Vaira Vīķe-Freiberga: [Tas] ir nozīmīgi jebkurā, arī neattīstītā valstī. Jo dažām no tām neattīstītajām valstīm, piemēram, Klusā okeāna vidū, salās, draud applūšana, un viņas nozudīs no pasaules kartes, ja turpinās izkust ledāji, kas ir Antarktīdā. Arī Ziemeļpolā ledāji samazinās. Klimata izmaiņas, sasilšana un temps, kurā tas notiek, ir tik biedējošs, ka īstenībā nav ne tādas valstis, ne cilvēku pasaulē, kam šādas izmaiņas nenāktu ar kaut kādām sekām. Es domāju, ka tas, ka mums aprīļa beigās ir tādi sniegputeņi, tas pieder pie fluktuācijām [novirzēm no normas – red.], kādas ir laika sistēmā. Skaidrs, ka ir bijuši sausie gadi un slapjie gadi, un tā tālāk. Ir dabiskās un parastās dabas fluktuācijas. Bet tas, ka cilvēku darbības rezultātā notiek ļoti dramatiskas, tālejošas un neatgriezeniskas izmaiņas uz mūsu planētas dažādos aspektos, nozīmē, ka šai paaudzei, kas šobrīd ir dzīva, un īpaši tiem, kas ir pie lēmumu pieņemšanas, un publikai, kas viņus atbalsta vai neatbalsta, šis ir ļoti kritisks brīdis,
jo mēs visai drīz varētu sasniegt neatgriezenisku slieksni, kur vairs nav apturamas negatīvās konsekvences, ko izraisījušas cilvēku rīcības ar mūsu attiecībām ar dabu.
Kā redzat, kā ar šo mums sokas Latvijā?
Man šķiet, ka attiecībā uz to, kas notiek citur pasaulē, mēs domājam, ka mēs esam pasargāti un mums nekas nedraud. Es domāju, ka mēs maldāmies. Arī līdz mums šīs dažādās ekstrēmās parādības – ekstrēmi plūdi, ekstrēmi ugunsgrēki, ekstrēms karstums, ekstrēms aukstums, kādus esam piedzīvojuši tikai pēdējos dažos gados, kas parādās daudzviet pasaulē –, es domāju, ka lēnām, lēnām arī mēs sāksim tam manīt rezultātus.
Mēs mēģinām Latvijā ievērot līdzsvaru? Vai tomēr svaru kausi vairāk vai mazāk nosveras ekonomisko interešu pusē?
Te tas izaicinājums ir tāds, ka visā pasaulē ekonomiskās intereses ir tādas, kādas mēs esam darījuši pēdējos 150 gadus ar fosilo kurināmo un enerģiju. Bet nav jau nekur nekādos svētos rakstos rakstīts, ka tas ir vienīgais veids, kā cilvēce var palikt dzīva un veikt ekonomiskas darbības un ieguvumus. Ir jāatrod veidi, kā pielāgoties situācijai. Izaicinājums numur viens ir rast citus enerģijas veidus nekā fosilos kurināmos, kuri ir tie, kas visvairāk izdala gāzes, kas veicina klimata sasilšanu. Bet ne jau tas vien. Ir arī dažādi citi faktori. Nav tā, ka ekonomika ir viens, kas ir iesaldēts uz visiem laikiem. Tieši otrādi.
Ekonomika ir jaunrade, ekonomika ir kaut kā pilnīgi no jauna izgudrošana, pielāgošanās ne tik vien šodienas, bet arī rītdienas apstākļiem. Tā ir pārprasta ideja, ka ekonomika ir vienā pusē, bet daba ir otrā pusē.
Eiropas Zaļais kurss, klimatneitralitātes mērķi – daudzi to apšauba un saka, ka tas nav vajadzīgs. Vai nav tieši otrādi? Varbūt tajā visā mēs varam saskatīt ļoti lielus ieguvumus ekonomikai, dzīvošanai tīrākā vidē un inovācijām?
Te ir tā reize, kad man stāsta, ka Latvijā ir zinātnieki un izgudrotāji, kas šo un to ir izgudrojuši, bet viņi nav izņēmuši patentu, tāpēc ka nav droši, ka ir vērts ieguldīt naudu, lai aizstāvētu savu izgudrojumu. Tieši otrādi, mūsu valdībai vajadzētu īpaši izveidot programmas, lai atbalstītu inovācijas un zinātnes nozaru attīstību, kur mums ir perspektīvas un kur mums jau ir iestrādes. Nav jāizgudro kaut kas graujošs, kas ies tūlīt pa visu pasauli. Ir visādas mazākas nišas, ko mēs kā mazāka valsts varētu tiešām izmantot un ielēkt pirmajā vilciena vagonā, nevis pašā pēdējā.
Pasaulē arvien vairāk runā par dabas atjaunošanu un ilgtspējīgu saimniekošanu. Es pieņemu, ka nākotnē tā būs norma.
Tur citādi nevar būt. Cirkulārai ekonomikai ir jābūt tādai, kā mēs skatāmies uz ūdens ciklu, piemēram, ūdens izgaro, paceļas gaisā, mākoņos veidojas lietus mākoņi un atkal nolīst uz zemes. Pērkona negaiss novada zemei ļoti nepieciešamus elementus, kas caur zibeni tiek novadīti uz zemes. Okeāni, varētu teikt, ir oglekļa sūklis, kas uzsūc oglekli. Līdz šim vismaz ir bijis līdzsvars tajā ziņā, ka okeāni palīdz noturēt to līdzsvaru, kas mums ir starp skābekli un slāpekli. Es domāju, te ir ļoti daudz perspektīvu. Mums vajadzētu tiešām atbalstīt savus jaunos zinātniekus un izglītības sistēmu un rūpēties. Te atkal ir viens no sektoriem, kur latviešiem ir tāda tendence – tie gudrākie un bagātāko vecāku bērni aiziet un studē slavenās universitātēs ārzemēs un nezina, vai atnāks vai neatnāks [atpakaļ].
Bet šeit mums Latvijā ir spējīgi cilvēki, mums viņos ir jāiegulda. Cilvēciskais kapitāls mums arī ir jāizmanto.
Vai jūs pati arī kādreiz dodaties atpūsties pie dabas?
Mums ir ļoti jauka lauku māja, kas ir ceļa galā. Tas ir strupceļš, un tālāk par mūsu sētu tas ceļš neiet. Apkārt mums ir pļavas un birzītes, un tālāk mežs. Mēs jūtamies kā Dieva ausī.
Baudāt vidi apkārt?
Jā, absolūti. Un klusums. Absolūtais klusums. Dažiem cilvēkiem nāk baiļu lēkmes, viņi nav pieraduši pie klusuma. Bet mēs ar vīru to ļoti izbaudām.
Kā jums šķiet, ko mēs ikviens Latvijas iedzīvotājs varam darīt lietas labā, lai dzīvotu tīrākā un veselīgākā vidē?
Es audzēju telpaugus un pavasarī mēģinu priekšlaicīgi atmodināt sīpolu gumus. Man, piemēram, ir plastmasas podi, uz kuriem pēc tam kaļķis nosēžas. Es pavadu daudzas stundas, ar suku sukājot un ar etiķi podus mazgājot. Vīrs saka: "Ko tu ņemies, met viņus ārā, nopērc jaunus, viņi maksā dažus santīmus, nav dārgi." Bet es negribu piesārņot vidi ar lieku plastmasas materiālu! Mēs ļoti cenšamies savā ikdienā. Mēs jau sen Kanādā, pirms gadu desmitiem trijās kārtās savus atkritumus šķirojām. Es esmu ļoti vīlusies, ka manā Elizabetes ielas dzīvoklī mēs nevaram šādu trīskārtēju šķirošanu veikt, tas nav iespējams.
Vēl ir, kur augt?
Ir, kur augt, tiešām.
Tas neizbēgami noteikti notiks?
Tagad arvien vairāk runā par tekstila piesārņojumu. Mēs visi zinām, ko plastmasas maisiņi nozīmē, jūs esat redzējuši ainas no Eiropas kontinenta lieluma salām, kas sastāv no plastmasas maisiņiem, kas peld pa Kluso okeānu. Par laimi, tagad ir firmas, gan labdarības, gan pelnošas firmas, kas savāc šos plastmasas atkritumus un pārstrādā. Kanādieši man stāsta, ka zem pola, kur ir notikušas kanādiešu ekspedīcijas zemūdens apstākļos, ir pilns ar "Coca-Cola" skārdenēm. Te notiek šī mijiedarbe starp zinātniekiem, speciālistiem, ražotājiem, tirgotājiem, patērētājiem. Ja tāds veselīgs aplis izveidojas viņu starpā, tad ražotājs savā ziņā var pielāgoties.
