārā no pilnīgi visa, un pie datiem, un 20. augustā tad izsludinām rezultātus.
