INTERVIJAS CEĻVEDIS:
Dzīve pēc lielās politikas
Mareks Segliņš par iekšlietu ministru kļuva vien 29 gadu vecumā. Pirms politikas strādāja Liepājas prokuratūrā. Laikā, kad ieņēma ministra amatu, Latvija piedzīvoja ļoti trauksmainus laikus kriminālajā pasaulē – nogalināts tiesnesis, sprādziens universālveikalā "Centrs", vairāku uzņēmēju slepkavības, nošautas valsts amatpersonas. Sākās arī pirmās lielās problēmas ar austrumu robežas izbūvi. Pagājušā gadsimta 90. gadu beigās un 2000. gadu sākums bija laiks, kad politikā ar "Tautas partiju" ienāca jaunais jurists no Kurzemes.
Arnis Krauze: Ko šodien dara cilvēks, kas reiz bija ministrs, kas reiz bija arī ietekmīgas partijas vadītājs, kas bija mediju un sabiedrības uzmanības lokā diendienā, un nu jau daudzus gadus vairs nav ziņu starmešos?
Mareks Segliņš: Dzīvo pavisam vienkāršu, parastu Latvijas Republikas pilsoņa dzīvi. Marekam Segliņam ir ģimene – ir sieva, ir divi bērni, ir suns, ir jāpļauj zāle pie mājas. Manuprāt, dzīvoju tādu foršu, mierīgu, prātīgu dzīvi. Man patīk.
Ir politiķi, kuri pēc savām aktīvajām gaitām gluži vai sabrūk gan psiholoģiski, gan fiziski. Viņi bija pieraduši pie sava statusa, ietekmes, pie savām karjeras trepēm, bet tad vienā dienā partija zaudē vēlēšanās un no Vecrīgas kabinetiem jāatgriežas ikdienā. Kāda jums bija šī pāreja uz tā dēvēto normāla cilvēka dzīvi?
Jā, pārmaiņas tajā brīdī tiešām notiek lielas. Arī esot aktīvajā politikā, vienmēr apzinājos, ka pienāks diena, kad neievēlēs. Atceros, ka pat tādu ikonu kā Anatoliju Gorbunovu vienās vēlēšanās vairs neievēlēja – smejoties tad saviem draugiem un savai sievai teicu: "Nu, ja Gorbunovu pat kādreiz neievēlē, tad ir pilnīgi skaidrs, ka visus kādreiz neievēlēs." Šā vai tā pienāk diena, kad telefons vairs tik bieži nezvana. Protams, izrādās, ka daļa cilvēku zvanīja tikai tādēļ, ka tu biji amatā un kuri pazūd uz visiem laikiem. Tās pārmaiņas ir lielas, un es neticu, ja kāds saka, ka viņš tās nepamana. It sevišķi, ja ir strādāts valdībā, pārmaiņas ir lielas un vajag laiku, lai adaptētos jaunajā situācijā.
Pirms sarunas palūkojos arhīvos, kāds ir bijis jūsu politiķa reitings 2002. gada ministru reitingu tabulā. Tur pirmajās vietās ir Kārina Pētersone, Ģirts Valdis Kristovskis, ārlietu ministrs Indulis Bērziņš, bet piektajā vietā Mareks Segliņš un tikai tad Anatolijs Gorbunovs. Kas politiķi var strauji pacelt šajos reitingos, kad viņi iegūst sabiedrības uzticību? Un kas tikpat strauji var nogremdēt?
Politiķis nežēlastībā pa reitinga kāpnēm krist var ļoti strauji. Tur var pietikt ar vienu kļūdu. Ar kādu neveiksmīgi pateiktu teikumu, ar nevietā kaut ko neprecīzi nokomentētu vai arī ar kādu rīcību. Kas arī ir fakts – agri vai vēlu jau apnīk visi. Ļoti reti ir kāds politiķis, kurš noturas gadu desmitiem, jo, kā mums dzīvē apnīk ēst vienu un to pašu ēdienu vai braukt ar vienu un to pašu automašīnu, tāpat arī tie cilvēki, kuri televīzijā uzrunā sabiedrību, ar laiku apnīk. Es domāju, ka daudzējādā ziņā arī ir tāds svārsts, kad… Kā Amerikā – tad ir demokrāti pie varas, tad republikāņi. Tāpat ir arī šeit, Latvijā. Cilvēkiem kādā brīdī tu vari apnikt, un tad tev ir jāiet prom. Bet ne tikai apnikšana [var būt pie vainas] – gadās arī, ka politiķi kļūdās. Man pašam kādreiz ir gadījusies kāda kļūda. Pasaki kaut ko neveiksmīgi, un vakarā jau pats saproti, ka esi kļūdījies. Paskaties televīzijā – jā, šitā gan nevajadzēja pateikt. Ja tā pavisam kļūdās, tas var būt arī liktenīgi. Ir politiķi, kuriem viens neveiksmīgs teikums ir sabojājis karjeru. Tik traki laikam man negadījās, bet man bija neveiksmes, ko pats pēc tam esmu pārdzīvojis un domājis, ka šādi nevajadzēja runāt un rīkoties. Tā gan ir bijis.
Jūs politikā ienācāt pirms 25 gadiem. Tagad, raugoties uz jaunajiem cilvēkiem politikā, kas uz politiskās skatuves parādās šobrīd, vienalga no labās vai kreisās puses, kādus jūs viņus redzat?
Domāju, ka viņiem noteikti ir jābūt, un viņi arī ir zinošāki, jo ir citas izglītības iespējas, ir citas iespējas aizbraukt kaut ko redzēt, kaut ko uzzināt. Ir vairāk informācijas. Jaunā paaudze, salīdzinoši ar to laiku, kad man bija 25-29 gadi, noteikti ir zinošāka un ar daudz lielākām iespējām redzēt, uzzināt, izlasīt. Tos laikus nevar salīdzināt. Man ir dēls, kuram ir 24 gadi. Viņam ir pavisam cits informācijas apjoms. Viņš ir daudz vairāk redzējis, nekā es tajā laikā. Tie bija citi laiki. Es tomēr uzaugu vēl Padomju Savienībā līdz 21 gada vecumam. Tagad es saprotu, ka mēs dzīvojām mucā – ko mums tur pa televizoru parādīja vai avīzēs uzrakstīja, tas arī bija. Mēs bijām ļoti ierobežoti ar to, ko mēs varējām uzzināt, redzēt, ko mēs varējām teikt. Līdz ar to tās lietas pat nevar salīdzināt. Mūsdienu jaunajai paaudzei noteikti, salīdzinot ar mums, ir ļoti paveicies, ka viņiem ir iespēja augt, dzīvot un mācīties tagad, jo visa pasaule ir vaļā. Ja vien pašam ir uzņēmība un gribēšana, tu vari kļūt par jebko, karjeru taisīt jebkur. Manā laikā tā nebija.
Es pirmo reizi uz Vāciju aizbraucu, kad man bija jau 21 gads. Pirmo reizi kaut kur izbraucu ārā. Pirms tam dzīvoju mucā, ko sauca par Padomju Savienību.
Nu jau krietnu laiku jūs esat prom no politikas – cik aktīvi jūs sekojot tam, kas šobrīd notiek Latvijas politikā, kas notiek pasaulē, kas notiek Ukrainā?
Protams, ka es sekoju līdzi tam, kas notiek politikā, jo kā tad tu nesekosi, ja politiķu pieņemtie lēmumi ietekmē mūs katru. Es pat ļoti brīnos, kad kādreiz, manuprāt, saprātīgi cilvēki stāsta, ka "man politika neinteresē, es tai nesekoju". Mēs katrs taču maksājam nodokļus. Kas būs prioritātes, kas attīstīsies, ko atstās novārtā – tas taču katru mūs ietekmē. Bērni iet skolā – kas notiek ar izglītības sistēmu, kas notiek ar augstskolām? Galu galā, kāda ir sabiedriskā kārtība, kāda ir iespēja iztiesāties, panākt savu taisnību? Kurus ceļus asfaltēs? Tie visi ir politiski lēmumi.
Cilvēki varbūt reizēm nesaprot, ka jebkas ir politisks lēmums. Arī, kad asfaltēs Daugavpils šoseju vai Liepājas šoseju, ir politisks lēmums.
Līdz ar to, protams, ka es sekoju līdzi gan tam, ko lemj pašvaldība, gan tam, ko lemj valdība, jo tas skar manu dzīvi, manas ģimenes dzīvi, manu draugu, paziņu un klientu dzīves. Visi šie politiskie lēmumi taču katru dienu ietekmē mūs katru.
Kāda ir tā jūsu attieksme, kad jūs šobrīd sekojat ziņām? Varbūt vakarā televīzijā vai interneta portālos, lasot par kādiem valdības lēmumiem, arī jūs paburkšķat – "nē, manā laikā gan tā nebija, kā var šitā strādāt"?
Protams, ka paburkšķu, bet es cenšos valdīties, jo es ļoti labi zinu, ka kritizēt ir vieglāk, nekā izdarīt. Darīt ir grūtāk, nekā par to runāt. Bet tas, ka ir lietas, kas mani neapmierina, ka man liekas, nu kā tad tā… Nevis es domāju, ka manā laikā bija labāk, arī mums bija savas kļūdas, un arī par mums [cilvēki] burkšķēja un bija neapmierināti. Bet es kā Latvijas Republikas iedzīvotājs, pilsonis, protams, ne ar visu esmu apmierināts, un ir lietas, kas manī raisa neizpratni. Es to apspriežu ar saviem vecākiem, saviem draugiem, savā ģimenes lokā.
Miniet vienu!
Nu, kā var iesākt lielu dzelzceļa projektu Rīga-Berlīne ["Rail Baltica" – red.], bet, izrādās, īsti bez projekta! Izrādās, īsti bez sapratnes, cik tas maksās, bez sapratnes, cik tad īsti būs naudas, tādu projektu iesākt! Tas ir kā sākt celt māju, izrakt bedri, ieliet pamatus, un tad viss apstājas, jo izrādās, ka nebija naudas. Bet vai tad mēs uzskatītu par prātīgu to cilvēku, kas šādi izdarītu – ielietu pamatus un pēc tam sēdētu pie tiem pamatiem un teiktu, ka naudas vairāk nav? Ar šo dzelzceļu, manuprāt, ir izdarīts tieši tā. Es pat īsti nesaprotu, kur tad, arī ja uzceltu to dzelzceļu, ņemtu tos cilvēkus, kas katru dienu ar vilcienu uz Berlīni brauktu. Uz Berlīni mums ir divreiz dienā avioreiss, uz Berlīni var ar mašīnu aizbraukt 12 stundās. Kāds tas plāns? Kur radīsies tie simti vai tūkstoši cilvēku, kas katru dienu brauks ar vilcienu?
Par lielajiem projektiem runājot, jūsu ministra sākuma gadi sakrita arī ar vienu lielu projektu – Austrumu robežas izbūvi.
Tikko sākām celt.
Tur arī tā klupdami krizdami viss sākums gāja.
Nav jau vēl tā robeža uzcelta joprojām, līdz pat šai dienai.
(..)
Ienākšana politikā un trīcošie ceļi
Stāsts par nokļūšanu 7. Saeimā. Jūs strādājat advokātu birojā Liepājā, esat beidzis juridisko fakultāti, pirms tam strādājis prokuratūrā. Kā jūs nokļūstat "Tautas partijas" rindās? Es gribēju apskatīties CVK, kā jums veicās vēlēšanās, bet diemžēl lapa nestrādā, nevar patīt atpakaļ.
Toreiz labi gāja. Biju jaunais, talantīgais, ar perspektīvu.
Plusiņu bija daudz? Vai toreiz maz varēja likt plusiņus?
Jā, jā, varēja likt plusiņus, un man bija labs rezultāts. Es vēl toreiz brīnījos, jo uzskatīju, ka neesmu ne zināms, ne populārs. Strādāju advokātu birojā…
Garais stāsts īsumā – kā jūs nokļuvāt "Tautas partijā", kura toreiz bija tik ļoti populāra?
Strādāju advokātu birojā, kur viens no klientiem bija ļoti zināms arhitekts un būvnieks Uldis Pīlēns. Uldis Pīlēns bija mans klients, man bija jāraksta visi juridiskie dokumenti, kas bija vajadzīgi Uldim Pīlēnam kā biznesmenim. Statūti, biznesa plāni, līgumi. Protams, mēs sapazināmies. Tā kā Uldis Pīlēns bija saistīts ar "Tautas partiju" un bija viens no partijas dibinātājiem, tad viņš mani uzrunāja, vai es kā jauns jurists negribētu pamēģināt savus spēkus politikā. Uldis Pīlēns bija tas cilvēks, kas mani iedrošināja, pakūdīja, un viņš bija tas cilvēks, kas mani atveda uz Rīgu, uz "Tautas partijas" pirmajām sanāksmēm. Viņš mani uzmundrināja, iedrošināja. Pateicoties Uldim Pīlēnam, es nonācu politikā. Tad piedalījos vēlēšanās un mani ievēlēja. Man pašam toreiz par diezgan lielu brīnumu, jo man šķita, ka es taču neesmu pazīstams. Varbūt tas arī palīdzēja.
Jūs ne vien ievēlēja, jums piedāvāja kļūt arī par valdības locekli, ieņemt iekšlietu ministra amatu. Jums tolaik bija 29 gadi. Nebija nedrošība nedaudz? Tolaik jūs bijāt jaunākais ministrs un vēsturē jaunākais iekšlietu ministrs.
Bija ļoti liela nedrošība, ļoti liels uztraukums, un es ļoti labi atceros, ka pirmo dienu, kad bija jāiet uz darbu kā iekšlietu ministram, man reāli trīcēja ceļi.
Bet jums taču priekšā bija visi tie lielie grandi. Aloizs Blonskis, ģenerālis, visi…
Jā, viņus visus biju redzējis tikai televīzijā līdz tam.
Kā viņi jūs uzņēma?
Bija visādi. Bija āķīgi jautājumi. Bija situācijas, kurās es sapratu, ka mēģina pierādīt, ka es neko nesaprotu, bet ātri vien tikām ar šīm situācijām galā. Jāsaka, ka ātri vien pat kļuvām par labiem domubiedriem ar visiem ģenerāļiem. Ja ne pat par draugiem. Diezgan ātri, jo centos daudz mācīties, daudz apgūt, neizlikties, ka zinu to, ko nezinu, nebāzties visur ar saviem padomiem. Es sapratu, ka man ir daudz jāmācās, ļoti cītīgi to arī darīju, ļoti daudz lasīju. Tā bija ļoti liela pieredze, man bija 29 gadi, un tu nokļūsti pie visiem šiem vecajiem vilkiem, ģenerāļiem…
Patīsim laiku atpakaļ un paskatīsimies jūsu pirmos soļus. Ministra amatā Saeima jūs apstiprina apstiprina 1999. gada 16. jūlijā. Skatos, ka "Panorāmā" pirmais sižets, kurā jūs esat ministra statusā, ir 27. jūlijā, tātad pavisam drīz pēc apstiprināšanas, un tas ir stāsts par to, ka policisti vairs nevarēs slēpties krūmos. Tolaik bija tāda prakse, it sevišķi uz ātruma pārbaudēm, un jūs nācāt ar uzstādījumu, ka šāda slēpšanās un krūmos līšana ir jāpārtrauc.
Man vienkārši likās, ka tas ir policista nevis necienīgi, bet apkaunojoši – situācijas, kad policisti lec ārā no krūmiem. Man pašam braucot, reiz tā bija, ka policists lien ārā no krūmiem, viņam nokrīt cepure uz zemes, viņš to cepuri cenšas pacelt… Ātruma pārkāpēji ir jāķer, likums ir jāievēro, bet tā lēkšana ārā no krūmiem, lēkšana pāri pār grāvi un skriešana… Man vienkārši likās, ka tā ir pašu policistu necienīga, ka savs darbs ir jānes ar lepnumu, nevis tā. Acīmredzot mani toreiz kaut kā bija aizķērušas tās situācijas.
Publiski tas bija pirmais jūsu kā ministra paziņojums jeb solis.
Jā.
Nākamais stāsts. Šodien jau tas ir saprotams, ka visi autovadītāji uz ceļa ir ar vienādām tiesībām, bet tolaik ir gadījumi, un parādās presē stāsti, ka ministru mašīnas, piemēram, brauc ar ļoti lielu ātrumu un neievēro satiksmes noteikumus. Tiek piefiksēts, ka arī iekšlietu ministra Mareka Segliņa automašīna ir traukusies ātrāk, nekā atļauts.
Es ļoti labi atceros to gadījumu. Ļoti labi. Tajā laikā mana ģimene dzīvoja Liepājā, tas notika uz Liepājas šosejas. Vienā brīdī es pamanīju, ka mēs braucam ļoti ātri, es jautāju autovadītājam, kāpēc mēs tā steidzamies. Viņš teica, ka mums seko mašīna, un viņš mēģina atrauties. Nākošajā dienā mēs sapratām, ka šajā automašīnā, kas sekoja mūsu mašīnai, bija laikraksta "Diena" žurnālisti. To tad visu nofiksēja un uzrakstīja. Bet mans autovadītājs uz jautājumu, kāpēc mēs tik ātri braucam, toreiz atbildēja, ka mums taču brauc līdzi. Viņš to uztvēra kā sekošanu un mēģināja atrauties, tāpēc es ļoti labi atceros to gadījumu. Es tiešām kā jaunais tajā brīdī tiku pasniegts kā trakulīgais ministrs, kas dodas uz Liepāju. Kas bija interesantākais, man toreiz laikam tāpēc, ka biju jauns, sabiedrība ļoti viegli norakstīja šo grēku. Pirmajos mēnešos man bija ļoti labi reitingi, un tas sakrita tieši ar šo ātro, trako braukšanu.
Jau tad, kad jūs uzsākāt ministra darbu, bija sākti pirmie darbi uz Austrumu robežas. Diezgan drīz pēc stāšanās amatā, jau pirmajā mēnesī, jūs dodaties uz robežu, to apskatāt un norādāt uz daudzajiem trūkumiem, uz nesaimniecisku naudas izlietošanu.
Es teikšu, ka tur pat nebija trūkumi, tur robežas nebija vispār. Es ļoti labi atceros, ka mēs pat gājām un meklējām, kur ir robeža, un pēkšņi pretī parādās krievu robežsargi. Izrādās, ka mēs jau teju esam Krievijā, jo robežas jau vienkārši nebija. Toreiz viss tika sākts no nulles. Labi, uzcēla pirmās ēkas, bet robežas mežā un pļavās nebija vispār. Mūsu robežsargi un krievu robežsargi tur atradās uz tādu savstarpēju sapratni, kur te apmēram tā robeža varētu būt.
Es saprotu, ka arī ar ēku būvēšanu gāja visādi – te pietrūka naudas, te bija aizdomas, ka tā ir izšķērdēta.
Lielās līnijās palicis atmiņās ir tas, ka bija bardaks un strīdi starp robežsardzes vadību un būvniekiem. Aizbraucu uz robežu, tur robežsardzes ģenerālis dusmīgs, ka visu ceļot ne tā, kā vajag un neieklausoties viņos. Bija skaidrs, ka ir kaut kāds pretī stāvēšanas un… Tur arī naudas bija tērētas diezgan lielas par nesaprotamām lietām. Tādēļ vienkārši nomainījām pārvaldības modeli.
Bet tā ir viena no mūsu lielākajām neveiksmēm pēc neatkarības atjaunošanas? Pēc jums ir nākuši jau citi ministri, un valdības ir mainījušās, bet kas ir iemesls, kādēļ tik piņķerīgi ir gājis tieši ar Austrumu robežas uzbūvi?
No politikas jau ilgi esmu prom, līdz ar to, cik tālu ir uzcelta robeža, vairāk redzu un pievēršu uzmanību tagad, kad ir Krievijas uzsāktais karš Ukrainā, un līdz ar to tas ir ļoti aktuāli, kāda ir mūsu robeža ar Krieviju. Man jāsaka, ka es esmu pārsteigts, ka tās robežas vēl nav. Es biju iedomājies, ka tā jau sen ir pabeigta un sen ir uzcelta, jo tiešām ir pagājuši ļoti daudzi gadi. Mēs visu kaut ko Latvijā pa šo laiku esam uzcēluši un visu kaut ko darām – redziet, dzelzceļu gribam celt uz Berlīni –, bet mums tiešām nav robežas.
Jums ir atbilde, kādēļ tieši ar robežu mums nav veicies?
Es domāju, ka tā nav bijusi prioritāte, jo uzcelt var to, kam piešķir naudu, kam valdība dod uzdevumus. Acīmredzot, kādu laiku tā vairs nav šķitusi kā prioritāte. Būvniecībā jau arī vienmēr ir problēmas. Ziniet, būvniekiem ir divas lietas, kas nekad nepiepildās – termiņš un cena. Vai tu cel privātmāju, vai garāžu, vai šķūni, cena vienmēr beigās būs lielāka un termiņš garāks. Šīs ir divas lietas, ko būvnieki pieprot – no sākuma dot mazāku cenu un pēc tam tā smuki kāpināt. Otrā par tiem termiņiem jau arī, vai tas ir Jaunais Rīgas teātris, vai, es nezinu, varētu saukt daudzus objektus, – visi iet ilgāk, un summas ir lielākas. Būvniekiem, acīmredzot, ir šāds stils.
Skandāli un politiķa darba garoziņa
Jau 2000. gadā saistībā ar Jāni Ādamsonu jums ir jāpiedzīvo pirmais lielais politiķa rūdījums skandālā. To sauc arī par vienu no netīrākajām politiskajām kampaņām vai skandāliem. Ādamsons apvaino virkni savu politisko oponentu pedofilijā un dažādos citos noziegumos, min arī jūsu vārdu. Protams, Ādamsonam pēc tam jāstājas tiesas priekšā un jāatbild par saviem vārdiem, un mēs arī zinām, ka šobrīd viņš tiek apsūdzēts un tiesāts par spiegošanu Krievijas labā. Bet 2000. gadā šis skandāls izskan plaši. Tagad jau ar laika distanci – vai šo var saukt par vienu no netīrākajām epizodēm jaunāko laiku Latvijas politikā?
Sevišķi patīkami nebija. Mana sieva toreiz bija stāvoklī, mēs bijām tikko precējušies, un, protams, kad šāda informācija parādījās, situācija bija, maigi sakot, ļoti, ļoti nepatīkama. Bet ko tur daudz par detaļām, mēs visu noskaidrojām, visu izpētījām un sapratām, kur visam tam kājas aug. Ļoti vienkārši bija. Es toreiz nebiju mērķis, mani piesauca Ādamsons klāt – nu tā, starp citu. Viņš tā izdomāja vai aiz greizsirdības, ka es biju jauns iekšlietu ministrs un man bija labi reitingi tobrīd, nezinu. Mērķi bija citi, mērķēts bija uz citiem cilvēkiem. Tā bija Krievijas specdienestu īstenotā operācija, lai diskreditētu Latviju, Latvijas valdību tajā laikā, kad mēs centāmies tiekties uz Eiropas Savienību, uz NATO. Tas bija ļoti vienkāršs mērķis, apmēram pastāstīt – paskatieties, ko jūs tur Eiropas Savienībā taisāties uzņemt, tur visa valdība, nezinu, pedofili vai kas. Tika atsūtīti cilvēki, kurus Ādamsons veda aiz rokas uz prokuratūru, stāvēja koridorā, gaidīja, kamēr viņi iedos liecības. Šie jaunie vīrieši deva liecības par cilvēkiem, ko viņi mūžā nebija redzējuši, viņi pirms tam tika instruēti. Mēs viņiem pasekojām. Kad viņi gāja ārā no prokuratūras, viņi zvanīja Ādamsonam, atskaitījās, ko ir darījuši, kādas liecības snieguši, prasīja viņam naudu. Tas viss tika ierakstīts, tas viss tika nofiksēts. Ādamsons bija izpildītājs. Aiz Ādamsona mēs zinām arī, kas bija vēl tie cilvēki. Starp citu, arī viens žurnālists, kurš kādreiz bija ļoti populārs, bija starp organizatoriem. Ādamsons bija izpildītājs, tāds šakālītis, kas skraidīja un tos puišus aiz rokām…
Atmodas laikā populārs žurnālists?
Atmodas laikā populārs žurnālists. Tas bija jau augstāka ranga, tas bija tāds organizators. Ādamsons bija izpildītājs un izsūtamais. Tā bija Krievijas specdienestu organizēta operācija, lai diskreditētu Latvijas valdību. Viss tas tika noskaidrots, bija mūsējie cilvēki arī Krievijā, runāja ar Krievijas [pusi]. Daudz ko jau arī pastāsta ārpus protokola šie cilvēki, kas strādā Krievijas pusē, jo viņiem atkal ir vajadzīga informācija no Latvijas par saviem krievu noziedzniekiem, kas ir Latvijā. Visu mēs noskaidrojām. Man šī epizode, un kas tur notika, ir pilnīgi skaidra par visiem simts procentiem. Bet no sākuma jau nevarēja saprast, jā.
Tad droši vien tajā dienā, kad publiski parādījās ziņa, ka Jānis Ādamsons tiek apsūdzēts par spiegošanu Krievijas labā, jums tas nebija liels šoks vai pārsteigums.
Nē, absolūti, Ādamsona kungs sadarbojās ar Krievijas dienestiem mazāk vai vairāk ļoti ilgu laiku. Tobrīd likās, ka viņš ir vai nu noziedznieks vai jucis. Pēc tam noskaidrojām, ka noziedznieks.
Mēs nevaram zināt viņa motīvus, bet, jūsuprāt, kādēļ viņš to daudzu gadu garumā, iespējams, darīja, ņemot vērā, ka viņš tomēr bija atjaunotajā Latvijā gan robežsardzes priekšnieks, gan iekšlietu ministrs? Kas viņu uz to Austrumu pusi vilka?
Vai nu materiālā ieinteresētība vai ticēšana ideāliem, kādi valda pie mūsu Austrumu kaimiņa. Vai arī par cilvēku ir kādi dokumenti, viņš nemaz nevar savādāk rīkoties un viņam ir jāturpina sadarboties ar saviem bijušajiem cīņu biedriem. Tur var būt dažādi. Varbūt, tā ir alkatība, varbūt viņš par to saņēma naudu. Varbūt viņš visu dzīvi neieredz Latviju. Varbūt viņš visu dzīvi sapņo un murgo par to, cik labi bija Padomju Savienībā, kurā viņš bija kādā amatā. Es nezinu, tas jājautā viņam.
Skandāli nāk un iet, bet vēl viens jautājums, kas daudzu gadu garumā ir nemainīgs – policijai trūkst finansējuma. Arī jūs jau pirmajā ministra amata gadā, tuvojoties budžeta apspriešanai, zvanāt trauksmes zvanus, ka policistu darba apstākļi un atalgojums ir katastrofāli zems.
Jā, paldies Dievam, šodien, lai arī situācija nav spīdoša –, jo tā nekad nebūs tik laba, kā mēs gribam –, tomēr situācija ir stipri uzlabojusies. Tas bija 1999.-2000. gads un patiešām policisti tolaik ļoti bieži strādāja ļoti, ļoti, jāsaka, nožēlojamos apstākļos. Tiešām bija tā, ka bija telpas, kurās linolejs bija izbrucināts cauri līdz betona grīdai, jo nebija mainīts gadus 50. Bija krēsli, kas krita riņķī, lūza kājas nost krēsliem. Tas stāvoklis… Mēs tagad bieži vēl sūdzamies un stāstām, ka mums iet grūti, ka Latvijā nav tā un tā, bet, ja atceros tos laikus, kādas bija 90. gadu beigas un 2000. gadu sākums, situācija ir ļoti uzlabojusies un ir daudz labāka. Ir daudz labāks ekipējums, ir daudz labāka tehnika, un arī atalgojums tomēr ir labāks. Toreiz mums gāja ļoti grūti. Naudas bija ļoti maz, apstākļi bija…Toreiz varēja tikai noņemt cepuri to policistu priekšā, kas strādāja, jo gan algas bija mazas, gan apstākļi bija slikti, gan tehniskā nodrošinājuma nebija. Tie bija ļoti grūti laiki tos 25 gadus atpakaļ. Bija policistu mašīnas, kas brauca izmeklēt noziegumus, un tajās vienīgais krēsls bija šoferim – pārējie policisti aizmugurē sēdēja uz traktora riepām. Iedomājieties! Bija tā, ka rakstāmmašīnās nebija tās melnās lentes, lai varētu vispār ar rakstāmmašīnu strādāt, par kaut kādiem datoriem nemaz nerunājot, tas jau bija kosmoss.
Sarunu noslēdzot, vēl pēdējais jautājums. Politikai uz visiem laikiem esat pateicis "uz redzēšanos" vai – "nekad nesaki nekad"?
Es jums jau stāstīju, ka, protams, skatos ziņas un ir kaut kas, kas man nepatīk, un liekas, ka varētu lemt savādāk, nu ir tāda sajūta… Nu saprotiet, ko dod politika? Politikā vai nu ar tevi nodarbojas, vai tu pats lem.
Ja tu neesi politikā, tad politiķi nodarbojas ar tevi, viņi pieņem noteikumus un pieņem likumus, pēc kuriem ir jādzīvo, un ir jau labāk, ja tu esi klāt, ja to vari ietekmēt…
Sadzirdu, ka jūs nesakāt tādu stingru nē.
Es nekad tā neesmu teicis, bet pēdējās vēlēšanās nevienās neesmu piedalījies, jo tad, kad pienāk tas mirklis, kad jāizšķiras, tad es arī atceros garoziņu, kāda tur nāk līdzi. Turklāt ģimenē visi vienmēr ir kategoriski pret.
Šo to no garoziņas mēs arī šodien raidījumā dzirdējām.
Jā, tur ir garoziņa. Ir tā iespēja ietekmēt procesus, pieņemt likumus, līdzdarboties, bet garoziņa tur arī ir, un agri vai vēlu būsi ļaunais. Kā saka – politikā ienāk jauns un perspektīvs, bet aiziet ar sabojātu dzīvi jeb karjeru. Vienalga jau kādreiz kādam tu beigās nepatiksi, kādam nepatiks tavi lēmumi, ar to jārēķinās. Bet politikā tu, teiksim, pa muti dabū daudz sāpīgāk nekā privātajā dzīvē. Privātajā dzīvē tā ir tikai tava darīšana, bet tur tas viss notiek publiski. Kad tevi tur apmēda vai citreiz sit, un tu zini, ka ne pa tēmu, tas jau nav ļoti patīkami, bet ir arī savi plusi.
