"Latvieši prot šķelties, uz akmens stāvēdami." Saruna ar uzņēmēju Baibu Rubesu
Baiba Rubesa nesen publiski ir teikusi: "Baltijas valstu vidū un Eiropas kontekstā Latvija gandrīz jebkurā mērījumā, kur vien skaties, ir pēdējā vietā. Kā tā varēja notikt? Mani tas dzen ārprātā! No vienas puses, zinu, ka esmu izdarījusi savu, lai būtu labāk. No otras puses – gribas kliegt. Nesaprotu mūsu sabiedrību, kas pieļauj šos antirekordus un ir līdzdarbojusies, lai tie tādi būtu." Šie ir uzņēmējas Baibas Rubesas vārdi.
Kad viņai bija 19 gadi, 1973. gadā uzrunājot trimdā Kanādā dzīvojošos latviešu jauniešus, Baiba sanāksmē saviem vienaudžiem teica: "Es jūs visus aicinu justies kā latviešus, nevis kā kanādiešus vai amerikāņus, un vienmēr pieminiet Latviju – zaudējis Latviju, tu zudīsi pats!"
Arnis Krauze: Par Latviju šodien un sapni par Latviju, dzīvojot trimdā, par darbu lielu starptautisku uzņēmumu vadībā, par Rubesu dzimtu un ko nozīmē būt postmodernai pensionārei, kā Baiba pati sevi kādā intervijā nodēvēja, šodien saruna ar Baibu Rubesu. Kas ir postmoderna pensionāre. Tā ir tāda, kurai ir konts "TikTok"?
Baiba Rubesa: Pirmkārt, "TikTok" konta man nav, tātad varbūt to varam izslēgt. Parasti domā, ka pensionāri sēž mājās, skatās televīzijas seriālus, rušinās dārzos un gādā par mazbērniem, un apmēram tā. Es domāju, ka mana paaudze, un es domāju, ka visā pasaulē arvien vairāk ir tādu, kas tomēr vēl turpina strādāt, vai tas būtu par atalgojumu vai brīvprātīgi, meklē joprojām [iespējas] attīstīt lietas, ceļo. Varbūt drusku ar tādu atelpu, atkāpi, nemēģina visu izdarīt reizē, jo tev vienkārši tādu spēku vairs nav. Respektīvi, turpina darboties.
Jums pirms gadiem bija arī projekts par to, kā dzīvot pēc 55. Man jau arī drīz tuvojas, ir jāsāk domāt. (smejas)
Es tam neatradu perfektu risinājumu, kā dzīvot pēc šiem 55. (smejas) Lai gan no tā, ko es izpētīju, daudzas lietas es tomēr esmu ņēmusi vērā. Viens pavisam noteikti ir tas, ka tev vairāk jāpievērš uzmanība veselībai. Tev tomēr daudzas lietas fiziski mainās – gribot negribot. Ne jau, ka es vienmēr daru to, ko vajadzētu, bet es zinu, kas būtu vai nebūtu jādara, un es domāju, ka tas galvenais, ko iemācies, ir dzīvot tagad, nevis nākotnē. Tas ir tas, kas visvairāk mainās uztverē pēc 55 gadu vecuma. Tu sāc redzēt apmēram horizonta otro galu, nevis izdomāt, ka tu kaut ko darīsi nākotnē. Es domāju, kovida laiks vēl jo vairāk ieaudzināja tādu apziņu, ka neatliec uz rītdienu to, ko vari izdarīt šodien.
Baiba, atgriežoties pie šī citāta – "mani dzen ārprātā, ka visur atpaliekam". Jūs esat arī teikusi, ka, piemēram, lietuvieši ir kā labais piemērs, viņi ir tikuši daudz tālāk, viņiem lēmumu pieņēmēji ir ar daudz labāku izglītību, daudz labāku angļu valodu un tā tālāk. Kāpēc mēs visur atpaliekam?
Es, goda vārds, nesaprotu, bet tas citāts ir ļoti akurāts. Acīmredzot, tas bija tāds kliedziens no sirds, kā francūži teiktu.
Es nezinu, kas tas ir mūsu sabiedrībā, kas liek mums drīzāk vienam uz otru riet, nevis sarunāties un meklēt risinājumus.
Globāli, protams, arvien vairāk ir tādu robežšķirtņu, ir melnie–baltie jeb pareizie–nepareizie, ir daudz grūtāk sarunāties, kas man noteikti nav saprotami. Arni, es nezinu! Ja kāds varētu pateikt, kāpēc tas tā ir... es nezinu. Es būtu teikusi vēl pirms varbūt astoņiem gadiem, ka Lietuva no mums atpaliek, un atpalika arī, bet kaut kā, strādājot ar lietuviešiem, esmu iemācījusies, ka tā gados jaunākā paaudze, teiksim, ap 40, tā ir daudz homogēnāka, nekā mēs esam. Viņiem vērtības ir daudz līdzīgākas, viņi kaut kā intuitīvāk saprot, kur vajag vest arī valsti un kādas lietas darīt, un pašiniciatīva ir pilnīgi citāda.
Arī varbūt uzņēmība? Jo mēs redzam Lietuvas biznesu Latvijā, Rīgā. Kas tik tiem lietuviešiem nepieder!
Jā, pavisam noteikti. Igauņi aizskrēja, lietuvieši pakaļ, un mēs te sēžam faktiski zelta bedrē, kam Latvijai vajadzētu būt, un pavisam noteikti Rīgai vajadzētu būt, un palaižam šīs iespējas garām. Iespējams, bet tagad es zīlēju, es neesmu vēsturniece un neesmu nekāda socioloģe, bet es domāju, ka varbūt padomju domāšanas mantojums ir daudz dziļāk mūsu sabiedrībā iegājis nekā Igaunijā vai Lietuvā, piemēram. Tas ir viens. Otrs, mums joprojām ļoti daudzas no gaišākajām galvām un katrā ziņā daudzas no mūsu gaišāko galvu atvasēm, kas ir aizbraukušas un dzīvo ārzemēs ļoti interesantās karjerās, ļoti interesantās vidēs, faktiski nav gatavas ieguldīt sevi, lai veidotu labāku valsti.
Daži kā vēl vienu iemeslu min trauksmainos deviņdesmitos, divtūkstošos gadus, kad Latvijā politiskā vara bija ļoti cieši savijusies ar biznesa varu, šie oligarhu stāsti un tā tālāk.
Tas jau nav daudz mainījies, tas ir tikai daudz elegantāks stāsts.
Tagad?
Jā. Es domāju, ka vēl arvien biznesa intereses, katrā ziņā valsts uzņēmumos un daudzos lēmumos, ir ļoti tuvu pie lemšanas, patiesiem lēmējiem, teiksim tā.
Tikai uzvārdi ir mainījušies?
Uzvārdi ir mainījušies. Es tagad negribu, lai mani pārprot. Pavisam noteikti lietas ir labākas un nav trīs oligarhu rokās. Bet, nu, tie trīs oligarhi nekur nav pazuduši. Būsim pilnīgi skaidri par to. Un ir ļoti daudzi citi. Es teiktu arī, ja mēs skatāmies uz to, kā pašvaldības strādā un tā tālāk. Tas ir tāds kulturāls mantojums. Cilvēki skatās, kā vecāki lietas kārto, tā tu parasti arī pats turpini lietas kārtot, vai pilnīgi pretēji. Tā atkal ir tāda melnbaltā reakcija. Tātad mums ir, es domāju, arī vēl, kur izaugt.
Baiba, jūs arī pēdējos gados mēģināt rast veidu, kā Latvijas sievietes padarīt spēcīgākas ekonomiskajā apritē. Jūs esat teikusi, ka: "lai veidotu spēcīgu sabiedrību, jābūt arī spēcīgām sievietēm – jā, arī tādām, kurām patīk vara un nauda." Par organizāciju "Novatore" – kā radās šī doma, un kas ir tas, ko jūs šajā sakarā darāt?
Mēs esam apmēram trīs gadus veca [organizācija], "Novatore" līdzdibinātāja ir Dagmāra Lejiņa, ko arī daudzi pazīst ar dažāda rakstura uzņēmumiem. "Novatore" radās "Ozīrisā", pie galda runājot par to, ko man darīt tajā slavenajā postmodernajā pensijas laikā.
Kafejnīcā?
Kafejnīcā, jā, un man bija ļoti interesanti, ka tajā brīdī, kad es atstāju vadošo pozīciju kā izpilddirektore, pie manis sāka vērsties citas izpilddirektores, kas atbild par ļoti lieliem uzņēmumiem mūsu platuma grādos, parasti pārrobežu, un teica: "Baiba, vai tu nebūtu gatava mani mentorēt, lai varam tā atklāti aprunāties par problēmām, kādas ir, ja tu esi sieviete vadošā pozīcijā vīriešu dominētās industrijās? Un kā tad tu tiec ar tiem lietuviešiem galā?" Apmēram tādi parasti bija tie teicieni.
Tas vedināja uz fakta konstatējumu, ka nav daudzas vides, kur sievietes, kuras ir vadošās pozīcijās, var vienkārši tā aprunāties aiz slēgtām durvīm, kā to ļoti bieži dara vīrieši golfa laukumos vai kaut kur citur.
"Novatore" radās, domājot, ka vajadzētu klubu, kam jau ir priekšzīme citās valstīs, un no tā tad attīstījās konference, tas, ko saucam par klasēm – masterclasses mission: executive. Tajās sievietes vadošās pozīcijās runā ar tādām, kam interesē kļūt par vadītājām un tā tālāk. Pēc trim gadiem mums ir pāri pār tūkstoš cilvēku, kas ir piedalījušies šajās programmās. Tā ir domāta Baltijas dimensijā jau no sākta gala, un mēs piedalāmies Inovāciju akadēmijas akseleratorā, lai redzētu, kā var vēl paplašināt šo darbību. Bet fakts ir tāds, ka ir daudz pētījumu, kas uzrāda, – ja valdēs vai padomēs ir vismaz viena sieviete, tie uzņēmumi ir par 25% pelnošāki.
Bet, Baiba, fakts ir arī tāds, ka Latvijas topa 500 uzņēmumu vadošajos amatos ir tikai 25% sieviešu, un valsts kapitālsabiedrībās 35%.
Nu ja, tas ir jāpaaugstina pamatīgi. Es zinu, ka ir kvotas Eiropā, kas ir 40%. Manuprāt, varētu būt mierīgi 60 vai 70, bet sākam ar tiem 40.
Šodien palūkosimies arī dažādos arhīvos. Ja par sieviešu iniciatīvu, tad pirmais, ko es gribu jums parādīt, būs no "Latgales Draudžu Vēstneša". Tas ir 1934. gada 1. marta raksts. Man šķiet, ka jums sieviešu organizēšana varbūt pat ir gēnos. Te būs stāsts par vienu no jūsu vecmāmiņām Irēnu Broku. Es lasu, ka viņa ir piedalījusies Varakļānu baznīcas draudzes sieviešu kopas dibināšanā. Bijusi viena no pirmajām biedrēm.
To es nezināju.
Te arī stāsts, ka viņas vāc ziedojumus, un arī jūsu vecāmāte Irēna Broka ir pie pirmajām ziedotājām, lai šīs sievietes varētu pulcēties. Tā kā varbūt tas jums ir gēnos, ka sievietēm jāpulcējas.
Es domāju, ka tas nav tālu prom. Viņa bija skolotāja ar trim maziem bērniem, atraitne. Kā mums daudz vēlāk stāstīja, atgriežoties maniem vecākiem, manai mammai īpaši atgriežoties mājās, kā pirmo reizi viņa [vecmamma] biksēs, nevis garos brunčos, ir apkopusi dārzus pie tās Varakļānu skolas un ļoti daudzas citas skandalozas lietas darījusi. Apprecēja manu vectēvu Pēteri Broku, kas bija 10 gadus jaunāks par viņu, kam bija domāts kļūt par priesteri, bet nu acīmredzot par priesteri viņš nekļuva. Tātad tur kaut kas ir.
Pētījums, ko jūsu organizācija veica, arī uzrāda – uzskats, ka sievietei jāuzņemas atbildība par ģimeni, par bērniem un vīrietim par budžetu, Latvijas sabiedrībā arvien nav mainījies. Bet, kas man likās interesanta tendence, ka sievietes vecumā līdz 30 gadiem kļūst arvien liberālākas, savukārt vīrieši Latvijas sabiedrībā konservatīvāki. Ko šīs tendences liecina?
Pirmkārt, tā nav tikai Latvijas tendence. Tā ir, es teiktu, Rietumu pasaules tendence. Ir bijuši vairāki pētījumi, par to var lasīt "The Economist", "Financial Times". Ej nu sazini, par ko tas liecina. (smejas) Tas, kas mani fascinē šajos datos, ir tas, ka ir jāzina arī, ka Latvijā ir vieni no augstākajiem procentiem Eiropas Savienībā ar vienu vecāku ģimenē. Tas nozīmē, ka liela daļa mūsu sabiedrības, tajā skaitā arī vīrieši, uzaug ģimenēs, kurās pārsvarā ir tikai sievietes. Vai tās būtu mammas, vecāsmammas vai tantes.
Baiba, par pasauli šobrīd arī ir viens jūsu nesens citāts: "Es esmu ļoti priecīga, ka mani vecāki ir miruši un nezina par to, kas pašlaik notiek pasaulē. Īpaši mamma. Bet, kā būs, tā būs, esmu nonākusi pie tā, ka tagad retāk skatos ziņas."
Jā, tā ir. Negribu redzēt.
Tas palīdz tā kā noslēgties no tā visa ārprāta?
Nē, noslēgties jau nevar. Es domāju, ka karš un kara sekas atstāj savu nospiedumu teju jebkur. Es varu par to noteikti runāt biznesā, lai gan viss it kā iet uz priekšu, cilvēki dara un tā tālāk, bet, ja parocies dziļāk, tomēr – vai tās ir investīcijas, vai lēmumi, kurus pieņem, – tas atstāj iespaidu. Es negribu katru dienu redzēt, kā kaut ko spridzina. Es nedomāju, ka tas ir veselīgi man vai kādam citam. Es zinu, ka esmu ziņu junkie, atkarībniece, un es ļoti daudz lasu un skatos ziņas no visas pasaules jeb katrā ziņā tajās valodās, kas man ir pieejamas pasaulē. Tas ir tas, kāpēc es vairs neskatos ziņas, es domāju, ka tas notrulina. Tas notrulina ne tikai mani, bet daudzus citus. Tu paņem jebkuru raidījumu, un tajā ir kaut kas par Ukrainu. Es domāju, ka ziņu pārsātinājums arī nav veselīgs un nepieciešams.
Tas ir tas, ko šobrīd arī runā par mediju vidi, ka ļaudīm ir ziņu nogurums.
Noteikti.
Nogurums no kara ziņām.
Noteikti. Tās labās un sliktās ziņas par interneta pieejamību ir, ka tev nāk informācija, varētu teikt, kā cunami vilnis katru dienu. Jautājums ir, ko tu izvēlies un ko ne, kam tu pieslēdzies un kam ne. Būsim skaidrībā – Ukraina jau nav vienīgais karš. Mums Tuvajos Austrumos un Āfrikā ir lieli kari, kas jau gadiem notiek, kur tāda slepkavību un vardarbības vide ir kā norma. Man ir laime, ka es esmu uzaugusi ārkārtīgi labvēlīgā laika posmā Ziemeļamerikā, un tas ir pilnīgi citādāk nekā tā vide, kurā pašreizējā jaunatne uzaug.
Baiba, ir vēl viens citāts, ko ļaudis varētu uztvert dažādi. Jūs esat teikusi: "Ja būtu karš, es negribētu šeit palikt. Man daudzi ir apgalvojuši, ka bēgt ir nepatriotiski, bet esmu bēgļu bērns un tā nedomāju."
Jā, par to es nekaunos. Es domāju, ka es neesmu vienīgā, kas šajā valstī tā domā. Ir ļoti labi, ka starpība starp Otrā pasaules kara pirmsākumiem un šodienu ir tāda, ka ir milzīga kustība piedalīties Zemessardzē, cilvēki ir apzinātāki par izvēlēm, ko dara, pirms karš varētu iebrukt mūsu valstī. Vai es beigās bēgšu, kas to lai zina, to liktenis rādīs. Dievs nedod, ka vispāri te karš notiek! Ir jau pietiekami daudz zīlētāju, kas runā par to, ka, ja Krievija tomēr nāks pāri robežām, tā būs ļoti ātra akcija, nevis tāda lēna. Tad jau redzēsim, vai tas tā būs, bet...
...bet tas izklausās šobrīd tā draudīgi. Tajā pašā laikā es saprotu, ka jums ir arī draugi un paziņas no ārzemēm zvanījuši, prasījuši: "Baiba, vai tagad ir droši braukt uz jūsu reģionu, uz Latviju", un jūs esat atbildējusi: "Pie mums te ir daudz drošāk nekā jebkurā Amerikas pilsētā."
Bet tā ir! (smejas) Dzīve ir vienas vienīgas pretrunas galu galā. Es zinu vecākus, kuri tagad neļauj saviem bērniem doties uz apmaiņas programmām, jo tu vari jebkurā vietā tapt Amerikā nošauts. Tas ir fakts, un šobrīd pie mums viss ir droši, arī par to nekādu jautājumu nav. Esmu ceļojot runājusi ar investoriem, biznesa partneriem un tamlīdzīgi, kuri saka: "Nu, bet pie jums jau karš!" Un es saku: "Ticiet man, te nekāda kara nav." To jau neredz. Mēs tik tiešām to neredzam. Var tikai uzteikt absolūti visus mūsu iedzīvotājus un pilsoņus, un draugus, kas iegulda lielas naudas un mēģina panākt virzienus, lai Ukraina uzvar. Vēl blakus mums ir Baltkrievija un visādas citas lietas, vai ne, bet pirmais, lai Ukraina uzvar. Un par to [drošību], es domāju, nevajag veikt jebkādus ietaupījumus. Mums arī ir jāskatās, vai mēs nevaram nonākt līdz tiem četriem procentiem aizsardzības izdevumiem.
Sarunas turpinājumā palūkosimies dažādos laika posmos. Pati pirmā reize, kad jūs esat pieminēta presē, ir jau dažus mēnešus pēc jūsu dzimšanas – laikrakstā "Latvija Amerikā" 1954. gadā. Mazs citāts: "Svētku dienā Svētā Jāņa baznīcā kristīti 11 bērni." Tālāk uzskaitīti visi 11 bērni, viņu vārdi un uzvārdi, un ir arī Baiba Rubesa, Bruno un Birutas meita. Kādas ir jūsu pašas pirmās bērnības atmiņas? Tā ir Kanāda.
Man ar tām atmiņām ir tā ļoti nosacīti. Jāsaka tā, māsai ir daudz labākas, spilgtākas atmiņas. Man bija brīnišķīga bērnība – tas ir viss, ko es varu teikt, jo bija ārkārtīgi gādīgi vecāki, kas mūs veda visur līdzi. Manam tēvam ļoti patika spēlēties ar bērniem, līdz mūža beigām viņam bērni lipa klāt. Tā kā man ir tikai pozitīvas atmiņas. Es saprotu ar šodienas acīm un nostāstiem, ka mēs dzīvojām salīdzinoši nabadzīgos apstākļos, tomēr kā bēgļu bērni, kā bēgļi, kas bija abi divi mani vecāki. Brunis strādāja auto industrijā jau tad, un arī tad, kad mana māsa piedzima, knapi divus gadus vēlāk, tad brauca uz Ontārio ziemeļiem pārdot lielas "Mercedes" ražotas smagās mašīnas raktuvēm. Tā mēs esam dzīvojuši interesantās vietās, un ceļošana ir ielikta jau šūpulī no pirmās bērnu dienas.
Jūs esat pieredzējusi trimdas vēsturi, trimdas jauniešu aktivitātes, un dažādos rakstos redzams, ka jūs esat bijusi ļoti aktīva. Pat vēl nesasniedzot 20 gadu vecumu, jūs esat vadījusi dažādas Kanādas jauniešu organizācijas. Laikrakstā "Latvija Amerikā" 1973. gadā teikts, ka jūs, uzrunājot vienaudžus, jaunatnes dienās Niagārā sakāt šos vārdus: "Atcerieties, pieminiet Latviju, jo, zaudējis Latviju, tu zaudēsi pats sevi." Tāpat jūs mudināt savus tautiešus, vienaudžus nekļūt par kanādiešiem, nekļūt par amerikāņiem. Tas bija no tēva, šis mudinājums būt aktīvai un iesaistīties?
Tas radās citādāk. Es 1972. gadā biju pirmo reizi Latvijā, un man paliekošs iespaids bija, ka mana tauta mirst. Tas bija rezultāts. Es konstatēju, ka, ja jau mirst, ja jau izmirst, tad to vajag darīt skaļi, nevis pa kluso, un vienkārši sāku angažēties.
Kādu jūs ieraudzījāt Rīgu?
Pelēku. (smejas) Klusu. Man bija blondi mati un rozā mētelis, bet, ja skatās seriālu "Padomju džinsi", Latvija tajā laikā nebija tik krāšņa, cik tas seriāls to rāda.
Daudz krievu valodas, daudz armijas cilvēku?
Pilnīgi noteikti, jā, daudz krievu valodas. Es biju ar savu vecomammu atbraukusi, kas pirmo reizi pēc kara un pēdējo reizi satika savu vecāko dēlu, ko viņa bija domājusi par mirušu esam. Bet, satiekot radus, un mēs bijām vēl citi jaunieši, kas bija atbraukuši no tāda pasākuma, kas saucās "Vispasaules latviešu jaunatnes kongress Anglijā", mēs satikām daudz dažādus cilvēkus. Kultūras sakaru komiteja ar tautiešiem ārzemēs aicināja aprunāties. Nu tā. Respektīvi bija intriģējoša, saistoša, interesanta Latvija, īpaši tā, kas bija aiz slēgtajām durvīm.
Jutāties te droši, vai bija tā apziņa, ka kaut kur varbūt ir kāda čekistu uzraudzība?
Oi, es zināju, ka man visu laiku seko. Mēs bijām viena no pirmajām tāda rakstura jauniešu grupām, kas ir tiešām jaunieši, kas dzimuši ārzemēs un uzauguši.
Atgriežoties saņēmāt kritiku no tautiešiem, jo bija viena daļa, kuri teica, ka nevajag braukt uz okupēto Latviju.
No dažiem, jā. Vienmēr tā bija. Latvieši prot šķelties, man liekas, uz akmens stāvēdami. Bija tie, kas runāja par tā dēvēto bezkompromisa nostāju, kas [nozīmēja] absolūti nekādu sakaru ar Latviju, nedrīkst ne literatūru lasīt, neko, un tad bija tie, kas teica – mums ir jābrauc, jārunā, jāiepazīstas. Protams, ka skatījās [šķībi], mūs visus uzskatīja par sarkaniem.
No tiem laikiem pārcelsimies atpakaļ uz mūsdienām. Latvijā jūs atgriežaties 90. gadu vidū, beigās un jau tādos vadības amatos. No šiem laikiem interesants ir sižets no Latvijas Televīzijas, "Panorāmas" 2000. gada augustā. Te ir stāsts, ka jūsu vadītais "Statoil" un toreiz arī uzņēmums "Neste" sūdzas Konkurences padomē par ieilgušajām nesaskaņām ar "Latvijas dzelzceļu". Tie ir 2000. gadi, un jūs esat iekšā šajā biznesā, ostu biznesā, tirgus dalīšanas stāstā. Kas no tā jums ir prātā tagad?
Es nezināju, kur es iemaldījos, jāsaka tādā ziņā – ar šodienas acīm. Bet tie laiki vilkās ļoti ilgi, vienmēr ir bijis stāsts par Krievijas interesēm iepretim citām interesēm. Tas jau arī mūsu laikos vietām nav beidzies, īpaši, kur tas skar "Latvijas dzelzceļu".
Te bija tas mēģinājums bremzēt "Neste" un "Statoil" attīstību, lai...?
...lai nekādi rietumnieki nenāk iekšā. Tas, kas bija ļoti interesanti, [skatoties] šodienas acīm, bija tas, ka tie, kas vienmēr prata bišķiņ labāk ar krievu interesēm apieties, bija somi. Tā mēs kopā daudz mācījāmies un mēģinājām likuma ietvaros, ar likuma varu, teiksim tā, panākt to, ka mums vajadzētu rietumnieciskāk strādāt Latvijā. Jau daudzus gadus šī nozare katrā ziņā ir tādā Krievijas interešu dominantē, un cilvēki, es domāju, ir ļoti bieži bijis tā, ka ļoti maz valsts intereses, bet ļoti specifiskas biznesa intereses aizsargā.
Nesenākā vēsturē jūs bijāt pie "Rail Baltica" projekta šūpuļa. "Panorāmā" 2016. gadā ir sižets par to, kā jūs kopā ar kolēģiem dodaties uz Saeimu deputātiem stāstīt un aizstāvēt šo projektu. Jūs sakāt, ka divu stundu laikā ar vilcienu varēsim nokļūt no Rīgas Tallinā, no Rīgas uz Kauņu tā būs pusotra stunda, bet arī minat, ka vēl ir daudz darāmā. Te man jāpiebilst, ka diez vai uz Berlīni 2030. gadā mēs ar "Rail Baltica" aizbrauksim, lai gan sižetā var redzēt, ka sākums ir cerīgs. Kādēļ ir tā, kā ir šodien, kad pat izskan, ka sliedes ies gar Rīgu, jo nav naudas? Kas te kurā vietā paklupa?
Varētu teikt kā citāta sākumā – gribas raudāt un kliegt vienlaikus. Tad, kad mani aicināja izveidot "RB Rail", uzstādījums bija tāds – pēc Eiropas… Tā kā Valsts kontrole, viņiem tāda audita funkcija, [viņi] bija pateikuši, ja [kāds] vēlas jebkad turpmāk pārrobežu projektus veikt, to var veikt tikai viena institūcija. Jo, ja ir vairākas, tad noteikti kavēsies laiki un tas būs dārgāk. Tik vienkārši es to secinājumu varu šodien pateikt, ka tad, kad es atstāju "RB Rail", es skaidri uzrakstīju garu vēstuli ar ieteikumiem visādām amatpersonām par to, kā veikt labāk, jo, ja nepaliks projekts vienās rokās, "RB Rail" rokās, tad tas noteikti sadārdzināsies un noteikti kavēsies, jo vietējās intereses vienmēr pārspēj kopīgās intereses. Tas ir faktiski tas, kas ir noticis. Lietuvieši no pirmās dienas lobēja, lai būtu citādāk, un "mēs paši ieviesīsim". Kā man viena amatpersona teica – Lietuvā lietuvieši būvē ar lietuviešiem priekš lietuviešiem, no lietuviešiem uz Lietuvu un no Lietuvas. To viņi ir nodrošinājuši visādos veidos, līdz pat šai dienai nepieņemot dažus būtiskus lēmumus par trasi. Igaunija arī galu galā aizgāja savu ceļu, un Latvija kavējās. Ir visādi cilvēki, arī tanī sižetā var redzēt faktiskos atbildīgos par lēmumu pieņemšanu. To projektu jau vada dienas beigās valsts aparāti trīs valstīs, nemaz nerunājot par Briseli. Latvijā kavējās ar zemes atsavināšanu, ar... Nu, es varu skaitīt vienu pēc otra. Šodien [satiksmes ministram Kasparam] Briškenam pārmet to, ka viņš neko nav izdarījis, bet viņam jau nebija nekādas teikšanas pie "Rail Baltica" galda. Skatieties, lūdzu, kas bija pārstāvji "RB Rail" padomē, tur jūs redzēsiet tos cilvēkus, kas nepieņēma lēmumus! Pēc manis, kad es aizgāju, nav bijis neviens ilgtermiņa izpilddirektors, jo akcionāri nevar par to vienoties. Tas, kā Baltijas pārstāvji uzvedās ap šo projektu, komisijā netika augstu vērtēts, bija ļoti kritiski par to.
No šī projekta jūs aizgājāt 2018. gada sākumā. Presē izskan, ka jums akcionāri izteikuši neuzticību, īpaši kritiski pret jums ir lietuvieši, cik var no preses redzēt. Toreiz preses konferenci jūs sākāt ar vārdiem: "Neesmu pakļāvusies akcionāru un labuma guvēju spiedienam, tāpēc esmu nevēlama." Jau vēlākos gados esat arī teikusi: ""Rail Baltica" man iedeva ļoti daudzas dzīves paraugstundas par varu un naudu." Par šo es gribētu nedaudz plašāk. Par šīm paraugstundām.
Ko jūs gribat zināt?
Par varu un naudu. Ko jūs ar to domājat? Kas bija tas, ko jūs pieredzējāt?
Tad, kad es uzsāku "RB Rail" izpilddirektora amatu, ar mani sazvanījās viena ļoti, teiksim, ēnās ietekmīga persona aprunāties. Mēs aprunājāmies, un viņš saka: "Baiba, vai tu saproti, ka tu pārvaldīsi pēdējo lielo piķi, kas mums pienākas no Eiropas Savienības." Un es tāda… es personīgi tādos kontekstos pat nedomāju par to, un, ja tu esi naftas biznesā bijis, tad cipari ir tikai cipari, tas ir jautājums par dimensijām. Mēģināja mani dažādos veidos ietekmēt – gan pozitīvi, gan pavisam noteikti negatīvi. Es nekad neesmu piedzīvojusi starptautiskas padomes sēdes, kur tev kliedz virsū, pazemo, melo, regulāri melo un šantažē – "ja tu darīsi tā, tad varētu būt šitā". Nu, tas ir tīri unikāli. Mans instinkts bija, atstājot amatu, iesūdzēt akcionārus tiesā, jo viņi pārkāpa entos paragrāfus, ko parakstīja kopīgā līgumā, un viņi droši vien joprojām tos pārkāpj. Bet mani atrunāja no šādas ambīcijas. Bet zināt, tad, kad tu ej pie vairākiem bijušajiem dažādu valstu prezidentiem, vai nevarētu palīdzēt ar šo sadarbību… Ja tu aizej līdz faktiski akcionāru līguma parakstītājiem, kas ir ļoti ietekmīgi arī augstās Eiropas iestādēs, vai nevarētu palīdzēt, lūdzu, savest kopā, jo es saprotu, ka tas projekts neizdosies tā, kā tas ir iecerēts, un nauda būs būtiska, un tu ej pie ministriem, un tev padome saka – labāk pieņem šo lēmumu, nevis tādu lēmumu, jo mūsu interesēs ir šāds lēmums, nevis tāds lēmums, pēc tā, kā ir aprēķini – nu, tās ir daudzas paraugstundas.
